Animēti sapņi melnās naktīs

Vientulība pilsētas dzīvoklī, grūtības atrast vietu sabiedrībā, konflikti ar dabas spēkiem – tādas gandrīz katram indivīdam saprotamas problēmas šobrīd ir pasaules animācijas režisoru uzmanības lokā, vismaz tā var spriest pēc Tallinas „Melno nakšu” satelītfestivāla „Animated Dreams” programmas. Tomēr igauņu animatoru melnais humors un absurda klātbūtne gan filmās, gan dzīvē padara festivālu par visai jautru piedzīvojumu.

Festivāla "Animated Dreams" noslēgums. Foto:  Timo Viljakainen

Tallinas festivālam Melnās naktis / Pimedate Ööde filmifestival 2016. gada nogalē bija apaļa 20 gadu jubileja, kamēr pakārtotais festivāls, animācijas sekcija Animētie sapņi / Animated Dreams svinēja 18 gadu dzimšanas dienu, un "tas nozīmē pieaugšanu un laiku atrast pašam savu seju, savu vietu pasaulē". Lai gan sākotnēji biju cerējusi, ka pagūšu redzēt arī centrālā festivāla filmas, jau ap trešo dienu nebija laika pat izsekot līdzi lielā konkursa programmai, un

par tādu paralēlu norisi atcerējos vien nejauši, teiksim, no rīta viesnīcas ēdnīcā, ieraugot Vitāliju Manski sniedzamies pēc brokastu šķīvja.

Festivāli gāja savu paralēlu gaitu, un animācijas pētnieks Džanalberto Bendaci man par to sacīja: "Es redzu, ka cilvēki ir laimīgi tādā veidā, un es arī esmu laimīgs. Es uzskatu, ka mēs esam divas atšķirīgas mākslas."

Itālis Bendaci 2015. gadā izdeva savu unikālo pasaules animācijas vēstures grāmatu Animation. A World History (Kino Rakstu intervija ar viņu ŠEIT), un tagad velta laiku, lai ceļotu pa pasauli, satiktu draugus, pasniegtu lekcijas un popularizētu sava pētījuma trīs sējumus. Septiņdesmit gadus vecais akadēmiķis pārvietojas ar spieķa un neapturama gribasspēka palīdzību; kamēr organizatori, animatori, studenti un citi apmeklētāji skraida apkārt kā iztramdīts skudru pūznis, viņš cieņpilni nolūkojas un rāmā balsī pauž apbrīnojami trāpīgus vērojumus. "Džanalberto, tu esi mūsu klints," saka festivāla mākslinieciskā vadītāja Olga Pjarna, uzlikusi roku viņa augšdelmam.
Bendaci festivālā piedalās ne vien kā lielā konkursa žūrijas loceklis, bet arī kā goda viesis – Animēto nakšu programmu starpā ir viņa Carte blanche jeb brīvi atlasītu filmu kopa, ko viņš izraudzījies ar tēmu "sinestēzija", tāpat notiek Bendaci lekcija un grāmatas prezentācija. Olga Pjarna mani kā vienu no grāmatas tekstu autoriem šajā festivālā bija pagodinājusi ar uzdevumu iepazīstināt publiku ar itāļu pētnieku, vadīt jautājumu un atbilžu sekciju.

Raksta autore Ieva Viese-Vigula un Džanalberto Bendaci

Lekcija un tās laikā uzdotie jautājumi apliecināja studentu un interesentu vidū pieaugošo izpratni par animāciju. "Es nekad neesmu gaidījis, ka masas pieņems neatkarīgo animāciju, autoranimāciju," teica Bendaci. "Taču ir ļoti patīkami redzēt, ka mūsu mazā masa kļūst lielāka."

„Shut up!” un vīns uz svētku kleitas

Festivāla Animētie sapņi atklāšanas ceremonija un balvu pasniegšana noslēgumā risinājās majestātiskajā, 20. gadsimta 50. gados celtajā kinoteātrī Sõprus, kas ir vecākais kino Tallinā un lielākais arthouse filmu izrādītājs. Tiesa, arī igauņiem nav svešas pārdomas par arhitektūras un vēstures attiecībām, no skatuves atskanēja vairāki melni joki par staļinismu un ideja, ka varētu arī atdot kinoteātri, lai nebūtu šādu atmiņu.
No otras puses, igauņu režisors Ūlo Pikovs atklāšanas seansā pirmizrādīja dokumentālo leļļu animāciju Tukša telpa / Tühi ruum (2016), kuras tapšanā izmantotas miniatūras mēbeles, ko, vairāk nekā 10 gadus slēpjoties no Staļina armijas, savai meitai bija izveidojis igauņu virsnieks, un saņēma jautājumu: "Nu, paklau, vai tad vienreiz nepietiks runāt par šito mūsu holokaustu?"

Kadrs no filmas "Tukša telpa"

Jāsaka, igauņu animatoru vides humoru iepriekš pazinu tikai no filmās un grāmatās apgūtā, bet festivālā pārliecinājos, ka melni joki un absurds šeit tiešām ir cieņā. Bet to, ka absurda humora avots ir pati dzīve, es burtiski izjutu uz savas ādas, jo mana viesu koordinatore, priekā žestikulējot, pašā ceremonijas sākumā uzgāza man virsū glāzi vīna.

Festivālā risinājās trīs animācijas filmu konkursi – lielais konkurss, studentu filmu konkurss, un šogad izveidotais konkurss "Shut up!", kur varēja piedalīties tikai filmas, kurās nav ne dialogu, ne ierunāta teksta (Kino Rakstos savulaik jau minētajā Elizabetes Hobsas filmā G-AAAH (2016) pat burti veido formas un attēlu, nevis tekstu).

Kadrs no filmas "G-AAAH"

Katram no konkursiem bija sava žūrija un vairākas balvas. Lielajā konkursā piedalījās arī latviešu režisoru Anetes Meleces un Vladimira Lesčova jaunākās filmas, un, skatoties Anetes filmu Analīzes paradīze, zāle smējās tik sirsnīgi skaļi, kā tajā seansā vēl nebija smējusies. Domāju, ne bez kopīga pamata – katrs cītīgs festivāla apmeklētājs ir "happy dog? / smart dog?" dilemmas priekšā, savu grafiku plānojot.

Savukārt Edmunda Jansona filma Starptautiskā tēva diena (2012) bija skatāma Igaunijas Mākslas akadēmijas Animācijas departamenta studentu skatē, kur viņš tika minēts kā viens no redzamākajiem absolventiem.

Psihonauti, Luīze un pauti

Blakus vairākām konkursu programmām bija skatāma arī panorāmas programma, igauņu un franču animācijas skates (Francija bija Melno nakšu šāgada fokuss), Art Brut un vēl citas programmas; 85 gadu jubilejai par godu tika izrādīta igauņu pirmā animācija Suņa Juku piedzīvojumi / Kutsu Juku seiklusi (1931).

Pirmais igauņu animācijas varonis - suns Juku, dzimis pirms 85 gadiem

Festivālā varēja redzēt četras pilnmetrāžas filmas – vēsturisko kulta filmu kategorijā tika rādīta Renē Lalū zinātniskā fantastika Mežonīgā planēta / La Planète Sauvage (1973), bet mūsdienu animāciju pārstāvēja trīs ļoti atšķirīgas, bet svarīgas jaunas filmas – Pedro Rivero un Alberto Vaskesa post-apokaliptiskā fantāzija Psihonauti, aizmirstie bērni / Psiconautas, los niños olvidados (2015), kas veidota pēc Vaskesa komiksu sērijas, Žana Fransuā Lagionī vizuāli virtuozā un emocionālā Luīze jūras krastā / Louise en hiver (2016) un Penijas Leinas Zem jostasvietas / Nuts! (2016).

Īsi par pašām jaunākajām pilnmetrāžām. Luīze jūras krastā (informācija un treileris ŠEIT) satur neskaitāmus burvīgus akvareļus, ko Žans Fransuā Lagionī gleznojis jūras piekrastē. Tas ir meditatīvs stāsts par absurdu Robinsona Krūzo scenāriju – veca sieviete nokavē pēdējo vilcienu no atpūtnieku pilsētiņas, un viņai nākas pavadīt ziemu pamestajā ciemā. Viena ar jūru un pieklīdušu suni, Luīze klīst pa pludmali un savām atmiņām, brīnoties par to, cik daudz kas zudis aizmirstībā, bet cik jocīgas lietas glabājas. Lai gan filma brīžiem velk uz sentimentalitāti, meistarīgie akvareļi un precīzais temps pārliecina, ka noskaņa piederas režisora refleksijai, nevis mēģina izspiest no skatītāja kādu asaru.

Kadrs no filmas "Luīze jūras krastā"

Dokumentālistes Penijas Leinas Zem jostasvietas (informācija un treileris ŠEIT), gluži pretēji, nav uzskatāma par vizuālu šedevru, taču dramaturģijā un darbā ar skatītāju šī filma parāda izcilu veiklību. Grūti gan par pašu filmu stāstīt, neriskējot nobeigt lasītāja skatīšanās prieku ar kādu maitekli, bet tas, ko šī filma pēc noskatīšanās liek apjaust, vairāk raksturo sabiedrības domāšanas tendences, nekā centrālo personāžu stāstā – doktoru Brinkliju. Informācijas pārblīvētības laikā Zem jostasvietas ļauj skaidri ieraudzīt mūsu alkas pēc brīnumainiem līdzekļiem, vienkāršiem un aizkustinošiem stāstiem, cilvēkiem, kas runā tautas balsī un to, cik katastrofālas ir tā visa sekas. Un vēl tā ir filma par pautiem.

Kadrs no filmas "Zem jostasvietas"

Labs, īpašs un ļoti īpašs

Lielajā konkursā galveno balvu ar vienbalsīgu žūrijas lēmumu saņēma Igora Kovaļova Pirms mīlestības / Before love (2016) par "atjautīgo veidu, kā tā apvieno traģēdiju un komēdiju ikdienas dzīvēs attēlojumā" (treileris ŠEIT).

Kadrs no filmas "Pirms mīlestības"

Ļoti īpašo žūrijas balvu saņēma Špelas Čadežas Naktsputns / Nighthawk, un gan mani, gan apbalvošanas ceremonijā tuvāk sēdošos kolēģus šis lēmums ļoti pārsteidza. Slovēņu režisores filma gan ir vizuāli iespaidīga, taču didaktiskais stāsts, ko pati žūrija nodēvēja par "labu pamatu izglītojošai kampaņai", šķita nudien viendimensionāls, salīdzinot ar citiem, pat nepieminētiem konkursa dalībniekiem.
Īpašo žūrijas balvu ieguva Kodži Jamamuras Satī "Parāde" / "Parade" de Satie (2016), kurā caur minimāliem līdzekļiem skatītājam atklājas 20. gs sākuma estētiskās domas telpa, savukārt žūrijas balvu saņēma Fila Maloja Endgame (2016), kas skarbi un sāpīgi notver kara šausmu banalitāti.

Kadrs no labākās studentu filmas "Kā tev šodien klājas?"

Balvu kā labākā studentu filma saņēma Sofijas Markatatosas Kā tev šodien klājas? / How are you today? (2016) – aizkustinošs, taču gaumīgs atgādinājums par mazā cilvēka varēšanu gāzt lielu vezumu ar iejūtības spēju.
Konkursā Shut up! labāko balvu ieguva Veselas Dančevas un Ivana Bogdanova Klejotāju zeme / Travelling Country (2016, treileris ŠEIT), kurā kā vienu no raksturīgākajām pazīmēm žūrija (un ne tikai) bija novērojusi lielo kazu spiru daudzumu.

Kadrs no filmas "Klejotāju zeme"

Šajā filmā uz cerīgas nots noslēdzas civilizāciju bojāejas tēma, kas konkursa skatēs bija risināta arī filmās Tango (Fransisko Guso, Pedro Hjongo, 2016) un Miesas lāsts / Curse of the Flesh (Janiks Lekuē, Leslija Lavjela, 2016).

Kopumā festivāla filmās ik pa laikam atbalsojās līdzīgas tēmas – pārdabisku spēku uzmodināšana, vientulība pilsētas dzīvoklī, grūtības atrast vietu sabiedrībā, konflikti ar dabas spēkiem. Negaidīti spēcīgs tēls, kas figurē vairākās filmās, ir vārnas, un skatītāja prāts gribot negribot novelk sakarību starp bijušo VDR sieviešu cietuma ieslodzīto sāpju pilnajām atmiņām, kur viņas sevi redz kā vārnas ar sērkociņu sēru sarkani iekrāsotām lūpām (lai pelēcībā parādītos kaut nedaudz krāsas) un vārnu uzbrukumu, ko motivē viņu ilgtermiņa atmiņa citā filmā.

Abstraktāk orientētu filmu centrā izvirzās meditācija par formu vai ironija par attēlojuma veidu.

Kopš festivāla izskaņas pagājis jau labs laiks, un visspilgtāk atmiņā kavējas mazas epizodes – lavīšanās laukā seansa pusē, kad otrā zālē sākas seanss ar mazāk redzētām filmām; iekūņošanās viesnīcas gultā krekliņā, uz kura attēlots suns Juku; amizanti stāsti no ierakstītajām animatoru intervijām. Varbūt labi, ka novembra naktis tik melnas. Košums uzkavējas atmiņā.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi