Berlināle 2019. Režijas „Lācis”

Režisore Angela Šaneleka Berlinālē saņēma Sudraba lāci par labāko režiju filmā „Es biju mājās, bet... / Ich war Zuhause, aber....”. Pieci vācu kinokritiķi pēc pirmizrādes nevarēja vienoties, „par ko ir filma”, bet Elīnai Reiterei radās jautājums, vai filmas interpretāciju kritiķis drīkst saistīt ar autora biogrāfijas faktiem.

Režisore Angela Šaneleka ar Sudraba lāci par labāko režiju

Berlināles otrā puse pagāja, lielai daļai kolēģu apmainoties ar viedokļiem, tieši cik slikta bijusi šāgada festivāla konkursa skate – vai tikpat nekvalitatīva, kā jau gadu gadiem, un tātad bez pārsteigumiem, vai tomēr tik neiepriecinoša, ka jāskaita stundas, līdz beidzot beigsies pēdējais Dītera Koslika vadītais festivāls. Līdzīgi domas dalījās ne tikai par konkursu kopumā, bet arī par konkrētām filmām. Viens no šādiem Berlināles galvenā konkursa darbiem, kur iespējama tikai vai nu viennozīmīga sajūsma vai arī totāls noliegums, bija vācu režisores Angelas Šanelekas (Angela Schanelec) filma Es biju mājās, bet... / Ich war Zuhause, aber....

Angelu Šaneleku kinokritiķi kopā ar Kristianu Pecoldu, Marenu Ādi un Tomasu Arslanu pieskaita tā sauktajai Berlīnes kino skolai, kuras darbības sākuma posms sakrita ar gadu tūkstošu miju; šīm filmām raksturīgs distancēts vērojums.
Šanelekas filmas ir izaicinājums to skatītājam, jo tradicionāli būvētu naratīvu te velti meklēt – katram pašam ir jāatrod orientieri, kā uztvert to, ko viņa rāda uz ekrāna.

Šī režisores radikālā pozīcija ir viens no iemesliem, kāpēc plašākai auditorijai Šaneleka ir nezināms vārds.

Viņas līdz šim lielākais panākums ir Zelta leopards Lokarno kinofestivālā 2016. gadā par iepriekšējo filmu Sapņainais ceļš / Der traumhafte Weg, kurā lakoniski un lēni, bet vienlaikus arī jutekliski tiek inscenēti divi pāri divos dažādos laikos – Kenets un Terēze 1984. gadā Grieķijā un Ariāne ar savu vīru mūsdienu Berlīnē.

Kadrs no filmas "Sapņainais ceļš / Der traumhafte Weg" (2016)

Saistības starp varoņiem un vietām, kaut tikai pamazām, bet iezīmējas – atšķirībā no Ich war Zuhause, aber.., kur filmas sākumā virknējas šķietami nesaistīti kadri.
Suns dzenas pakaļ zaķim pa akmeņainu rudens pļavu. Stallī stāv ēzelis. Trīspadsmit gadus vecais Filips (Jakobs Lasalls) atgriežas mājās pēc nedēļu ilgas prombūtnes. Viņa mamma, filmas galvenā varone Astrīda (Marena Egarte) mēģina nopirkt lietotu divriteni. Filipa klasesbiedri skolnieciski deklamējoši mēģina Hamletu.

Kā apvienot šīs tik atšķirīgās epizodes? Kas tām kopīgs un vai vispār?

Šaneleka distancētā inscenējuma manierē veido hermētiski noslēgtu pasauli, kurā aktieri, piemēram, nevis plastiski iemiesojas fikcionālos tēlos, bet gan runā atsvešinātus tekstus, kas vairāk līdzinās manifestiem, ne emociju vai darbību virzītājiem. Arī Francis Rogovskis, viens no vācu kino šībrīža vispieprasītākajiem aktieriem (Latvijā redzēts Kristiana Pecolda filmā Tranzīts un šobrīd Tomasa Štubera Pacēlāju valsī), kurš nelielā epizodē šajā filmā atveido Filipa skolotāju, iespaido ar savu fizisko klātbūtni kadrā, iekrāsojot to ar savu runas defektu, nevis pasniedzot psiholoģiski noapaļotu tēlu.

Taču vienlaicīgi šie ir atvērti stāsti – Šanelekas filmās vairāk nekā citu autoru darbos norādes to izpratnei jāmeklē ārpus kadra. Te vairāk nekā citkārt izšķiroša ir katra skatītāja individuālā kino un dzīves pieredze un gatavība iedziļināties konkrētajā filmā.

Piemēram, noteicošais manam redzējumam uz Ich war Zuhause, aber... bija iespēja iepriekšējā vakarā noskatīties Šanelekas diplomdarba filmu Manas māsas laime / Das Glück meiner Schwester (1995),

ko demonstrēja Berlināles retrospektīvā (tā šogad bija veltīta vācu režisoru-sieviešu darbiem, kas tapuši no 1968. līdz 1999. gadam). Šanelekas pirmajā filmā divas māsas cīnās par vienu un to pašu vīrieti, Anna Bolka atveido vienu māsu, bet pati Šaneleka otru. Vēl viena norāde, kas man šīs abas filmas ļauj sasaistīt savā starpā, ir aktieris Volfgangs Mihels, kurš Manas māsas laimē bija galvenajā vīriešu lomā – fotogrāfs Kristians –, savukārt jaunajā filmā Ich war Zuhause, aber... redzams pavisam īsu brīdi vienā no pirmajām epizodēm, kad Astrīdas dēls, kā liekas, atradis pie viņa patvērumu.

Kadrs no filmas "Manas māsas laime / Das Glück meiner Schwester" (1995)

Gari, statiski plāni ir Angelas Šanelekas vizītkarte visās septiņās viņas filmās. Taču, ja Manas māsas laimē dominē vidējie plāni, kuros Kristians un viena no abām māsām nepārtraukti runā par mīlestību, tad filmas Ich war Zuhause, aber... garajos kopplānos sieviete ir viena pati, un tajos valda klusums. Par atslēgu manai interpretācijai, skatoties Ich war Zuhause, aber..., kalpo garāmejot izteiktie vārdi, ko sadzirdu Astrīdas garajā dialogā ar teātra režisoru (viņu atveido serbu kino režisors Dane Komljens) par to, kas ir īsts un kas nedabisks mākslā, – Astrīdas bērnu tēvs bijis teātra režisors, bet pirms diviem gadiem miris.

Filmas Manas māsas laime kadri 995. gadā uzsvēra vīrieša un sievietes kā vienības kopību, bet tagad, divdesmit četrus gadus vēlāk, filmas telpai puses trūkst.

Šaneleka filmā Ich war Zuhause, aber... bieži definē epizodi caur statisku vidējo plānu, kurā varonis runā savu tekstu, skatoties uz kādu personu ārpus kadra. Taču pretplānu, kurā mēs ieraudzītu, kas ir šis uzrunātais cilvēks, Šaneleka šajā filmā nedod. Jo šī cilvēka vairs nav. Tādējādi stāsts par sievieti, kas sēro par savu vīru, tiek deklamēts arī filmas formas līmenī.

Angelas Šanelekas dzīvesbiedrs un viņas divu bērnu tēvs bija ievērojamais vācu teātra režisors Jirgens Gošs, kurš 2009. gadā mira ar vēzi, Šaleneka un Gošs kopā vāciski tulkojuši daudzas Šekspīra lugas. Viņu kopdarbā veiktie šī dramaturga tulkojumi tagad pieder pie visbiežāk izmantotajām Šekspīra darbu interpretācijām vācu teātrī - tai skaitā viņu vāciskotais Hamlets. Savukārt Goša realizētie Šekspīra lugu iestudējumi dažādos Vācijas teātros ir kļuvuši par neatņemamu teātra vēstures sastāvdaļu.

Atceroties šos faktus, filma Ich war Zuhause, aber... šķiet kā autores sēras.

Taču līdz ar šo izteikumu es kā kinokritiķe nonāku visnotaļ slidenā pozīcijā, jo mākslas darba interpretācijas tieša balstīšana autora biogrāfijas faktos ignorē mākslinieka formveides spējas un vienkāršo mākslas darba recepcijas procesu. Tāpēc arī man lietderīgāks ir literatūras teorijā pielietotais implicītā jeb iedomātā autora (implied author) koncepts, kas apvieno gan autoru kā teksta radītu konstrukciju, gan ap mākslas darbu savērptos para-tekstus (tai skaitā Vikipēdijā izlasītus faktus), gan arī interpretatīvos līmeņus, kurus pievienoju es pati kā skatītāja.
Tieši norāde uz teātri (Šaneleka sākotnēji bija teātra aktrise) palīdz man vienlaidu interpretācijā apvienot maksimāli daudzas Ich war Zuhause, aber... epizodes. Te tad savu vietu ieņem gan garā saruna ar serbu režisoru par mākslas un dzīves patiesīgumu un kino un teātra atšķirībām, gan arī Hamleta iestudējuma koka zobentiņi un dubļos iemestais papīra kronis.

Tiesa, atvērts paliek jautājums, vai vēlme izveidot vienotu filmas interpretāciju ir pareizā pieeja mākslas darba recepcijai. Šaneleka kādā intervijā aizrāda, ka viņa negrib ar kadrā redzamo dot skatītājam nepārtrauktas norādes, kā šis varonis vai telpa būtu uztverami. Pamatu manai filmas Ich war Zuhause, aber... interpretācijai iedeva Berlīnes kinofestivāla seansu plānojums. Savukārt, ja mēs izvēlamies neiet tradicionālo ceļu, mēģinot uzminēt „par ko bija filma” un to noformulēt cēloņseku vēstījumā, tad ir jāmaina arī kritikas instrumenti un par šīm filmām jārunā citādāk. Atliek tikai atrast šo alternatīvo formu.

Dažas dienas pēc Šalenekas filmas pirmizrādes ar kolēģiem diskutējām, par ko tad īsti bija Ich war Zuhause, aber...

Kolēģis Tjerī filmā saskatīja tikai citātu pēc citāta, sākot jau ar ēzelīti kā norādi uz Robēru Bresonu. Vairāki citi apgalvoja, ka filma esot par mātes un bērnu attiecībām pēc tēva nāves, bet Fabians kliedza, ka par to jau nu noteikti neesot vis. Joahims, kurš jau bija paspējis publicēt visnotaļ kritisku recenziju par filmu, izbrīnīts vaicāja, kas tad bija Šanelekas vīrs, savukārt Beatrise pacēla acis no telefona un iebilda, ka viņai visas Šanelekas filmas funkcionējot caur gaismas dramaturģiju.

Kadrs no filmas "Es biju mājās, bet... / Ich war Zuhause, aber...." © Nachmittagfilm

Pati režisore intervijās uzsver, ka viņai labāk patīk, ja viņas darbus vienkārši bauda, nevis mēģina saprast. Ironiski, protams, ka Angela Šaneleka Berlīnes Mākslas akadēmijā ir profesore naratīvajā kino.

Berlināles-2019 Zelta un Sudraba lāči – ŠEIT.

Pilns Berlināles-2019 balvu saraksts – ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi