Animācija un skatītājs, skatītājs un vēlreiz skatītājs

Milzu brīvdabas LED ekrāns ar simtiem skatītāju, pusaudžu rindas datorspēļu zonā, virtuāli apgleznota Sidnejas operas fasāde un "Burvju flautas" iestudējums ar dzīviem solistiem animācijas pasaulē... Aprīļa nogalē Vācijas pilsētā Štutgartē notika jau 23. Starptautiskais animācijas festivāls (ITFS); šai mākslas jomai veltīto pasaules festivālu līgā tas ir viens no ievērojamākajiem spēlētājiem.

Patiesības labad gan jāatzīst – lai arī kaut kur dziļi smadzeņu šūnās ir noglabātas Kultūras akadēmijas studiju laikā apgūtās zināšanas animācijas vēsturē, nekāda lielā animācijas eksperte neesmu. Taču uzdrošinos apgalvot, ka manas kino zināšanas un pieredze ļauj man atšķirt labu filmu no sliktas. Apbruņojusies ar šo ekipējumu un ziņkāri par Štutgartes festivālu, esmu gatava to apgūt!

Kadrs no filmas "Splintertime" (Rosto, Francija)

Pirmo reizi apciemojot kādu festivālu, es mēģinu aptvert visu tā kopainu – dažādās skates un īpašos pasākumus -, ne tikai koncentrēties uz kādu dažu (vēlams – visizcilāko) filmu noskatīšanos un vēlāku aprakstīšanu, jo labam festivālam mūsdienās jāpiedāvā kas vairāk par dažām labām filmām vienkopus. Taču uzreiz kļūst skaidrs, ka ITFS (protams!) ir pārāk raibs un notikumiem pārbagāts, lai viens cilvēks aptvertu visu notiekošo. Paralēli filmu skatēm, kas skatītājam tradicionāli asociējas ar kinofestivālu, te ir liels pavadošo notikumu klāsts, kas orientēts uz tā saukto profesionālo publiku – producentiem, animatoriem un citiem šajā jomā nodarbinātajiem. Festivāla laikā norisinās animācijas nozares kongress FMX, kas veltīts animācijai, specefektiem, spēlēm un transmediāliem formātiem; Animation Production Day – Vācijā vienīgais projektu un kopprodukciju tirgus, kas specializējies tieši uz animāciju -, kā arī to pavadošā konference, kurā diskutē par aktuālajām tendencēm šajā jomā. Tāpat sadarbībā ar ITFS Štutgartē šajās dienās notiek reklāmas festivāls spotlight, savukārt paša ITFS ietvaros atsevišķā apbalvošanas ceremonijā tiek pasniegta balva labākajai industriālās animācijas filmai.

Kadrs no filmas "Shell All" (Zaven Naiiar, Francija)

Ekrāns Pils laukumā

Lai nebūtu jākož pirkstos nožēlojot, kas tik viss nav paspēts, un sev jāpārmet, ka atkal kaut kur nav būts, šoreiz izvēlējos izpētīt ITFS no vistradicionālākā – kinoskatītāja - viedokļa. Jo lai nu kam, bet animācijas festivālam (mūsu priekšstatos) taču būtu jābūt uz publiku orientētam pasākumam!

Štutgartē tas ir ļoti uzskatāmi – pilsētas visapdzīvotākajā vietā, Pils laukumā, kam blakus atrodas galvenā iepirkšanās iela, ir uzstādīts milzīgs ekrāns un katru dienu jau no pulksten 14 te tiek demonstrētas filmu programmas visai ģimenei. Ieeja - brīva! Jāuzsver, ka tas ir LED tehnoloģijas ekrāns (nezinātājiem - tāds ļoti liels televizors), tāpēc kino absolūti izcilā kvalitātē var baudīt pat visgaišākās dienas laikā. Zāliens ekrāna priekšā ir saudzīgi pārklāts ar plastmasas pārsegumu, Štutgartes bērni te ierodas uzreiz pēc skolas vai bērnudārza ar visām ģimenēm, izklāj sedziņas un, skatoties kino, pavada visas festivāla pēcpusdienas. Laukuma malās novietotas desiņu un pankūku tirgotavas (un tas, pavadot ilgāku laiku te, nav mazsvarīgi!)

Brīvdabas kinoteātrī demonstrētā programma orientēta uz ģimenēm – te tika rādītas gan jaunākās pilnmetrāžas animācijas filmas – Auniņš Šons (Marks Bērtons, Ričards Starzaks, 2015), Prāta spēles (Pīters Dokters, 2015), Francijā veidotā Mazā prinča ekranizācija (Marks Osborns, 2015) -, gan animētu īsfilmu un mūzikas videoklipu programmas. Labdarības seansā svētdienas rītā bija iespējams noskatīties animācijas klasiku – Lotes Reinigeres Prinča Ahmeda piedzīvojumus (1926) ar dzīvās mūzikas pavadījumu -, bet agrā pievakarē katru dienu publika tika iepazīstināta ar jaunākajām datorspēlēm.
Ja kino tomēr apnicis, var apbrīnot Štutgartes pilsoņus, kas ir īpaša suga. Uzdrošinos tā apgalvot, jo esmu dzīvojusi dažādās Vācijas vietās, – šī ir ļoti, ļoti turīga publika.

Patiesībā Pils laukumā varētu pavadīt visu nedēļu – atmosfēra ir lieliska, filmas labas un personīgi es, arī tad, ja tikai noskrēju garām ekrānam, lai steigtos uz kādu citu festivāla pasākumu, aizvien un aizvien sajūsminājos par LED ekrāna kvalitāti. Šogad gan jebkura brīvdabas kino skatīšanās pieminēšana nāca komplektā ar žēlošanos par laika apstākļiem – festivāla pirmajā dienā pusdienlaikā termometrs rādīja vien +4 grādus, un nokrita arī pāris sniegpārslas, taču festivāla finālā bija jau +24 grādi un saule. Kā uzsvēra ITFS direktors organizatoriskajos un finanšu jautājumos Ditmārs Lumps, brīvdabas seansi ir vislabākā festivāla reklāma, lai mēģinātu ievilināt skatītāju kinozālēs. To īpaši labi varēja novērot šogad, jo līdzko brīvdabas seansa laikā sāka pilināt lietus, biļešu tirdzniecība uz festivāla seansiem kinoteātros pieauga par 15-20%!

Zvaigžņu kari un Game Zone

Pievēršoties festivāla kinoteātros demonstrētajai programmai, jāizsaka divas piebildes.
Pirmkārt, jāuzsver, ka jēdziens animācija mūsdienās ietver ne vien klasiskas – īsākas vai garākas – filmas, kas stāsta stāstu. Animācija aizvien plašāk paver savas robežas, un tā tiek izmantota gan specefektu veidošanā aktierfilmām (šādas filmas arī bija iekļautas festivāla programmā, piemēram, Zvaigžņu kari VII daļa. Spēks mostas!), gan videospēlēs, animētajās dokumentālajās filmas, mūzikas klipos, reklāmā un dažādos transmediālos projektos. ITFS atspoguļoja šo attīstību, tāpēc līdzās filmu demonstrēšanai te ļoti būtisku vietu ieņēma, piemēram, Game zone. Šī pasākuma ietvaros Virtembergas Mākslas apvienības telpās katram interesentam bija iespēja izspēlēt jaunākās kompjūterspēles - sākot no masu produkta Nintendo Super Smash Bros līdz pat tādām indie spēlēm kā, piemēram, Gang Beasts.

Videospēļu veidotājiem šī bija iespēja testēt savus jaunākos produktus, bet jaunieši, kas paši vēlētos kļūt par videospēļu attīstītājiem, varēja gan iegūt informāciju par šo profesiju, gan nelielās darbnīcās izveidot savu pirmo datorspēli. Savukārt Game Zone Kids piedāvāja bērniem no 6 gadu vecuma un viņu vecākiem iepazīties ar videospēļu pasauli. Lieki piebilst, ka attiecīgās mērķauditorijas ārkārtīgi atsaucīgi reaģēja uz šiem ITFS piedāvājumiem, tā ka

festivāla organizētāji bija spiesti ieviest noteikumus, cik ilgu laiku katrs apmeklētājs drīkst pavadīt pie datora,

un tos arī ļoti strikti ievērot, lai visi spēlētgribētāji varētu izmēģināt Game Zone piedāvājumu.

Animācija - ne tikai bērniem

Otrs fakts, kas ir jāuzsver ITFS sakarā, ir atziņa, ka animācijas filmas nav domātas tikai bērnu auditorijai. Tas varētu nebūt jaunums Kino Rakstu lasītājiem, taču Vācijā publika animāciju vēl joprojām asociē tikai ar bērniem kā tās mērķauditoriju. Tāpēc Štutgartes Internacionālais animācijas festivāls šogad par savu moto bija izvēlējies saukli „Animācija pieaugušajiem!”, tādējādi norādot, ka pasaulē pēdējos gados pieaug šī žanra filmu skaits.

Animācijas valodā var runāt arī par ļoti sarežģītām un nopietnām tēmām, piemēram, karu un bēgļu problēmām.


Šajā sakarā jāizceļ festivāla pilnmetrāžas konkursā iekļautā beļģu filma Cafard, kas ir balstīta uz reāliem notikumiem 1. Pasaules kara laikā, kad pasaules čempions cīņas sportā, lai atriebtos vāciešiem par savas meitas izvarošanu, iestājas tankistu divīzijā, uzsākot sava veida Odiseju cauri kara laukam. Filma, kas veidota praktiski bez budžeta, piesaistot tikai piecus darbiniekus, iespaido ne vien ar stāstu, bet arī ar vizuālo valodu. Tā veidota 3D animācijā, aktierus iepriekš uzfilmējot ar motion capture metodi (aktieriem piestiprināti sensori un tie viņu kustības pārraida datoram, kas tās pārvērš 3D modeļos).

Kadrs no filmas "Cafard" (Jan Bultheel, Beļģija)

Dzīvās gleznas ar video mapping

Līdzās politiskajai animācijai, kas bija liels šī festivāla pārsteigums, (tā uzsvēra pieredzējušākie ITFS apmeklētāji), ļoti īpaša bija filmu programma, kas veltīta animācijas un operas mijiedarbībai. Abas - gan animācija, gan opera – ir mākslas formas, kas izceļ stilizāciju. Abās jomās īstās realitātes likumi tiek atmesti kā nevajadzīgi, un šo abu mākslīgo formu simbioze rada ārkārtīgi interesantus rezultātus. Lotes Reinigeres 1935. gadā siluetu animācijas tehnikā veidotais Papagena (Mocarta Burvju flautas vizualizācija), kaut ļoti filigrāns, tomēr mazāk pārsteidz kā veids, kā šīs abas mākslas formas satiekas, taču iespējas, ko operas inscenējumiem paver video mapping metode, jau liek skatītāja elpai aizrauties. Tā ir tehnoloģija, ar kuras palīdzību ir iespējams projicēt attēlus arī uz neregulāras formas virsmām. Tādējādi operu inscenējumos solisti, kas uzstājas „dzīvajā“, tiek integrēti scenogrāfijā, kas pilnībā veidota kā projicēta animācija.

Viens no slavenākajiem šāda tipa projektiem ir mākslas kolektīva 1927 (Suzanne Andrade un Paul Barrit) Berlīnes Komiskajā operā iestudētā Burvju flauta (2013). Izmantojot Kino Rakstu kā interneta medija priekšrocības, varu norādīt uz Youtube saiti, kur var gūt nelielu ieskatu par šo elpu aizraujošo inscenējumu (ITFS seansā tika demonstrēti tā fragmenti).

Tikpat iespaidīgs ir 2015. gadā studijas Universal Everything organizētais projekts Dzīvā glezna / Living Mural. Ar roku zīmēta animācija (procesā bija iesaistīti 15 animācijas mākslinieki un studijas), izmantojot video mapping, tika projicēta uz Sidnejas Operas ēkas. Norāde uz šo mākslas darbu kopš tā rašanās regulāri klejo arī pa manu Facebook vietni, taču ir vajadzīgs kinofestivāls un tā zinošie programmu kuratori, kas patiešām smukas bildītes ieliek pareizajā kontekstā un izstāsta visu ar tām saistīto sarežģīto stāstu.

Kafija ar autoriem

ITFS kopumā sešu dienu laikā demonstrēja 1000 filmu, piesaistot 80 tūkstošus lielu skatītāju auditoriju. Lieki teikt, ka es no tā tūkstoša nepaspēju i ne simtu... Tomēr augstu vērtēju festivāla sniegto iespēju satikties ar kino veidotājiem – katru dienu festivāla kafejnīcā, dzerot pusdienu kafiju, varēja piedalīties sarunās ar konkursā iekļauto filmu autoriem. Ievērojamu vietu ITFS programmā ieņēma dažādu animācijas studiju prezentācijas, kur tās ieinteresētajiem skatītājiem atrādīja gan jau paveikto, gan vēl tikai tapšanas stadijā esošos projektus un papildināja tos ar aizkulišu stāstiem. Te gribētos izcelt Losandželosā bāzēto studiju Psyop, kas, cita starpā, ir veidojusi specefektus filmām Hail, Cēzar! un Džoja, bet Štutgartes festivālā viņu uzņemtais reklāmas klips Vīrs un suns, kas veidots Coca-Cola kompānijai, saņēma Grand Prix animētās reklāmas kategorijā. Tas apskatāms ŠEIT.

Kadrs no filmas "Man and Dog" (Psyop, ASV)

Ļoti patīkams ir fakts, ka festivāla beigās, lasot preses relīzi par uzvarējušajām filmām, nav daudz jābēdājas par to, ko nav paspēts redzēt, – akreditētajiem nozares profesionāļiem festivāla videotēka, izmantojot personalizētu pieejas paroli, ir pieejama vēl trīs mēnešus pēc festivāla noslēguma. Sadarbībā ar Štutgartes Pilsētas bibliotēku ITFS veido arī Open Animation Library, kurā tiek iekļauta lielākā daļa no katra festivāla programmas. Šobrīd tā aptver vairāk nekā 5 tūkstošus filmu un darbojas kā festivāla vēstnesis visa gada garumā, turklāt sniedz iespēju animācijas interesentiem iepazīt šo mākslas jomu, meklējot filmas, piemēram, pa tēmām vai animācijas tehnikām.

Kadrs no filmas "Toutes Nuancées / All their shades" (Chloé Alliez, Beļģija)

Garšo pēc vēl!

Ja filma ir konservs, kuru var skatīties arī vēlāk un jau citā vietā, tad tas, kas man tomēr kremt, ir nespēja būt vienlaikus dažādos festivāla pasākumos, kuriem personīgais klātbūtnes efekts ir absolūti nepieciešams. ITFS šogad tādi bija Hansa Hillmana grafiskās noveles Fliegenpapier lasījums, kuru pavadīja džeza ansamblis un projicēti attēli, kā arī mūziķa Malakofa Kovaļska uzstāšanās kopā ar animatoru Tilu Penceku, kas mūziku pavadīja ar animācijas kolāžām. Šie pasākumi, protams, papildina jau tā raibo un interesanto festivāla notikumu paleti, savukārt es ar prieku secinu, ka sešu dienu laikā par mūsdienu animāciju esmu iemācījusies daudz vairāk, nekā pati sākotnēji biju cerējusi.

Kadrs no filmas "Alike" (Daniel Martínez Lara un Rafa Cano Méndez, Spānija)

Un vēl esmu iemācījusies arī absolūto modes vārdu oculus rift (tehnikas gadžets, sava veida brilles, ko lieto virtuālās realitātes piedzīvošanai) – ar to apbruņojusies, es nākamgad varētu pievērsties tā ITFS segmenta apgūšanai, kas orientējas uz profesionālo nozares publiku. Tai piederīgās FMX konferences tēma šogad bija Realitāšu saplūšana un, kā apgalvoja citi ITFS apmeklētāji, šis esot bijis pirmais gads, kad arī cilvēki, kas ar vislaikmetīgākajām tehnoloģijām tomēr ir uz jūs, spēj saprast, par ko vispār ir runa! Tā nu arī man ir radies iemesls gaidīt 2017. gadu un nākošo ITFS, lietojot populāro vācu teicienu - „Es schmeckt nach mehr!“ (Burtiski: „Garšo pēc vēl!”, tiek lietots kā: „Papildporciju, lūdzu!”).

Saistītie raksti



Komentāri:


Ieva Viese
14.05.2016, plkst. 12:09

Paldies par rakstu! Man arī šķiet, ka ir ļoti noderīgi un aizraujoši ar animāciju saprast ne tikai filmas, bet digitāli veidotus kustīgus atttēlus un specefektus, visu, kas tiek nevis fiksēts kamerā, bet, izmantojot Ļeva Manoviča jēdzienu, gleznots ar kino otu.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi