Otello džeza ritmā

Sestdien, 6. augustā, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas mākslas foruma ietvaros kinoprojekts “Spektrs” sadarbībā ar Britu padomi piedāvā lielisku bezmaksas iespēju – noskatīties Bazila Dērdena filmu "Visu nakti / All Night Long" (1962), vienu no oriģinālākajām Viljama Šekspīra traģēdijas “Otello” modernajām ekranizācijām. Ievadlekciju pirms filmas seansa piedāvās lieliskais kinozinātnieks Viktors Freibergs, arī šā raksta autors, kurš saka: “Dērdena versija ir drīzāk improvizācija par "Otello" tēmu, un tāpēc šķiet gandrīz pašsaprotami, ka tajā skan tik daudz džeza – tā ir mūzika, kuras pamatā arī ir improvizācija”.

Bazils Dērdens ir viens no tiem britu režisoriem, kas daudzu kino vēsturnieku skatījumā ir pārāk zemu novērtēts. Savulaik viņš bija viens no vadošajiem režisoriem Londonas Īlingas Studijā (Ealing Studios), kas savus ziedu laikus piedzīvoja pagājušā gadsimta 40. un 50. gados - šis posms tiek dēvēts arī par britu kino zelta laikmetu. Studija ir īpaši pazīstama ar tā dēvētajām Īlingas komēdijām, kas bija izcili britiem raksturīgā melnā humora kino paraugi. Slavenākās no šīm filmām ir Laipnās sirdis un dižciltība / Kind Hearts and Coronets (1949), tās režisors bija Roberts Hamers (Robert Hamer) un viens no izcilākajiem britu aktieriem Aleks Giness (Alec Guinness) filmā nospēlēja astoņas lomas, ieskaitot sufražisti lēdiju Agati.

Cita Īlingas komēdija ir 1955. gadā tapusī Aleksandra Makendrika (Alexander Mackendrick) filma Lēdiju slepkavas / Ladykillers, bet, protams, minētās filmas ir tikai divas no daudzām, kas tapa šajā laika posmā.

Kadrs no filmas "Nakts melnumā / Dead of Night"
Savukārt viena no slavenākajām filmām, kuras tapšanā piedalījies Bazils Dērdens, ir 1945. gadā uzņemtā britu šausmu kino klasika Nakts melnumā / Dead of Night, kas šodienas skatītājiem varētu vairs nelikties tik ļoti biedējoša. Filmā ir piecas daļas, katrā kāds no varoņiem vai varonēm stāsta baisāko un mistiskāko savas dzīves atgadījumu. Bazils Dērdens ir viens no filmas četriem režisoriem, divas epizodes režisējis Alberto Kavalkanti (Alberto Cavalcanti) un pa vienai pārējie – Dērdens, Čārlzs Kričtons (Charles Crichton) un Roberts Hamers. Dērdens uzņēma epizodi ar nosaukumu Katafalka važonis / Hearse Driver un starpposmu ainas, kas savieno visas epizodes vienā naratīvā.

Improvizācija par tēmu

Dērdens ir strādājis arī kā teātra režisors, un filma Visu nakti to apliecina – darbība risinās galvenokārt noslēgtā telpā (bijušajā noliktavā vai fabrikā, kas tagad pārveidota par džeza muzicēšanas vietu), darbības vide atgādina teātra skatuvi, tikai pašā filmas sākumā un beigu ainā nonākam ārtelpā Londonā. Lai arī briti uzskata šo par sava kino klasiku, filma ir maz zināma skatītājiem citviet, un tieši tāpēc tās demonstrēšana Liepājas mākslas festivāla laikā ir visnotaļ nozīmīgs notikums.

Dērdena filma nav Šekspīra Otello ekranizācija tradicionālajā izpratnē, bet variācija par lugas tēmu, tomēr pastāv skaidri izteiktas līdzības starp personāžiem un to raksturiezīmēm Dērdena filmā un Šekspīra lugas varoņiem.

Galvenie no tiem ir: Rekss – Otello, Dīlija – Dezdemona, Kess – Kasio, Džonijs – Jago, Emīlija (Džonija sieva) – Emīlija (Jago sieva), Benija (Kesa draudzene) – Bianka (Kasio mīļākā).

Turklāt arī filmas sižetā ietvertas vairākas epizodes, kas modelētas pēc Šekspīra lugas; piemēram, Šekspīra luga iesākas ar ainu siltā naktī Venēcijas ielā, un arī Dērdena filmā pirmā aina, kad redzami vēl filmas sākuma titri, norisinās naksnīgās Londonas ielās, gan daudz drēgnākos apstākļos, - pie kluba piebrauc automobilis un skan dramatiska džeza mūzika, kas rada ļaunu priekšnojautu atmosfēru. Dramatismu pastiprina pērkona dārdi un zibens uzplaiksnījums brīdī, kad Ričarda Atenboro atveidotais Rods Hamiltons, bagāts džeza cienītājs un atbalstītājs, dodas iekšā savā klubā.

Pols Hariss kā Aurēlijs Rekss un Mārtija Stīvensa kā Dīlija filmā "Visu nakti / All Night Long"
Negaidīti, gandrīz apdullinoši pērkona dārdi satricina Londonu vēl pāris reizes filmas gaitā un tas, protams, notiek brīžos, kad risinās kāds dramatisks notikums, konflikts vai Reksu pārņem nevaldāma greizsirdība. Šāds vizuāls un audio paņēmiens ir kļuvis par klišeju filmās, bet (atšķirībā no banalitātēm ikdienas un vēl vairāk oficiālās sarunās) filmā klišejas nerada pliekanu sajūtu, jo bieži tie ir vienkārši kinovalodas elementi, kas kino vēstures gaitā ieguvuši konkrētu funkciju vai nozīmi: tās ir zīmes, kam pastāv jau iepriekš nolasāma jēga. Piemēram, vilciens (par ko rakstījis Paolo Pazolini) signalizē nolemtību, nenovēršamību un tamlīdzīgi.

Taču, salīdzinot ar citām Otello ekranizācijām, no kurām jāizceļ Orsona Velsa (Orson Welles) 1952. gada filma, Bazila Dērdena All Night Long tekstuāli atkāpjas no slavenā oriģināla – Šekspīra dialogus režisors neizmanto, tikai atsevišķās situācijās, kas tiks minētas šā raksta turpmākajā daļā, dialogiem ir zināma saturiska, bet ne stilistiska līdzība ar Šekspīra varoņu tekstu. Tādējādi Dērdena versija ir drīzāk improvizācija par Otello tēmu, un

tāpēc šķiet loģiski un gandrīz pašsaprotami, ka tajā skan tik daudz džeza – tā ir mūzika, kuras pamatā arī ir improvizācija.

Džeza zvaigznes vienuviet

Filmas nosaukums nāk no tituldziesmas (ja varam to tā dēvēt), ko džeza dziedātāja Dīlija (viņas prototips ir Dezdemona) izpilda sanākušajiem viesiem. Dīlija ir atteikusies no dziedātājas karjeras sava iemīļotā vīra Reksa (Otello) dēļ, kurš, protams, arī ir mūziķis, un viņa izpilda dziesmu tikai nakts svinībās uzaicinātajiem viesiem. Arī darbība risinās visu nakti, līdz ar to virsrakstam ir vismaz divējādas funkcijas.

Filmā faktiski ir divi naratīvi. Centrālais ataino filmas varoņu attiecības, tas ir stāsts, kurš balstīts uz Otello motīviem. Otra naratīva līnija ir džeza mūzika – filmā ir vairākas ainas, kad tiek atskaņoti salīdzinoši gari skaņdarbi, bet, tā kā filmā piedalās daudz slavenu mūziķu un arī filmas personāži ir vai nu mūziķi, vai saistīti ar mūziku, filmas struktūra nesabrūk un nesadalās divās atsevišķās daļās.

Deivs Brubeks un Čārlzs Minguss. Filmas "Visu nakti / All Night Long" publicitātes foto.
Viens no slavenākajiem džezistiem, kurš tēlo pats sevi, ir Deivids Vorens Brubeks jeb Deivs Brubeks (Dave Brubeck), kā viņš pats sevi dēvēja. Amerikāņu džeza pianists un komponists Brubeks tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem tā saucamā cool jazz pārstāvjiem. 1951. gadā Brubeks nodibināja pats savu grupu un ir uzstājies kopā ar izciliem džeza māksliniekiem, piemēram, Djūku Elingtonu (Duke Ellington), Ellu Ficdžeraldu (Ella Fitzerald), Čārliju Pārkeru (Charlie Parker), Diziju Gilespi (Dizzy Gillespie) un Stenu Gecu (Stan Getz).

Kad filmas sākumā miljonārs Rods Hamiltons ierodas savā džeza klubā, lai sagatavotu pārsteigumu Dīlijai un viņas vīram Reksam kāzu pirmajā gadadienā, tur viņu jau sagaida kāds drukns vīrs, kurš spēlē kontrabasu. Tas ir amerikāņu džeza kontrabasists un komponists Čārlzs Minguss (Charles Mingus), kuru spēcīgi ietekmējusi gospeļu mūzika un Djūks Elingtons, ar kuru viņš ir kopā koncertējis. Šie divi nav vienīgie džeza muzikanti, kuri piedalās filmā; tajā redzami arī britu džezisti Kīts Kristi (Keith Christie), Berts Kortlijs (Bert Courtley), Džons Dankvorts (John Dankworth), Rejs Dempsijs (Ray Dempsey) un citi.

Atcerēsimies Šekspīru

Atcerēsimies mazliet Otello – lugu, kuru gandrīz visi (cerams) zina, bet diez vai daudzi pārlasījuši. Šekspīra lugas centrālo konfliktu izraisa Jago nenovīdība, kad viņš uzzina, ka dižais moris Otello, Venēcijas valdnieka karavadonis, par savu leitnantu ir iecēlis Kasio, nevis viņu.

Ar to arī sākas Šekspīra luga – Jago sola atriebties Otello. Lai to izdarītu, viņš izliekas par Otello draugu, bet ir skauģis, liekulis, mahinators un arhetipisks manipulators, kādu šodien ir pa pilnam ziepju operās, un arī dzīvē;

tādus tipus ir gandrīz neiespējami atmaskot realitātē, bet filmās gan viņi ir viegli pazīstami.

Jago atklāti paziņo, ka turpinās kalpot Otello ar vienu nolūku – atriebties. Jago ir viens no nekrietnākajiem, zemiskākajiem un ļaunākajiem personāžiem pasaules literatūras vēsturē.

Savukārt Dērdena filmā Jago dubultnieks Džonijs Kazins, ko lieliski tēlo amerikāņu aktieris Patriks Makgūens (Patrick McGoohan), ir bundzinieks, kurš spēlē Reksa (Otello) grupā, bet vēlas dibināt pats savu grupu. Vienīgais veids, kā iegūt impresārija atbalstu, ir pierunāt Dīliju (Dezdemonu) dziedāt viņa grupā, taču Dīlija atsaka, jo vēlas savu dzīvi pilnībā veltīt Reksam. Tāpēc Džonijs nolemj šai naktī panākt, lai Rekss noticētu, ka viņa un Dīlijas tuvs draugs Kess (Kasio), protams, arī mūziķis, ir Dīlijas mīļākais. Vērpjot savas intrigas, Džonijs, tāpat kā džeza muzikanti, paļaujas uz improvizāciju. Greizsirdība  padara cilvēkus iracionālus, kaut mūsdienu pasaulē tas kļuvis par normu – rīkoties impulsīvi, sekot zemiskiem instinktiem un naidam, arī fiziskai vardarbībai. Tas viss redzams arī Dērdena filmā.

Pols Hariss, Mārtija Stīvensa un Kīts Mičels - Rekss, Dīlija un Kess.
Kompromitējošais priekšmets, kas kalpo par manipulācijas rīku un ar Jago palīdzību nonācis pie Kasio, ir nēzdodziņš. Dērdena filmā tas ir aizstāts ar zeltītu cigarešu etviju, ko rotā dārgakmeņi, - Dīlija to aizmirst uz galda, bet Džonijs veikli, nevienam nemanot, piesavinās.

Kad Džonijs jau radījis Reksā vieglas šaubas par Dīlijas neuzticību, viņš pierunā Kesu uzsmēķēt “kāsi”, ko tas jau pirms laika ir atmetis darīt. Marihuānas apreibināts, Kess kļūst nesavaldīgs un nomētā ar apvainojumiem impresāriju, pēc konflikta Rekss padzen viņu no savas grupas, bet Dīlija cenšas Kesu mierināt un mēģina pierunāt vīru, lai viņš Kesam piedod. Filmā ir vairāki kadri, bieži no Reksa skatupunkta vai pamīšus montēti, lai būtu skaidrs, ka Rekss abus vēro, aizvien lielāku aizdomu mākts. Visos šajos kadros Dīlija Kesam uzlikusi roku uz pleca, apskāvusi vai norūpējusies raugās viņam sejā – ja skatītājs nebūtu informētāks par Reksu un neko nezinātu par filmas stāstu, viņu pozas un skatieni liecinātu, ka abi visdrīzāk ir mīlnieki.

Šahists Jago

Šekspīra Jago savukārt saka greizsirdim Otello: “Vēro savu sievu. Vēro viņu kopā ar Kasio!” un mudina Kasio iedzert, lai panāktu, ka viņš iesaistās kautiņā un Otello viņu atlaistu no sava leitnanta amata (praktiski viņš ir Otello palīgs un labā roka). Jago ir kā šaha spēlētājs, kurš paredz jau vairākus gājienus uz priekšu un saprot, kā rīkosies cilvēks, ar kuru viņš manipulē, un kurš nenojauš, ka ir kā marionete Jago rokās. Nelietis Jago izmanto faktu, ka Dezdemona un Kasio ir jaunāki par Otello, lai iepotētu viņam nedrošības sajūtu un uzkurinātu greizsirdību. Dērdena filmā Džonijs to dara, apgalvodams, ka Kess un Dīlija daudz laika pavadījuši kopā viesnīcā, kur patiesībā Dīlija gatavojās dziedāt šīs nakts dziesmu kā veltījumu Reksam (tā ir otrā dziesma, ko viņa filmā dzied).

Šekspīra Dezdemona sola Kasio palīdzēt viņam atgūt leitnanta posteni, bet Dezdemonas dedzība vēl vairāk rada šaubas Otello apziņā, tāpat kā Reksā aizvien lielākas aizdomas par Dīlijas neuzticību rada viņas uzstājīgais lūgums izlīgt ar Kesu un ņemt to atpakaļ grupā.

Betsija Blēra, Pols Hariss, Patriks Makgūgans un Ričards Attenboro.
Saskares punkti ar Šekspīra lugu ir filmā ļoti smalki iestrādāti; kā vēl vienu piemēru var minēt filmas epizodi, kurā Rekss sūdzas par galvassāpēm. Šekspīra lugā, kad Otello moka šaubas un neziņa, Dezdemona kopā ar Jago sievu Emīliju aicina Otello vakariņās, bet viņš atsaka, jo sāpot galva.

Cita paralēle ar Šekspīra lugu ir viena no kulminācijas ainām, kas izraisa Otello dusmu un vardarbības izvirdumu. Jago paziņo morim – Kasio esot viņam atzinies, ka pārgulējis ar Dezdemonu, tāpēc Jago apņemas sarīkot ar Kasio sarunu, kuru Otello slepus noklausīšoties. Jago sola izvilināt no Kasio atzīšanos par mīlas sakaru ar Dezdemonu, kaut patiesībā Kasio šajā skatā runās par savu greizsirdīgo mīļāko Bianku, nenosaucot viņu vārdā.

Dērdena filmā Džonijs slepšus no runātājiem ieraksta sarunu starp Kesu un viņa mīļoto Beniju, vēlāk sarunu starp Dezdemonu un Kesu, un samontē visu tā, lai ieraksts izklausītos pēc Dezdemonas atzīšanās mīlestībā Kesam. Pēc safabricētā ieraksta noklausīšanās Rekss kļūst nevaldāms,

taču filma nav traģēdija, atšķirībā no Šekspīra lugas, - tās beigas ir varbūt sarežģīti pieņemt, bet radoša interpretācija neapšaubāmi ir interesanta.

Filmas noslēguma daļā Džonijs izgāž savu izmisumu par neizdevušos plānu; spēlējot bungas, viņš padzen sievu, kuru nekad nav mīlējis, un paliek viens.

Filmas telpa ir sadalīta divos līmeņos: džezs skan pirmajā stāvā, bet manipulācijas, atklāsmes, noslēpumi tiek atklāti vai izdomāti lielākoties otrajā stāvā vai uz balkona, cilvēki publiski rīkojas kā jauki un uzticami draugi, kaut viņu slēptie motīvi ir daudz zemiskāki, ko netiešā veidā ļauj nolasīt telpiskais dalījums.

Visu nakti / All Night Long - reklāmas rullītis.
Operatora Edvarda Skeifa (Ted / Edward Scaife) darbs ir visnotaļ vērā ņemams, īpaši neskaitāmajās epizodēs, kad kāds no varoņiem vai nu skrien augšup vai eleganti uzkāpj pa vītņveidīgajām kāpnēm, kas savieno abus darbības telpas līmeņus. Kameras līganā kustība, strauji sekojot kāpējam, rada viegluma sajūtu un padara šīs ainas vizuāli elegantas. Līdzīgus piemēru filmā ir visai daudz.

Kāda varētu būt morāle? Pavisam vienkārša, bet mazliet depresīva – principiālus cilvēkus, kas joprojām tic cilvēcei un tam, ka (mazliet pārfrāzējot pašu Šekspīru) cilvēks patiešām ir meistardarbs, liekuļi un mahinatori var viegli apmuļķot.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi