2 ANNAS: „Dabiski”. LV īsfilmu programma

„Pasaule dūc, mirdz un smaržo frekvencēs, kuras mēs ne tikai nespējam uztvert, bet nemaz vēl neesam atklājuši,” saka režisors un publicists Žulijens Nuhums Kulibali, šoreiz arī kuratora statusā – tieši viņš sakārtojis Latvijas īsfilmu programmu starptautiskajam festivālam 2ANNAS.

Par latviešu īsfilmu izlases Dabiski tapšanu man jāpateicas diviem iedvesmas avotiem.

Pirmais ir vācbaltiešu biologs un filozofs Jākobs fon Ikskils, kurš savos darbos definē „Umwelt”, proti, katras dzīvas būtnes jutekļiem un prātam pieejamo objektīvās realitātes daļu. Šo „absolūto vidi” Ikskils sauc par „Umgebung”, un tā ir neprātīgi interesanta, jo mēs, cilvēki, neesam pat tuvu tās apzināšanai – pasaule dūc, mirdz un smaržo frekvencēs, kuras mēs ne tikai nespējam uztvert, bet nemaz vēl neesam atklājuši, nemaz nerunājot par izzināšanu un sakārtošanu mūsu sugai izprotamās likumsakarībās.

Žanete Skarule, "Fabula" (2019)

Neraugoties uz to, ka neviens dzīvnieks nav spējīgs iejusties citas sugas pārstāvja pasaules tvērumā, mums apkārtesošā vide pastāv smalkā mijiedarbībā – filozofs Džordžo Agambens grāmatā The Open: Man and Animal (2002), kurā viņš apskata Rietumu domas attālināšanos no metodes uzlūkot cilvēku kā dzīvnieku, piemēram min mušas un zirnekļa attiecības. Zirneklis, nepārzinot mušas anatomiju un uztveres īpatnības, tāpat spēj noaust savu tīklu tā, lai muša to nespētu pamanīt. Ir svarīgi saprast – lai arī cilvēce ar zinātnes palīdzību ir spējusi uzzināt vairāk par dabu, tai joprojām nav pilnīgas izpratnes par to, ko daba zina par mums.

Otrs iedvesmas avots, protams, ir globālā Covid-19 pandēmija, kura kolosālā un traģiskā veidā ir izgaismojusi cilvēkam nepārredzamo spēles mērogu – trivializējot, viens sikspārņa spārna vēziens spēj uz pusotru gadu apturēt visu cilvēku pasauli. Ironiskā kārtā, ieslēgta savās mājās un Zoom istabās, Latvijas sabiedrība metās aktīvās diskusijās par to, kādi cilvēku attiecību modeļi ir vai nav dabiski. Laimīgā kārtā daba – lai kā ikviens no mums to saprastu un kādā mērogā iztēlotu – nav pakļauta cilvēku morālajiem apsvērumiem.

Dinozauri neizmira tādēļ, ka tika grēkojuši, savukārt kosas, kuras uz šīs planētas mīt pāri 300 miljoniem gadu, ir izdzīvojušas, ne jau pateicoties savai tikumīgajai dabai.

Zināmā mērā programma, kura pēc pirmizrādes festivālā 2ANNAS kļūs par daļu no vasarā gaidāmās izstādes Lauka pētījumi (Vides risinājumu institūts sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu, kurators – Aleksejs Koškins), vedina turpināt domāt par atbildēm uz daudziem jautājumiem par  „re-enchantment”, ko uzdeva pagājušās vasaras izstāde RIBOCA 2 Viss reizē zied, – šķiet, ka turpināt uzskatīt dabu par resursu vai cilvēka estētiskajam baudījumam radītu fenomenu ir ne tikai muļķīgi, bet arī bīstami. Vēlos aicināt skatītāju pārdomāt savas attiecības ar vidi – pat ļoti iespējams, ka mūsu dzīves laikā šis jautājums no interesanta domu eksperimenta pārvērtīsies praktiskā vajadzībā.

Gleznotājs Andris Eglītis sarunā ar Aināru Ērgli un Unu Meisteri izdevumam Arterritory sarunas 8 saka: „Līdz modernismam cilvēks sevi uzskatīja par tādu kā zemāku, pakļautu vai nu Dabai, vai Dievam; modernismā radās ideja, ka ar savu saprātu viņš tagad kontrolēs visu pasauli, pakļaus sev dabu un visu pārējo. Mūsdienu situācija ir pierādījusi, ka tas nedarbojas. Tā vienkārši nav. Un pamazām domāšana atkal mainās uz to, ka tu tomēr neesi tas, kurš kontrolē, bet gan tas, kurš ir pakļauts.”

Katrīna Neiburga, "Mazsālīti garie gurķi" (2017)

Nav nekāds pārsteigums, ka kino un vides attiecības ir visai senas – tiesa, pāreja no attieksmes pret dabu kā fona dekorāciju uz ekoloģisku problēmu izbīdīšanu priekšplānā, ir modernisma fenomens (un tiešā veidā saistīts ar industralizācijas un divu pasaules karu atstātajām sekām). Neraugoties uz to, šī mākslas veida attiecības ar dabu ir neviennozīmīgas – gan raugoties uz kinoindustrijas radīto piesārņojumu, gan naratīviem, kurus veido ekoloģijas tematikai radītās filmas. Lai arī šis medijs ir efektīvi izmantots, lai vairotu sabiedrības informētību par vides jautājumiem, tas tikpat bieži tematu ir trivializējis, piedāvājot kārtējo apokalipses variantu asu izjūtu nodrošināšanai.

Veidojot programmu īsfilmu festivālam 2ANNAS, kas šogad fokusējas uz tēmu Zeme,

esmu apzināti izvairījies no iedziļināšanās ekoloģijas jautājumos vai morālās panikas celšanas –

nejūtos tam gana zinošs, turklāt informatīvajā un mākslinieciskajā telpā netrūkst balsu, kas vēsta par mūsdienu civilizācijas darbību sekām. Programmā iekļautie darbi ir izvēlēti, raugoties uz veidu, kādā to autori atveidojuši savu vidi un cilvēka (vai civilizācijas) lomu tajā – filmas iezīmē gan dažādas attieksmes, gan, tāpat kā jebkurš mākslas darbs, fiksē vides, kuras vairs nekad nebūs tieši tādas pašas.

Mākslinieces Katrīnas Neiburgas videodarbā Mazsālīti garie gurķi (2017) skatītājam atklājas no purva sūnām izlīdusi ģimene, kas apdzīvo it kā nepieradinātu un bīstamu savvaļu, kurā šķietami valda haoss un pietrūkst cilvēkam tik ļoti patīkamās struktūras. Tiesa, nenoliedzams ir spēles prieks, kas atklājas attiecībās ar zaļo entropiju – tā ir vide, kurā izdzīvošana nozīmē pielāgošanos dabas norisēm. Spēcīgs kontrasts šajā darbā iztēlotajai eksistences formai ir atrodams Armanda Zača Sistēmā (2010) – īsfilmā, kurā novērošanas kamera, modernais Dieva skatiens, nolaižas tuvāk mums pierastam skatupunktam, lai lēnā manierē slīdētu pāri cilvēku radītajai videi. Te cilvēka kustības sev pielāgotajā vidē sāk atgādināt paša radīto iekārtu shematiku, attiecības ar savu vidi ir pakārtotas efektivitātei un produktivitātei, līdz kulminē visnotaļ šausminošā atklāsmē – jaundzimušā sirdspukstus monitorējošās iekārtas skaņa ir visai līdzīga pīkstienam, ar kādu lielveikala kasieris noskenē ērti iepakotu preci.

Madara Dišlere, "Dievam tīkams" (2010)

Interesantus un savstarpēji papildinošus skatupunktus uz cilvēka attiecībām ar dzīvniekiem un to, vai tiešām pašu iedomātajā hierarhijā esam radības kronis, piedāvā Madaras Dišleres lauku dzīves vērojums filmā Dievam tīkams (2010) un dāņu režisora Karlsena mazliet komiskais skats uz pilsētas dzīvi no murrājošas pozīcijas filmā Rīgas kaķi (2014).

Te uznirst jautājums par to, kas tad mums šķiet brutālāks – skats, kā visi sētas iemītnieki, asinīm notraipījušies, cieņpilni uzlūko nāvi kā procesu, kas ir nepieciešams izdzīvošanai, vai šķirnes kaķa idilliskā eksistence dzīvoklī un krātiņā, līdz kuram ik pa laikam atnāk radio diktora balss, kas vēsta par pavisam netālu noritošu karadarbību, – bet to pēc vēlēšanās var izslēgt, lai nebojātu savu noskaņojumu ar domām par vardarbību, kas civilizētā dzīvē ir visai abstrakta kategorija.

Jon Bang Carlsen, "Rīgas kaķi / Cats of Riga" (2014)

Programmas izskaņā iekļautie darbi, manuprāt, ieskicē to, kā civilizācija redz sevi un met skatu nākotnē, kura, lai kā mums par to nepatiktu domāt, ir paredzama. Manuprāt, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem savas attieksmes pārvērtēšanai, ir antropocentriskas augstprātības atmešana – pārlieku bieži centieni pozitīvi mijiedarboties ar dabu tiek raudzīti kā glābšana, it kā mēs pret to atrastos varas pozīcijā.

Nevajag uztraukties, daba gadsimtu griezumā atradīs veidu, kā pārstrādāt šīs civilizācijas mirstīgās atliekas, plastmasas maisiņus un mašīnas – tas ir tikai dabiski. Ceru, ka programma kalpos kā meditatīvs līdzeklis, ar kura palīdzību atrast savu izpratni par dabisko un tālāk darīt nepieciešamo, lai to kultivētu.

Festivāla 2ANNAS programma "Dabiski" - ŠEIT, lapā www.2annas.lv

Latvijas īsfilmu programma - trešdien, 14. aprīlī, pulksten 18:00

Marinēti garie gurķi (Katrīna Neiburga, 2017)
Dievam tīkams (Madara Dišlere, 2010, LKA)
Rīgas kaķi / Cats in Riga (Jon Bang Carlsen, 2014, Mistrus Media)
Sistēma (Armands Začs, 2010, LKA)
Dzintara dzimšana/The Birth of Amber (Uģis Olte, Lāsma Lagzdiņa, 2014, VFS Films)
Fabula (Žanete Skarule, 2019, Tarhun Sisters)

Žanete Skarule, "Fabula" (2019)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi