KINO Raksti

„Mūsējās”. Signe, Laila un Alise

16.08.2020

Publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas grāmatā "Mūsējās", ko nupat klajā laidusi biedrība "Ascendum", Kino Raksti ar milzīgu prieku atklāja, ka starp 50 ievērojamām Latvijas sievietēm dažas ir "mūsējās" arī šī vārda šaurākā nozīmē - sievietes, kas savus talantus izpauž kinomākslā.

SIGNE

Kādu rītu, kad visi mājinieki jau posās darbos, mazā Signe sēdēja saulītē uz sliekšņa ar grāmatu klēpī un cieši skatījās burtos. Te pēkšņi viens burts saķēra otru un nostājās pārī. Pieci burti sastājās blakus – sanāca vārds, un jau nākamie virknējās cits aiz cita, veidojot teikumus. Kāds ar tiem mēģināja Signei ko pateikt! Meitene saprata, ka grāmata nav tikai stāsts par putniņiem, bet Kāds ir ienācis viņas prātā ar šo stāstu. Pret vakaru, pabeigusi lasīt grāmatu, Signe jau zināja, ka arī viņa vēlas būt rakstniece un ieiet citu cilvēku galvās ar saviem stāstiem.
Turpmāk ikreiz, kad skolā vai viesībās Signei vaicāja, par ko viņa vēlētos kļūt, meitene atbildēja: „Par rakstnieci.” Cilvēki smējās – ko gan tāda maza knīpa varētu rakstīt? Meitene nokautrējās un pārstāja tā teikt, taču vēlme stāstīt stāstus nepārgāja.

„Nerunā tik skaļi”, „runā maigāk”, „tu nevari tā kauties”, „neskrien kā vīrietis” – ik dienas, labu vēlēdami, Signei atgādināja mājinieki. Lai arī padomju laikos skaitījās, ka vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības, tomēr visi zināja, ka sievietei dzīvē klāsies labāk, ja viņa apprecēs labu vīru, tāpēc meitenēm jau no mazotnes jāmācās būt maigām, skaistām un pakļāvīgām. Bet Signe sapņoja kļūt par citādu princesi. „Ak, kaut es spētu kā Austrumu princese Šeherezade ar savām pasakām apburt ienaidniekus, lai viņi aizmirstu, kā es izskatos, izklausos un uzvedos!”  meitene kvēli vēlējās. „Ja man izdosies pilnībā noturēt klausītāju uzmanību, varbūt viņi aizmirsīs mani nogalināt?”

Bija jāpaiet četrdesmit gadiem, līdz Signe uzdrošinājās izstāstīt savu garo un aizraujošo dzīvesstāstu. Pa šiem gadiem viņa bija kļuvusi par multfilmu animatori, pārcēlusies uz Ņujorku un uztaisījusi jau vairākas zīmētas īsfilmas. Signes filmu idejas daudzkārt tika noraidītas, un

viņai bieži nācās dzirdēt, ka „bez vīrieša” viņa viena pati filmu nekad neuztaisīs, ka nevienu neinteresēs „filma par piecām depresīvām sievietēm” un ka ierunāt filmu savā dīvainajā balsī ir „vislielākā kļūda”.

Lai arī animācijas filmas parasti veido lielas komandas, lielāko darbu pie filmas Akmeņi manās kabatās Signe paveica viena pati. Mākslinieciskā un dziļi personiskā filma satricināja animācijas profesionāļu pasauli, iznākšanas gadā tā piedalījās sacensībā par Oskara balvu un ir izrādīta 160 festivālos visā pasaulē, iegūstot neskaitāmus apbalvojumus. Signe ir ASV kinoakadēmijas locekle un, iespējams, slavenākā latviešu režisore pasaulē.

„Kā var būt, ka es savu pirmo filmu uztaisīju tik vēlu?” pēc filmas iznākšanas apjukusi sev jautāja Signe. „Kā var būt, ka esmu tik ilgi klīdusi, nespējot noticēt savām spējām? Tagad es redzu, ka pasaule bija vērsta tā, lai šādi stāsti kā manējais neiznāktu, un šķēršļi tam vispirms bija manī pašā.”

LAILA

Reiz piejūras pilsētā Liepājā dzīvoja mazā Laila, kam ļoti garšoja saldējums. Viņa sapņoja kādu dienu pati kļūt par saldējuma pārdevēju – piedāvāt cilvēkiem dažnedažādas garšas un izdomāt jaunas, nebijušas receptes.

Laila pieauga un, gluži kā iepriekš saldējums, viņai ļoti iepatikās kino. Reiz skatoties kinoteātrī filmu, meitene juta, ka redzētais pārņem un satrauc visas maņas vēl spēcīgāk nekā atvēsinošais gardums. Laila sajutās kā zivs, kas beidzot nonākusi ūdenī, – kino bija valoda, kurā arī viņa sapņoja un domāja, un meitenei vienā mirklī bija skaidrs, ka viņai jākļūst par filmu režisori.

Uzputot saldējumu ir vesela māksla, taču noķert pareizo mirkli, lai sanāktu laba filma, var būt vēl grūtāk. Bet Laila nevarēja apstāties – par spīti naudas trūkumam un garajām darba stundām, pēc kurām reizēm viņai naktīs rādījās murgi, režisore turpināja filmēt un katru gadu uzņēma vismaz vienu vai vairākas filmas.

Par ko tās bija? Laila uzauga pasaulē, kurā bija daudz absurda – daudz bezjēdzīgu un ačgārnu lietu, kas notika pret cilvēka gribu un saprātu. Laila prata saskatīt poētiku šajos notikumos un gaisā valdošo sajūtu pārvērst modernā pasakā. Nepacietīgam vērotājam varētu šķist, ka apkārt nekas nenotiek, bet Laila māk sagaidīt īsto brīdi, kad ikdienišķais kļūst brīnumains – sakuļas, sabiezē un iegūst vajadzīgo struktūru, lai varētu glāsmaini ietīties kino lentē.

Lailas filma Kurpe par mūsdienu Pelnrušķīti un trim robežsargiem ar suni, kas meklē aizliegtajā pludmalē pazaudētas kurpītes īpašnieci, atstāja neizpratnē daudzus latviešu skatītājus, bet to augstu novarēja citu valstu kino eksperti. Laila ir pirmā latviešu režisore, kas savu kurpi spērusi uz Kannu festivāla sarkanā paklāja, un vienīgā, kuras filmas rādītas prestižajā Pompidū centrā – lielākajā mūsdienu mākslas centrā Parīzē.

ALISE

Reiz Bolderājā dzīvoja meitene, vārdā Alise, kura gribēja visiem patikt. Viņa gribēja būt smukākā, gudrākā, asprātīgākā un labsirdīgākā, bet vienmēr it kā sanāca otrādi – Alisei šķita, ka viņa cilvēkiem it nemaz nepatīk.

Alise bija apķērīga, labi mācījās un jau agrā vecumā rakstīja dzejoļus un ludziņas, taču, līdzko bija jāiziet klases priekšā, viņu pārņēma kauns par savu balsi un izskatu, bija grūti parunāt un kur nu vēl pajokot. Vecāki bija izdomājuši Alisei nomainīt skolu, un sanāca tā, ka meitene otru reizi gāja pirmajā klasē. Alise bija garāka, gadu vecāka par citiem un daudzas lietas darīja pirmā. Viņa pirmā kļuva par veģetārieti, pirmā aizbrauca apmaiņas braucienā, pirmā iestājās modeļu skolā... Bet, lai ko darītu, Alisei vienmēr šķita, ka nevienam nepatīk. Kad viņa paskatījās spogulī, tas it kā rādīja nepareizu attēlu – Alise bija tieva un gara, bet spogulī nez kāpēc redzēja mazu un apaļu meiteni. Arī Alises ausis bija sākušas nepareizi dzirdēt – ja kāds viņu paslavēja, Alisei likās, ka tas ir tikai joks un viņu izsmej. Ja kāds uzlūdza Alisi uz ballīti, meitene domāja, ka noteikti grib viņu izāzēt.

Kādu dienu Alise aizbrauca mācīties uz Franciju, un viņas dzīve apgriezās kājām gaisā. Francūži Alisi uzskatīja par smuku, bet galīgi dumju, jo viņa taču neprata pareizi runāt un nezināja daudzas vienkāršas lietas, par kurām interesējās vietējie jaunieši.

Franču skolā Alise pelnīja tikai sliktas atzīmes, toties gandrīz visi puiši gribēja ar viņu iet uz randiņiem.

Un Alisei atkal nebija labi – viņai nepatika, ka tiek uzskatīta par vieglprātīgu muļķi. Alise gribēja tikt saprasta un patikt pa īstam, nevis tikai pēc izskata.
Nepabeigusi mācības, Alise pārbrauca mājās un vairs negāja laukā no dzīvokļa, lai nebūtu jāsatiek klasesbiedri, kas vaicās par studijām Parīzē. Tomēr draudzenes pierunāja Alisi sākt visu no sākuma – iestāties Tallinas kinoskolā un mācīties to, ko viņa klusībā vienmēr bija gribējusi. Kinoskolā Alise satika sev līdzīgus cilvēkus un ieguva draugus. Kad viņa beidzot saņēmās un aizgāja uz vecās skolas salidojumu, bijušie klasesbiedri atzinīgi teica: „Laimīgā, tu patiešām dari to, par ko sapņoji skolas laikā!”

Cenšoties vienmēr patikt citiem, Alise bija aizmirsusi skatīties pati savām acīm un pamanīt jau sasniegto. Latvijā viņa ir viena no jaunākajām režisorēm, kuras filmu pirms gada rādīja visos kinoteātros. Tā stāsta par jauniem cilvēkiem, kuri nezina, kā sākt savu dzīvi, lai gan tā ir jau sākusies un notiek pašlaik.

Elīnas Brasliņas zīmējumi

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan