Kino bez galvassāpēm. “Summer Sound 2019” dienasgrāmata

“Tie, kas sēž kino teltī, nevis tusē pludmalē, ir lohi!”- tā šogad klaigāja divas jautras meitenes festivālā “Summer Sound”. Tomēr Rīgas Kino muzeja kuratore Agnese Logina, kura jau otro gadu veidoja kino telts filmu programmu, šajās divās dienās piedzīvoja daudz vielas pārdomām un pieredzi nākamajām reizēm šādās situācijās, kad jāpiemeklē aizraujošs saturs skatītājiem, kuri nemaz tā īsti nav gribējuši skatīties kino.

Pagājušajā gadā pirmo reizi veidoju kino telts saturu mūzikas festivālā Summer Sound, un manā kuratores darbā tā ir neparasta pieredze, tāpēc šogad labprāt to darīju vēlreiz, turklāt iesaistot Rīgas Kino muzeju kā institūciju, ne vairs kā individuāla kuratore. Tad nu šeit – daži mani šāgada piedzīvojumi un secinājumi no Summer Sound kino telts Liepājā.

Kā jau minēju, šis pasākums ir kaut kas tāds, ar ko parasti nenodarbojos – tiesa, filmu programmu veidošana ir mans darbs, tomēr ļoti reti iznāk komplektēt filmu programmu nejaušiem un neprognozējamiem skatītājiem.

Būsim godīgi, neviens nekad nebrauc uz mūzikas festivālu skatīties filmas.

Kad vēl pati pusaudža gados apmeklēju mūzikas festivālus, kino teltī mēdzu ieklīst mazliet pagulēt, atpūsties, ievilkt elpu. Lielākoties man nebija ne jausmas, ko tur rāda, jo tas bija mazsvarīgi, galvenais bija vieta atpūtai – jo kino telts mūzikas festivālos mēdz būt viena no tām vietām, kur ir vismazāk stimulāciju, vismazāk gaismu šovu un trokšņu, tāpēc kino teltis mēdz būt saistošas gan tiem, kas grib mazliet atpūsties, gan, piemēram, tiem, kuri festivālu apmeklē ar bērniem. Starp citu, Summer Sound kino telts sponsori šogad bija Pringles, kas piedāvāja čipsus tiem, kas paliek teltī skatīties kino. Ārkārtīgi jauks un filmu nozarei izdevīgs piegājiens – kino skatīties palika diezgan daudzi.

Foto: Krists Luhaers

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, šogad sev kā īpašu izaicinājumu izgudroju uzdevumu – atrast tādas latviešu filmas, kas neatmiekšķē smadzenes, bet ir pietiekami saistošs arī nejaušiem garāmgājējiem. Tāpēc dažus no pēdējo gadu blokbāsteriem atļāvāmies neiekļaut, jo – redz, neizpilda to pirmo kritēriju... Un kārtējo reizi izrādījās, ka gudrs un izklaidējošs kino ir ļoti reta un spēcīga kombinācija, kuru nemaz nav tik viegli atrast arī pasaules līmenī. Tomēr liels prieks, ka arī latviešu kinomākslā ir dažas filmas, kas šo vajadzību pilnībā apmierina.

Kino telts sāka darboties pusstundu pēc festivāla teritorijas atvēršanas, pirmā filma – grandiozā doķene Atbrīvošanas diena (2016, režisori Uģis Olte un Mortens Troviks). Interesantā kārtā uz filmu atnākuši daudzi bērni un jaunieši – varbūt tāpēc, ka festivālā viņiem vēl nav, kur citur iet? Skatījos uz jauniešiem un domāju par to, kā diez viņiem patīk propagandas ainas. Bet filma uzmanību notur.

Izgaismojās vēl viena nozīme šādām kino teltīm – kāda festivāla apmeklētāja atzina, ka atnākusi konkrēti uz šo filmu, jo neesot paguvusi to noskatīties kinoteātros.

Tā nenoliedzami ir problēma, ja skatītājs nedzīvo kādā no Latvijas lielākajām pilsētām ar regulāru kino repertuāru.
Bet mani pašu kārtējo reizi pārsteidza, ka tas tiešām ir noticis – ka Laibach tiešām spēlēja Ziemeļkorejā un komanda, kurā bija arī latvieši, to nofilmēja. Un, godīgi sakot, šī ir viena no tām filmām, kas noveco visnotaļ cienījami. Vismaz joprojām interesanti skatīties.

Kadrs no filmas "Atbrīvošanas diena"

Nākamā ir Jāņa Ābeles nesenā filma 7 miljardi gadu pirms pasaules gala – viens no VKKF mikrobudžeta filmu programmā tapušajiem darbiem. Uz šo filmu atnākuši salīdzinoši daudzi jaunieši, un skatītāju uzvedība ilustrē to, ko novēroju jau iepriekš – viņi atdarina cits citu.

Ja teltī ir daudz cilvēku, ik pa brīdim vēl kāds ienāks paskatīties, jo, kā vēsta latviešu tautas paruna, ko nekad neesmu līdz galam sapratusi, “kur ir, tur rodas”.

Toties, ja kāds izlemj, ka laiks iet prom, visticamāk viņam sekos vēl citi cilvēki, kuri pirms tam, iespējams, vēl nemaz negribēja celties un iet.

Pēc īsas pauzes rādām Alises Zariņas filmu Blakus, kas vēl pavisam nesen bija skatāma uz dažādu kinoteātru ekrāniem. Pagaidām tā pulcē vislielāko skaitu skatītāju, jo Blakus ir perfekti piemērota mūsu mērķim – viena no ļoti retajām filmām, kas izklaidē, nepadara stulbāku un dod iespēju labi pavadīt laiku. Un pat trešajā skatīšanās reizē Sandris un Andris liekas ļoti smieklīgi – ja viņiem būtu veltīts atsevišķs sīkvels, domāju, diezgan daudziem tas liktos saistoši.

Kadrs no filmas "Blakus"

Pēc Blakus ķeramies klāt studentu filmām. Mani novērojumi vairāku gadu garumā, strādājot ar šāda veida masu pasākumiem, dod pamatu apgalvot, ka īsfilmas ir izcili piemērots formāts šādam kino izrādīšanas veidam. Tāpēc jau otro gadu, sadarbojoties ar Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālo Filmu skolu, veidojam īsfilmu programmas, kas demonstrē interesantāko no studentu filmu pasaules. Šogad Liene Linde no Nacionālās Filmu skolas izveidoja trīs dažādas programmas, kuras nosauca krāsu vārdos un iekļāva sarakstā gan vecākas, gan pavisam jaunas filmas.

Kā pirmo rādām Zaļo programmu,

tajā ietilpst Papīrmeitene (2004, režisore Andra Vasiļevska), Kāds / kāda (2008, režisors Didzis Eglītis), Daudz laimes, Sofka! (2009, režisors Oskars Morozs) un Bočka (2016, režisore Elza Feldmane). Kārtējo reizi pati piefiksēju, cik tomēr tā nesenā kino vēsture interesanta, un ne tikai tāpēc, ka var savā nodabā apcerēt, vai tiešām agrāk zāle bija zaļāka (nē, nebija). Tikai nereti rodas jautājums – kur gan šie cilvēki, kuru vārdi lasāmi studentu īsfilmu titros, ir šodien?

Kadrs no filmas "Bočka"

Skatītāji turpina kursēt apkārt, jo ir jau vēls, pamazām tuvojas pirmā vakara hedlaineru uzstāšanās, kas savukārt nozīmē, ka sāk paklīst uzcītīgākie skatītāji – vecāki ar bērniem, kuri kino teltī nāk mazliet pagulēt un atpūsties. Savukārt lielai daļai pārējo acīmredzot jau skatīties kino sāk kļūt par sarežģītu – galu galā, ja esi kunga prātā, sakoncentrēt skatienu ir arvien lielāks izaicinājums.

Iedvesmojoties no pagājušā gada, arī šoreiz pirmās nakts pusnaktī gribēju rādīt kādu latviešu avangardu. Pagājušajā gadā tā bija neticamā un pārsteidzošā filma Zirneklis (1992), šogad cita neticama un pārsteidzoša filma – Arvīda Krieva Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili no 1987. gada. Filma, starp citu, tikko piedzīvojusi restaurāciju, un mums bija iespēja rādīt tieši restaurēto versiju, kas ir patiesi brīnišķīga.

Fotogrāfija no filmas "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili" (1987)

Nav pārspīlēts apgalvojums, ka, noskatoties restaurēto versiju, tu filmu noskaties vēlreiz no jauna. Un šī neparastā filma ir daudz saprotamāka, ja attēlu nekropļo sarkanais nolietotās padomju filmlentes virstonis. Tomēr festivālā Summer Sound izrādās, ka konkrētais avangards labāk patīk man pašai, nevis skatītājiem šajā diennakts stundā.

Vakara noslēgumā atkal skatāmies studentu īsfilmas – Pelēko un Rozā programmu. Pelēkajā programmā tāpat ir četras filmas – Sērkociņi (2007, Didzis Eglītis), Koperfīlds (2007, Varis Piņķis), Vējš pelēkās priedes nolauza (2013, Madara Dišlere) un Augstāk par zemi (2014, Jānis Ābele). Šoreiz gan, atšķirībā no pirmās programmas, nepārņem pārdomas par pazudušiem studentiem – gan Madara Dišlere, gan Jānis Ābele nesen debitējuši ar pilnmetrāžas spēlfilmām, un pirms dažām stundām tepat kino teltī pat bija iespējams noskatīties vienu no tām.

Kadrs no filmas "Sērkociņi" (2007)

Vakara fināls ir Rozā programma, kurā skatāma Mārtiņa Eihes 2010. gada īsfilma Desmit rozā minūtes, muzikālā Iesākumā bija vista (2009, Anna Dubrovska), Armands un Krustaps dodas uz Rīgu (2011, režisori Armands Začs un Kristaps Krūmiņš) un Lelles (2018, rež. Ieva Norvele). Gribas izcelt visus darbus, protams, bet šajā kontekstā Iesākumā bija vista liekas viens no interesantākajiem studentu darbiem – filma vēsta par meiteni, kura ar vilcienu brauc no Maskavas uz Rīgu koncertēt, bet viņas pieredze Rīgā ir katastrofāla. Un filmā tiek izmantoti deju numuri, lai ilustrētu varoņu emocionālo stāvokli, - jāsaka godīgi, kaut arī ne visos gadījumos tas izskatās veiksmīgi, tomēr šādu eksperimentu mums akūti pietrūkst.

Un kur gan vēl eksperimentēt, ja ne studentu filmās?

Sestdienas rītā teritorijas vārtus ver vaļā no 11:00, un līdz pat 16:00 festivālā ir bezmaksas ieeja. Mans rīts sākas mazliet agrāk – dodos uz Radio SWH pop-up studiju (telti pludmalē) tiešraidē parunāt par kino telti un tās saturu ar raidījuma vadītājiem Artūru Krūzkopu un Kasparu Breidaku. Esmu salīdzinoši daudz piedalījusies radio un televīzijas raidījumos dažādu, ne vienmēr ar kino saistītu iemeslu dēļ, bet šī noteikti bija pirmā reize, kad radio tiešraidē biju basām kājām. Pludmale taču!

Agnese Logina, Artūrs Krūzkops un Kaspars Breidaks Radio SWH studijas teltī

No radio telts dodos atpakaļ uz kino telti, kur mans tehniskais pārinieks jau visu salicis dienas darbam. Sākam ar 2018. gada filmu, vienu no Simtgades filmu programmas dārgakmeņiem – Rozes Stiebras režisēto Saule brauca debesīs. Skatoties filmu, pati piefiksēju, ka, tāpat kā puse vai pat vairāk festivāla apmeklētāju, ciešu no zināmas miglas galvā, kuras dēļ grūti koncentrēties. Man gan tās nav alkohola paģiras, vairāk noguruma migla, kas neļauj fokusēties uz ko vienu, tāpēc paralēli sāku lasīt recenzijas un atsauksmes par filmu. Skatoties uz apmeklētājiem, piefiksēju, ka vecākiem grūtāk pievērsties ekrānam nekā bērniem. Protams, varbūt viņiem arī bija paģiras, bet kopumā interneta komentāri apstiprina, ka nudien šī filma ir saprotamāka bērniem, ne vecākiem – daudzi pieaugušie komentāros un atsauksmēs uztraucas, ka filmai nav saprotama stāsta.

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs" (2018)

Šis atklājums mani ārkārtīgi skumdināja, tāpēc ar Ievu Viesi-Vigulu paralēlā sarunā sākam apspriest to, kāpēc mūsdienās cilvēkiem tik daudzkārt grūtāk saprast zīmēto animāciju. Šis animācijas veids ir taču visplūstošākais kino, kāds vien var būt, tur taču viss notiek secīgi un izriet cits no cita! Piemēram, ja zīmētā animācijas filmā māja plūdeni kļūst par žogu, tas savukārt tikpat mierīgi un pašsaprotami pārtop par dinozauru, kas apēd ceļu, - kādi tur var būt jautājumi? Brīžiem liekas, ka stāsts ir kļuvis par mūsdienu kino dievu, bet kur paliek plūdenās, tīrās un pašpietiekamās kino izteiksmes formas, kuras ļauj iztēlei brīvu lidojumu, nepiesaistot to naratīva žņaugiem?

Galu galā, šī audiovizuālā brīvība ir viens no iemesliem, kāpēc, piemēram, Rozes Stiebras un Ojāra Vācieša Kabata (1983) joprojām uzrunā gan pieaugušos, gan bērnus – lai gan stāsts par lielu, zaļu mušu, kas mira, ir ārkārtīgi neskaidrs.

Bet, par laimi, bērniem ar šo ir mazākas problēmas, nekā viņu vecākiem, un vairāki vecāki seansu pavada, skatoties savu telefonu ekrānos. Vissirsnīgākā epizode gadās pēc filmas, kad man kāds mazs zēns saka, ka ir liels Jura fans. Kaukuļa kungs, ja jūs šo lasāt, sveicieni no mazā Liepājas skatītāja!

Turpinājumā rādām Ināras Kolmanes 2015. gada filmu Ručs un Norie. Arī šī dokumentālā filma joprojām uzrunā skatītājus (joprojām strādā, ja tā var teikt), jo tās notikums un stāsts ir tik neparasts, ka neapnīk, un Ruča suns daudziem liek skaļi smieties.

Kadrs no filmas "Ručs un Norie" (2015)

Kā nākamo rādām Emīla nedarbus, kas pulcē lielu skatītāju grupu, jo bērnu klasika uzrunā bērnus dažādās paaudzēs, arī tos, kuri vairs nav bērni, bet kādreiz ir bijuši. Diemžēl gan kinoteātra standarta seansi atšķiras no neparastiem seansiem pludmales teltī, un mums ir problēmas izslavēto “tehnisko iemeslu dēļ”.

Toties ar nākamo, dzīvespriecīgo un piedzīvojumos dzirkstošo dokumentālo filmu Pazust Latgalē (2015) viss ir brīnišķīgi. Pilna kino telts ar jauniešiem, kuri pie asākajiem brīžiem filmā satraukti aiztur elpu, jo līdzpārdzīvojuma efekts ir visnotaļ spēcīgs. Īpaši aizkustinoši liekas arī tas, ka pie sarežģītākajiem trikiem daži skatītāji aplaudē.

Kadrs no filmas "Pazust Latgalē"

Pēc šīs filmas ieturam pauzīti, kamēr festivāla teritorijā notiek pārkārtošanās un ieejai atkal vajadzīgas biļetes. Īso brīdi izmantoju, lai aizskrietu līdz Liepājas muzejam, jo muzejnieks pat brīvdienās ir muzejnieks – to nu esmu pieņēmusi par pašsaprotamu. Un, sniedzot savu muzeja darbinieka karti, ar kuru parasti ir atlaides / bezmaksas ieeja dažādos muzejos Latvijā, jūtos kā daļa no ļoti īpašas, varbūt pat slepenas kopienas. Ārkārtīgi patīkami, vārdu sakot.

Pēc stundu ilgās pauzes atsākam ar Aivara Freimaņa spēlfilmu Ābols upē (1974). Latvijas Kultūras kanonā iekļautā filma, kuru šogad rādīja arī Roterdamas Starptautiskajā filmu festivālā, ir pārsteidzoši mazzināma pašu mājās. Tāpēc vēl jo vairāk prieks dzirdēt no apmeklētājiem, kas cītīgi noskatījušies filmu no sākuma līdz beigām, ka ļoti paticis, lai gan tiešām pirms tam neko par šādu filmu neesot zinājuši.

Jūtos tā, ka mans mērķis jebkurā gadījumā jau ir sasniegts – pasaulē ir par pāris cilvēkiem vairāk tādu, kas noskatījušies filmu Ābols upē

un saprot, ka latviešu kino klasika joprojām uzrunā un saista. Man pašai savukārt kārtējoreiz ienāk prātā fakts, ka mūsu kino klasika ir pilna ar visnotaļ šaušalīgām iepazīšanās ainām, ieskaitot šo. Negribas kā iestrēgušai platei par to visu laiku runāt, tomēr, scenārijā rakstot romantiskās ainas, it īpaši iepazīšanās un pirmos randiņus, nenāktu par sliktu piesaistīt scenāristi sievieti – iespējams, tad šāda veida ainas nebūtu tik neveiklas (un nevis tā mīlīgi neveiklas, bet vienkārši neveiklas).
Un vēl es laikam pirmo reizi apzināti ieraugu to ābolu upē. Jo, protams, ja filmu sauc Ābols upē, tajā būtu jābūt arī ābolam upē. Un tiešām ir.

Ivars Kalniņš un Akvelīna Līvmane filmā "Ābols upē" (1974)

Turpinājumā seko nākamā latviešu kino klasika. Tā kā šobrīd paralēli strādāju pie izstādes par filmu Pie bagātās kundzes (1969), es ļoti daudz domāju par Leonīdu Leimani (un šis ir viens no tiem teikumiem, ko nebūtu varējusi iztēloties sakām vēl pirms 10 gadiem). Tāpēc nolēmu programmā šogad iekļaut arī brīnišķīgo, klasisko melodrāmu Šķēps un roze (1959). Daži skatītāji ir mazliet samulsuši, pēc filmas man viens pienāk klāt un pārjautā – šī filma laikam gan nebija Ābols upē? Nācās apstiprināt, ka nudien nebija.
Dīvaini, bet pēdējos gados jūtu arvien lielāku vēlmi regulāri rādīt filmu Šķēps un roze dažādām skatītāju grupām, pašai pat grūti saprast, kāpēc.

Festivāla dienasgrāmatas failā, ko rakstīju, sēžot divas dienas teltī, esmu iesākusi teikumu “Es beidzot sapratu, kāpēc gribu šo filmu rādīt…”, bet teikums nav pabeigts, tā ka man pašai šis joprojām ir noslēpums.

Tomēr cilvēkiem patīk, skatītāji paliek un skatās, kaut arī filmas valoda, izteiksmes veids un saturs ir tik raksturīgs 20. gadsimta vidum. Bet melodrāmas formula nenoveco un kino valoda ir universāla, vismaz man joprojām gribētos tā domāt.

Mūsu sestdienas vakara lielais hits ir Kriminālās ekselences fonds, viens no lielākajiem 2018. gada kino pārsteigumiem. Kino telts ir pilna, bet cilvēkiem jau grūti noturēt uzmanību pat uz ko tik populāru kā KEF, tāpēc joprojām noris salīdzinoši aktīva iekšējā kustība un skatītāju nomaiņa.

Kadrs no filmas "Kriminālās ekselences fonds"

Noslēgumā rādām visu studentu filmu atkārtojumu, jo pieļauju, ka šajā stundā un šajā stadijā cilvēkiem ir grūti fokusēties uz jebko, kas garāks par dažām minūtēm. Intereses pēc esmu papētījusi, kā dara lielie festivāli ārzemēs – piemēram, Glāstonberijā kino teltī ir gan Monty Python, gan dažādu filmu sing-along pasākumi, gan pēdējo gadu Holivudas blokbāsteru seansi, ieskaitot Avengers Endgame. Bet man grūti iztēloties, kas varētu būt tāds sing-along seansa cienīgs darbs Latvijā.

Esmu dzirdējusi par to vienu Četru baltu kreklu seansu Doma dārzā, kad skatītāji esot dziedājuši līdzi. Vai maz ir kas vēl cits?

Īsi pēc Kriminālās ekselences fonda kino teltī ieveļas divas ļoti jaunas meitenes un nokliedzas, ka tie, kas sēž kino teltī, nevis tusē pludmalē, ir lohi. Un tomēr mans otrais gads, veidojot filmu programmu festivālā Summer Sound, liek domāt, ka viņām nav taisnība. Kino telts ir ļoti loģiska festivāla pieredzes daļa, kas ļauj paplašināt gan festivāla robežas, gan mākslas robežas. Kino telts ir arī brīnišķīga vieta, kur patverties tiem, kam liels pūlis ir izaicinājums (jā, ir iespējams braukt uz masu pasākumiem un nemīlēt pūli). Un vēl tā ir lieliska vieta, kur vecāki ar bērniem var pavadīt laiku, kad mazākie ir noguruši no nemitīgās maņu stimulācijas. Turklāt man joprojām liekas brīnišķīgi, ka Summer Sound kino teltī ir iespēja rādīt tikai latviešu saturu, kas ikdienā, iespējams, nespēj konkurēt ar glancēto ārzemju kino mārketingu. Un, ja kaut viens no skatītājiem pēc kino telts apmeklējuma pārvērtēja savus stereotipus par latviešu kino, tad mūsu darbs nu nemaz nav bijis veltīgs.

Foto: Krists Luhaers

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi