Eimija. Neviena jauna kadra

TOMS GRĒVIŅŠ. Rīgas starptautiskā kino festivāla programmā iekļauta dokumentālā filma Eimija / Amy, un tās galvenā problēma ir – dziedātājas Eimijas Vainhausas stāsts ir tikpat vecs kā izklaides industrija, un tam joprojām nav nekāda risinājuma.

Acumirkli pēc klajā nākšanas (2006. gada oktobra beigās) Eimijas Vainhausas popmūzikas, fanka, soula un vokālā džeza meistardarbs, albums Back To Black kļuva par planētas svarīgāko skaņu celiņu lielākām un mazākām ballītēm. Šī plate, kas ir pats svarīgākais Vainhausas muzikālais panākums, ir īsts populārās mūzikas šedevrs - konceptuāls un autobiogrāfisks tekstos, gan prieka pilns, gan citā mirklī fatāli skumjš noskaņās un ritmos. Īsāk sakot, albuma dramaturģija ir veidota tik lieliski, ka tā dziesmu plūdums ne mirkli klausītāju nenogurdina, kā meistarīgs dīdžejsets vai lieliska radio pārraide tas liek ar lielu interesi gaidīt katru nākamo dziesmu.

Dziedātāja Eimija Vainhausa

Kopā ar Vainhausas īpašo vokālu vēl viena Back To Black skanējuma atslēga ir Ņujorkas producenta Marka Ronsona rokraksta nostiprināšanās un Bruklinas fanka orķestra Dap-Kings instrumentalizācijas, kas klajā nākšanas brīdī Eimijas lielajai starptautiskajai debijai lika skanēt tā, kā it nekam citam, kas toreiz bija pieejams mūzikas veikalos.

Back To Black apzināti saucu par “debiju”, īstais Vainhausas pirmais albums – 2003. gada Frank – ir ļoti specifisks modernās soulmūzikas ieraksts un, lai arī tas pievērsa uzmanību jaunās dziedātājas īpašajam vokālam, pat šodien šis disks joprojām izklausās ļoti garlaicīgi, tas neizraisīja plašu interesi ārpus Lielbritānijas un tajā nav neviena hita. Back To Black turpretim ir īsts popmūzikas manifests, kura vēsturisko nozīmi iznākšanas laikā vēl neviens līdz galam nenojauta. Galvenokārt tāpēc, ka tas bija aizraujošs laiks britu mūzikā – laiks, kad tīņu indie grupa Arctic Monkeys ar debijas albumu nupat pārspējusi visus iespējamos rekordus un slavenu vecāku meita Lilija Allena pirmo reizi vēsturē uzšāvusies slavas zenītā, pateicoties sociālajiem tīkliem.

Atšķirībā no Allenas un Arctic Monkeys, Vainhausas mūzika tomēr ir universālāka, tajā iekļautais emocionālais vēstījums ir daudz labāk saprotams ikvienam, kas pat tikai aptuveni apguvis angļu valodu. Kad pirmais popularitātes vilnis bija pagājis, Vainhausa 2008. gadā par Back To Black saņēma piecas svarīgākās Grammy balvas un šādā veidā par sevi pavēstīja arī tiem, kas par mūziku interesējas visai maz. Albuma trešo triumfu Eimija vairs pati nepiedzīvoja, un līdz ar dziedātājas pāragro nāvi 2011. gada 23. jūlijā mūzikas pasaulei kļuva skaidrs, ka jau par zināma veida anekdoti industrijas sarunās kļuvušais Vainhausas trešais studijas albums tā arī nekad neiznāks.

Kamēr varam tikai minēt, kas kļūs par stimulu tam, lai arī nākotnē Back To Black turpinātu uzrunāt aizvien jaunu auditoriju, šī plate ceturto reizi atgriezusies pirktāko albumu topos, un pie tā vainojama Asifa Kapadijas dokumentālā lente Eimija / Amy, kas kopš pirmizrādes šā gada maijā Kannu kinofestivālā kļuvusi par vienu no aprunātākajām mūzikai veltītajām dokumentālajām filmām šogad.

Man šķiet svarīgi izskaidrot Back To Black muzikālos nosacījumus, jo Kapadija savā filmā mūzikai pievērsis visai mazu uzmanību, galvenokārt meklējot un skaidrojot iemeslus dziedātājas traģiskajai bojā ejai. Toties viņu patiešām interesējusi Back To Black atrodamo dziesmu tekstu skaidrošana, un katrs albuma hits pēc filmas noskatīšanās iegūst pavisam jaunu nozīmi.

Filmas režisors intervijās neslēpj, ka iespēja veidot Vainhausas dokumentālo dzīvesstāstu viņam burtiski iekritusi klēpī un par tabloīdu vajāto dīvu viņš pirms filmas tapšanas zinājis maz.

Skaidrs, ka jau vairākus gadus pieprasījums pēc šīs jauno laiku ikonas dzīvesstāsta uz lielā ekrāna ir bijis pamatīgs un dziedātājas ierakstu kompānijai Universal, kas ir šīs lentes galvenais pasūtītājs, nav grūti samaksāt jebkāda lieluma honorāru. Šoreiz pie tā palaimējies tikt Kapadijam, kurš līdz šim pilnmetrāžas dokumentālajā žanrā sevi pierādījis tikai vienu reizi, taču ar absolūtu triumfu, veidojot citas traģiski bojā gājušas ikonas, pirmās formulas pilota Airtona Sennas portretu filmā Senna (2010). 15 000 izejmateriāla stundas Kapadija koncentrēja 90 minūtēs un leģendārā sportista personību parādīja neticami plaši, varoni portretējot ar jebkāda veida vizuālajiem materiāliem, taču neizmantojot kaut vienu no jauna filmētu kadru.

Tieši šo pašu paņēmienu Kapadija turpina arī Eimijā. Atšķirībā no Airtona Sennas, kura stāsts režisoram bija jāmontē tikai no kino vai TV arhīvos saglabātā, Vainhausas dzīves mirkļi iemūžināti jau pārnēsājamās videokamerās vai mobilajos telefonos, un tas Kapadijam ļauj ar veiklas montāžas palīdzību daudz intensīvāk un videoklipu estētikai atbilstošāk hronoloģiski pastāstīt precīzi to pašu, kas rakstīts dziedātājas Vikipēdijas lapā.

Nesen pasauli pāršalca ziņa, ka Eimiju Taizemē izrādot pusaudžu kolonijās kā didaktisku filmiņu par narkotiku un alkohola iedarbību. Nezinu, vai tā ir patiesība, taču šis stāsts iet roku rokā ar secinājumu, ka šoreiz Kapadija ir mazliet iebraucis grāvī. Īstā Eimija Vainhausa, kā vairākkārt filmā liek noprast arī viņas līdzgaitnieku aizkadra balsis, nav bijusi pazīstama tiem, kas viņu redzējuši koncertos vai fiksējuši ar kameru zibspuldzēm, bet dokumentālistu rokās galvenokārt ir vizuāls materiāls, kurā Vainhausa uzvedas gluži kā uz skatuves – vienalga, kādā kondīcijā. Pat tikšanās kopīgā ierakstu sesijā ar vienu no Eimijas varoņiem Toniju Benetu, kas varētu kalpot par vienu no filmas atslēgas brīžiem, mums neko līdz galam nepasaka par Vainhausas personību. Eimija kontrolē ekrānu, zinot, ka tiek vērota.

Manuprāt, tikai vienā mirklī Kapadijam izdevies pieķert Vainhausu “tiešā kino” kameras tvērienā - 2008. gada Grammy balvu pasniegšanas ceremonijas teletilta laikā Eimija uz skatuves Londonā uzzina, ka saņēmusi pašu svarīgāko statuju – par gada albumu.

Vainhausas acīs uz mirkli skatāma vispatiesākā šovbiznesa nolemtības apjausma – sajūsmas vietā jaunā dīva tikai tobrīd tā pa īstam ir aptvērusi, ka viņai izdevies sasniegt daudz vairāk par jebkad plānoto. Un viss, kam vēl jānotiek, pēkšņi acumirklī kļuvis bezjēdzīgs.

Šogad dokumentālais kino par populāro mūziku mūs lutina, taču, piemēram, tikpat daudz gada sākumā aprunātais Breta Morgena dokumentālais stāsts par Kurtu Kobeinu Cobain – Montage of Heck ir daudz tuvākās attiecībās ar kino kā mākslas formu un ar daudz interesantākiem paņēmieniem izklāsta jau zināmus faktus.

Eimijas gadījumā pie vainas ir Kapadijas tendenciozais paņēmiens rādīt galvenokārt atkarību saēstu, acu mirklī superzvaigznes statusu sasniegušu talantu, kas, nespējot emocionāli tikt galā ar notiekošo, sadeg savas publikas priekšā. Drēbes pazinējiem ļoti traucēs tas, ka filmas fokuss ir izteikti novērsts no jebkādām muzikālajām aizkulisēm. Bet visiem pārējiem diez vai garām paslīdēs atklāsme, ka Eimijas galvenā problēma ir - šis stāsts ir tikpat vecs kā izklaides industrija, un tam joprojām nav nekāda risinājuma.

Varam izteikt nosodījumu britu sabiedrībai un tās tabloīdiem, taču tikai tāpēc Vainhausas gadījums ne ar ko neatšķiras no daudziem citiem. Neticu, ka tā ir sagadīšanās, ka šovasar kinotirgū laista Marka Raidela 1979. gada filmas Rose restaurētā versija – tās centrā ir fiktīvas rokzvaigznes pašiznīcināšanās (lomā Beta Midlere). Raidels filmu Rose veidojis, netieši domājot par Dženisu Džoplinu, taču jau četrus gadus pirms mūsu varones piedzimšanas spējis daudz vairāk izskaidrot Vainhausas fenomenu un bojā eju, nekā Eimijas 128 minūtes.

Saistītie raksti



Komentāri:


Anita Uzulniece
20.10.2015, plkst. 13:53

Rosināt šīs industrijas darboņus padomāt - varbūt tas arī nav maz... Tomam: Venēcijā rādīja dok. filmu "Janis".

anonīms
28.11.2015, plkst. 00:08

Visi, kad lasījuši, piemēram, Kleptona autobiogrāfiju ( lai cik švaka tā būtu mākslinieciski) ziņā, ka risinājums ir un daudzas slavenības to ir atradušas, tāpēc nedomāju, ka nebija vērts uzņemt šādu filmu un rādīt pusaudžu auditorijai



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi