Karlovi Vari – jauneklīgi svētki visiem

Sekojot Kristīnes Želves ierosinājumam, lai par Karlovi Varu filmām pastāsta kāds cits, kas vairāk paspējis redzēt, Kino Raksti dod vārdu kinokritiķei Anitai Uzulniecei.

Anita Uzulniece un Kristīne Želve Karlovi Varu festivāla preses centrā. Foto: Asnāte Vasiļjeva

Karlovi Varu Starptautiskais kinofestivāls, kuru tā ilggadīgā mākslinieciskā vadītāja Eva Zaorālova (1994-2010) uzskata par labāko uz Austrumiem no Berlīnes (un es tam varu tikai pievienoties), pērn atzīmēja pusgadsimta jubileju. Izgājis cauri dažādu režīmu un varu maiņām, izturējis konkurenci ar Maskavu un Prāgu, jau 1956. gadā ieguvis A-klases festivāla statusu (to piešķir Pasaules kinoproducentu apvienība FIAPF, un viens no kritērijiem ir – festivāla konkursā iekļautas filmas, kas festivālā piedzīvo pasaules vai starptautisko pirmizrādi). Kopš Maskavas festivāls 1959. gadā uzsāka regulāru norisi, FIAPF uzskatīja, ka divi A-klases festivāli Austrumu blokā ir par daudz, un tikai 1997. gadā  Karlovi Vari atguva šo statusu. 90. gados te nodibināja jaunu sekciju East of the West, un tā nu šis festivāls tradicionāli priecē ar plašu un daudzpusīgu filmu programmu, slaveniem viesiem, saturīgām diskusijām un vērtīgām darbnīcām.

Iekļāvies skaistā kūrortpilsētā (bijusī Karlsbāde), kur saplūst divas upes un no zemes nāk karsts minerālūdens, kur savulaik tiešām atpūties Mocarts, Puškins, Dostojevskis un daudzi citi ievērojami cilvēki, kuru vārdā nosauktas viesnīcas, Karlovi Varu festivāls pulcina kuplu profesionāļu un skatītāju skaitu. Populārais čehu aktieris Ježi Bartoška vēl joprojām ir festivāla seja un prezidents, mākslinieciskā vadītāja Eva Zaorālova izaudzinājusi sev sekotāju – Karelu Ohu, paliekot programmas konsultante.

Festivāla jauneklīgo garu uztur tā auditorija – studenti, kas te ieradušies un apmetušies uz visu festivāla laiku, skatās filmas par izdevīgām abonementa cenām, aug un mācās, nodrošinot kinomākslas nākotni.

Nekur nav tik skaisti

51. festivāla plakātus, katalogu, tā centra - viesnīcas Thermal - fasādi, preses konferenču telpu un citas vietas rotāja rīkotāju un citu slavenību foto, kuros tie aizseguši seju – kā protests pret selfiju un paparaci ēru. 51. festivāla atklāšana bija plaša un vērienīga – pēc ceremonijas, kurā Kristāla Globusu par ieguldījumu pasaules kinomākslā pasniedza Vilemam Defo, svinības turpinājās viesnīcas Thermal priekšā, ar koncertu un uguņošanu. Gluži kā vecajos, labajos laikos, kad atklāšana notika ļoti smalkā viesnīcā Imperial, kas tagad daudziem pazīstama kā Grand Hotel Budapest no tāda paša nosaukuma Vesa Andersona filmas.

"Kadrs" no 51. Karlovi Varu Starptautiskā kinofestivāla atklāšanas ceremonijas.
Vispār nevienā citā pasaules kinofestivālā nav tik skaistas atklāšanas un noslēguma ceremonijas, netiek veidoti speciāli klipi (ar Kristāla Globusu saņēmušiem māksliniekiem), kurus rāda pirms katra seansa, nav tik jauna un ieinteresēta auditorija.

Ar Vilemu Defo varēja tikties gan preses konferencē, gan pirms Eibela Fararas filmas Pazolini, kur viņš atveido itāļu Meistaru. Brīvdabas kinoteātrī rādīja Mārtina Skorsēzes Kristus pēdējo kārdināšanu. Līdzās Kristāla Globusam te tiek pasniegtas festivāla prezidenta balvas, šogad to saņēma scenārists un režisors Čārlijs Kaufmans, un varēja gan noskatīties viņa jaunāko un savdabīgāko animācijas filmu Anomalisa (Venēcijas festivāla laureāte, Kino Rakstu recenzija ŠEIT), gan piedalīties viņa darbnīcā.

Centrā – ģimene

Ja Horizons sekcija sniedz iespēju apgūt Kannās, Venēcijā, Sandensā u.c. garām palaisto, tad Another View – atklāt kaut ko patiešām svaigu, jaunu un pārsteidzošu. Kā beļģu režisora Vima Vandekebeibasa (Wim Vandekebeybus) filmā Skrejošais prāts / Galloping Mind.

Tik intensīvu, nosaukumam atbilstošu ekrāna valodu eksistenciāli svarīgu tēmu atklāsmē sen nav nācies piedzīvot.

Norises ap kāda dedzīgi mīloša pāra šķiršanos, mazu radio staciju, bezpajumtnieku bērnu komūnu, pamestiem suņiem un vaļā palaistiem zirgiem te savītas tādā murskulī, ka ne tikai prāts, bet arī sirds sitas arvien straujāk, tām sekojot – lai atskārstu, cik patiesībā svarīgas ir radniecīgas saites un mīlestība, un cik grūti (bet vai neiespējami?) savienot to ar iekšēju brīvību, pēc kā tiecas filmas centrālais varonis. Cilvēks, kurš ģimenē negrib bērnus, izrādās šķirti uzaugušu dvīņu tēvs. Lieliskais tā atveidotājs Džerijs Kiliks (Jerry Killick) izrādās kādreiz bijis Rīgā, piedaloties teātra festivālā, savukārt režisors, kurš ir arī horeogrāfs un dejotājs, -  deju festivālā.

Kadrs no filmas "Skrejošais prāts / Galloping Mind"
Ģimene, tās trūkums, tēva meklējumi, attiecību skaidrošana, “runāšana garām” (kā Kannu laureāta Ksavjera Dolāna filmā Tas ir tikai pasaules gals, ko arī rādīja Karlovi Varos), bija gandrīz visu labāko festivāla filmu centrā.

Vitālija Manska Radinieki / Rodnije - par ukraiņu izcelsmes krievu režisora dzimtas dažādo atzaru attieksmi pret situāciju Ukrainā – bija iekļauta dokumentālo filmu konkursā un piedzīvoja labi apmeklētu pirmizrādi un diskusiju ar goda viešņas, režisora mātes, piedalīšanos. Vai iespējams ar filmas palīdzību izprast konflikta būtību, varbūtējos risinājumus – jautājums paliek atklāts. Savukārt rīdziniekiem pazīstamā Manska Ziemeļkorejas filma Saules staros ir arī Čehijas kopražojums, tādēļ tā startēja sekcijā Čehu filmas 2015-2016.

Čehijā uz igauņiem skatīties

Ja man kāds agrāk būtu teicis, ka es tērēšu savu dārgo festivāla laiku, lai skatītos tuvāko kaimiņu igauņu filmas, nebūtu ticējusi. Šogad tā notika, un bija vērts to darīt – divas igauņu filmas programmā East of the West tiešām patīkami pārsteidza ar svaigumu, aktualitāti un oriģinalitāti.

Kadrs no filmas "Trakās dienas / Paevad, mis ajasis segudusse"

Absolūta debija visiem tās veidotājiem - 1988. gadā dzimušās režisores Trīnas Rūmetas (Triin Ruumet) Trakās dienas / Paevad, mis ajasis segudusse - izstrāvo tādu enerģiju, kas ne tikai salauž politkorektuma rāmjus, bet arī iezveļ niknumu un provocē... sāpes.

Pēc kā un kādā veidā mežonīgā kapitālisma apstākļos 90. gados tiecās jauni cilvēki, kādus apgriezienus spēj sasniegt melnais bizness un kādus bezjēdzības griestus - trula uzdzīve...

(salīdzinājumam – Jura Poškus Kolka Cool un Aika Karapetjana MOŽ tad ne tikai ziediņi, bet pat tikai pumpuriņi šķiet). Tas viss vēl mērcē „province pret lielpilsētu”. Galvenais varonis, jau 27 gadus vecais Allrass, izdzīvos, un cerība, ka filmas "necenzētie belzieni" palīdzēs nākamo paaudžu censoņiem, - arī paliek. Jaunu sieviešu vērā ņemams veikums (arī filmas producente ir no "vājā dzimuma"). Jāpiebilst, arī žūrija novērtēja šo igauņu debiju, piešķirot žūrijas speciālbalvu (un naudas prēmiju 10 000 dolāru apmērā).

Otra igauņu filma, režisora Tomasa Husara (Toomas Hussar) Spiegs un dzejnieks / Luuraja ja luulejata ir asprātīgs žanra paraugs – melnā komēdija, kuras notikumi attīstās trillera virzienā. Vientuļnieks detektīvs tiek iesaistīts kādā afērā, kur visi novēro un izspiego visus, turklāt ar kādas melnīgsnējas skaistules līdzdalību. Lēnie un prātīgie igauņi izrādās lieli malači, kas spēj paskatīties uz sevi un lietu kārtību ar pamatīgu pašironiju.

Kadrs no filmas "Spiegs un dzejnieks / Luuraja ja luulejata"

Svētki visiem

Kā jau ierasts, vissmalkākās festivālu ballītes svin sponsori, taču šogad tika sarīkoti svētki visai pilsētai – atklātā kolonādē plūda šampanietis, tika dalītas čehu tradicionālās oblatkas (vafeles) un skanēja mūzika. Milzīgs orķestris atskaņoja mūziku no filmām, uz lielā ekrāna rādīja to fragmentus. Brīnišķīgs noskaņojums zem klajām debesīm, kino un mūzikas svētki.

Balvu sadalījumu skat. kviff.com

foto no festivāla galerijas

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi