Šajā kontekstā “Oskaru” nominācijas pārsteigumu neatnesa – Bredlija Kūpera filmai “Zvaigzne ir dzimusi / A Star Is Born” jau iepriekš tika prognozētas visas galvenās nominācijas. Prognozes piepildījās, filmai ir astoņas nominācijas, tai skaitā par labāko filmu, labākajiem aktieriem un labāko operatora darbu. Pārsteigumi parādās, ja skatāmies kinovēsturē – arī 1937. gadā “Oskara” nominācijas, toreiz septiņas, saņēma filma “A Star Is Born”, pirmā no četrām šī stāsta ekranizācijām. Kā izskaidrojams šī visai banālā sižeta popularitātes fenomens 80 gadu garumā?
Autors: Marta Elīna Martinsone
Ar Žana Lika Godāra filmas „Trakais Pjero / Pierrot le fou” (1965) seansu un Viktora Freiberga priekšlasījumu kinoteātrī „Kino Bize” 16. janvārī sākas īpašs četru seansu cikls, kura nolūks ir radīt iespaidu par franču kino kā iedvesmas avotu. Tas iedvesmojis drīzumā repertuārā gaidāmo režisora Jāņa Ābeles debijas filmu, tas iedvesmojis arī šā raksta autori un var iedvesmot ikvienu, kurš ļausies.
Autors: Vanesa Strautniece
“Arhīva dokumenti nemelo. Taču ticēt tiem arī nedrīkst.” – tā raksta vācu vēsturnieks Aksels Geiss, kurš pētījis VDR drošības dienesta “Stasi” attiecības ar kinostudiju DEFA. Nav iemesla apgalvot, ka Rīgas kinostudija būtu bijusi satīta tādos pašos zirnekļtīklos, taču, godīgi sakot, nav arī diez ko lielu cerību noskaidrot, kā bija patiesībā. Vismaz nesen publicētā LPSR VDK kartotēka kinozinātnieci Elīnu Reiteri mudina apgalvot, ka padomjlaika Latvijas kinovēsture var tā arī palikt raksturojama ar literatūras un kino teorijā pazīstamo jēdzienu “unreliable narration” – vēstījums, kuram nevar uzticēties.
Autors: Elīna Reitere
Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) galveno balvu šogad saņēma režisores Natālijas Meščaņinovas spēlfilma „Pasaules sirds”; starp festivālā apbalvotajiem ir arī režisors Aleksandrs Fedorčenko ar filmu „Annas karš”. Abi kolēģi un domubiedri intervijā Kino Rakstiem stāsta, ka nepārdod idejas un nestrādā pēc pasūtījuma, bet meklē maksimāli autentisku patiesību visā, ko dara.
Autors: Kristīne Simsone
No sengrieķu tradīcijas aizgūtais “grieķu koris”, ja to izmanto kā filmas elementu, ir autoru mēģinājums tieši pieskarties skatītājam, ar to sarunāties un veidot tuvākas attiecības. Un kurš gan nevēlas justies piederīgs un iesaistīts? Lai arī skatītājam nav iespējas šo sarunu virzīt tālāk un sev vēlamā gultnē, šī komunikācija vai komentārs, ko piedāvā grieķu koris, rada savdabīgu drošības sajūtu – par tevi, skatītāj, nav aizmirsts. Mēs zinām, ka tu tur esi, un mums tas ir svarīgi. Un mēs vēlamies, lai tu justos mazāk vientuļš.
Autors: Marta Elīna Martinsone
