„Lielais Kristaps 2020” Kino Rakstos

Te viss ir aprakstīts! Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” (no 12. novembra līdz 15. novembrim) konkursa skatē izceļ visas šobrīd būtiskākās Latvijas filmas, un neliela inventarizācija apliecina, ka Kino Rakstos lielākā daļa no balvām nominētajām filmām ir jau recenzētas, apspriestas un analizētas. Piedāvājam koncentrētu iespēju atrast un izlasīt jebkuru recenziju, plānojot savu festivāla programmu vai salīdzinot viedokļus par jau redzētām filmām.

BALVĀM NOMINĒTĀS PILNMETRĀŽAS SPĒLFILMAS

"Pilsēta pie upes" (režisors Viesturs Kairišs)

PILSĒTA PIE UPES (15 nominācijas balvĀM)

Aizkadri. AGNESE ZELTIŅA (3.01.2020.)
Kino Raksti publicē fotogrāfes Agneses Zeltiņas veidotu fotostāstu no filmēšanas laukuma. Tā ir sastingušu acumirkļu versija, kas žonglē starp to, kā varbūt izskatīsies gatavā filma, un to, kā uzņemšanas grupa laukumā radīja savu versiju par aizgājušo laiku un stāsta atmosfēru.
Aplūko ŠEIT.

Pilsēta pie upes un debesis pār to. AGRIS REDOVIČS (17.01.2020.)
“Viestura Kairiša Piļsāta pī upis ir kā muzikāls skaņdarbs. Gan līgani plūstoši tautiski motīvi, gan Austrumeiropas žīdu meldiju enerģiskie šķēlieni, gan beigu crescendo, saglabājot pamatmelodijas nepārtrauktību. Skatoties filmu pirmo reizi, grūti bija pieņemt notikumu sablīvējumu beigu daļā. Likās, ka filma salūst, tajā it kā ienāk sveša kino intonācijas. Bet nē – atkārtoti noskatoties, pārliecinājos, ka autoru nodoms nav vis mūs ievest reālistiskā pasaules ainā, bet lieliskā uzvedumā, mākslinieciskā spēlē, kurā līdzība dzīvei ir visai nosacīta. Notikumu virknējums, to ritms un dinamika, redzējuma vizuālā savdabība filmu tuvina operiski grandiozam izvērsumam.”
Lasiet ŠEIT.

Varoņa deheroizācija. LAUMA MELLĒNA-BARTKEVIČA (30.01.2020.)
“Caur latgalisko savdabību, temperamentu un smalku ironiju metaforās Piļsāta pī upes neļauj bēdāt par nemaināmo pagātni, bet ļauj precīzāk apjaust savas izvēles iespējas līdzdarboties šodienas Latvijas veidošanā.”
Lasiet ŠEIT.

Maģiskie arhipelāgi. ELĪNA REITERE (22.01.2020.)
“Ar mākslinieka brīvību transformējot filmas literāro pirmavotu, Kairišs inscenē, veidodams filmu Piļsāta pi upis kā dažādu retorisko tropu paleti, tā kondensējot un akcentējot būtisko, bet arī norādot uz stāsta konstruētību.  Te ir elipses vēstures gaitas atainojumā, atsauces uz vadoni veidotas pēc vizuālās metonīmijas principa, tāpat redzams vizuālais paralēlisms (mazgāšana vannā). Savukārt, saslēdzot vizuālos un skaņas reģistrus, rodas dažādi humoram raksturīgi tropi – ironija, sarkasms, pat satīra. Un visa filma ir alegorija par šo Latvijas vēstures nogriezni kā konstantu liminalitātes (pārejas perioda) stāvokli.”
Lasiet ŠEIT.

"Dvēseļu putenis" (režisors Dzintars Dreibergs)

DVĒSEĻU PUTENIS (11 nominācijas balvĀM)

Dvēseļu puteņa nacionālais atvēziens. AGRIS REDOVIČS (9.11.2019.)
„Mūsu kino vēsture liecina, ka mēģinājumi ekrānam pārveidot vērienīgus episkus darbus vairākkārt cietuši neveiksmi, apjoma ziņā plašo darbu iepresējot filmā. Reizēm rodas sastatīts konspekts, kurā visai grūti ir saglabāt pamatdarbam piemītošo valdzinājumu, naratīvo ritmiku, tēlu emocionālo daudzkrāsainību.“
Lasiet ŠEIT.

Ko viņi redzēja. ELĪNA REITERE (22.12.2019.)
„Dvēseļu putenis uzrāda, ka filma ir kara pieredzes konfigurēšana šī kinožanra naratīva un mūsu laika estētisko konvenciju formā, un, atbilstot kino kā vizuāla medija prasībām, stāstīts tiek ļoti precīzi caur attēlu (kas Latvijas filmās ne vienmēr ir pašsaprotami). Stāsta universalitāte atspēko arī filmai izteiktos pārmetumus, ka Latvijas vēstures nezinātājs var apjukt Dvēseļu putenī atrādītajos notikumos. Jo svarīgāki par konkrētiem vēsturiskiem faktiem, kā jau minēju, ir universālie varas spēļu līkloči, kuru nejaušībām pakļauts mazais ierindnieks.“
Lasiet ŠEIT.

Ja viņu dvēseles būtu puķes. DAINIS ĪVĀNS (11.11.2019.)
„Neapstrīdams filmas sasniegums ir tas, ka līdzvērtīgi dedzīgiem aktieriem vienu no galvenajām lomām spējuši nospēlēt tieši masu skatu dalībnieki. Tāpat kā dzīvē. No izmisušu bēgļu pūļiem, kuru mājas izpostījis gan bēgošais krievu, gan uzbrūkošais vācu karaspēks, no latviešu karavīriem gūstekņu nometnēs, no tautas vienotības spēku apjautušiem strēlnieku pulkiem pamazām izauga nākamie valsts vadītāji. Tik lielu, mērķtiecīgu, apzinīgu saliedētas tautas spēku mēs otrreiz sastapsim tikai nesenajā Atmodā. Un garo, nogurdinošo filmēšanas procesu tā dalībnieki acīmredzami uztvēruši kā zināmu pienākumu, sakņu sajūtas stiprināšanu, cieņas izteikšanu valsts izcīnītājiem. Tas nepaliek nepamanīts. Tas nepazūd.”  Lasiet ŠEIT.

"Ko zina Klusā Gerda" (režisors Jevgeņijs Paškēvičs)

KO ZINA KLUSĀ GERDA (9 NOMINĀCIJAS BALVĀM)

Andrejs Rudzāts. Operators – muša uz sienas. DAIRA ĀBOLIŅA (21.04.2020.)
Intervija ar filmas Ko zina Klusā Gerda operatoru-inscenētāju Andreju Rudzātu. „Ar Žeņu ir kaut kāda dīvainība. Tā ir pilnīga ezotērika, ko es tev tagad teikšu, bet viņa filmas uzņemšanas laukumā notiek kaut kas tāds… tu jau strādājot apzinies, ka tas tiešām ir kino. Grūti iztirzāt un saprast, kas tieši tas ir. Kā es jau teicu, režisors ir dinozaurs no tiem laikiem, kad kino bija kaut kas liels un varens, un galvenais bija režisors un viņa redzējums. Kas no tā ir palicis mūsdienu pasaulē, tādi lielie autori?”
Lasiet ŠEIT.

To nezināja pat Klusā Gerda. AGRIS REDOVIČS (11.05.2020.)
“Salīdzinot ar iepriekšējiem Paškēviča darbiem, Gerdai piemīt vieglums un elegance. Pansijas dzīvei pārklāts viegls tīklojums. Jā, nav tās centrā izvērsti likteņstāsti. Ir tikai tveices savādota pasaule. Tās atveidam sākotnējais impulss nāk no Stefana Cveiga 1927. gadā rakstītās noveles Sieviete un daba, no kuras gandrīz precīzi paņemts somnambulas Frīdas kaisles brīdis ar Fredu.”
Lasiet ŠEIT.

Jevgeņijs Paškēvičs. Gargabalnieka vientulība. AGRIS REDOVIČS (20.10.2020.)
Kinozinātnieks aplūko režisora daiļradi, īpaši fokusējoties uz mazzināmo Latvijas kino vēstures šedevru Cilvēka dienas (1989). „Filma pārsteidz ar faktūru blīvumu, fizisku intensitāti, ar bagātīgu operatora un mākslinieka izdomu un fantāziju. Tas ir ansambļa darbs augstā mākslinieciskā līmenī. Paškeviča pirmā lielā filma – un tāda estētiskā mērķtiecība, garīgā jauda, pārliecība un spēks. Toreiz tas pārsteidza, un pārsteigtu arī šodien, ja vien filmu būtu iespējams redzēt. Radošās enerģijas vērienu režisors saglabā un attīsta savos nākamajos lieldarbos Golfa straume zem leduskalna (2012) un Ko zina klusā Gerda (2020)”.
Lasiet ŠEIT.

"Maiņa" (režisors Reinis Kalviņš)

MAIŅA (4 nominācijas balvām)

Kāpēc es ceru uz filmu Maiņa-2? VILIS LĀCĪTIS (23.09.2020.)
„Maiņā atmosfēriskums un depresīvs bezspēcīgums dominē pār purnā došanu, kas, lai arī pāris reizes notiek, tomēr visnotaļ mēreni (pēc šī žanra kritērijiem). Atšķirībā no tās pašas Holivudas, kur kaudzēm notiek action jeb darbība, Maiņā kaudzēm notiek ikdienišķais.“
Lasiet ŠEIT.

Taksometrā no A līdz B. ELĪNA REITERE (17.09.2020.)
“Ikdienas dzīves elementu iesaistīšana t.s. realitātes efekta radīšanā ir gan Maiņas priekšrocība, gan klupšanas akmens.” Lasiet ŠEIT.

"Kino un mēs" (režisors Matīss Kaža)

KINO UN MĒS (1 NOMINĀCIJA BALVAI PAR LABĀKO AKTIERDARBU)

Filmizrāde par viņiem. ILMĀRS ŠLĀPINS (6.11.2020.)
"Vērojot aktieru rotaļāšanos ar iemiesošanos, pārģērbšanos un mainīšanos lomām reālajā laikā, mēs sākam pamanīt to, kam agrāk ne teātrī, ne kino neesam pievērsuši uzmanību. Skutelis, Dombrovskis un visvairāk jau Keišs šajā filmā izspēlē ne tikai to, kā viņi spēlē lomu, bet arī paši sevi, savu personību, spēles azartu, attieksmi pret profesiju, nostalģiju pēc “vecā labā kino”, izpratni par dažādiem aktierspēles paņēmieniem un aktiermeistarības trikiem."
Lasiet ŠEIT.

BALVĀM NOMINĒTĀS DOKUMENTĀLĀS FILMAS

"Valkātājs" (režisors Ivars Zviedris)

VALKĀTĀJS

Par Pepiņu un citiem. PAULS BANKOVSKIS (4.12.2019.)
„Var sacīt, ka kopš Dokumentālista laikiem Zviedra karjera ir dialektiskas spirāles veidā kāpusi tikai augšup, un Valkātājs ir gan likumsakarīgs sasniegums, gan jauns loks šajā spirālē.”
Lasiet ŠEIT.

"Klejotāji" (režisors Matīss Kaža)

KLEJOTĀJI

Par tiem, kas meklē savu vietu. IEVA AUGSTKALNA (6.03.2020.)
"Jura Podnieka dokumentālās filmas Vai viegli būt jaunam? sākumā parādās veltījums (apakšvirsraksts?) – „par tiem, kas meklē savu vietu”. Tas savā ziņā sasaucas gan ar filmas Klejotāji režisora Matīsa Kažas sacīto intervijā, gan filmas aprakstā pieejamo informāciju, un tādējādi tieši šī tēze kļūst par sava veida definējošu apzīmējumu, kas formāli abas filmas ļauj skatīt vienkopus – paaudzes portretējuma un dokumentālā kino kontekstā."
Lasiet ŠEIT.

Un tad iejaucās Kaža. ANDRIS GAUJA (9.03.2020.)
"Devu padomus, kā nu mācēju – galvenokārt par to, kā filmēšanās procesā nepazaudēt sevi un klausīt tikai tām režisora norādēm, kas vismaz kaut kādā ziņā atspoguļo paša Dakšas dzīvi. Tad attapos – esmu sācis pārāk daudz iejaukties Matīsa Kažas filmā! Nākamajā brīdī pielēcu gultā sēdus – tas izrādījās tikai sapnis. Viss izrādījās otrādi – nevis es biju iejaucies Kažas filmā, bet Kaža bija iejaucies manā zemapziņā."
Lasiet ŠEIT.

"Pirmais tilts" (režisore Laila Pakalniņa)

PIRMAIS TILTS

Digitālā misija. ELĪNA REITERE (17.04.2020.)

„Lailas Pakalniņas jaunākā filma Pirmais tilts savā ziņā iederas šajā kroņvīrusa laika paradoksalitātē, jo šīs filmas tikai 12 minūtēs ir tik daudz unikālu nejaušību, bet vienlaikus arī tik daudz (kino) vēstures atkārtojumu – gan kino kā mākslas veida, gan režisores filmogrāfijas zīmējumā. Tad varbūt Pirmais tilts ir īstā filma, lai šogad un šajos apstākļos nosvinētu kinomākslas 125 gadu jubileju?“
Lasiet ŠEIT.

"Klātbūtne" (Režisori Liene Linde un Armands Začs)

Klātbūtne

"Klātbūtne". Tas nav par sievietēm. MATĪSS GRICMANIS (13.11.2020)

"Manā ģimenē filma Klātbūtne bija sen gaidīts notikums. Filmas tematika – sievietes, kuras izvēlas kļūt par mātēm un iziet cauri visām ar to saistītām peripetijām, – uzrunāja vēl pirms skatīšanās. Klātbūtne ir oriģināla caur lietišķības, inteliģences un poētisma mijiedarbību. Tā noteikti nav sociālpolitiska kritika par sievietes lomu sabiedrībā, bet vērojums – ko nozīmē būt klāt kādam, kurš piedzīvo tik straujas pārmaiņas ar savu ķermeni, psihi un dzīvi."

Lasiet ŠEIT.

BALVĀM NOMINĒTAS ANIMĀCIJAS FILMAS

"Mans mīļākais karš" (režisore Ilze Burkovska-Jakobsena)

MANS MĪĻĀKAIS KARŠ

Par mātēm un meitām. Sarunājas NORA IKSTENA un ILZE BURKOVSKA-JAKOBSENA (4.09.2020.)
"Bet man, piemēram, gan kad tavu filmu noskatījos, gan kad ceļoju līdzi savai grāmatai, tomēr ir baigi labā sajūta, ka mēs varam strādāt un skaidrot ar mākslas formu, tas tomēr ir daudz iedarbīgāk, nekā stāstīt kaut kādu statistiku, kā bija."
Lasiet ŠEIT.

Un patiesība. IEVA VIESE (5.07.2020.)
“Izvēloties vēstījumam piemērotu vizuālo stilu, autore atbrīvojusies no šķietamā pienākuma atklāt pēc iespējas vairāk perspektīvu, bet vienlaikus atklāti uzrāda, ka ekrānā redzamā ir viena, personiska pieredze. “Digitālā kontekstā, kur “reālo” var atražot arvien pieaugošā apjomā, lielāks skepticisms un cinisms virza dokumentālo žanru pretī subjektīvākiem meklējumiem, un dokumentālā animācija ir uzskatāmākais piemērs, kā, reaģējot uz šiem apstākļiem, ir izplūdušas žanru robežas,” raksta animācijas pētniece Žaklīna Ristola. Filma Mans mīļākais karš apliecina, ka dokumentālā animācija var saskanīgā tekstā apvienot konvencijas, kas piesaista stāstu “šai pasaulei”, un māksliniecisku brīvību pieredžu atainojumā.”
Lasiet ŠEIT.

Producents pastāv mijiedarbībā. KRISTĪNE MATĪSA (21.09.2020.)
Intervija ar Lielajam Kristapam nominēto filmu Pilsēta pie upes, Mans mīļākais karš un Klātbūtne producentu Gunti Trekteri. "Noteikti ir savi plusi gan viena cilvēka studijai, gan lielākai studijai, kas nodarbojas ar vairākiem projektiem paralēli. Es pieļauju, ja cilvēks ir pats sev producents, režisors un reizēm arī operators vai vēl kas, tad noteikti viņš var vairāk laika veltīt tieši savai filmai. Savukārt tāda studija kā Ego Media vienkārši nevarētu pastāvēt un izdzīvot, ja nebūtu vairāk dažādu filmu un projektu. Lielākai studijai ir iespējams kaut ko vairāk ieguldīt arī nākotnes projektos, kas vienam pašam būtu grūti."
Lasiet ŠEIT.

Bērnības iesārtie rīti. AGRIS REDOVIČS (25.09.2020.)
Dažādas bērnības mums ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu. Man pirmie pēckara gadi namiņā ar dobēm un dālijām smilšainā Vecmīlgrāvja ieliņā pie vecāsmātes un vecātēva, Ilzei – trīsdesmit gadus vēlāk daudzdzīvokļu namā Saldū ar mammu un brālīti. Interesanti, ka abus šos vēsturiski tik patālos laikus vieno atmiņas par rindām pēc pārtikas un ne tikai. Atceros, studējot Maskavā, uz mājām sūtīju pat veļas pulveri, kas Rīgā nebija dabonams. Tomēr, lai cik dīvaini tas neliktos, bērnības rīti arī tagad man nešķiet pārāk sārti. Atmiņu starmetī lūkojot, tā laika dzīves ritums, man liekas, bija gluži dabisks. Dzīvoju es saskaņā ar padomju īstenību, jo citu nezināju.“
Lasiet ŠEIT.

Angļu lords Kurzemes katlā. JĀNIS TAURENS (2.10.2020.)
„Vai postkoloniālās kritikas lietojums ir attaisnojams filmas Mans mīļākais karš analīzē? Skaidrs, ka mākslas darbs, it īpaši dokumentālā animācija, kas izmanto autores personīgā pieredzē balstītu skatījumu uz sarežģītu vēstures nogabalu caur mazas meitenes uztveres prizmu, ir pietiekami daudzslāņains, un “līdz pat šai dienai nepastāv pareizā apziņa un nav arī nevienas tādas”, kas – izmainot šīs Adorno domas nobeigumu – ļautu izdarīt vienīgo pareizo darba izvērtējumu.“
Lasiet ŠEIT.

"Gulbju jaunava" (režisors Kārlis Vītols)

GULBJU JAUNAVA

Riga IFF. Nacionālā īsfilmu programma. IEVA AUGSTKALNA (24.10.2020.)
"Atsauce uz mīta pasauli filmas autoram nav gluži svešs izteiksmes līdzeklis – atcerēsimies, ka 2016. gadā tapusi īsfilma Mīnotaurs, kas togad tika apbalvota 21. Rīgas starptautiskajā filmu festivālā 2ANNAS un saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kategorijās Labākā animācijas filma un Labākais animācijas mākslinieks. Turklāt arī šī filma veidota sadarbībā ar mūzikas autoru Jēkabu Nīmani, un tas nav mazsvarīgs pieturpunkts Kārļa Vītola filmrades mākslinieciskajā kartē."
Lasiet ŠEIT.

Balvām nominētās studentu filmas

Jauneklīgais Lielais Kristaps jeb Ko iesākt ar studentu filmām. LIENE LINDE (11.11.2020)

"Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši studentu filmas ir visinteresantākais, kas notiek Latvijas filmu nozarē, – studentu kino ir aktuāls (šo filmu ražošana parasti neievelkas vairāku gadu garumā, jo mācību procesu diktē noteikti termiņi), uzrāda jaunākās tendences, kurām vēlas sekot jaunākās paaudzes kinoveidotāji, ir rotaļīgs un jauneklīgs. Šogad Lielajam Kristapam nominētas trīs LKA Nacionālajā Filmu skolā uzņemtas dokumentālās filmas (Šambala, režisors Kristaps Opincāns; Sapņu pavasaris, režisore Rūta Znotiņa; Divas strīpiņas, režisore Alise Zariņa) un divas Latvijas Mākslas akadēmijas studiju programmā Kustība. Attēls. Skaņa veidotas animācijas filmas – Novirze (režisore Kate Rasa Ozola) un Suspensija Prima (režisors Georgs Āva).

Lasiet ŠEIT.

Visa informācija par iespējām skatīties "Lielā Kristapa" konkursa skates filmas tiešsaistē - www.lielaiskristaps.lv un www.filmas.lv

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi