Nu jau kādu laiku Latvija arī šajā ziņā ir piepulcējusies pasaules civilizēto valstu lokam – mēs paši atjaunojam savu kinoklasiku, un visintensīvāk šajā virzienā specializējas filmu studija “Lokomotīve”, kura 2016. gadā atjaunojusi trīs Jāņa Streiča filmas, bet šogad kopumā jaunu dzīvi sāk trīs Rolanda Kalniņa darbi.
Studijas Lokomotīve speciālisti pēdējos gados restaurējuši Rozes Stiebras animācijas filmu Zaķīšu pirtiņa (1979), Jāņa Streiča spēlfilmas Cilvēka bērns (1991), Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975) un Svešās kaislības (1983), Rolanda Kalniņa jubilejas gadā atjaunots Ceplis (1972, otrā pirmizrāde 2017. gada 15. maijā), 27. jūlijā Doma dārzā pirmizrādi piedzīvo Četri balti krekli (Elpojiet dziļi..., 1967), bet vasaras noslēgumā arī nepabeigtās filmas Piejūras klimats (1974) atjaunotā versija tiks nodota plašākas publikas vērtējumam.
Atjaunot, nevis pārveidot
Kā notiek kino restaurēšana? Mēģināsim šo jautājumu apskatīt gan no praktiskās, gan no birokrātiskās puses, neignorējot arī filosofisko aspektu, ar kuru patiesībā ir pat jāsāk. Proti, filmas restaurācija tās šī brīža formātā sagādā filosofiskas galvassāpes gan restauratoriem, gan restaurācijas projektu atbalstītājiem, kamēr runa ir par analogo materiālu.
Filmas lenta ir ja ne dzīvs organisms, tad mainīgs noteikti – lenta, ko izrāda, teiksim, trešo reizi, atšķiras kvalitātē no tām, kas tiek rādītas 150. seansā, 300. seansā un tamlīdzīgi. Lietojot formulējumu „atjaunot filmu tās sākotnējā izskatā”, nepieciešams vienoties, par kādu sākotnējo formātu īsti ir runa, jo tiem ir atšķirības, kaut arī varbūt tikai niansēs.Vēl svarīgāk ir pašiem atbildēt uz jautājumu par to, kā nepārkāpt robežu, aiz kuras filmas restaurācija kļūst par filmas pārveidošanu. Pasaulē ir noformulējušās divas galvenās pieejas filmu restaurācijai: viens variants ir filmas atjaunošana, kas ietver arī filmas attēla pamatīgu uzlabošanu, bet otra pieeja paredz respektēt švīkas un cita veida liecības par to, ka izejmateriāls ir filmlenta, kas skrāpēta, bojāta, griezta, līmēta un dažādos citos veidos saglabājusi filmas vēsturi uz savas miesas. Man tīri personīgi ir liels prieks, ka
Latvijas restauratori izvēlējušies iet otro ceļu, kurā tiek saglabāta cieņa pret filmas lentu kā vēsturisko datu nesēju, tātad – mums nekādu pārspīlētu apgreidu restaurētajās filmās nebūs.
Taču, kā jau saprotams, vienīgās pareizās atbildes uz šo jautājumu nav. Tomēr šis ir svarīgākais jautājums arī tāpēc, ka atbilde ietekmē restaurācijas procesa norisi un paņēmienu izvēli. Lai redzētu, kā to dara studija Lokomotīve pašu izskolotu un darbā apmācītu speciālistu vadībā, aizgāju tur ciemos laikā, kad notika darbs pie filmas Piejūras klimats. Restaurācijas projektu vadītājs ir Pēteris Sudakovs, viņš kopā ar asistenti Rūtu Kalvišu organizē procesu, kurā iesaistīti četri speciāli apmācīti filmu skenētāji, četri koloristi, trīs dažādas specializācijas skaņu cilvēki, vairāki asistenti pie digitālās restaurācijas darbiem un vēl vairāki konsultanti, kopumā 12-15 cilvēku kolektīvs, tāpēc darbs noris gandrīz nepārtraukti. Lokomotīve ir pirmā un vienīgā studija Latvijā, kas īpaši piemērota filmu atjaunošanai (ar “īpaši piemērota” domājot arī to, ka studijā tika ielieta jauna betona grīda, lai izturētu visu smago restaurēšanas tehniku).
Filmu atjaunošanas darbs, kā paši speciālisti to norāda, ir nebeidzamas mācības, un, kaut arī citur Eiropā ir iespējams to apgūt kursos un īpašās programmās, tostarp Boloņas sinematēkas vasaras skolā, vislabākās mācības ir regulārs, pastāvīgs darbs ar materiālu, kas jārestaurē. Tāpēc Lokomotīvē atjauno ne tikai kino klasiku, kas tiek restaurēta projektu veidā, piesaistot finansējumu no VKKF un citiem avotiem, bet pieņem arī cita veida pasūtījumus, kas saistīti gan ar privātpersonu vajadzībām, gan citiem filmu projektiem. Turklāt Lokomotīvē varot tikt galā ar visdažādākajiem formātiem, ne tikai 35mm filmām.
Atmiņas, gaidas un cerības
Abi filmu restaurācijas speciālisti, ar kuriem runāju, – Pēteris un Rūta – ir ieguvuši operatora izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā, un tas, iespējams, ir tikai likumsakarīgi, jo vērība pret detaļām un kameras darba izpratne ir fundamentāli svarīgas īpašības un prasmes, kas nepieciešamas restauratoram. Kad jautāju par to, kādi ir iemesli, kāpēc viņi nodarbojas ar šo salīdzinoši jauno un Latvijā neizpētīto lauku, proti, filmu restaurāciju, Pēteris saka – viņu piesaista izaicinājumi šajā procesā, it īpaši dažādo iesaistīto pušu gaidu un cerību salāgošana gala rezultātā. Proti, filmas autoriem, restaurācijas speciālistiem, projekta finansiālajiem atbalstītājiem un kinoteātriem, televīzijai un citiem izplatītājiem ir atšķirīgas intereses saistībā ar filmas restaurēto versiju. Savukārt Rūtai šķiet svarīgi tas, ka šī darba rezultātā filmas tiek saglabātas nākotnei, bet īpaši piesaista izdevība strādāt ar tādu autoru darbiem, kuri vēl ir starp mums, tādējādi iepazīstot latviešu kino vēsturi no cita rakursa. Turklāt Rolanda Kalniņa jubilejas gada ietvaros īpaši jāizceļ tas, ka Rūtu tieši 15 gadu vecumā redzētās Rolanda Kalniņa filmas iedvesmojušas profesionāli saistīties ar kino, un iespēja šobrīd restaurēt tieši Kalniņa darbus ir ļoti skaista dzīves sakritība.
Kā paši restauratori vairākkārt uzsver, atjaunotā filma ir jauna tās versija – ne tikai laika zoba atstāto pēdu likvidēšana, bet arī savā ziņā filmas tehniskās kvalitātes latiņas pacelšana augstāk, it sevišķi attiecībā uz padomju laika filmām, ko varbūt nav bijis iespējams uzņemt ideālā līmenī no tehniskā viedokļa. Pēteris skarbi atzīst, ka mēs Latvijā vēsturisku apstākļu dēļ esam soli iepakaļ Rietumeiropai, kur izplatītākās lentas bija firmas Kodak ražojums – tas, pēc speciālistu vārdiem, noveco labāk nekā Padomju Latvijā izmantotās Svema lentas.
Līdz ar to restauratoriem Latvijā ir jāsaglabā līdzsvars vēl citā aspektā, proti – reizēm, kad režisori ierauga, kā konkrētā filma varētu būt izskatījusies, rodas dabiska vēlme izmantot šo iespēju, lai darītu to, ko tolaik dažādu iemeslu dēļ nebija iespējams paveikt,
piemēram, radīt izteiksmīgākas krāsas logiem, iekrāsot detaļas pārliecinošāk un tamlīdzīgi. Kā Pēteris saka – brīdī, kad autoru kolektīvs sāk apspriest filmas mākslinieka darbu, viņš zina, ka ir pietuvojušies tai robežai, pēc kuras restaurētā filma jau kļūst par pārveidotu filmu. Tomēr restaurācija nav nofilmētā izmainīšana, tas ir sarežģīts un garš process, kas pamatā vērsts uz to, lai saglabātu filmas nākotnei, tās padarītu redzamākas un pieejamākas mūsdienu skatītājam un arī veicinātu kinoklasikas skatīšanos, tādējādi sekmējot vēstures izpratni un nepārtrauktības jēdzienu latviešu kino vēsturē.
Ņemam garāko
Runājot par restaurācijas procesu, vērts tajā iedziļināties detalizētāk. Pārlecot birokrātiskajai sadaļai, kurā tiek rakstīti projekti un meklēts finansiāls atbalsts filmu restaurēšanai, tiešais darbs sākas ar to, ka tiek meklēts pēc iespējas vairāk filmas kopiju. Šeit laikam jau nepieciešams paskaidrot, kā filmas veidošanas process notika ar analogo materiālu, ar kuru mūsdienās strādā arvien mazāk cilvēku. Stipri vienkāršojot, var ieskicēt šādu shēmu – iesākumā ir filmas negatīvs, kas tiek samontēts un pārkopēts vairākās versijās jeb kopijās, katra mazliet atšķiras. No šīm versijām tiek izveidots kontratips, kurā tiek īpaši izceltas krāsas un kontrasti, tad no kontratipa kopijas tiek izveidota filmas pozitīva versija, kas savukārt tiek kopēta tik eksemplāros, cik vajag, lai filmu izplatītu. Filmas pozitīvi mēdz būt pavisam atšķirīgos tehniskajos stāvokļos, to kvalitāte ir atkarīga no tā, cik daudz filma izrādīta.
Tātad restaurācijas process sākas ar to, ka tiek apzinātas filmas pieejamās versijas – diemžēl starp tām parasti nav Rīgas kinostudijā tapušo filmu negatīvu, kas joprojām glabājas Maskavā un politisku un vēsturisku iemeslu dēļ tur arī, šķiet, paliks līdz pasaules galam. No pieejamām versijām tiek izvēlēta labākā, kas tiek nomazgāta īpaši piemērotā mašīnā, un kopā ar pārējām versijām ieskenēta. Salīdzinot visu ieskenēto materiālu, tiek izveidota etalonversija, vienlaikus tā ir arī garākā filmas versija – pārsteidzošā kārtā vienai un tai pašai filmai var būt dažādi garumi, jo starp filmas pabeigšanu, nodošanu un izplatīšanu var parādīties brīži, kuros filma pēkšņi zaudē, piemēram, vienu teikumu, kādu ainu vai kadru, kas kādu iemeslu dēļ nav apmierinājis kādu no daudzajām instancēm.
Šāda situācija pavisam nesen piedzīvota filmas Ceplis restaurēšanas procesā – izrādījās, ka no filmas pazudušas veselas divas ainas, un to pats Rolands Kalniņš neesot zinājis.
Tātad, lai atjaunotu filmu tās sākotnējā izskatā, par etalonu kļūst garākā versija, pieņemot – ja reiz ir veiktas kādas izmaiņas, visticamāk, kaut kas ir izgriezts, nevis pielikts klāt.
Filmas versiju salīdzināšana vajadzīga, lai saprastu, kādā stāvoklī ir katra filmas kopija – tas ir skrupulozs darbs, kurā speciālisti filmlentas salīdzina kadru pa kadram. Ja šis izrādās viens no tiem gadījumiem, kuros atšķiras filmas garums, šajā brīdī tiek meklētas un labotas atšķirības, stabilizēts attēls un veikti līdzīgi uzlabojumi. Pēc tam seko filmas skaņas montāža, kurā arī tiek salīdzināta skaņa no katras versijas un apzināti labākie iespējamie risinājumi. Filmu restaurācijā Lokomotīves speciālisti sadarbojas ar skaņu režisoru Ernestu Ansonu, kura darbs cita starpā ietver arī skaņas pāreju uzlabošanu un attiecīgo detaļu restaurāciju un uzlabošanu.
Pēc skaņas restaurācijas sākas paralēls darbs pie krāsu korekcijas un digitālās restaurācijas. Krāsu korekcijas procesā speciālists atjauno filmas sākotnējo spožumu, atdodot filmai laika rituma nolaupītās krāsas, kontrastus, toņus un pustoņus, tādējādi filmu padarot vizuāli spilgtāku, mākslinieciski pilnvērtīgāku un vienkārši baudāmāku. Savukārt digitālās restaurācijas procesā novērš dažādus trūkumus – piemēram, notīra filmas lentā gandrīz jau ieaudušos matus, putekļus un citas lietas, kam tur nevajadzētu būt, labo filmas lentas griezumu un līmējumu vietas un citus fiziskus defektus.
Šo abu paralēlo fāžu laikā tiek rīkotas īpašas skates, kurās restaurācijas darbu novērtē filmas autori vai citi filmai vistuvāk stāvošie cilvēki, Nacionālā Kino centra pārstāvji, vēsturnieki, filmas pazinēji un citi, kuru viedoklis varētu būt noderīgs neskaidros jautājumos. Pēteris stāsta, ka aptuveni pusē gadījumu skatē tiek secināts – uzņemtais restaurācijas kurss tomēr jāmaina, lai filma būtu pēc iespējas tuvāk tam, kā tā kādreiz izskatījusies. Taču vienlaikus arī jāņem vērā, ka cilvēku atmiņas (sevišķi par filmām, kas tapušas pirms vairākām desmitgadēm) var būt maldīgas un ne visai uzticamas, tāpēc nepieciešams savākt pēc iespējas vairāk citu vizuālu uzskates materiālu no filmas, uzņemšanas laukuma, skicēm un tamlīdzīgi, lai gūtu precīzāku priekšstatu.
Ko vēl var saglābt
Tomēr restaurācija nav brīnumnūjiņa, ar ko varētu saglābt to, kas ielaists jau pirms krietna laika. Kā Pēteris ar kolēģiem secinājuši, paiet aptuveni 30 gadi, līdz krāsu filmas kopija ir degradējusies, savukārt melnbaltai filmai šī robeža ir aptuveni 50 gadi. Protams, tas ir atkarīgs no glabāšanas apstākļiem, taču diez vai krāsu filma pat visideālākajos apstākļos saglabās savu spozmi un krāsas ilgāk par 35, 40 gadiem – degradācijas process ir teju neapturams. Starp citu, tieši filmlentas degradācijas procesā kopijas iegūst to nu jau diemžēl pierasto zilo, zaļo vai sarkano toni, ko tik labi pazīstam no televīzijā vai citur šobrīd redzamajām versijām. Zinot to, cik maz krāsaino filmu līdz šim restaurēts un cik daudz vēl darba priekšā, rodas skumjš jautājums par to, kuras filmas jau esam neglābjami zaudējuši un vairs nepagūsim saglābt.
Noslēdzot restaurācijas procesa aprakstu, jāpiemin arī tehniskā specifikācija. Filmas tiek restaurētas un sagatavotas izrādīšanai kinoteātra ekrānam. Ļoti svarīgi uzsvērt, ka filmas restaurācijā Latvijā tiek novilkta robeža starp 3K un 4K izšķirtspēju – pārkāpjot šo robežu, filma, kas tapusi pavisam citos apstākļos un tehnoloģijās, kļūst pārāk uzskatāmi kļūmīga: jo augstāka izšķirtspēja, jo lielāka uzmanība tiek pievērsta visām detaļām, no kurām daļa nemaz nav paredzēta īpašai apskatīšanai. 4K izšķirtspēja ir jaunais industrijas standarts digitālajiem darbiem, bet tas mūsu gadījumā nav vajadzīgs un nav arī ieteicams. Uz manu jautājumu par to, kādai būtu jābūt filmai, lai to būtu jēga restaurēt tik labā kvalitātē, speciālisti skaidro – pirmkārt, filmai būtu jābūt ne vecākai par 20-25 gadiem, otrkārt, filmētai uz Kodak lentas, un treškārt, filmas fokuspulerim ir jābūt augstas raudzes profesionālim, jo viņa darbs, kā izrādās, lielā mērā ietekmē to, cik kvalitatīva filmas restaurācija nākotnē būs iespējama.
Augstās izšķirtspējas versijas tiek saglabātas restauratoru arhīvos, lai vajadzības gadījumā sagatavotu citu kopiju (no augstākas kvalitātes faila vienmēr var radīt zemākas kvalitātes failu, bet process otrā virzienā, protams, ir krietni sarežģītāks, ja ne neiespējams), savukārt izplatīšanā tiek nodotas 2K izšķirtspējas kopijas, kas ir optimālais variants Latvijas kino klasikai.
Restaurēts nav sterils
Sarunas laikā rodas jautājums par to, kāpēc līdz daudzmaz regulārai filmu restaurācijai Latvijā esam nonākuši (tikai / tieši) tagad. Vienas skaidras, saprotamas, viegli definējamas atbildes nav un nevar būt, bet viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka ir nobriedusi profesionāļu komanda, kurai šis process šķiet svarīgs, arī Lokomotīves dibinātājam, studijas vadītājam Robertam Vinovskim pašam rūp, lai tik nepieciešamais restaurācijas darbs virzītos uz priekšu. Tāpat ir uzkrāta plaša pieredze dažādu digitālu, ar kino saistītu darbu veikšanā, ir arī nobriedusi izpratne par to, ka filmu restaurācija ir joma, kurā nepieciešams ieguldīt finansējumu, gluži vienkārši arī tāpēc, ka daudzām filmām pienācis teju pēdējais brīdis restaurācijas iespējai.
Pēteris šajā brīdī piebilst, ka Latvijas kinovides profesionāļi pēdējās desmitgades laikā ir guvuši krietnu pieredzi digitālajā pēcapstrādē – gan saistībā ar pašu darbiem, gan tāpēc, ka Latviju kā vietu filmu pēcapstrādei izvēlas arī ārzemju filmu veidotāji. Tāpat ir arī skaidrs, ka šobrīd digitālā attēlu apstrāde 3K un 4K izšķirtspējā sasniegusi briedumu, proti – vairs nav gaidāmi lieli jaunatklājumi vai jaunas, negaidītas iespējas, tikai mazas formas uzlabojumi. Un, saglabājot filmu tai maksimāli iespējamā izšķirtspējā, ir iespējams nākotnē uz jaunajiem uzlabojumiem reaģēt adekvāti.
Viena no domām, kas man pašai paliek prātā pēc šīs sarunas, ir Pētera formulējums, ka
„restaurēta filma” nenozīmē „sterila filma” – nepieciešams saglabāt to sajūtu, ka filma nav filmēta šodien ar īpašiem vecinošiem efektiem, bet tai ir sava vēsture, pret kuru jāizturas ar cieņu.
Restaurētās versijas katrai filmai ļauj uzrunāt arvien lielākas cilvēku grupas, kas varbūt neskatās vecas filmas tieši tāpēc, ka mulsina neatbilstoša tehniskā kvalitāte. Katra laika skatītājam ir savas prasības pret attēlu, un restaurācija šajā griezumā ir kā divi vienā, proti, ne tikai saglabā filmu nākotnei, bet arī padara to pieejamu, saprotamu mūsdienu skatītājam.
Boloņa iedvesmo
Dienu pēc sarunas ar Lokomotīves restauratoriem dodamies uz Il Cinema Ritrovato, arhīva un restaurēto filmu festivālu Boloņā, Itālijā. Tur ar filmu restaurāciju nodarbojas Boloņas sinematēkas sadarbības partneris, laboratorija L'Immagine Ritrovata, ar kuras restaurētajiem darbiem Rīgā sastopamies diezgan bieži – šķiet, katrā no pēdējiem cikliem Rīgas Kino muzeja lektorijā Tas, ko Tu nedrīksti nezināt vismaz viena kopija ir bijusi viņu restaurēta, pēdējā ciklā tā bija Roberto Roselīni filma Vācija, nulles gads / Germania anno Zero (1948).
Apmeklējot festivālu, man radās arī iespēja iepazīties ar restaurācijas laboratoriju, kurā strādā aptuveni 70 cilvēki, tā izvietota divos stāvos un tajā vienlaikus notiek darbs pie desmit projektiem.
Šis apmeklējums man pašai bija dziļi iedvesmojošs, jo vēlreiz atgādināja, ka esam uz pareizā ceļa. Prieks par to, ka Latvijā ir sācies darbs pie mūsu kino mantojuma apzināšanas, saglabāšanas un izplatīšanas, mijās ar vieglām skumjām par to, ka tas, protams, vēl ir lēns process, sevišķi kontekstā ar bažām par to, vai daļu filmu jau neesam neglābjami zaudējuši, jo kopš to tapšanas ir pagājis pārāk ilgs laiks.
Tomēr svarīgākais ir tas, ka šobrīd restaurācijas process beidzot notiek pašu mājās, atšķirībā no pirmajiem projektiem, kuros filmu digitālo restaurāciju veica citās valstīs. Zīmīgi, ka tas sācis notikt tieši ap simtgades laiku, tādā skaistā veidā nodrošinot iespēju arī jaunajai paaudzei iepazīties ar kino mantojumu saprotamā un pieejamā veidā. Un nešaubos, ka gan jaunības spara piepildītie Četri balti krekli (1967 / 2017), gan drosmīgais un sarežģītais Piejūras klimats (1974) vismaz daļai skatītāju radīs pavisam citu, pārsteidzošu saskarsmes punktu ar mūsu visu kopīgo vēsturi.
Informācija par filmas "Četri balti krekli" atjaunotās kopijas pirmizrādi 27. jūlijā pl. 22:30 Doma dārzā - ŠEIT.
