Iesaka Ilmārs Šlāpins: Piecas “garlaicīgas” filmas Riga IFF

Laikmetā, kad kino un sociālie mediji mums māca gūt baudu no iespējas ātri aizrauties, aizmirsties un izklaidēties, aizvien svarīgāka kļūst atziņa, ka vēl eksistē kino, kas ļauj atrast laiku pabūt divatā ar sevi, padomāt un iegrimt mākslas darbā dziļāk.

Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna (2019, Andrejs A. Tarkovskis)

Režisora Andreja Tarkovska dēls Andrejs, kuram šobrīd ir piecdesmit gadu, mums piedāvā savu versiju par tēvu. Filma veidota no Tarkovska filmu fragmentiem, ainām no filmēšanas laukumiem, dokumentālo filmu un interviju gabaliņiem, fotogrāfijām, aizkadrā skan Arsēnija Tarkovska dzeja. Nedaudz piefilmētas ainavas no Krievijas, Itālijas un Zviedrijas vietām, kur uzņemtas Tarkovska filmas, ieskanas arī Eduarda Artemjeva mūzika no Tarkovska uzvestā Hamleta Maskavas Ļenkom teātrī 1977. gadā.

Filma, kas latviski nosaukta Kino lūgsna, oriģinālā saucas mazliet citādāk – Kino kā lūgšana, ar to drīzāk domājot Tarkovska-tēva pieeju savai profesijai. Tarkovska-dēla filma ir mēģinājums parādīt ceļu no bērnības līdz pašām beigām, secīgi pārcilājot ģimenes, reliģijas, mīlestības, profesijas un dzīves jēgas tēmas. Īstiem Tarkovska daiļrades pazinējiem tā šķitīs nevajadzīga atgriešanās pie “sen jau zināmām lietām”, iesācējus mulsinās pārmontētie un samiksētie fragmenti no dažādām filmām, arhīva materiāliem un gleznainām ainavām, kas saplūst ar oriģinālo filmu kadriem. Filma beidzas ar fotogrāfiju virkni, kas pavērš visu iepriekš stāstīto atpakaļgaitā – no Tarkovska dzīves pēdējiem portretiem līdz zīdaiņa bildēm.

Pats Tarkovskis kādā brīdī saka – ar kino palīdzību iespējams pateikt to, ko nevar ne ar mūziku, ne kādu citu mākslas žanru. To kaut kādā noslēpumainā veidā nosaka kino attiecības ar laiku – spēja to mainīt, apturēt un pagriezt atpakaļ.

Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna (2019, Andrejs A. Tarkovskis) Riga IFF programmā – 24. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē

Šarlatāns (2020, Agneška Holanda)

Šī ir biogrāfiska drāma par cilvēku, kura vārdu es iepriekš nezināju, un man šķiet, neviens Latvijā to nebija dzirdējis. Taču to zināja miljoni Čehoslovākijas iedzīvotāju pēckara desmitgadēs, un joprojām katrā čehu ģimenē zinot stāstīt par kādu no radiniekiem, ko esot izārstējis dziednieks Mikolašeks. Tautas dziedniecības fenomens 20. gadsimta Austrumeiropā ir īpašs stāsts, kuru būtu interesanti papētīt sīkāk visādos akadēmiskos un mākslinieciskos formātos, taču šajā gadījumā arī tas ir tikai fons personīgai traģēdijai, kuru tik skarbi un vienlaikus tik atturīgi droši vien nevarētu parādīt kino ne citā laikā, ne cita režisora komandā.

Filma veidota nemitīgā konfliktā – starp nepakļāvīgu personību un totalitāru valsti, starp ārsta profesionalitāti un viņpuszinātnisku vizionārismu, starp savas misijas apziņu un naudas vai harismas izraisīto varaskāri; tīru, bet aizliegtu mīlestību un varmācīgu mīļotā cilvēka izmantošanu. Holandas filmā (lai arī tā ir kopražojums un filmēšanas grupā ir daudz čehu un slovāku) labi var ieraudzīt atšķirību starp čehu un poļu kino tradīciju, varbūt pat domāšanu. Čehi būtu labprātāk aizrāvušies ar absurda un sirreālisma elementiem, nojaucot robežas starp realitāti un fantāzijām – leģendas un mīti, kas apvij dziednieku spējas un dzīvi, ir taču tam pateicīgi elementi.

Poļu kinovalodā veidotā filma spēj ieraudzīt morālu drāmu un izšķiršanos pat tur, kur dzīvē mēs teiktu: “Nu, tādi laiki, ko tu tur, cilvēks, varēji padarīt..”

Nē, saka Agneška Holanda, mēs esam tie, kas dara labu un ļaunu, un mēs esam tie, kas nekad nespēs līdz galam atšķirt vienu no otra.

Šarlatāns (2020, Agneška Holanda) Riga IFF programmā – 17. oktobrī 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē un 24. oktobrī 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē

Berlīne, Aleksandra laukums (2020, Burhans Kurbani)

Vācu modernisma literatūras stūrakmens – Alfrēda Dēblina 1929. gada romāns Berlīne, Aleksandra laukums pirmoreiz tika ekranizēts jau divus gadus pēc tā iznākšanas, otrreiz ekranizēt šo romānu mēģināja Rainers Verners Fasbinders piecdesmit gadus vēlāk, pārvēršot stāstu piecpadsmitarpus stundas garā seriālā. Grūti tulkojamais, grūti lasāmais un grūti malā noliekamais teksts ievelk un fascinē daudz vairāk par kriminālu sižetu vai sociāliem motīviem.

Afgāņu izcelsmes kinorežisors Kurbani pie savas filmas par nelaimi nesošo Aleksandra laukumu gāja caur iepriekš uzņemtām filmām Shahada / Faith (2010, par vācu musulmaņu likteņiem) un Mēs esam jauni. Mēs esam stipri / We are Young. We are Strong (2014, par 1992. gada ksenofobiskajiem grautiņiem Rostokā). Savā jaunākajā, trīs stundas garajā filmā Kurbani stāsta par nelegālo imigrantu no Gvinejas-Bisavas, kurš nonāk mūsdienu Eiropas sirdī – tumšā, krāšņā, fiziski piesātinātā un emocionāli tukšā. Kriminālā drāma, kuras klasiski eksistenciālās bezcerības piesātinātajā sižeta līnijā savijas prostitūcija, narkotikas, vardarbība un slepkavības, apreibina skatītāju ar brīnišķīgu attēla, mūzikas un ritma kokteili; no tās ir praktiski neiespējami atrauties, lai arī ar prātu tu zini, ka tas, uz ko tu skaties, ir pretīgi, baisi un nepareizi.

Estētiska kino pērle, kurā ar baudu iespējams vērot, kā pagājušā gadsimta 30. gadu vācu ekspresionisma radītie tēli un attiecības iemiesoti tehno un reiva simbolos, taču neizmantojot šo paņēmienu kā stāsta mūsdienīgošanu.

Arī mūsdienu Berlīne šajā filmā ir vecās kultūras fons, uz kura attīstās vai no kura izlobās pavisam jauns 21. gadsimta naratīvs.

Berlīne, Aleksandra laukums (2020, Burhans Kurbani) Riga IFF programmā – 22. oktobrī 21:00, 25. oktobrī 18:00 Splendid Palace Lielajā zālē un onlinerigaiff.lv

Disko (2019, Jūrunna Miklebusta Sīvešena)

Biedējoši savāda filma. Tā tik ļoti neatbilst nekādiem aizraujoša un interesanta kino kritērijiem, ka man neatliek nekas cits, kā vien ieteikt to noskatīties, turklāt noteikti – izturēt līdz galam. Šis ir tas gadījums, kad droši var izstāstīt filmas sižetu – tas neko daudz netraucēs, bet arī nepalīdzēs.

Galvenā varone ir disko deju čempione, neskaitāmu mirdzošu kausu un spīguļojošu kostīmu īpašniece, kas dzīvo sintētiski tīrā un pareizā pasaulē, kurā patiesībā nekas nav pareizi.

Viņas patēvs ir harismatiskas sektas vadītājs, kas aizrauj sekotājus ar iedvesmojošām runām – filmā dzirdams salīdzinoši daudz eksaltētu frāžu no kaismīgiem sprediķiem, un tie praktiski ir sakarīgākie un jēgpilnākie teksti, viss pārējais ir tukšas pieklājības formulas: “Vai tu jūties labi?” – “Jā, es jūtos ļoti labi.” – “Es tā priecājos!” Un nekas cits šajā citplanētiešu pasaulē neeksistē – vien bezjēdzīgs sports un visumīlošs Dievs, kuram attiecībā uz galveno varoni ir īpašs plāns. Šis plāns ir padarīt viņu par pasaules čempioni.

Interesantākais filmā ir tas, ka izeju no šī strupceļa galvenā varone meklē, dodoties aizvien ezotēriskāku un radikālāku sektu virzienā (viņas pasaulē neeksistē nekādas citas sabiedrības), no sākuma klausoties podkāstus miegā, tad apmeklējot kaimiņu baznīcu, bet beigās aizmūkot uz noslēgtu, Saules apmirdzētu komūnu, kas izdzen ļaunos garus no baltās linu drānās tērptiem bērniņiem.

Disko (2019, Jūrunna Miklebusta Sīvešena) Riga IFF programmā – 19. oktobrī 20:30 Splendid Palace Mazajā zālē un onlinerigaiff.lv

Ugunsdzēsēju balle (1967, Milošs Formans)

Čehu 20. gadsimta vidus jaunā viļņa absurda eksplozija un neveikli raupjais humors, kas mūsdienu skatītāju patīkami pārceļ atpakaļ laikos, kad kino vēl spēja pārsteigt un raisīt fiziski nevaldāmas reakcijas. Ugunsdzēsēju balle ir noteikti jāredz visiem tiem, kas savulaik novērtējuši filmas Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1975) vai Amadejs (1984), lai saprastu Miloša Formana kino valodas saknes un īpašo sentimentu, bet itin labi tā derēs arī pavisam jauniem skatītājiem –

TikTok un Instagram-storiju paaudzei varētu būt interesanti uzzināt, ka tas viss jau kādreiz ir bijis. Tikai vēl krāšņāk, dzīvāk un politnekorektāk. Un, protams, garāk.

Ugunsdzēsēju balle (1967, Milošs Formans) Riga IFF programmā – 23. oktobrī 17:00 Splendid Palace Lielajā zālē un onlinerigaiff.lv

Foto - no publicitātes materiāliem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi