Kādu vēsti mums nes klasiķi?

Lieldienu svētdienā nu jau tradicionāli sākas kinoforums „Un Vārds tapa filma”, kura laikā līdz 23. aprīlim skatāmas deviņas filmas. Pazolīni, Bunjuels, Roselīni, Kairišs, Putniņš...

Kadrs no filmas "Mateja evaņģēlijs"

Klusās sestdienas rīts. Lēni snieg. Neziņa, gaidas. Vai ir priekšnojautas? Vai toreiz, pirms gadu tūkstošiem, cilvēki zināja, ka nākamajā rītā Jēzus kaps būs tukšs, ka Viņš būs augšāmcēlies? Diez’, ko šajās dienās juta un domāja kino klasiķi Pazolīni, Roselīni, ko – franciskāņu, ko kartēziešu mūki, ko – ārsts mežonīgajās ārēs un Iļja Ripss savulaik Rīgā un vēlāk Izraēlā, ko mūsu, latviešu, krievu režisori? Visi tie, par kuru dzīvi reflektē 19. kinoforuma „Un Vārds tapa filma” (16.- 23.04.) varoņi un filmu autori.

Un Brīnums notika

Nu jau 19. gadu pēc kārtas Lieldienu rītā, kad Labā vēsts jau zināma, atklājam kinoforumu Un Vārds tapa filma. Šogad – ar vienu no vienkāršākajiem un iespaidīgākajiem Evaņģēlija lasījumiem kinomākslā – Pjēra Paolo Pazolīni (1922-1975) Mateja evaņģēliju / Il vangelo secondo Matteo. Jau tolaik, 1964. gadā, kad filma tapusi, cilvēki bija tik tālu no tiešas, intuitīvas mistiskas pieredzes, ka mākslinieki par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uztvēra demitoloģizāciju. Filmas pamatā ir Mateja evaņģēlijs ar tikai dažiem īsinājumiem un daži Jesajas grāmatas iespraudumi, tā uzņemta skopajā Dienviditālijas (Apūlija, Lukānija, Kalabrija) ainavā ar turienes iedzīvotājiem.

Kadrs no filmas "Mateja evaņģēlijs"

„Gāju līdzīgi kā tautas dziesmu vācējs, gaidot aiz katra stūra brīnumu... un Brīnums notika” (Pazolīni). Viņš ieraudzīja apaļu pakalnu, kuram pretī piecās, sešās rindās slējās alu caurumi. Šis alu ciemats tad arī kļuva par filmas kulisi. Jēzu atveido kāds spāņu students, viņa māti – režisora māte. Marijas, Jāzepa, ganu, zvejnieku, Jēzus sekotāju seju tuvplāni, saules apdedzināti un vēju appūsti, melnbaltajā filmā izskatās kā no grafikas lapām; mūzika (Bahs, Mocarts, Prokofjevs, Vēberns) ritmizē un saista filmējumus dabā ar ikonogrāfisko materiālu, itāļu glezniecības šedevriem (Pjero de la Frančeska un citi). Trīs ķēniņi, augstie priesteri un rakstu mācītāji Pazolīni perspektīvē arī nav kā no citas planētas, viņiem tikai ir cita dramaturģiskā funkcija – līdz pat plašajam horizontam varam mistiskos Evaņģēlija notikumus ieraudzīt filmā no „mazo ļaužu” skatleņķa.

Pazolīni nevēlējās parādīt Jēzu kā kādu no tā laika Palestīnas svētajiem (tas būtu sīkpilsoniski, viņaprāt), te Augstais un Zemais, cilvēcīgais un dievišķais, materiālais un ideālais apvienots vienā veselumā. Savā ziņā „populistisks” mākslas darbs – manuprāt, bez negatīvās nokrāsas, ar ko šis jēdziens apaudzis šodien. Tajā ir arī režisora autobiogrāfiski motīvi (kā patoss, iespējams) – citādība, maiga sirds, bet nelokāms gars. Mēģinājums atdot pasaulei tai atņemtās mistiskās un sakrālās dimensijas. Protests pret patiesības zušanu buržuāziskajā sabiedrībā, patērētāju, pērkamības, finanšu magnātu diktāta pasaulē (šodien – vēl vairāk?), iespēja tuvoties lietu īstajai dabai – caur ikonogrāfijas un cinema verite  sapludināšanu.

Pjērs Paolo Pazolīni

Vai un kā šodien darbojas Mateja evaņģēlijs caur Pazolīni poētiski naivo maģisko reālismu, varēsim pārbaudīt 19. kinoforuma Un Vārds tapa filma atklāšanā svētdien, 16. aprīlī, plkst. 15:00 Happy Art Museum telpās tirdzniecības centra Galleria Rīga 7. stāvā.

Ķeceri un sirreālisti

Otrs klasiķis šāgada kinoforuma programmā – Luiss Bunjuels, kura filma Piena Ceļš / La voie lactée (1969), tiks demonstrēta piektdien, 21. aprīlī plkst. 18:00. Uz šo seansu aicināti arī visi, kas mūsdienās gājuši pa leģendāro Santjago de Kompostelas ceļu – lai atcerētos un dalītos iespaidos. Filmā divi klaidoņi dodas ceļā no Parīzes, un Piena Ceļa zvaigznes kļūst par viņu ceļarādītājiem uz Spāniju, bet ceļš ved cauri baznīcas vēsturei, arī tās tumšajām lappusēm.

Kadrs no filmas "Piena ceļš"

Luiss Bunjuels iedvesmojās šim darbam no spāņu zinātnieka, vēsturnieka un literatūras kritiķa Menendesa Peleio (Marcelino Menéndez y Pelayo) darba Spāņu herētiķi (1880-1882) – pirms tam viņš neko nebija zinājis par herēzes upuriem. Pat Andrē Bretons atzinis, ka starp sirreālistiem (neskatoties uz viņu riebumu pret reliģiju) un herētiķiem (ķeceriem) pastāv zināma līdzība. Kaut Bunjuels tikai savas daiļrades sākumā (Andalūzijas suns / Un chien Andalou (1929), Zelta laikmets / L’age d’or (1930)) pieskaitāms pie sirreālistiem, tēma viņu ieinteresēja, un diezgan īsā laikā Bunjuels kopā ar scenāristu Žanu Klodu Karjeru (atcerēsimies, kā viņš 2014. gadā saņēma Oskaru par mūža ieguldījumu!) Andalūzijas kalnos uzrakstīja scenāriju un, neskatoties uz 1968. gada maija notikumiem un studentu nemieriem, vasarā filmu pabeidza.

Kadrs no filmas "Piena ceļš"

Zaļo gaismu šādam darbam pavēra tolaik pirms pāris gadiem izskanējušais II Vatikāna konsila paziņojums, kas pasludināja Baznīcu kā tādu kopību, kas atrodas ceļā uz atklātu sarunu par zaudējumiem un tumšajām joslām savā vēsturē. Klaidoņu piedzīvotais filmā to drastiski konkretizē abstraktās runās par „grēciniekiem pašas baznīcas klēpī”, „pastāvīgi nepieciešamo attīrīšanos” un vajadzību „stāties uz grēku nožēlas takas”. Ak Kungs, cik aktuāli vēl pēc 50 gadiem (populārais Sorentino seriāls, tāpat tuvākajā apkārtnē, mūsu pašu „klēpī”)!

Ateists no dieva žēlastības

Jau tikko uzsākuši ceļojumu, kura profānā motivācija ir cerība uz bagātīgām žēlastības dāvanām, abi necienīgie satiek dievu kāda vecāka, stingra kunga izskatā, kurš aicina klaidoņus celojuma galapunktā radīt ar prostitūtu bērnus un nosaukt viņus „Tu neesi mana tauta!” un „Nekādas žēlastības!”. Tas sasaucas ar vienu no pravieša Hozejas aicinājumiem, ar kuru viņš gribēja dot Izraēlam skaudru zīmi par tautas neuzticību, tās tautas, kuru Dievs bija izvēlējis par savu „līgavu”.

Kadrs no filmas "Piena Ceļš"

„Un viņš teica: "Sauc viņu vārdā Lo-Ammī, / jo jūs neesat mana tauta / un es nebūšu jūsējais! Hosea 1:9 (jaunais tulkojums).

Lauku ceļa teofānija ir ceļa rādītājs visiem filmas notikumiem un arī prelūdija telpas un laika kontinuitātei, viņu gājiens ir ceļš laikā starp mistēriju, sapni un dokumentālu spēli – cauri baznīcas vēsturei, kas atkārtoti atduras Kristus dzīvē. Kā jau staciju filmās, tās epizodes attiecināmas arī uz ideoloģisko jomu vai, kā Bunjuels to sauc savā grāmatā Mana pēdējā nopūtaCeļojumu cauri fanātismam. Viņš koncentrējies uz Ticības apliecību un no tās izrietošajām ķecerībām pret sešiem noslēpumiem: euharistija, kristoloģija, trīsvienība, ļaunuma izcelšanās, Dieva žēlastība un marioloģija.

Katoļu licejā audzinātais „ateists no Dieva žēlastības”, kā sevi dēvēja spāņu kino grands Bunjuels, uzņēmis filmu, kas sniedz bagātīgu vielu diskusijai par ticību, svētulību un arī ķecerību. Tāpat kā kāda filmas epizodiska personāža mutē liktie vārdi:

„Mans naids pret zinātni un mana nepatika pret tehniku novedusi mani beidzot pie tās absurdās ticības Dievam.”

Tāpat kā Bunjuela vēl Meksikā uzņemtā filma Nācarietis / Nazarin (1959), ko rādījām pirmajā kinoforumā (par darbaļaužu priesteri, kas novilka savu amata tērpu un aizgāja līdzi divām nabaga sievietēm, Marijai un Martai, – savā ziņā „Jēzus inkognito”), arī Piena ceļš ticis vērtēts pretrunīgi: Karloss Fuentess dēvēja to par karojoši antireliģisku, bet Hulio Kortasārs domāja, ka par Piena ceļu Vatikāns Bunjuelam samaksājis... Es savukārt gribu uzsvērt filmas beigu titrus: „Visi filmas teksti un citāti ņemti vai nu no Svētajiem Rakstiem, vai no seniem un moderniem teoloģijas un baznīcas vēstures darbiem.”

Par latviešu filmām kinoforuma programmā (Viestura Kairiša Melānijas hronika un Jāņa Putniņa Degošais) lasiet recenzijas tepat Kino Rakstos, nāciet skatīties un satikties ar autoriem!

P.S.

O, tempora, o, mores! Atceros, kā pirmajos kinoforumos mums vēl pienāca 35mm filmu kopijas lielās kastēs, kā tos atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, kā pašu pirmo forumu atklājām toreizējā kinoteātrī Rīga (tagad Splendid Palace)... un vēl skaudrāks šķiet šāgada VKKF ekspertu atraidījums, īpaši tā it kā svarīgākais iemesls – sak’, ja mākslas galerija Happy Art Museum atrodas tirdzniecības centrā, tad ir apgrēcība maksāt viņiem par īri, mēs taču taisot tirgotājiem PR...

Mēs tomēr mēģināsim pierādīt, ka esam un būsim – šogad deviņpadsmitajā un nākamgad jau divdesmitajā, jubilejas kinoforumā, pateicoties mūsu pēdējo gadu laipno saimnieku Happy Art Museum pretimnākšanai, entuziasmam un mīlestībai!

Priecīgas Lieldienas!

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi