2020. gada 20. janvārī Federiko Fellīni apritētu 100 gadu, viņš piedzima šajā datumā 1920. gadā, saulainajā Itālijas pilsētiņā Rimini. Itālijas gaisma, gribas domāt, ir ļoti pateicīga, lai tieši tur taptu filmas, kuras neizdziest no skatītāju atmiņas.
Autors: Daniela Zacmane
Savā jaunajā filmā “Piļsāta pi upis” scenārists Viesturs Kairišs ar režisoru Viesturu Kairišu sadarbojies ļoti auglīgi, atmetot lieko, bet nezaudējot atmiņām raksturīgo maigo ritmiku. „Kino vēstījumiem, kas pēc būtības atgādina prozu, vajadzētu saturēt arī vārdos neizsakāmo. Arī vizualitātei vajadzētu būt līdz galam nekonkretizējamai,” par to režisors ir pārliecināts jau sen.
Autors: Agris Redovičs
Traumatisku notikumu transcendence, kas spēj kopā savīt pagātnes un tagadnes takas, mākslā nav jauns temats – šo motīvu apspēlējuši gan Dostojevskis, gan Prusts, gan Streičs, gan Nolans. Bet režisors Kārlis Lesiņš pieder paaudzei, kas nekautrējas mūžīgās tēmās iepludināt autobiogrāfiskus motīvus.
Autors: Žulijens Nuhums Kulibali
Aizvadītā gada nogalē skatītājiem tika nodots režisora Māra Martinsona jaunākais darbs – filmas “Jaungada taksometrs” (2018) turpinājums, “Jaungada taksometrs 2”. Populāras filmas turpinājums kā mārketinga prakse, protams, var iedrošināt skatītājus doties uz kinoteātri, tomēr, runājot autobraucēju leksikā, jāteic – piesprādzēšanās ar cerību, ka šī filma varētu būt labāka par iepriekšējo (ne vien saturiski, bet arī tehniski!), neglābj no lidojuma cauri priekšējā loga stiklam.
Autors: Ieva Augstkalna
Ziemassvētkos filmas "Dvēseļu putenis" skatītāju skaits varbūt jau būs sasniedzis 220 000, sava neapstrīdama vieta Latvijas kinovēsturē šai filmai jau ir. Tomēr vēsturiskais kino ir kā divdabis, kas sevī apvieno gan skatienu atpakaļ pagātnē, gan vēršanos pie tagadnes un nākotnes skatītāja. Ko Latvijas skatītājam šodien vēsta filma, kurā saduras pirms 90 gadiem tapuša romāna vērtību sistēma ar pieredzi, ko nesis 21. gadsimts?
Autors: Elīna Reitere
