Lodes un makaroni

Šāgada septembrī “Kinoblogeri” izceļ uz lielā ekrāna nemirstīgo itāļu režisora Serdžo Leones klasiku – pa vienam ekskluzīvam seansam filmām “Par sauju dolāru / Per un pugno di dollari” (9. septembrī), “Par dažiem dolāriem vairāk / Per qualche dollaro in più” (16. septembrī) un “Labais, ļaunais un riebīgais / Il buono, il brutto, il cattivo” (30. septembrī).

Visi vesternu un vienkārši izcila kino cienītāji tiek laipni aicināti piebiedroties - seansi notiks k/t “Kino Citadele”, precīza informācija un biļetes te. Bet, lai pilnvērtīgi sagatavotos šim zīmīgajam notikumam, piedāvājam iepazīties ar režisora Roberta Kuļenko apjomīgo un nenoliedzami erudīto atskatu uz “spaghetti” vesterna žanru - uzlieciet fonā kaut ko no Morikones, un lai laba lasīšana!

Tuksnesis. Tikai ne kaut kur Arizonas vai Teksasas tuksnešos, kā klasiskajos amerikāņu vesternos, bet Spānijā vai, precīzāk, Almērijā, kur kalnainās ainas tikai nosacīti atgādina Amerikas mežonīgos rietumus. Enio Morikones (Ennio Morricone) mūzikas pavadījumā, tikai viņam zināmā virzienā nesteidzīgi jāj kāds vairākas dienas neskuvies kovbojs. Viņš šķiet aizmidzis, ar nokārtu galvu, hūte aizsedz acis. Zirgs apstājas. Vīrietis paceļ galvu un… mēs ieraugam Klinta Īstvuda (Clint Eastwood) neatkārtojamo seju. Viņš samiedz acis un veikli no viena mutes kakta uz otru pārveļ cigāru. Toskānas cigāru.

Kad saviem draugiem un paziņām stāstu par to, ka esmu pamatīgi uzsēdies uz spageti vesterniem, pirmā reakcija ir vai nu Morikones The Good, The Bad and the Ugly titultēmas melodijas atdarināšana vai izsaucieni:”O, Īstvuds! O, Leone!”.

Tā ir sanācis, ka šis savulaik tik ļoti populārais žanrs, kura laikā posmā no 1962. līdz 1977. gadam ir radītas aptuveni piecsimt filmas, mūsdienu cilvēkam galvenokārt asociējas tikai ar Serdžo Leones (Sergio Leone) vesterniem, kurus viņš uzfilmēja ar Klintu Īstvudu galvenajā lomā. Un tam ir pamats, jo filmas ir fantastiskas un noteikti vērtējamas starp oriģinālākajām un meistarīgākajām, ko žanrs var piedāvāt. Tieši Leones filmas iegājušas pasaules kinovēsturē, dažādu vecumu un paaudžu kinomāni par tām jūsmo vēl šodien un atsauces var manīt ne tikai filmās, bet arī literatūrā, popkultūrā un reklāmā.


Šaubos, vai kāds sevi cienošs kino kritiķis vai erudīts kinoskatītājs virkni tālāk apskatāmo režisoru - Korbuči, Solima, Damiani, Kostelāri un daudzus citus - liks vienā plauktiņā ar kinoklasikiem, jo savā ziņā viņi šo aptuveni desmit gadu laikā filmēja neko citu kā lētas B kategorijas filmas. Tomēr tās ir pārāk interesantas, ekscentriskas, drosmīgas un trakas, lai tiktu vienkārši ignorētas un aizmirstas.

Sen, sen, mežonīgajos rietumos

Amerikāņi vesternus filmējuši jau no kino pirmsākumiem, tie vienmēr bijuši ļoti populāri. Un nav brīnums – tā ir Amerikas vēsture. Tikai retais šīs filmas uztvēra kā nopietnu kino – līdz brīdim, kad trīsdesmito gadu beigās leģendārais režisors Džons Fords (John Ford) uzfilmēja Stagecoach (1939). Pirms tam bija daži labi vesterni, bet tieši Stagecoach piešķīra žanram kredibilitāti. Forda pēdās sekoja Hovards Houkss (Howard Hawks), Antonijs Manns (Anthony Mann), Džons Hjūstons (John Huston) kā arī daži citi talantīgi režisori. Kinostāsti kļuva psiholoģiski niansētāki, necenšoties speciāli ignorēt sociālpolitisko situāciju.

Filmas kļuva sižetiski un tematiski smalkākas, tām vairs nepietika ar “slikto” indiāņu apšaušanu no “labo” kovboju stroķiem.


Runājot ar cilvēkiem, kuriem vesterns nav īpaši tuvs žanrs, bieži dzirdu pārmetumus par to, ka šis žanrs ir pārāk vienmuļš. Jā, vide varbūt nemainās un daudz kas atkārtojas, bet, ja iedziļinās, tad nevar nepamanīt – ar vesterniem amerikāņi ne tikai stāstīja par savu vēsturi, bet arī pamanījās apspēlēt visas iespējamās klasiskās tēmas par cilvēku attiecībām un konfliktiem. Divus gadu desmitus Holivuda varēja lepoties ar šajā augsnē izaugušām, psiholoģiski smalkām un dramatiski spēcīgām filmām – Red River (1948), Winchester’73 (1950), The Searchers (1956), Rio Bravo (1959).

Portālā IMDB ar žanra klasifikāciju “vesterns” atrodamas 7253 filmas

Tomēr ne viss ir mūžīgs, un vesterns ar laiku sāka zaudēt popularitāti, un daļēji pie tā var vainot televīzijas ienākšanu amerikāņu mājās. Piecdesmitajos gados tika radīti vairāki ļoti populāri TV seriāli, kas atgriezās pie primitīvā vesterna estētikas – “pif-paf, beigts, un mazi bērni sajūsmā”. Kino industrija mēģināja atbildēt ar saturiski tikpat bagātām filmām, no kurām dažas bija jaukas B kategorijas filmas, bet bez paliekošām vērtībām. Skatītājiem pazuda interese par žanru.

Sešdesmito gadu sākumā vesterns tika pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas sistēmas un kādu laiku turējās uz vecajiem bukiem – piemēram, Fords ar savu mežonīgo rietumu mītu dekonstrukciju The Man Who Shot Liberty Valance (1962) piedāvāja kaut ko mazliet svaigāku. Viņam talkā nāca arī jaunie – kaut vai Sems Pekinpā (Sam Peckinpah), kurš ar Ride the High Country (1962) atainoja mežonīgos rietumus citā gaismā. Tomēr ar to nepietika. Ja vesterns vēlējās izdzīvot, tas bija jāsapurina, līdz visas pelavas izkrīt ārā. Bija nepieciešama revolūcija.


Un, kā noprotat, atdzimšana nenotika žanra dzimtenē, bet gan kovbojiem svešā zemē - proti, Itālijā. Ne jau tāpēc, ka itāļiem tik ļoti būtu gribējies atjaunot vesterna reputāciju un pamatvērtības, bet dažu citu iemeslu dēļ. Lai labāk saprastu, kā tas notika, pāris vārdos jāparunā par vēsturi.

Musolīni, Spartaks un sauja dolāru

Lai arī Itālijas kinopasaulē plauka neo-reālisma vilnis, proletariāts labprāt gāja skatīties izklaidējoša rakstura amerikāņu filmas, lai vismaz uz īsu brīdi aizmirstu skarbo realitāti. Daļēji tādēļ, ka diktatora Musolīni valdīšanas laikā amerikāņu filmas, protams, bija aizliegtas. It sevišķi populāri bija vēsturiskie eposi, tādi kā Ben-Hur vai Spartacus. Pieprasījums Itālijā bija lielāks, nekā Holivuda spēja saražot, tāpēc itāļu producenti nolēma pašu spēkiem ražot šos eposus. Izvairoties no plaģiātisma un vietējās publikas nievām, viņi darīja visu, lai filmas izskatītos pēc Holivudas ražojumiem. Galvenajā lomā parasti uzaicināja kādu trešās pakāpes aktieri vai mazāk pazīstamu TV zvaigzni no ASV, toties paši itāļi slēpās zem smieklīgiem pseidonīmiem. Tas pats Serdžo Korbuči bija “Stanley Corbett”, bet Serdžio Leone bija pazīstams kā “Bob Roberts”.

Tomēr tā saucamo “zobenu un sandaļu” eposu dzīvotspēja nebija ilga, un itāļi sāka meklēt alternatīvas. Kā jau iepriekš teicu, sešdesmito gadu beigās vesternu popularitāte Amerikā pamatīgi kritās, bet Itālijā pieprasījums joprojām bija liels. Sākot no 1962. gada, Itālijā divu gadu laikā tika uzfilmētas aptuveni divdesmit piecas šī žanra filmas.

Esmu redzējis vairākus itāļu vesternu agrīnos ražojumus, atzīšos – tos noskatīties līdz galam bija liels pacietības pārbaudījums.

Neko vairāk par paviršām amerikāņu lēto vesternu imitācijām bez dvēseles nesaskatīju. Taču viss mainījās 1964. gadā, kad savu pirmo vesternu nolēma uzfilmēt Serdžo Leone. Atšķirībā no pārējiem režisoriem, viņš iedvesmu meklēja nevis rietumos, bet tālos austrumos, savas filmas stāstu bez atļaujas aizņemoties (proti, nozogot) no izcilā japāņu režisora Akiras Kurosavas samuraju filmas Yojimbo (1961). Tā tapa Leones A Fistful of Dollars (1964). Tomēr filmu ir grūti nosaukt par Yojimbo atdarinājumu. Ironiski, bet filma tiešām bija ļoti svaiga, un to novērtēja pats Kurosava. Leones sods par idejas zagšanu bija salīdzinoši maigs – Kurosava saņēma Leones vesternu izplatīšanas tiesības Japānā.


Kaut arī ap to laiku daži citi prasmīgi režisori arī sāka filmēt nu jau skatāmus vesternus, tieši Leone bija patiesais autentiskā itāļu vesterna estētikas pamatlicējs. Beidzot radās sajūta, ka kāds ir uzfilmējis filmu ar stilu, dvēseli un ambīcijām. Tā vairs nebija imitācija vai bezpersonisks laika kavēklis, kuru aizmirst pēc pāris stundām. Pat aiz pseidonīmiem vairs nebija jāslēpjas.

Ierodas Klints Īstvuds

Jau A Fistful of Dollars sagatavošanas stadijā Serdžo Leone tēmēja augstu. Galvenajā lomā viņš gribēja redzēt gan Henriju Fondu (Henry Fonda), gan Džeimsu Koburnu (James Coburn), gan Čārlzu Bronsonu (Charles Bronson), kurus noteikti nevarēja nosaukt par otrās pakāpes aktierīšiem. Par laimi, neviens no viņiem neparakstījās; iemesls – honorārs bija niecīgs (Bronsons gan atteicās tāpēc, ka uzskatīja to par “neticami” sliktu scenāriju).

Scenārijus itāļi rakstīja dzimtajā valodā un tos tulkoja visdrīzāk kāds niecīgi apmaksāts asistents, tāpēc īpaši nevainoju Bronsonu. Nebrīnīšos, ja scenārijs izskatījās apmēram tāpat kā Google Translate iztulkots dokuments.

Katrā ziņā, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast atbilstošu aktieri galvenajai lomai, Leone nonāca līdz Klintam Īstvudam, kurš tajā laikā bija ASV populāra TV seriāla Rawhide zvaigzne. Īstvudu vilināja Leones piedāvātā iespēja nomainīt vidi un formātu (ASV teritorijā Īstvudam bija aizliegts filmēties lielajā kino – to noteica TV seriāla līgums), un viņš piekrita – paķēra līdzi revolveri, hūti un devās uz Eiropu.

Ar režisoru Leoni aktieris Īstvuds sadarbojās trīs filmās – līdz brīdim, kad viņus pašķīra pārmērīgi lielie ego. Tomēr - ar A Fistful of Dollars viņi pacēla žanra latiņu līdz For a Few Dollars More (1965), lai radītu neapstrīdamu kino šedevru – ikonisko The Good, the Bad and the Ugly (1966).

Sliktie ir interesantāki

Leone tomēr nesēdēja uz pagātnes lauriem un gāja tālāk. 1968. gadā viņš uzfilmēja, manuprāt, savu labāko vesternu, Mežonīgo Rietumu gulbja dziesmu Once Upon a Time in the West. Par Leoni kā cilvēku un režisoru, tāpat kā par viņa filmām var rakstīt daudz, tādēļ viena vai divas rindkopas par viņu daudz neatklās. Tas arī nav mans mērķis. Tomēr dažus vārdus par viņa daiļradi man gribas uzrakstīt.

Kas Leones filmās ir tik īpašs, liekot vesternam iegūt otro elpu?

Leone nekad nav slēpis savu mīlestību pret kino un tieši klasiskajiem ASV vesterniem, bet viņam (diezgan pamatoti) šķita, ka žanrs nonācis stagnācijā un Mežonīgo Rietumu atspoguļojums šajās filmās nav īsti autentisks. Leones skatījumā varoņi, kurus tēloja Džons Veins (John Wayne) vai Garijs Kūpers (Gary Cooper), bija pārāk “pareizi” ar savu mūžīgo cīņu par taisnīgumu. Leone, kurš nepārvaldīja angļu valodu un par ASV vēsturi zināja diezgan maz, neslēpa savas šaubas – vai patiešām “vesterna laikos” morāles ētiskās normas bija galvenais sabiedrības dzinulis? Leones skatījumā Mežonīgajos Rietumos vide bija sūra un “eņģelīšus” tur sastapt bija grūti. Ar izteiktu cinismu un ironiju viņš radīja savu varoni vai drīzāk anti-varoni, kurš ne ar ko īpaši neatšķīrās no ļaundariem. Leones varoņu rīcība filmās ir amorāla un, ja filmas gaitā filmas galvenais varonis izdara kaut ko cēlu, tad tikai paša interešu dēļ. Īstvuda tā saucamais “cilvēks bez vārda” bija vēss, ironisks, viltīgs un atmiņā paliekošs – sliktie puiši vienmēr ir interesantāki par pareizajiem.

Ar vienu skatienu

Leones apsēstība ar vizuālo estētiku nav noslēpums. Viņš fanātiski pieķērās katrai detaļai, sākot ar kostīmiem un gleznām pie sienas, beidzot ar kameras leņķiem un montāžu.

Leone ļoti rūpīgi strādāja pie katras kompozīcijas, liekot kameru tur, kur iepriekš režisoriem to nolikt nekad neienāca prātā.

Filmā A Fistful of Dollars ir moments, kur tuvplānā var redzēt Īstvuda roku un revolveri, bet fonā – četri kovboji, kuriem tūlīt pienāks gals. Nemontējot ar citiem leņķiem, Leone parāda apšaudi vienā nepārtrauktā kadrā.
Īstvuds sākotnēji bija par to šokēts, jo Amerikā tajā laikā joprojām valdīja visādi drakoniski likumi vardarbības un seksa atainošanas sakarā. Toreiz nebija pieņemts, ka vienā kadrā bez montāžas tiek parādīts gan šāvējs, gan upuris. Leone par to nekā nezināja un uzsmaidot pateica – te nav Amerika! Tagad šāds operatora “piegājiens” ir norma, to izmanto katrā grāvējā vai detektīvfilmā.


Tomēr viņa izcilākais stilistiskais sasniegums ir spēle ar tuvplāniem. Protams, Leone nav ne pirmais, ne pēdējais režisors, kas izvēlējās tuvplānu lietot kā ieroci spriedzes vai drāmas pastiprināšanai, bet tieši veids, kā viņš to darīja ir neapšaubāmi ietekmīgs un tajā pašā laikā neatkārtojams. Nevaru spriest par visiem režisoriem, bet daudzi noteikti ir ļoti piesardzīgi brīžos, kad jāfilmē tuvplāns. Acis var melot un nepateikt to, ko prasa stāsts vai ideja.

Ir simts dažādi veidi kā sabojāt savu filmu, bet neveiksmīgi tuvplāni ir priekšgalā.

Leone par to neuztraucās. Dažkārt viņa kamera praktiski iebakstīta aktierim sejā tik tuvu, ka redzēt var tikai acis. Pat tie aktieri, kurus grūti nosaukt par ģēnijiem, viņa filmās pēkšņi bez vārdiem un ar vienu vienīgu skatienu pateica vairāk, nekā daudzas filmas spēj visā savā garumā. Leoni neuztrauca, ka tā nav pieņemts vai kino grāmatās aprakstīts. Leones ambīcijas un savā ziņā veselīgā stūrgalvība noteikti spēlēja būtisku lomu viņa režisora rokrakstā. Viņam bija sava skaidra vīzija par to, ko viņš dara, un darīja viņš to perfekti.


Leone radīja jaunu vizuālu kinovalodu. Var jau teikt, ka viņa filmās stilam atvēlēta galvenā loma, bet es tam līdz galam negribu piekrist. Filmas patiešām ir stilīgas un ikoniskas, bet tās ir pietiekami dramatiski spēcīgas, lai Leoni nesauktu par primitīvu izklaidētāju.

Starp citu, kad šie vesterni nonāca līdz Amerikai, kritiķi un kinocilvēki nebija stāvā sajūsmā. Viņi jutās teju aizvainoti par šo faktu - kaut kādi itāļi, bez jebkādas “smalkākas saprašanas”, sāk spēlēties ne tikai ar Amerikas vēsturi, bet arī apgānīt viņiem tik svēto žanru ar it kā tik amorālām filmām. Piemēram, pat ārpus ASV robežām pazīstamais kritiķis Rodžers Īberts (Roger Ebert) smīkņādams spļaudījās par šīm filmām, saucot tās par amatieriskām, tukšām un bezjēdzīgām.

Īsti nezinu, kam galvā ienāca doma nosaukt šo žanru par spageti vesterniem, bet šaubu nav, ka sākotnēji tas nebija domāts kā kompliments.

Tomēr ir pagājuši piecdesmit gadi, žanra nosaukums vairs nevienam nešķiet nievājošs, un Leone tagad tiek uzskatīts par klasiķi.

Svarīgākais Serdžio Leones filmogrāfijā:

  • Il colosso di Rodi (1961)
  • Per un pugno di dollari (1964)
  • Per qualche dollaro in più (1965)
  • Il buono, il brutto, il cattivo (1966)
  • C’era una volta il West (1968)
  • Giù la testa (1971)
  • Once Upon a Time in America (1984)

Leone nav vienīgais talantīgais Serdžo

Serdžo Leone ir neapstrīdams vesterna žanra karalis, bet ir kāds cits režisors, kura daiļradē vērts pakavēties ilgāk – Serdžo Korbuči (Sergio Corbucci). Būdams pazīstams jokdaris, Korbuči vairākkārt izteicies, ka necieš vesternus un labprāt filmētu kaut ko citu (starp citu, gados vecāki lasītāji padomju laikā noteikti ir redzējuši kādu no viņa komēdijām). Visdrīzāk tieši šī iemesla dēļ viņš uzfilmējis 14 vesternus, no kuriem vairāki ir patiesi šedevri.

Līdzīgi kā Leone, Korbuči pieredzi uzkrāja, filmējot romiešu eposus un pasakas, bet viņa pārslēgšanās uz vesterniem nebija ne tuvu tik gluda kā vārdabrālim.

Kamēr Leone bija ļoti mērķtiecīgs perfekcionists, Korbuči filmēja, šķiet, kā nu katru reizi pagadās. Par viņu kādreiz teica: ”Katrā Korbuči šedevrā ir vismaz viena pavirša aina, bet sliktākajās filmās – vismaz viena ģeniāla”. Precīzāk aprakstīt šo režisoru un viņa filmas vienā teikumā nav iespējams.

Protams, Korbuči filmās ir vienojoši elementi – sievietes ar stipriem raksturiem, mūžīgā bezcerība, filmas gaitā fiziski vai mentāli sakropļoti varoņi. Būdams marksisma ideju piekritējs, viņš nekautrējās izteikt savu politisko nostāju. Taisnības labad jāatzīst, ka šajā ziņā Korbuči no citiem tā laika vesternu režisoriem neatšķiras – kapitālisma cienītājus jūs starp viņiem neatradīsiet.

Tomēr nepamet sajūta, ka Korbuči galvenā stilistiskā pazīme ir paviršība un tikai ģēnijs varētu uzfilmēt tik daudzas izcilas filmas ar šķietami tik bezrūpīgu attieksmi. Savu labāko filmu The Great Silence (1968), kuru slavenais austriešu režisors Mihaels Haneke (Michael Haneke) reiz nosauca par savu mīļāko filmu, Korbuči nolēmis uzfilmēt ziemā it kā tikai tāpēc, ka viņam brīvajā laikā gribējās paslēpot.

Pēc amerikāņu stilā ieturētiem vesterniem, no kuriem par skatāmu var nosaukt tikai Minnesota Clay (1964), Korbuči beidzot atrada savu valodu.

“Django” (1965) parādīja, ka spageti vesterniem nebūs jāaprobežojas tikai ar vienu meistarīgu režisoru.

Atšķirībā no Leones vesterniem, Django bija vēl skarbāka; jau filmas ievadā kļūst skaidrs, ka šis nebūs sirsnīgs stāsts – kamēr galvenais varonis, velkot aiz sevis smagu zārku, dodas pretī likteņa izaicinājumam, katrā kadrā dominē netīrība un dubļi. Sajūta, ka Django pasaulē saule vairāk neuzspīdēs.

Džango Šis un Džango Tas

Žanra kino režisori, aizraujoties ar galveno tēlu, bieži aizmirst pievērst uzmanību ļaundariem. Korbučī noteikti nav viens no šiem režisoriem. Viņu negatīvie tēli fascinēja tik ļoti, ka dažās viņa filmās pozitīvo varoņu nav vispār (Hellbenders), bet citās tie noteikti ir interesantākie, kolorītākie tēli (The Mercenary, Companeros). Korbuči radīja nežēlīgas pasaules, kurās valda nihilisms un netaisnība, un tieši tur šie personāži iederas vislabāk. It sevišķi viņš to akcentēja filmā The Great Silence, kur galvenajam varonim pat netiek dota iespēja pateikt savu vārdu – viņš ir mēms.


Korbučī slavenākā filma tomēr bija un palika Django, tā kļuva ārkārtīgi populāra Eiropā, sevišķi Vācijā. Kaut arī vienīgais oficiālais turpinājums filmai tika uzfilmēts ilgi pēc vesterna nāves – 1987. gadā -, itāļu producenti nekautrējās kalt, kamēr karsts, un centās savu filmu nosaukumos ielikt vārdu Django (piemēram, Django, Prepare a Coffin vai Django the Bastard). Tas nekas, ka filmām nebija nekāda sakara ar oriģinālu. Vācieši vispār teju katru otro itāļu vesternu nosauca par Džango Šis vai Džango Tas, un rezultātā viņu tirgū bija pieejamas vismaz septiņdesmit filmas ar šo nosaukumu. Mūsdienās ar visiem stingrajiem autortiesību likumiem kaut kas tāds būtu neiedomājams…

Un citi


Kaut arī Leone un Korbuči ir svarīgākie žanra režisori, ir vēl daži, kuri ar savām idejām, attieksmi un stilu ir pieminēšanas vērti. Roberts Hoseins (Robert Hossein), kurš vairāk droši vien tomēr pazīstams kā aktieris, uzfilmēja ģeniālu vesternu Cemetery Without Crosses (1968), kas kopā ar vairākām Korbuči filmām žanram piešķīra skumji traģisku nokrāsu. Viņš gan šajā žanrā pēc tam nav atgriezies.

Trešais talantīgais Serdžo, proti, Serdžo Solima (Sergio Sollima) uzfilmēja trīs ļoti skatāmus un aizraujošus politiskus vesternus, no kuriem pats pazīstamākais ir Leones filmām kaut kur līdzīgais The Big Gundown.

Viņa labākā filma gan ir Face to Face – kamēr pārējo itāļu vesternu varoņi parasti nekādu transformāciju filmas gaitā nepiedzīvo, šajā filmā klusa skolotāja pārtapšana nevaldāmā revolucionārā ir traģiski iespaidīga.

Tarantino favorīts Enco Kastelāri (Enzo Castellari) visu mūžu filmēja B kategorijas grāvējus dažādos žanros, bet vesternu žanrā kolorīti izcēlās ar psihedēlisko Keoma (1975) un Šekspīra Hamleta adaptāciju Johny Hamlet (1967), kuru no perfektas filmas šķīra tikai pārāk garie un neveiklie kautiņi. Džulio Petroni (Death Rides a Horse, Tepepa), Tonino Valerī (Day of Anger, The Price of Power), Ferdinando Baldi (The Forgotten Pistolero, Blindman) un daži citi bija ļoti prasmīgi amatnieki, bet bez sava īpaša rokraksta. Pat citu žanru pārstāvji, piemēram, šausmu filmu meistari Mario Bava (Mario Bava) un Lučio Fulči (Lucio Fulci), īslaicīgi pieķeroties vesterniem, vairāk pielāgojās žanra noteikumiem un stilistikai, nekā mēģināja radīt kaut ko sev raksturīgu. Vienīgi mazāk pazīstamais, bet vērā ņemamais šausmu filmu režisors Antonio Margeriti (Antonio Margheriti) ar savu filmu And God Said to Cain (1970) uzbūra spocīgi gotisku noskaņu, kuru šajā žanrā sastapt var ļoti reti.

Morikone un skaņa

Ir vēl viens cilvēks šajā žanrā, kuram ir savs Vārds – Enio Morikone. Ģeniālais komponists radījis neaizmirstamu mūziku dažādām filmām, bet tieši viņa skaņdarbi, kas dzirdami vesternos, atmiņā paliek visvairāk.

Lielākā daļa cilvēku, kas nav izrādījuši īpašu interesi par šo žanru, visdrīzāk domā, ka Enio Morikone mūziku rakstīja tikai Serdžo Leones filmām, tomēr komponists mūziku sacerējis aptuveni 30 spageti vesterniem, strādājot ar vairākiem režisoriem.

Viņa radītās kompozīcijas tik labi sader ar bildi, ka šīs filmas vairs nav iedomājamas bez konkrētā mūzikas pavadījuma.

Kādā intervijā Morikone reiz teicis, ka viņš ar katru režisoru strādā citādāk. Ar Leoni viņš mīlēja eksperimentēt, mūziku komponējot ar visādu priekšmetu, darbarīku un ieroču skaņas efektu palīdzību. Korbuči filmās jūtama spēlēšanās ar dažādu kultūru mūziku, netipiskā veidā tās samontējot kopā – kā labs piemērs varētu derēt Morikones mūzika lieliskajai Companeros (1970). Tomēr, neskatoties uz dažādību darbā ar katru režisoru, komponista rokrakstu vienmēr var atpazīt.

Enio Morikone (no labās) un Serdžo Leone
Runājot par mūziku, gribu mazliet pastāstīt par skaņu. Iespējams, ka mūsdienu skatītājam, kas nav aizrāvies ar vecām filmām, sākotnēji būs grūti skatīties šīs filmas tieši skaņas dēļ. Kaut arī tas neattiecas tikai uz šī žanra vai pat itāļu filmām, spageti vesternos skaņu filmēšanas laukumā neierakstīja. Ne tikai kopējais apskaņojums, bet arī dialogi tika ierakstīti studijā. Jebkurš no mums būs redzējis dažas šāda tipa latviešu filmas un zina, ko tas nozīmē – lūpu kustības ne vienmēr sakrīt ar teikto, balss intonācijas atšķiras no sejas vaibstiem. Tas var tracināt un atbaidīt, bet, manuprāt, tas ir pieraduma jautājums.

Šajā sakarā interesants ir pats process. Itāļu producenti bieži pieaicināja aktierus no citām valstīm, otrā plāna lomas piedāvājot vietējiem aktieriem. Tāpēc filmēšanas laukumā katrs runāja savā valodā, bet pēc tam studijā visu filmu ierunāja gan vietējam kino tirgum, gan citu valstu kinoteātriem. Mūsdienās, skatoties filmas DVD formātā, bieži tiek dota iespēja filmas skatīties gan angļu, gan itāļu valodā. Kaut arī lielāka budžeta filmām angļu valodas dublāža parasti ir tīri pieklājīga, mazāka profila vesternus noteikti ieteiktu skatīties itāļu valodā – tad ir sajūta, ka kāds vismaz centies tos ierunāt ar attieksmi, bet angļu valodā tas pats Django dažreiz ierunāts pornofilmas līmenī.

Kā itāļi dublēja savus vesternus...

Korbuči reiz izteicies, ka atsevišķos gadījumos, lai nemocītos, viņš aktieriem vienkārši licis skaitīt no viens līdz desmit. Kāda starpība, ko viņi runā, ja tāpat studijā nodublēs, kā vajag! Režisors, protams, pārspīlē, es neko tamlīdzīgu neesmu manījis, bet šāda it kā vieglprātīga attieksme sākotnēji šokēja Klintu Īstvudu, kad viņš pirmo reizi ieradās filmēšanas laukumā. Laikā, kamēr viņam jātēlo, pāris metrus tālāk garlaikotie filmēšanas grupas dalībnieki, smiedamies un klaigādami, mētāja frisbiju. Varat iedomāties, ko tādā situācijā darītu nopietnāki aktieri ar karstāku temperamentu.

Vajag tikai neskūtus vaigus

Šāda filmēšanas metode acīmredzot tomēr netraucēja vairākiem amerikāņu aktieriem itāļu vesternos filmēties atkārtoti. Lielākā daļa no viņiem Amerikā nebija nevienam vajadzīgi – ne visi bija aktierspēles virtuozi un ne visiem atradās atbilstošas lomas. Itālijā iegūt galveno lomu bija daudz vieglāk – vajadzēja tikai noaudzēt rugājus un spēt “stilīgi” izskatīties. Tagad neviens vairs neatceras šos vārdus – Ričards Harisons (Richard Harrison), Marks Deimons (Mark Damon) vai Roberts Vudss (Robert Woods), bet sešdesmito gadu vidū Itālijā viņi bija īslaicīgas superzvaigznes.


Interesants ir stāsts par vienu no slavenākajām sejām žanrā, amerikāņu aktieri Lī Van Klīfu (Lee Van Cleef), kurš pirms tam aptuveni 20 gadus centās izsisties Holivudā, bet tālāk par mazām fona lomām nebija ticis. Itālijā viņš uzreiz “aizgāja uz urrā”, jo vietējie režisori atklāja viņa patieso talantu, proti… acis! Van Klīfam netika prasīta niansēta aktierspēle. Vajadzīgajā brīdī vienkārši atliek parādīt viņa savdabīgās, bet ļoti ekspresīvās acis, un par šo tēlu un viņa domām viss ir skaidrs. Protams, es pārspīlēju un viņš noteikti ir ļoti labs aktieris, bet mani fascinē fakts, ka viena kino industrija aktieri ilgus gadus tur fonā, bet otra uzreiz iedod viņam lielo tuvplānu, un aktieris kļūst par zvaigzni.


Arī vietējie itāļu aktieri bija gana pieprasīti. Pats pazīstamākais no viņiem noteikti ir Franko Nero (Franco Nero), kurš vienas dienas laikā kļuva populārs, pateicoties galvenajai lomai filmā Django. Esmu pārliecināts, ka tas ir kārtējais Korbuči joks, bet runā, ka viņš it kā esot pamanījis Nero strādājam benzīna uzpildes stacijā un izskata dēļ momentā paņēmis galvenajā lomā. Toreiz Nero bija tikai 24 gadi, bet, ja esat redzējis filmu, tad pamanījāt, ka viņš izskatās vecāks.

Izrādās, aktieris palūdzis grima māksliniecei, lai tā uzzīmē viņam krunkas, jo gribot, lai pēc 20 gadiem cilvēki viņam saka, ka šis nenovecojot. Uzreiz var redzēt, ka čalis bija pārliecināts par savu nākotni kino industrijā…

Šim aktierim palīdzēja arī tik ļoti zilās acis, bet nevar noliegt - ne katrs aktieris var lepoties ar tik izteiktu šarmu kameras priekšā. Karā ziņā viņš arī bija viens no pirmajiem itāļu aktieriem, kurš vēlāk filmu versijas angliski ierunāja pats. Akcenta dēļ viņš gan pārsvarā tēloja imigrantus no Eiropas, piemēram, zviedrus (Companeros) vai poļus (The Mercenary).

Jāpiemin arī Džuliano Džemma (Guiliano Gemma), kurš, atšķirībā no citiem bārdainajiem, bija sieviešu auditorijas mīlulis, it sevišķi populārajās Ringo filmās (Return of Ringo ir labākā). Toties, ja filmās bija nepieciešams kāds meksikānis, tad producenti vērsās pie ekscentriskā kubiešu izcelsmes aktiera Tomasa Miliana (Tomas Milian). Daudzi viņam pārmeta pārlieku lielo aizraušanos ar pārspīlēšanu un acīmredzamo piespēlēšanu kameras priekšā, bet tagad ir skaidrs, ka bez viņa dalības filmas nebūtu tik kolorītas. Aktieris intervijās bieži piemin, ka bieži nav klausījis režisoru norādījumus un uz vietas izdomājis visādas muļķības, viņaprāt, tādējādi pastiprinot savu tēlu. Piemēram nenovērtētajā filmā Sonny & Jed (1972) Milians vienā ainā dzer pienu tieši no govs tesmeņa, bet citā nemontētā kadrā apēd milzīgu spageti makaronu bļodu. It sevišķi kolorīts viņš bija filmās par Meksikas revolūciju.

Zapatas ēra

Ap 1966. gadu, kamēr mazāk talantīgi itāļu režisori pieprasījuma dēļ filmēja Leones Dolāru triloģijas un Korbuči Django imitācijas, žanrs kļuva interesantāks ar tā saucamo “Zapatas vesternu” uznākšanu uz skatuves. Emiliano Zapata bija Meksikas revolūcijas līderis un, kaut arī viņa tēls šajos vesternos neparādās, par viņu tiek bieži runāts, jo režisoriem simpatizēja viņa idejas. Citi spageti vesterni bieži spēlējās ar politiskiem zemtekstiem, bet tieši šī sub-žanra filmas bija izteikti politizētas.

Skaidrs, ka tās varēja uztvert kā vēsturiskas filmas par trauksmainajiem laikiem Meksikā, 20. gadsimta sākumā, bet

nevajag ļoti iedziļināties, lai saprastu, ka tās īstenībā bija dusmīgas filmas par tā laika situāciju ne tikai Itālijā, bet arī pasaulē, sevišķi lielu uzsvaru liekot uz ASV ārpolitikas izdarībām (re, joprojām aktuāli!).

Šī iemesla dēļ Zapatas vesternus it sevišķi ieredzēja kreisi domājošie intelektuāļi, starp kuriem bija scenāriju autors Franko Solina (Franco Solinas). Pirms tam viņš bija uzrakstījis, iespējams, vienu no svarīgākajām politiskajām filmām – La battaglia di Algeri / The Battle of Algiers (1966). Solina ļoti veiksmīgi sadarbojās ar vairākiem režisoriem, radot izcilus un ļoti politiskus vesternus – Tepepa, The Big Gundown un The Mercenary, tomēr scenārista Solinas pirmais un, iespējams, pats svarīgākais Zapatas vesterns ir A Bullet For The General (1966).


Fascinējoši, ka, pat ja arī filmas parasti ir revolucionāru pusē, to režisori mēģināja sabalansēt savas simpātijas, apspiestos zemniekus parādot kā neizglītotu, mežonīgu un asinskāru baru, kas, nonākot pie varas grožiem, kļūst līdzīgs nīstajiem un korumpētajiem kungiem.

Spageti vesterns savu zelta periodu sasniedza ap 1966.-1968. gadu, kad arī tapa visas labākās filmas. Tomēr desmitgades beigās visi spageti vesterna iesācēji un arī talantīgākie režisori sāka zaudēt interesi par žanru. It kā viss jau bija pastāstīts, Leone sāka sapņot par savu gangsteru eposu Once Upon a Time in America un arī pārējie skatījās citu žanru virzienā.

60. gadu beigās ļoti strauji mainījās uzskati par to, ko drīkst un nedrīkst rādīt filmās; tās kļuva atklātākas – vardarbība un sekss bez cenzūras.

Ik pa laikam tapa kāds pilnīgi citādāks vesterns, bieži izceļoties ar ļoti atklātu vardarbību vai reliģisko simbolismu (Matalo, Django Kill… If You Live, Shoot, Requiescent), bet šīs filmas bija pārāk dīvainas, lai iekļautos meinstrīmā. Toties liberālās atklātības dēļ Itālijā populāras kļuva visādas erotiskas filmas, šausmenes un mafijas trilleri. Vesterni sāka kļūt vecmodīgi un radās sajūta, ka žanram tūlīt pienāks gals. Izmisīgi meklējot vēl kādu iespēju nopelnīt uz žanra rēķina, producenti izdomāja pagriezienu, kas vēlreiz atdzīvināja žanru.

Kā pupiņu ēšana nogalināja itāļu vesternu

Politiskie zemteksti, drāma un ironija tika atstumti malā. Uz skatuves kāpa tikai 100% izklaidei domātie, tā saucamie akrobātu vesterni, piemēram, Sabata un Sartana filmas. Iespaidojoties no Bonda filmām, liels uzsvars tika likts uz visādiem trikiem un pārspīlētām šaudīšanās ainām.

Protams, spageti vesterni jau no pirmsākumiem neiztika bez humora vai ironijas, bet filmas ļoti reti varēja saukt par komēdijām. Taču tagad – vienā no Sartanas filmām galvenais varonis finālā ļaundarus apšauj ar ērģelēs iemontētu lielgabalu, kamēr pats spēlē mūziku, toties filmā They Call me Hallelujah (1971) galvenais varonis ļaundarus nogalina ar šujmašīnu.

Īslaicīgi tas, protams, ir uzjautrinoši, bet ātri apnīk – dažas no šīm filmām bija tīri skatāmas, tomēr skarbais žanra šarms bija zudis.

Toties pats ļaunākais vēl bija priekšā - 70. gadu sākumā uzplauka slapstick vesterns. Parasti ar jokdariem Terensu Hilu (Terence Hill) un Badu Spenseru (Bud Spencer) galvenajās lomās, šīs filmas bija divu stundu gari bāra kautiņi, paātrināti joki un pupiņu ēšanas sacensības. Sākumā šīs filmas bija neaprakstāmi populāras - piemēram, They Call Me Trinity (1970) un tās turpinājums ir joprojām paši lielākie žanra kases grāvēji, bet skaidrs, ka tādas filmas, it sevišķi, kad tās sāk sevi atražot, ilgi dzīvot nespēj. Neskatoties uz to, ka Leone ļoti nicinoši izteicās par šīm komēdijām, viņš pats uztaisīja kaut ko līdzīgu ar filmu My Name is Nobody (1974) – veco labo vesternu simboliska un saldsērīga sakāve komēdiju priekšā.


Ap to laiku, kamēr itāļi filmēja komēdijas, amerikāņi ne bez itāļu ietekmes radīja vairākus izcilus vesternus. Sems Pekinpā skarbā veidā Mežonīgos Rietumus apgrieza ar kājām gaisā filmās The Wild Bunch (1969) un Pat Garett and Billy The Kid (1973). Roberta Oltmena (Robert Altman) anti-vesterns McCabe & Mrs. Miller (1971) vēlreiz pierādīja, ka žanru vienmēr var apspēlēt no jauniem leņķiem, bet Īstvuds, nu jau būdams slavens un mīlēts, pats režisēja vairākus ļoti labus vesternus, no kuriem pats izcilākais ir netīrais, bet netipiski cilvēcīgais Outlaw Josey Wales (1976).

Šīs filmas uzrunāja vairākus itāļu režisorus, un viņi pēdējo reizi pamēģināja atdzīvināt īsto, patieso spageti vesternu. Tapa psihedēliskas, dīvainais un melanholiskas filmas, kuras žanra fani mēdz saukt par “krēslas vesterniem” (Twilight westerns).

Tā kā naudas jaunām dekorācijām un pilsētiņu butaforijām nebija, tad bieži filmēja nu jau sapuvušos, vecākām filmām uzbūvētos ciematos, slēpjot acīmredzamus dekorāciju bojājumus ar dūmiem.

Spilgtākie no šiem vesterniem ir Keoma un California (1977). Pretī drošai nāvei šīs filmas varbūt nejāja ar paceltu zobenu (vai revolveri) un varonīgu bļāvienu, bet – vismaz ar godu, tā teikt. Gandrīz neviena no šīm filmām neguva komerciālus panākumus. Žanra zārkā tika iesista pēdējā nagla.

Tarantino turpina

Priecē, ka mūsdienās spageti vesternu žanrs tomēr nav aizmirsts. Skaidrs, Leones filmas joprojām ir iecienītas kino entuziastu vidū. Viņa filmu restaurētās versijas var nopirkt jebkurā video formātā un katrā Eiropas vai ASV lielpilsētā šīs filmas ik pa laikam var noskatīties uz lielā ekrāna. Daudzas kompānijas (Koch Media vai Wild East) pamazām dara visu, lai arī mazāk pazīstamas filmas tiktu līdz fanu TV ekrāniem. Pieprasījums varbūt nav milzīgs, bet tas pieaug. Protams, daļēji pie tā ir vainīgs Kventins Tarantino, kurš bez jebkādas ironijas tieši par spageti vesterniem ir teicis tos labākos vārdus. Pat pirms Django Unchained viņa filmās bija jūtama spageti vesternu ietekme, it sevišķi Kill Bill Vol. 2 vai spriedzes pilnais ievads filmā Inglorious Basterds, turklāt savās filmās viņš izmanto ne tikai Morikones, bet arī Luisa Bakalova (Louis Bacalov) un Bruno Nikolaja (Bruno Nicolai) mūziku, kas sarakstīta spageti vesterniem.

Iedvesmas avoti:
The Spaghetti Western Database
“10,000 Ways to Die: A Director’s Take on the Spaghetti Western” by Alex Cox

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi