Kino Rakstu ceļvedis "Lielajā Kristapā 2019"

Šis gads kino nozarē bijis pārsteigumu pilns - spēcīgi darbi piepilda gan spēlfilmu, gan animācijas, gan dokumentālā kino kategorijas. Spēcīgas filmas pelnījušas arī spēcīgas atbalsis - šogad Kino Rakstu lappusēs esam dziļi pētījuši un karsti strīdējušies par gada spilgtākajiem darbiem. Lielā Kristapa atklāšanas priekšvakarā Kino Raksti veic ikgadējo inventarizāciju, piedāvājot vienkopus pārlasīt, ko esam domājuši un rakstījuši par nominētajām filmām. Patīkamu lasīšanu!

Labākā pilnmetrāžas spēlfilma

1906

Režisors Gatis Šmits, studija Tanka

1906. Māja, ko uzcēla džeki (17.03.2019.)

Kinozinātnieces Ingas Pērkones recenzija, viens no šajā gadā visvairāk komentētajiem rakstiem, komentāros apspriežot autoru izvēli pozicionēt šo kā „džeku filmu”, bet recenzijas autore piedāvā skatīties uz to kā uz klasisku brīnumpasaku ar rētas iezīmētu varoni, pūķa galvām, princesi pilī un revolūciju kā spēli. 
„Filma 1906 sākas kā brīnumpasaka – ir puisis, un ir ceļš.
Esmu jau pieminējusi to, ka krievu filologa un folklorista Vladimira Propa savulaik konstatētā brīnumpasakas shēma un varoņu funkcijas ir lieliski saskaņojamas ar Latvijas brīvības cīņu melodrāmām – no filmas Es karā aiziedams (1920) līdz Rīgas sargiem (2007).”
Lasiet ŠEIT

1906. Simtgadē ar popkorna turzu (10.04.2019.)

Režisors un kino aprakstnieks Žulijens Nuhums Kulibali īpaši sajūsminās par „labāko inside joke pēdējo gadu Latvijas kino kontekstā – izdevējs Dancītis, kuru tēlo Vladislavs Nastavševs ar Ģirta Krūmiņa balsi”, bet galu galā rezumē:
„(..) neskatoties uz minētajām nepilnībām, 1906 ir patīkams izņēmums starp ierasti lēnajām latviešu kinofilmām, un ir forši, ka Simtgades programmas ietvaros radies arī kas tāds, uz ko var aiziet ar popkorna turzu. Turklāt ne tikai džeku kompānijā – aptaujātās meitenes liecina, ka patīk arī viņām.”

Lasiet ŠEIT.

Vīriešu draudzība. 1906 un Klases salidojums  (29.03.2019.)

– vīriešu draudzības spēks un vājums, iespējams, ir vienīgais, kas kopīgs divām nesen iznākušām Latvijas filmām – Andreja Ēķa Klases salidojumam un Gata Šmita 1906 –, konstatē Daniela Zacmane.
„Katrā draudzībā, skaidrs, jābūt kaut kam kopējam un vienojošam: tā var būt pagātne, kā Klases salidojumā, vai nākotne, par kuru cīnās puiši no 1906.”

Lasiet ŠEIT.

1906. Aizkadri (4.03.2019.)

Fotogalerija no filmas uzņemšanas laukuma. Fotogrāfiju autors Jānis Spurdziņš filmas grupā bija laukuma palīgs / set runner un savu darbu darīja ar fotoaparātu plecā.
Apskatiet ŠEIT.

Blakus

Režisore Alise Zariņa, studija MF Production

Māksla salauzt žanru (1.03.2019.)
Publicists Ilmārs Šlāpins apgalvo, ka Alisei Zariņai ar komandu ir izdevies brīnums – organisks, ticams, smieklīgs un aizkustinošs stāsts par mīlestību, izvēlēm un pieaugšanu, turklāt filmā niansēti ir skartas tik daudzas tēmas, ka būtu grūti un arī negodīgi izcelt kādu vienu kā galveno.
„Interesanta ir filmas “nacionālā īpatnība” – ikgadējā aizmukšana no pilsētas uz kādu vairāk vai mazāk nepazīstamu “lauku Jāņu” svinēšanas vietu patiesībā ir ļaušanās visai striktai sociālai konvencijai. Katram latvietim ir nācies atbildēt uz kaitinošo jautājumu: “Kur tu šogad svinēsi Jāņus?””

Lasiet ŠEIT.

Events feisbukā un kas no tā iznāca (25.03.2019.)
Kinozinātniece Elīna Reitere savelk paralēles starp vizuālajiem un sižetiskajiem risinājumiem vairākās Latvijas filmās, ieskaitot Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975 un Kolka Cool (2012).
„Neskatoties uz trīskāršiem Jāņiem – latviskuma apogeju –, Zariņas Blakus ir par universālu savas paaudzes problemātiku un iekļaujas trīsdesmitgadnieku krīžu tematikai veltītajā pasaules filmu straumē ar savu paaudzes redzējumu, ar laikmetīgu skatījumu uz varoņiem, izslēdzot stingru vai . Kino realitātei ir tendence lietas vienkāršot, bet dzīvē galu galā pareizo atbilžu nav.”

Lasiet ŠEIT.

Jelgava ’94

Režisors Jānis Ābele, Jura Podnieka Studija

Sentimentālais ir jaunais brutālais (19.09.2019.)
Ilmārs Šlāpins atgādina, ka Jāņa Ābeles filmu "Jelgava ‘94" nevar aplūkot, aizmirstot faktu, ka tā ir tapusi, balstoties ārkārtīgi populārā Jāņa Joņeva romānā. Izvēloties ekranizēt labi pirktu grāmatu, režisors riskē. Un viņš to lieliski apzinās.
„Gluži tāpat kā Joņeva romāns, filma atstāj nepiepildīta solījuma pēcgaršu – puikas tā arī nenodibina savu grupu, nekļūst par īstiem metālistiem, bet nerealizētās cerības paliek aizķērušās jau pieaugušā varoņa dvēselē, ik pa brīdim atgādinot, ka “tāda jau ir tā dzīve” un savā būtībā mēs visi esam lūzeri – ja salīdzinām ar to, ko tik ļoti gribējām bērnībā.”

Lasiet ŠEIT.

Pusaudžu filma visām paaudzēm (29.09.2019.)
Žulijens Nuhums Kulibali uzskata, ka filmā Jelgava ‘94 ir atrodamas gandrīz visas „pusaudžu filmas / teen movie” žanra pazīmes – brīvības un pašidentitātes meklējumi, neizbēgamā sacelšanās pret veco, nejēdzīgo pasaules kārtību.
Jelgava ‘94 kopumā labi izpilda sarežģītu uzdevumu – bez pieauguša cilvēka augstprātības attēlot pusaudzības trauksmainību un emocionalitāti, prasmīgi miksējot pieaugšanas brutalitāti un liriskumu. Lai arī brīžiem šķiet, ka režisors nav gluži drošs par to, kā īsti ir būt pusaudzim, un padodas vilinājumam uz ekrāna izbīdīt pieaugušu vīrieti, kas visu saliek pa plauktiņiem, tomēr prevalē īstas un nesamākslotas jūtas. Filma mudina izvilkt sen aizmirstu ģitāru un iet spēlēt krustcelēs, cerot, ka no tumsas iznirs liktenīgais tēls.”

Lasiet ŠEIT.

Pirmā „zaļā” filma Latvijā (21.07.2019.)
Jelgava ‘94 ir oficiāli atzīta un sertificēta kā Latvijā pirmā filma, kuras veidošanā ievēroti „zaļās domāšanas” principi. Ko tas nozīmē uzņemšanas grupai un kas notika filmēšanas laukumā, stāsta producente un „zaļās idejas” iniciatore Elizabete Palasiosa.
„Pasaulē zaļā domāšana filmēšanas laukumā nav nekāds jaunums. Par to runā filmu festivālos, darbojas nevalstiskās organizācijas un industrijas ilgtspējas menedžeri, īpaši aktīvi – Vācijā, Francijā, Nīderlandē un ASV. Arī mēs Latvijā būtu tikai ieguvēji, ja filmu industrijas pārstāvji uztvertu nopietni ar vidi un ilgtspēju saistītos jautājumus un biežāk ņemtu vērā labās prakses piemērus. Izrādījās, ka filmēšanas laukumā mēs grēkojam ar daudz un dažādiem sīkumiem, no kuriem vieglu sirdi var atvadīties, ja ir konkrēts lēmums priekšplānā izvirzīt videi draudzīgu darba stilu.”

Lasiet ŠEIT.

No Jelgavas ’94 līdz Dvēseļu putenim. Četri režisori vienā rudenī (17.09.2019.)
Tik intensīvs grafiks nav piedzīvots pat Simtgades programmā – pusotra mēneša laikā uz kinoekrāniem iznāk četras jaunas Latvijas spēlfilmas. Šo tik dažādo filmu režisori ar prieku atsaucās Kino Rakstu aicinājumam uz sarunu, un tā ap vienu galdu Kaņepes kultūras centrā sēž Juris Kursietis (Oļegs), Andris Gauja (Nekas mūs neapturēs), Dzintars Dreibergs (Dvēseļu putenis) un Jānis Ābele (Jelgava ’94), sarunu vada Kristīne Matīsa.
Andris Gauja: – Es domāju, šīm četrām filmām gluži objektīvi ir pavisam atšķirīgi selling points, kas var nostrādāt uz dažādām auditorijām. Piemēram, Jelgava ’94 – spēcīgs literārs darbs un jauniešu auditorija, nav šaubu. Kursietis vienkārši jau nāk ar kvalitātes zīmogu, kritiķiem jau jādomā, kā lai tās kritikas uzraksta atšķirīgas. Un Dreibergs ir megalomaniaks ar blokbāsteru. (Visi smejas.) Mani Forum Cinemas brīdināja – bet vai tu zini, ka uzreiz pēc tevis nāks blokbāsters?”

Lasiet ŠEIT.

Nekas mūs neapturēs

Režisors Andris Gauja, studija Riverbed

Dusmas un nespēja Andra Gaujas filmā Nekas mūs neapturēs (10.10.2019.)
Publicists Ilmārs Šlāpins apzināti izvairās interpretēt filmu kā stāstu par vīrieša un sieviešu attiecībām.
Filma Nekas mūs neapturēs ir viegli kritizējama, tā ir pilna dzimumu stereotipu un klišeju. Tā nepārprotami turpina režisora Andra Gaujas iesākto tēmu par nekonvencionālu seksualitāti – filmā Ģimenes lietas (2010) tās bija incestuālas attiecības starp brāli un māsu, filmā Izlaiduma gads – skolotājas un skolnieka attiecības; šajā filmā tās ir poliamoras attiecības, kas vienmēr izraisa dziļākus konfliktus. Taču apzīmējums “kaisles drāma” nešķiet īsti piemērots, jo filmas veiksmes un sasniegumi ir meklējami citā rakursā. Tā ir filma par to, kā mēs nespējam. Nespējam neko kontrolēt.
Lasiet ŠEIT.
Nekas mūs neapturēs. Varbūt Vitgenšteins (14.10.2019.)
Kinozinātņu doktore Elīna Reitere izraisa asu polemiku publiskajā telpā, meklējot, kur šajā filmā ir vieta sievietes skatījumam un kādu ideoloģisko konstrukciju te redzam „kā uz delnas”.
„Filma Nekas mūs neapturēs, kas pieteikta kā kaisles drāma un sieviešu cīņa par vīrieti, savā inscenējumā reproducē maskulīno skatienu un patiesībā ir mizogīns kino. Es šajā gadījumā lietoju Keitijas Menas definīciju, kura uzsver, ka mizogīnija nav vienkārši vīriešu naids pret sievietēm. Mizogīnijas koncepcijā ikkatra sieviete vienmēr tiek vērtēta tikai un vienīgi kā devēja, kurai dominējošais vīrietis ir jāatbalsta ar jebko – morālo atbalstu, apbrīnu, uzmanību –, taču saņemt to pašu pretim viņai nav ļauts. (..) Mizogīnija ir sistēmisks fenomens, kura funkcija ir nostiprināt patriarhālo ideoloģiju, kontrolēt sieviešu pakļaušanu un turpināt vīriešu dominanci.

Lasiet ŠEIT.

Oļegs 

Režisors Juris Kursietis, studijas Tasse Film, lota Productions (Beļģija), In Script (Lietuva), Arizona Production (Francija)

Dzīves skola loham (3.10.2019.)
Kino Rakstu autoru lokā debitē rakstnieks Vilis Lācītis, savulaik ļoti populārā “viesstrādnieku romāna”, grāmatas Stroika ar skatu uz Londonu autors un tātad filmas Oļegs tēmas speciālists.
„Var jau būt, ka filma mani personīgi  pievilka ar to, ka sajūtas un situācijas pilnībā atpazīstamas. Filmas scenārijs ir sabalansēts pēc visiem dramaturģijas principiem un vēsta par katra austrumeiropieša briesmīgāko murgu ārzemēs – kā tas ir, kad tevi, tādu nezinošo Oļegu, ierij milzīgā, nevalodās ļerkstošā Lielā Pasaule ārpus tavas sādžas, kamēr tu, nabadziņš bez prasmēm dzīvē, tik vien gribēji, kā nopelnīt kādu grasīti.”

Lasiet ŠEIT.

Ieskatīties otram sejā (9.10.2019.)
Kinozinātniece Elīna Reitere filmu analizē, balstoties franču filozofa Emanuela Levina konceptos – viņš uzskata, ka cilvēks nepiedzimst kā jau gatava, noslēgta būtība, bet gan dzīves laikā meklē savu identitāti. Taču to, Levins uzsver, var definēt, tikai uzņemoties atbildību pār otru.
“Oļegs ar savu pasivitāti šķiet kā predestinēts uz to, lai kāds ārējais spēks uzņemtos atbildību par viņa dzīvi – jo viņš tikai dreifē un reti kuru darbību veic pēc savas iniciatīvas. Tajās pāris reizēs, kad viņš uzdrošinās aktīvi iesaistīties, viņa labā sirds vēršas pret pašu. Levins pasivitāti uztver kā būtisku subjektivitātes izpausmi. Jo atbildību par otru mēs uzņemamies, vēl pirms viņš to ir lūdzis, turklāt cilvēks to arī neuzņemas, skaļi piekrītot, bet gan pasīvi būdams atvērts šai atbildībai.”
Lasiet ŠEIT.
Mūsdienu verdzība, dokumentāla un inscenēta (1.10.2019.)
Spēlfilmas Oļegs režisors Juris Kursietis un ungāru dokumentāliste Bernadeta Tuza-Ritere satiekas Rīgā, Baltijas dokumentālo filmu foruma laikā, un runā par tēmu, kas pētīta viņu abu filmās.
Juris Kursietis: - Kad Mariša tavā filmā zvana SOS centriem, viņai atbild – ziniet, mēs jums nevaram palīdzēt… Tas mani pārsteidza – viņai palīdzēt nav ieinteresēti ne SOS centri, ne policija, neviens… Tā tas ir ne tikai Ungārijā, bet daudzviet Eiropā, visiem vienalga. Vai tev arī ir līdzīgi pesimistiska sajūta?
Bernadeta Tuza-Ritere: - Jā, turklāt es ieraudzīju, ka viņi nemaz nesaprot, ko mūsdienu verdzība īsti nozīmē, – cilvēki, kuri it kā varētu palīdzēt, paši nekad nav saskārušies ar šādu realitāti. Es sapratu, ka viņi neredz situāciju no upura perspektīvas. Piemēram, pat atrast SOS centra telefona numuru internetā bija grūti, un cilvēkiem, kas ir verdzības upuri, nemaz nav piekļuves internetam. Un, kad Mariša piezvanīja, viņi sāka uzdot dažādus jautājumus, uz kuriem uzreiz gaidīja konkrētas atbildes. Bet upuris taču nezina, kas viņam jāsaka, Marišai ir bail! Man šķiet, sistēma nepavisam nav gatava palīdzēt.”
Lasiet ŠEIT.

LABĀKĀ PILNMETRĀŽAS DOKUMENTĀLĀ FILMA

Spiegs, kurš mans tēvs

Režisori Gints Grūbe un Jāks Kilmi, studijas Mistrus Media, Kick Film (Vācija), 8 Heads Productions (Čehija), PIMIK (Igaunija)

Aukstā kara ērkšķi (6.09.2019.)
Vēsturnieks Toms Zariņš uzskata, ka filmas Spiegs, kurš mans tēvs stāsts nav tikai par pagātni vai tikai par mūsdienām, bet drīzāk par mēģinājumu izprast pagātni šodien.
„Īpatnējas vairāku realitāšu attiecības caurvij visu filmu – te ir gan Ievas meklējumi un intervijas ar cilvēkiem, kurās viņa šodien izmeklē sava tēva pēdas pagātnē, gan rekonstruētā pagātne, kuru pārsvarā redzam autentisku vai inscenētu fotogrāfiju veidā, gan starpstadija – sava veida ceļošana laikā, kad pusmūža Ieva nonāk vienā kadrā vai netiešā komunikācijā ar sevi vai tēvu pagātnē, būdama rekonstrukcijas procesa novērotāja vai komentētāja. Tēva pagātnes izzināšanas līnija veidota, it kā mazliet parodējot detektīvfilmu žanru – Ieva savas atmiņas un stāsta lauskas līmē pie liela grāmatplaukta, izveidojot pavedienu karti, pie kādas parasti notiek izšķirošas atklāsmes detektīvseriālos.”

Lasiet ŠEIT.

Vairāk par tēvu (8.09.2019.)
Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kura padziļināti pētījusi padomju Latvijas kultūras sakarus ar trimdas latviešiem, no arhīvu materiāliem, dokumentiem un publikācijām izveidojusi pietiekami skaidru priekšstatu par filmas Spiegs, kurš mans tēvs intriģējošo „titulvaroni”, dubultaģentu Imantu Lešinski – tā bija ļoti spilgta un harizmātiska, lai gan, protams, neafišēta parādība Latvijas padomjlaiku vēsturē.
„1984. gada 17. jūnijā laikraksta Bostone Globe žurnāliste savu rakstu par izbijušo Valsts drošības komitejas (VDK) spiegu Imantu Lešinski iesāk ar raksturojumu: “Viņš nav pievilcīgs vīrietis ar ciešu acu skatienu, ko aktieru atlasē izvēlētos kā padomju spiega lomas tēlotāju Džeimsa Bonda filmai. Savos piecdesmit plus gados, būdams iesirms vīrs ar tēvoča manierēm un riepu vēdera rajonā, Imants Lešinskis vairāk līdzinās turīgam biznesmenim, nekā padomju VDK spiegam.””

Lasiet ŠEIT.

Spiegs, kurš mans tēvs, Sarkanais mežs un varaskāre (13.09.2019.)
Gandrīz ikvienas latviešu dzimtas stāsts slēpj sevī daudz vairāk spēcīgas, nesakonstruētas dramaturģijas un paradoksālu sižetu, nekā vidēji statistisks “izdomāts” scenārijs filmai vai seriālam – to pēc paša pieredzes var apgalvot režisors Pēteris Krilovs, kurš savu filmu kontekstā rūpīgi pētījis vēstures dokumentus dažādos pēckara periodos, arī tajos, kurus aktualizē dokumentālā filma Spiegs, kurš mans tēvs vai Simtgades seriāls Sarkanais mežs.
Lasiet ŠEIT.
Spiegu filmu valdzinājums (24.09.2019.)
Kinozinātnieks Agris Redovičs apskata plašāku kontekstu – spiegu filmas vispār, kā specifisku kino žanru, kas, tāpat kā vesterns, atdzimst arvien no jauna. Atšķirība tikai tā, ka vesterns ir un paliks ierobežots vēsturiskajā laikā un vietā, bet spiegu filmas iet līdzi vēstures gaitai un to evolūcija ir visai atkarīga no politiskās konjunktūras
„Šai brīdī, gluži dabiski, var iebilst – Spiegs, kurš mans tēvs nav nekāda spiegu filma. Ir gan, mani mīļie. Ne jau tikai tās, kur šaudās vai skraidelē robežsargi ar suņiem. Spiegošana ir daudz smalkāka lieta.”

Lasiet ŠEIT.

Jāks Kilmi. Gandrīz latviešu režisors (3.11.2019.)
Rubrikā Režisors intervē režisoru Kristīne Želve atklāj, ka jau gadsimtu mijas Arsenālos ievērojusi jauno un talantīgo igauņu režisoru Jāku Kilmi, kurš šobrīd kļuvis ļoti pieprasīts Latvijā.
„Kas man patīk, strādājot  ar dokumentālajām filmām – un te tas ir daudz būtiskāk, nekā veidojot spēlfilmas, – ka režisoram ir jāspēj atrast metodi, kā izstāstīt stāstu. Spēlfilmās tas ir vienkāršāk – ir uzrakstīts scenārijs, ir aktieri, kas to pēc tavām norādēm realizē, tā ir radīta, fiktīva realitāte. Bet dokumentālajā filmā režisoram ir jāatrod metode – labākais, piemērotākais paņēmienu kopums, kā izveidot stāstu un parādīt to skatītājiem. Tas ir tik interesanti, paņemt stāstu no dzīves un pārvērst to filmā – iegrimt tajā,  izpētīt, atklāt un materializēt.”

Lasiet ŠEIT.

Karote

Režisore Laila Pakalniņa, studijas Kompānija Hargla, Mechanix Film (Norvēģija), Just A Moment (Lietuva)

Caur perfekcionisma prizmu (22.10.2019.)
Kinokritiķis un teorētiķis Dmitrijs Rancevs domā, ka Lailas Pakalniņas Karoti pareizāk būtu dēvēt par eksperimentālu filmu, un tas, viņaprāt, filmas izpausmju kontekstā ir neapšaubāms sasniegums.
Karote pirmajā acu uzmetienā šķiet filma bez sižeta un pat bez īpaša satura. Tomēr šo (mānīgo) iespaidu ar uzviju līdzsvaro tas spēks, ar kuru pat katra sekunde ekrāna laikā pievelk skatītāju – gan rūdītu, gan vienkārši tikai uzmanīgu un šablonos neieciklējušos vērotāju. Un galu galā šis pievilkšanas spēks rada jaudīgu iespaidu par to, ka visā redzētajā nav nekā nejauša un veltīga, tas liek ja ne burtiski lasīt attēla dziļāko jēgu, tad vismaz pieskarties tai sajūtu līmenī.”

Lasiet ŠEIT.


Putina liecinieki 

Režisors Vitālijs Manskis, studija Vertov

Intīmās vietas (7.10.2018.)
Krievu kinokritiķe Zāra Abdullajeva raksturo Vitālija Manska jaunāko filmu kā Krievijas vēstures griežu dokumentu. Vēl jo svarīgāk – tas ir šo neseno vēsturi radījušo individuālo un valstisko personu intīms portrets.
Putina liecinieki ir montāžas filma, izglītojoša un unikāla. Pēdējo no piesauktajām kvalitātēm, kas patiesībā ir pati pirmā, nodrošina brīvība, kādu izjutis režisors insaiders, būdams pielaists Putina personai, ielaists Jeļcina mājās, kuras apdzīvo radinieki, mājkalpotāja, mazdēla Vaņečkas aukle. Manskis filmē arī ļaudis, kuri nodrošinājuši Putina uzvaru 2000. gada vēlēšanās – uzvaru, kas, kā zināms, izrādījās ilglaicīga. Taču tolaik slavenie, bet televizora ekrānā nemanāmie Vladimira Vladimiroviča aģenti nevarēja paredzēt nedz viņa valdīšanas termiņu, nedz, vēl jo vairāk, savu likteni. Daudziem skarbā režīma būvētājiem tas bijis traģisks. Dažs no viņiem miris vardarbīgā nāvē, cits „vienkārši” nomiris. Vairums no prezidenta līdzgaitniekiem ar laiku pārgājuši opozīcijā.”

Lasiet ŠEIT.

Vitālijs Manskis: Skatītājs varbūt baidās (14.12.2018.)
Žurnālists Igors Vatoļins intervē režisoru dokumentālistu Vitāliju Manski, kura tobrīd jaunākā filma Putina liecinieki iekļauta jau vairāk nekā 50 festivālu programmās.
“Meklējot  filmas  pamata konstrukciju, es skatījos XX gadsimta sākuma hronikas, kur fiksēts sabiedrības bezbēdīgais un naivais prieks, sagaidot jauno 1900. gadu un jauno gadsimtu.
Pretēji gaidītajam, jaunais gadsimts nekļuva par svētku un gaviļu turpinājumu, tas atnesa karus, revolūcijas, masu migrāciju un tautu iznīcināšanu. Es gribēju atsperties no šīs svētlaimīgās nezināšanas, kad neviens vēl neko nenojauš.”

Lasiet ŠEIT.

INGA DZIRD

Režisors Kaspars Goba, Ruckas mākslas fonds, studija Exitfilm (Igaunija)

KASPARS GOBA UN INGA, KAS DZIRD (14.12.2018.)
"Filmas varoņi jau nav nekādas lelles, kuras tu bīdi pa galdu un pēc tam vienkārši ieliec kastē, uzliec vāku virsū un noliec skapī," intervijā Sonorai Brokai stāsta režisors Kaspars Goba. Sarunā režisors pieskaras visdažādākajām tēmām - sākot no tā, kāds ir dokumentālista pienākums pret  filmas varoni, beidzot ar retorisku jautājumu, vai kino nav pārlieku totalitārs medijs mūsu laikmetam?

Lasiet ŠEIT.

Sestā diena

Režisore Brigita Eglīte, studija Mistrus Media

Dokumentālistu sezonas apskats (20.06.2019.)
Sestā diena ir filma, kurai laiks – filmēšanas un skatīšanās laiks – ir ļoti svarīgs.” Kinozinātniece Zane Balčus apskata astoņas jaunākās dokumentālās filmas, starp kurām ir arī Lielajam Kristapam nominētās Sestā diena un Inga dzird, labākās debijas balvai nominētā Meklējot Mr. Kauliņu un par labāko montāžu atzīmētā 2018
Lasiet ŠEIT.

LABĀKĀ ANIMĀCIJAS FILMA

Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi 

Režisors Edmunds Jansons, Atom Art (Latvija), Letko (Polija)

 Kam no Maskačkas bail? (3.02.2019.)
Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja, Maskačkas entuziaste Zane Grigoroviča uz filmu gāja kopā ar bērnu, kurš lieliski pārzina filmas literāro pirmavotu, Luīzes Pastores grāmatu Maskačkas stāsts.
 “Atkārtojot Ērgļa teikto – “Šeit ir Maskačka. Šeit katrs nāk un iet, kad un kur viņš grib”. Maskačkai piemīt vilinoša brīvības smarža.
Īstie notikumi filmas kontekstā (vai plašāk – kulturoloģiskajā skatījumā) sākas brīdī, kad notiek saskarsme ar svešo, neparasto, atšķirīgo. Rodas iespēja veidoties darbībai, bet, plašāk raugoties, – veidojas kultūras dinamika. Visupirms tas ir demonstratīvs noliegums Jēkaba un Imanta Rauša gadījumā, jo abi sastopas ar marginālu vidi. Bet centra un perifērijas attiecības nav statiskas, tā ir dinamiska sistēma, kas nemitīgi mijiedarbojas, radot jaunas kultūras formas un kodus.”

Lasiet ŠEIT.

Akas uz pazemi, Maskačka un vientuļa sala (7.06.2019.)
Animācijas pētniece Ieva Viese-Vigula apskata četras nesen pirmizrādītas pilnmetrāžas animācijas filmas un secina, ka tās visas veido apbrīnojami skaidru un strukturētu kopskatu animācijas telpā, turklāt apliecina filmu (un autoru) spēju sajust un mākslinieciski apstrādāt sabiedrībā visaktuālākos jautājumus.
 “Visas četras jaunākās pilnmetrāžas filmas zināmā mērā iekļaujas iztēlē bagātās bērnības vīzijas veidošanā, saturot atsauces uz pasakām vai strukturālus elementus, kas filmas tām tuvina. Tās ir vai nu mērķtiecīgi veidotas ģimenes un jauniešu auditorijai, vai arī tai bez bažām rādāmas; visās četrās filmās kā centrālie personāži aktīvi darbojas bērni vai jaunieši, kam doti uzdevumi un pārbaudījumi. Tāpat visās filmās ir kāds, kuru personāžiem jāglābj vai jāpasargā – Rozes Stiebras filmā tiek glābta Saules meitiņa, Lote pieskata mazo māsiņu Rozīti, Jēkabs briesmu brīžos paķer padusē kucēnus Zefīru un Safīru, bet Ginta Zilbaloža lidotājs izglābj un ņem līdzi ceļā mazu cālīti.”

Lasiet ŠEIT.

Saule brauca debesīs

Režisore Roze Stiebra, studija Lokomotīve

Pa saulei? Pret sauli? (16.11.2018.)
Muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, analizējot filmu kā Rozes Stiebras visai muzikālās daiļrades ceļa turpinājumu, uzklausījusi arī komponistu Juri Kaukuli, Jauno Jāņu orķestra „kapelmeistaru”, kurš ir sajūsmināts par kopdarbu ar Latvijas animācijas granddāmu Rozi Stiebru. 
“Tāpat kā Juris Kaukulis savā dzīvē pratis savienot it kā nesavienojamo – smagā roka pagātni ar tautas dainām –, arī Roze Stiebra kārtējoreiz apliecina, ka nav vajadzīgs kategorizēt un sistematizēt, bet ļauties. Spēt bērna acīm, ar beznosacījuma mīlestību paraudzīties uz šo izdomāto, savādo, bet tik vilinošo fantāzijas pasauli, kurā savijas zīmētais ar dziedāto, domātais ar teikto, radot pilnīgi oriģinālu Latvijas produktu.”

Lasiet ŠEIT. 

Par cilvēku (13.02.2019.)
Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela ir pārliecināta – neskatoties uz kosmogonisko motīvu un personificētu debesu ķermeņu, dzīvnieku un pazemes būtņu klātbūtni, filma ir par cilvēku, jo bez tā nebūtu pasaules, nebūtu kam to tvert un izprast, nebūtu kam uzņemties atbildību un rīkoties, – bez cilvēka pasaule zaudē jēgu. 
 “Filmā tikpat kā neparādās latviešu simbolika tās ierastajā, tradicionālajā veidolā – tur nav ne Lielvārdes jostas, ne saktu, ne auseklīšu, tur tikpat kā neskan "tīri latviski" instrumenti vai melodijas. Toties viegli atpazīstamas ļoti konkrētas mūsu kultūras mantojuma zīmes – Vidzemes jūrmalas akmeņi, Gaujas senlejas alas, zilās jūras govis, zalkšu dzintara kroņi un garās pupas.”

Lasiet ŠEIT.

Projām

Režisors Gints Zilbalodis, studija Bilibaba

Gints Zilbalodis. Pašam viss jāatrisina (15.10.2019.)
Animācijas pētniece Ieva Viese-Vigula intervē jauno režisoru, kura pilnmetrāžas filma Projām šajā rudenī izvēlēta par atklāšanas filmu četros festivālos. 
“Filmā ir tas gars, tumšais tēls – interesanti, ka cilvēki parasti ir diezgan pārliecināti, ko tas nozīmē. Bet katram ir sava interpretācija. Man pašam arī īsti nav skaidrs, ko tas nozīmē, es vairāk domāju tieši praktiski – man vajadzēja motivēt galveno varoni iet uz priekšu, un tāpēc šis tēls tur ir. Kad taisu filmu, tomēr vairāk domāju par attēlu, par vizuālo pusi. Es nedomāju, ko tie attēli varētu nozīmēt. Tas ir tīri intuitīvi.”

Lasiet ŠEIT.

 

LABĀKĀ DEBIJAS FILMA

7 miljardi gadu pirms pasaules gala

Režisors Jānis Ābele, studija Ego Media

 

Jānis Ābele: 1994 – ad infinitum (12.10.2018.)
Režisors Žulijens Nuhums Kulibali aizrāda – lai gan Jānis Ābele plašākai sabiedrībai zināms kā režisors, kurš veido spēlfilmu Jelgava ‘94, taču viņa pirmā “lielā filma” tomēr ir cita – Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala
“Režisors mums piedāvā stāstu, kas var lepoties ar popularitāti vismaz kopš kurtuāzās literatūras laikiem un dažādās interpretācijās atrod savu ceļu pie skatītāja gadu no gada – puisis satiek meiteni, tālāko mēs labi zinām un liela daļa no mums esam piedzīvojuši paši.”

Lasiet ŠEIT. 

7 miljardi gadu… zīmējot savu telpu (5.02.2019.)
Kinozinātniece Elīna Reitere konstatē – režisors Jānis Ābele ar savu filmu pierāda, ka pieder pie tā sauktajiem praktizējošiem sinefiliem – tas ir jēdziens, kuru ieviesa kino un mākslas teorētiķis Noels Kerols, runājot par jauno Holivudu un režisoriem, kas, iedvesmojoties no franču jaunā viļņa, savas filmas piepildīja ar dažāda veida alūzijām uz pasaules kino vēsturi. 
“Vēl jāatceras arī amerikāņu kinokritiķes Anetes Mihelsones uzsvērtais, ka nav tādas vienotas sinefilijas, tai pastāv dažādas izpausmes formas un vēsturiskie periodi. Režisora izvēlētais kino periods, arī izvēlēto filmu citāti (lai gan to neatpazīšana netraucē uztvert filmu), tomēr paredz savu ideālo skatītāju, kas spēs identificēt ja ne konkrēto citātu, tad vismaz kino stilistiku. Pārfrazējot Godāru, tā ir banda, kas saistīta ar saitēm, kurām gan varētu pārmest zināmu elitārismu – atkarībā no tā, kurus kino periodus, žanrus, režisorus un filmas izvēlamies un cik pieejamas šīs zināšanas ir citiem. 7 miljardi ir klasiska sinefila mīlestības raža, kaut režisors apgalvo, ka sevi vēl par sinefilu neuzskata.”

Lasiet ŠEIT.

 
Meklējot Mr. Kauliņu

Režisors Kaspars Roga, studija SKUBA films

Atrodot Kasparu Rogu (13.06.2019.)
Publicists Ilmārs Šlāpins atzīst, ka viņam personiski Kaspara Rogas dokumentālā filma Meklējot Mr. Kauliņu ir daudz interesantāka ar to, ko tā stāsta par filmas autoru, nevis tās varoni (lai gan arī te jau var sākt strīdēties, kurš no viņiem tad ir īstais galvenais varonis). 
“Mēs redzam brīnišķīgu stereotipu par latviešu vīrieti četrdesmitgadnieku, viņa vājībām un kaislībām, apspiestām emocijām un priekšstatiem par “skaistu dzīvi”, mēs redzam draugus, kas viens otru uzmet, pamet, taču nepārstāj mīlēt, atrod atkal “kaut otrā pasaules malā” un nu jau nobirdina skopu asaru, pāršķirstot vecas fotogrāfijas un atceroties “vecos labos laikus”, tad atkal piedzeras, sapīpējas, dodas “meitās” un beigu beigās peld plecu pie pleca okeānā vienādās sarkanās peldbiksēs, izkāpj vientuļas salas krastā un pārrunā aktuālās un mūžīgās dzīvības un nāves lietas.”

Lasiet ŠEIT. 

LABĀKĀ TV FILMA VAI SERIĀLS


Nora 

Režisore Linda Olte, Latvijas Televīzija

Nora. Kā izstāstīt likteni? (4.05.2019.)
Vēsturnieks Toms Zariņš izpētījis, kā Latvijas publiskajā telpā veidojies naratīvs par leģendārās dziedātājas Noras Bumbieres sarežģīto likteni. 
“Tie, kuri ir pazīstami ar visiem darbiem, kas tapuši par Noras Bumbieres dzīvi, nevarēs neievērot, ka tieši LTV filmā intervējamie pārsvarā sniedz nevis oriģinālas atziņas, bet gan laika gaitā nostiprinājušās (mitoloģizējušās) atbilžu konstrukcijas par Noru. Agrāk nedzirdētas atziņas un privātas atzīšanās, aplūkojot dziedātājas talanta fenomenu, būtu panākamas, vienīgi mainot pašu konceptuālā uzstādījuma punktu (proti, kādi jautājumi tiek uzdoti), turklāt konfrontējot iegūto informāciju ar citiem avotiem.”

Lasiet ŠEIT.  

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi