“Anomalisa”, jokainais valdzinājums

Kinofestivāla “Spektrs” ietvaros svētdien, 17. aprīlī, iespējams, vienīgo seansu Latvijā piedzīvo “Oskara” balvai nominētā Čārlija Kaufmana filma “Anomalisa” – pilnmetrāžas leļļu animācija ar eksistenciālu dimensiju.

“Kino vienmēr ir tagad, tas vienmēr ir darbībā, vienmēr – dzīvības pilns. Dzīve reti ir dzīvīga. Un to ir svarīgi saprast. Uz ekrāna netiek atražota dzīve. Scenārija autori nav diktofoni. Vai jūs jebkad esat noklausījušies svešu cilvēku sarunu kafejnīcā? Tad jūs zināt, cik garlaicīga un apnicīga ir reāla saruna. Īsti cilvēki nav interesanti. Šajā pasaulē nav neviena cilvēka – ieskaitot mani pašu –, kas būtu pietiekami interesants, lai viņu ņemtu tādu, kāds viņš ir, un padarītu par filmas varoni.”

Citāts no filmas Adaptācija / Adaptation (2002),
scenārija autors – Čārlijs Kaufmans / Charlie Kaufman

No kino vēstures lekcijām man gadiem atmiņā bija spilgti iespiedies kāds Hičkoka citāts, kur slavenais režisors apgalvo, ka neviens nekad nevēlas noalgot auklīti un nopirkt kinobiļeti, lai aizietu uz kino un redzētu filmu par pāri, kurš noalgojis auklīti, lai aizietu uz kino. Tagad internetos pārsteigta atradu vien daudz pragmatiskāku Hičkoka apgalvojumu: “Laba filma – tas ir tad, kad vakariņu izmaksas, kinobiļetes cena un auklītes alga pēc tam liekas šīs filmas vērtas.”
Pavisam iespējams, pārspriedumi par to, ka neviens uz ekrāna nevēlas vērot kaut ko tikpat vienmuļu kā paša dzīve, vienkārši izskanējuši jau tik bieži un tik daudzās versijās, ka prātā esmu pamanījusies sagrozīt un piemērot savām vajadzībām arī Hičkoka vārdus.

Kaufmana vājprātīgais rokraksts

Katrā ziņā, protams, par bezkrāsainas un mokoši parastas dzīves (no kuras nomācošā vienveidīguma mazdrusciņ, bet nepietiekami sargā pašironija) absolūto nepiemērotību ekrānam (jeb cerību pilnai piektdienas vakara publikai, kas ilgojas pēc kulturālas atslodzes) vislabāk visu zina Holivudas producenti. Un parasti viņiem ir daudz lielāka teikšana, nekā bāliem taustiņklikšķinātājiem-scenāristiem, kuru vārdi nekad netiek iegaumēti un izplēn aiz režisora daudz lielākā vārda, turklāt viņu unikālās balsis bieži novienādo konvencionāli kino paņēmieni un dārgā ekrāna laika taupīšana.

Čārlijs Kaufmans ir viens no retajiem Holivudas scenāristiem ar rokrakstu, kas mēdz izrādīties spēcīgāks par režisoram piemītošo, un vājprātīgām idejām, kuras producenti respektē.

Tomēr pat viņš savam leļļu animācijas darbam Anomalisa līdzekļus izvēlējās vākt ar pūļa finansējuma platformas Kickstarter palīdzību – lai nenāktos pārveidot oriģinālo ideju un izdotos saglabāt pilnīgu radošo brīvību. Sākumā bija iecerēts savākt 200 tūkstošus ASV dolāru un izveidot četrdesmit minūtes garu stāstu, taču atbalstītāju atsaucības dēļ varēja tapt pilnmetrāžas gabals, kas šogad pretendēja uz Oskaru kā gada labākā animācijas filma.

Virspusējas komunikācijas baisais šarms

Anomalisa nav žēlīga pret savu skatītāju. Čārlijam Kaufmanam allaž paticis iekāpt savu varoņu galvās jeb pasauli uzlūkot un stāstu stāstīt no ļoti personiska skatpunkta. Tomēr atšķirībā no, piemēram, Adaptācijas vai Mūžīgo atmiņu gaišā starojuma / Eternal Sunshine of the Spotless Mind (2004), Anomalisa izvairās no teicēja (galvenā varoņa domu) balss, necenšoties aizpildīt klusumu. Galvenajam varonim, klientu servisa darboņiem domātu rokasgrāmatu autoram Maiklam Stounam, nokļūstot viesnīcā, kur risināsies lielākā daļa filmas notikumu, klusums sāk izteiksmīgi kontrastēt ar savā beznozīmīgumā komiskām vārdu apmaiņām ar apkalpojošo personālu. Šajā pasaulē jaušama subjektivitāte: mēs redzam citus cilvēkus no Maikla skatpunkta, un caur viņu kaitinoši draudzīgajām pļāpām, neveiklajiem jokiem vai savādi viszinīgo attieksmi visi šķiet saplūstam vienā cilvēkā.

Ātri top skaidrs, ka tās epizodes, kas citā filmā tiktu atstātas ārpus kadra kā pašsaprotami notikušas (pieņemsim, gājiens no viesnīcas lobija uz liftu un brauciens augšup liftā uz savu numuriņu), Anomalisā pārvēršas par stāstu stāstā. Zem katras virspusējas komunikācijas (ar taksistu, viesnīcas administratoru vai izsūtāmo zēnu) slēpjas atgādinājums par tūkstoš jau pieredzētām situācijām, gandrīz vai kods. Obligātā saskarsme kā neizbēgams vientulības elements. Savā paredzamībā un atpazīstamībā šī pusformālā saziņa Maiklu atsvešina un izolē no sarunas, arī – garlaiko.

Tajā pašā laikā skatītājs atkalpiedzīvo kaut ko, kas ar viņu noteikti ir noticis, un šo pieredzi filmas veidotāji viņam pasniedz sadistiskā precizitātē “gluži kā dzīvē”, nenozogot ne mirkli mulsuma, īgnuma, pārpratuma vai “sasodīts, šo nevajadzēja skaļi teikt” momenta. Visi pazīst to mirkli, kad, no malas vērojot, tu skaidri redzi, ka cilvēks publiski brauc auzās un tūlīt, tūlīt sevi šausmīgi pazemos, un tu ļoti gribi kaut ko darīt, lai apturētu notiekošo, bet nedari neko, vien ļauj sevi pārņemt dedzinošam, līdzjūtības pilnam kaunam. Šī apbrīnojami ticami notvertā sajūta visdažādākajās gradācijās – negribētos to saukt vienkārši par “identificēšanos” – ir filmas Anomalisa jokainā valdzinājuma pamatā.

Šausmīga ironija

Vairāki kritiķi atzinuši, ka kopš 2003. gada Sofijas Kopolas filmas Pazudis tulkojumā / Lost in Translation nevienai filmai nav izdevies tā uzķert viesnīcas vides būtību, kā to paveikuši Anomalisas radītāji. Ja lidostas to estētiskās neitralitātes un cilvēku konstantās mainības dēļ var dēvēt par bezvietām, tad ar viesnīcām ir līdzīgi.

Taču Sinsinati štata fiktīvā Fregoli viesnīca, kur uz vienu nakti apmetas Maikls, ir pavisam īpaša.

Tās nosaukumā iešifrēts pozitīvā dubultnieka jeb Fregoli sindroms – cilvēki, kas cieš no šī sindroma, tic, ka visi apkārtējie ir viens un tas pats cilvēks, kas, pārģērbjoties un izmantojot dažādus aksesuārus, cenšas maskēt savu patieso identitāti.

Un nesagatavotam skatīties filmu nozīmē palēnām apjukt, laika gaitā piefiksējot – Maikla Stouna balss gan piestāv viņa pusmūža vīrieša vaibstiem (ierunājis aktieris Deivids Tjūliss), taču pārējo leļļu sejas ir biedējoši vienādas, un arī to balsis, neatkarīgi no dzimuma vai vecuma, visas izklausās identiski (ierunājis Toms Nūnans). “Prieks dzirdēt tavu balsi,” dēlam telefonsarunā saka Maikls. Vēlāk senai mīlestībai viņš paziņos: “Es neatpazinu tavu balsi”. Ironijas netrūkst. Tomēr, lai arī paņēmiens reducēt visus citus cilvēkus uz vienu seju un balsi piešķir traģikomismu un acīmredzami ilustrē galvenā varoņa vienaldzību pret apkārtējiem, galvenokārt tas iezīmē gandrīz vai šausmu filmas kontūras. Arī kadru uzbūve un nogaidošā atmosfēra liecina, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs. Bet ainas beigās izrādās, ka pats briesmīgākais, kas jebkad ar kādu var notikt, ir – nekas.

Lellītes ar lieko svaru

Pats Kaufmans kādā intervijā piemin – tas, ka viņa varoņi ir lelles, tātad kāda neredzama spēka vadītas un manipulējamas figūriņas, piešķir darbam papildu eksistenciālu dimensiju. Reālistiskums un cilvēcība ļautu to aizmirst, bet Čārlijs Kaufmans vienmēr izvēlēsies formu padarīt arī par daļu no satura. Šajā gadījumā lelle aptvers savu lelliskumu un nobīsies no domas, ka varbūt viņa nemaz nav cilvēks. Izvairoties no pārmērīga sižeta pārstāsta, piebildīšu vien, ka ar 3D printeri izgatavotajās leļļu sejās iegulst visas iespējamās emocijas, arī perfektas smaidu krunciņas vai, teiksim, bezgala dabiski noguruma riņķi zem acīm – noticēt līdz galam būtu pavisam viegli. Un tomēr stiprinājuma vietas ar nolūku veidotas uzkrītoši redzamas, liekot aizprātoties tāltālu aiz tām banalitātēm par “maskām, ko valkājam”.

Pašnožēlojamības koeficients

Visnotaļ veiksmīgais vidusslāņa augstākā līmeņa iemītnieks Maikls, šķietami laimīgi izveidojis ģimeni, tomēr attapies tajā riebīgajā dzīves posmā, kad vajadzība izlauzties no ikdienas ir tik izteikta, ka pašai izlaušanās metodei varbūt pat nav nekādas nozīmes. Nokļuvis Sinsinati, kur viņam jāuzstājas konferencē ar iedvesmojošu runu, viņš izmisīgi lūkojas pēc šīs izlaušanās. Sižetiski varētu vilkt paralēles ar Džordža Klūnija varoni filmā Augstu gaisā / Up in the Air (2009), tikai Klūnija Raiena (paš)nožēlojamības koeficients vismaz ārēji netur līdzi Tjūlisa Maiklam.

Atmiņu vajāts, Maikls nolemj sazvanīt Sinsinati dzīvojošu senu mīlestību, kuru pats savulaik pametis, neaizraujoties ar paskaidrojumiem. Abu satikšanās ar asu ironiju nodemonstrē skumjo patiesību par to, cik neveiksmīgi parasti izvēršas pārlieku vēli mēģinājumi izrunāt pagātni. Atkal jau skatītājs tiek padarīts par liecinieku neizturami reālistiskai sarunai, kur pat nevainīgi joki nolemti neveiksmei, vēl pirms tie pateikti līdz galam. Sākot ar pirmssatikšanās kautrīgajiem brīdinājumiem par to, cik “ļoti esmu pieņēmusies svarā”, beidzot ar neiejūtīgu atzīšanos, ka satikšanās iemesls bijis bezmērķīgais “es jūtos tik vientuļš”. Maikla neapzinātais egocentrisms viņu dara par nesimpātisku un ak-cik-ļoti saprotamu varoni vienlaikus.

Neērtais sekss

Visā vienādo seju un vienādo sajūtu ķēdītē dzīvību iedveš kāda nejauša satikšanās Mazās nāriņas stilā. Proti, Maikls sadzird balsi, kas atšķiras no visām citām un seko tai. Iespējams, kaut kas mazliet cinisks vēdī arī no apjautas, ka

pienāk brīdis, kad visas filmu iedēstītās ilgas pēc Romantiska Piedzīvojuma visnotaļ var apmierināt labi iereibis pusmūža vīrietis,

kurš, apgalvojot, ka tev piemīt kas īpašs, aicina kopā pavadīt nakti. Un atkal jau godīgums, kas droši vien pieprasa autoram būt nesaudzīgam ne tikai pret skatītāju, bet arī pret sevi, aizkustina. Turklāt leļļu seksa aina savā saldsērīgajā īstumā pārspēj neskaitāmus aktierdarbus, piespiežot līdzpārdzīvot katru sekundi. Protams, jūtoties neērti; Anomalisa ir izturēta savā konstantajā neērtībā.

Treniņš dzīvošanā

“Kas gan ir drāma, ja ne dzīve, no kuras izgriezts ārā viss vienmuļais?” – to gan patiešām teicis Hičkoks. Bet Čārlijs Kaufmans raksta un rada pretrunā ar šo tik pareizo, prātīgo un klasisko pieeju kino. Viņu fascinē tieši vienmuļība un bezjēdzības apziņa, un šo abu parādību skaudrās sekas.

Mēdz teikt, ka “būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi”. Nē. Ir tieši tik bēdīgi, ka ir ļoti smieklīgi.

Tiesa, autora absolūtā subjektivitāte pieļauj skatītāja subjektivitāti, un nojauta saka, ka šo animācijas filmu iespējams noskatīties tik daudz un dažādos veidos, ka katrs būs redzējis citu filmas versiju. Var izvēlēties neļaut Anomalisas tēliem pienākt pārāk tuvu, un, vērojot tos ar distanci un zināmu atsvešinātību, gūt pilnīgi cita tipa emocijas. Jo galu galā pati filma vēsta par atsvešinātību. Un to, ka, pēkšņi metoties visā tajā dzīvošanas padarīšanā iekšā un pārmēru iesaistoties, tīri treniņa trūkuma dēļ var neveikties pārāk spoži. Mīlestība un cilvēcība – tā nav nekāda mācēšana braukt ar velosipēdu. Piemirstas.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi