Bena Vītlija žanru kaleidoskops

Tikai četras dienas pēc ASV pirmizrādes Latvijā uz ekrāniem nonāk eksplozīvs krimināltrilleris „Lodes pa gaisu! / Free Fire” (no 25. aprīļa kinoteātros), kura autors Bens Vītlijs nekad nav mācījies kinoskolā, bet kļuvis par lielisku piemēru izcili veiksmīgai kinocensoņa radošajai dzīvei – iespējams, tāpēc, ka mīl dzīvi un kino, un grib izmēģināt visu, ko tie abi ļauj.

Režisors Bens Vītlijs (centrā) filmas "Lodes pa gaisu!" uzņemšanas laukumā

Ar savām neparastajām, īpatni biedējošajām, bet neapšaubāmi spožajām filmām Bens Vītlijs (Ben Wheatley) britu kino vidē ir izpelnījies gan daudzsološākā britu autora, gan žanra kino oriģinālākā interpretētāja un jaunās paaudzes mīlētākā kulta režisora titulus. Pēdējo septiņu gadu laikā uzņēmis sešas pilnmetrāžas filmas, Vītlijs noteikti ir viens no interesantākajiem un ražīgākajiem mūslaiku Lielbritānijas kino talantiem, kura radošo ceļu no bezbudžeta eksperimentiem līdz sadarbībai ar lielākajiem kino pasaules vārdiem var saukt par izcili veiksmīgu kinocensoņa karjeras piemēru. Jau 25. aprīlī gaidāma Latvijas pirmizrāde viņa jaunākajai filmai Lodes pa gaisu! / Free Fire (ASV pirmizrāde – 21. aprīlī), kuras producentu vidū ir arī Vītlija elks Mārtins Skorsēze. Gaidot Vītlija eksplozīvo komēdijtrilleri, der atskatīties uz britu režisora daudzpusīgo filmogrāfiju.

Eseksā dzimušais Bens Vītlijs nekad nav mācījies kino skolā. Viņš studēja tēlniecību Londonā, vēlāk strādāja dažādus īslaicīgus darbus, paralēli veidojot Dogmas ‘95 stilā ieturētas īsfilmas, kuras izrādīja dažiem desmitiem cilvēku Londonas pabu nostūros. Trīrs un Vinterbergs bija dzīvi piemēri tam, ka dārgā 35 milimetru lente nav vienīgais iespējamais kino formāts.

Tomēr, vienreiz izrādītas, Vītlija filmiņas pazuda atvilktnē, un tās neviens vairs neredzēja.

Konstantā līdzekļu trūkuma dēļ Vītlijs kino sapnim gandrīz atmeta ar roku, taču interneta attīstība deviņdesmitajos iezīmēja jauna laikmeta sākumu un piedāvāja milzīgu tiešsaistes auditoriju. Pašmācības ceļā Vītlijs apguva datorgrafiku, animācijas veidošanu, montāžu, viņš zīmēja komiksus un rakstīja nelielus stāstiņus, eksperimentēja ar dažādiem tiešsaistes rīkiem, paša radītos video izliekot internetā vēl pirms YouTube parādīšanās.

Režisors Bens Vītlijs

Internets demokratizēja kinoveidošanu, piedāvājot domu apmaiņas un konstruktīvas kritikas telpu un pilnīgi jaunas distribūcijas iespējas – amatieru filmiņām vairs nebija jāpazūd atvilktņu bezdibenī. Par pirmo pagrieziena punktu kļuva Vītlija dažās stundās samontētais deviņu sekunžu video Cunning Stunt, kurā Vītlija draugu Robu Hilu šķietami notriec mašīna, - mūsdienu izpratnē elementāri samontējamais video toreiz savāca teju 15 miljonus skatījumu. Vītlija aktivitātes internetā piesaistīja reklāmas projektu vadītāju un televīzijas producentu uzmanību – interneta mārketings, korporatīvie video un humoristiski televīzijas skeči kļuva par Vītlija kinokarjeras aizsākumu.

Lēti un neatkarīgi

Pilnmetrāžā Vītlijs debitēja tikai trīsdesmit septiņu gadu vecumā. Down Terrace – intensīvi melna humora piesātināta mazbudžeta gangsterdrāma, kas ietērpta britu sociālā reālisma čaulā, – pirmizrādi piedzīvoja 2009. gadā festivālā Fantastic Fest Teksasā, kur saņēma Next Wave balvu par labāko pilnmetrāžas filmu un labāko scenāriju.

Filmu Vītlijs bija veidojis jo sevišķi pragmatiski, priekšplānā izvirzot nevis idejas, bet pieejamos resursus – draugs Robs, Roba tēvs, Roba ģimenes māja Braitonā un astoņas dienas, ko visi iesaistītie varēja izbrīvēt no maizes darbiem.

Ņemot vērā resursus, tika uzrakstīts scenārijs. Nevēlēdamies kādam kaut ko skaidrot vai taisnoties (atliek atcerēties kino debitanta biedu – ekspertu komisiju Lienes Lindes īsfilmā Septiņas neveikla seksa reizes), Vītlijs pat nemēģināja pieteikties finansējumam un tādējādi saglabāja procesā pilnīgu brīvību. Strādājot mazbudžeta apstākļos, stāsts par ģimeni, kas iestigusi noziedzībā, likumsakarīgi tika izspēlēts galvenokārt vienā lokācijā – Hilu ģimenes mājā, kas kļūst par fonu šīs disfunkcionālās ģimenes sāgai. Vītlija filmās notikumus nav iespējams paredzēt – viena frāze šķir šķietamu saticību no totāla haosa, smieklus no katastrofas, un Vītlijs caur īpaši melna humora prizmu atspoguļo šo konstanto stāvokļu maiņu kā dzīvei un cilvēkam ārkārtīgi raksturīgu.

Kadrs no filmas "Down Terrace"

Savā debijā Vītlijs tiecās sagrozīt visu to, ko skatītājs sagaida no kriminālfilmas. Arī britu sociālā reālisma tradīcija ir ievērota, tiesa, kariķētā veidā – pasūtījuma slepkava uz “darbu” paņem līdzi savu divus gadus veco bērnu, jo nebija iespējas sarunāt auklīti. Down Terrace ieskicēja Vītlija režijas rokraksta raksturīgākās iezīmes: radikālas, sakāpinātas situācijas pilnīgi reālistiskos apstākļos, depresīva ikdienišķuma un stindzinošu šausmu sintēze, dažādu žanru elementu kombinācijas, pretrunīgi, bieži vien instinktīvi nepatīkami tēli, asprātīgi dialogi, necenzēta leksika; negaidīti, skatītāju šokējoši brutālas vardarbības akti, kurus pavada komiska nokrāsa, un atsacīšanās no Holivudas filmām raksturīgā galīgā izskaidrojuma tiem, kam absolūti negribas domāt.

Vēl viena raksturīga iezīme – viena filmu definējoša lokācija, kas daļēji izriet no Vītlija vēlmes konstanti būt filmēšanas laukumā (vai montāžas telpā) – savas karjeras sākumā viņš rakstīja pēc iespējas lētākus scenārijus, lai kino varētu strādāt bez pārtraukuma.

Tomēr, arī būtiski pieaugot turpmāko filmu budžetiem, Vītlijs ir saglabājis kontroli pār nofilmēto materiālu – galaprodukts vienmēr precīzi atbilst režisora iecerei.

Karavīrs vai algots slepkava

Down Terrace bija jaudīgs, bet vēl margināls Vītlija pieteikums kino, bet viņa nākamā filma Kill List (2011) jau signalizēja par jaunas un vitālas režijas balss izvirzīšanos britu kino telpā. Producents Endrjū Stārks pamudināja Vītliju pievērsties šausmu kino žanram, un Vītlijs ar sievu divu nedēļu laikā sarakstīja scenāriju. Šeit jāpiebilst, ka Vītlija sieva Eimija Džampa ir scenārija autore un montāžas režisore visām Vītlija filmām, kas sekojušas Down Terrace – tandēms kopīgi strādā pie scenārija un kopīgi montē, pārraksta un pārlabo viens otru. Vītlijs ir minējis, ka Eimija, rakstot scenāriju, jau zina, kā attiecīgās ainas montēs.
Abu gadījums ir ļoti interesants – arī blogs, kurā Vītlijs publicēja savus pirmos radošos mēģinājumus, saucas Mr and Mrs Wheatley. Tādēļ jāatceras, ka aiz Bena Vītlija vārda patiesībā stāv divas personas, kaut arī Eimija nekad nesniedz intervijas, neapmeklē filmu prezentācijas pasākumus un visā internetā, šķiet, ir tikai viena viņas fotogrāfija.

“Sociāli reālistiska šausmu filma” – tā Vītlijs nodēvēja savu otro režijas darbu, kura filmēšanas periods bija tikai trīs nedēļas. Likumsakarīgi, ka Vītlijs, kurš, pēc paša vārdiem, savu karjeru ir parādā internetam, vienmēr filmē digitāli.

Viņam svarīgs ir filmēšanas ātrums – šķiet, ka režisors grib produktīvi izmantot katru minūti, ko dzīve laimīgā kārtā viņam ir atvēlējusi kinoveidošanai.

Filmā Kill List iekļauts visai tiešs politisks vēstījums – kara bezjēdzība, kara ietekme uz indivīda psihi, valdības apšaubāmie politiskie lēmumi. Stāsta centrā ir divi bijušie karavīri, Džejs un Gals, kuri pēc dienesta Irākā, neatrodot savām prasmēm citādu pielietojumu, ir kļuvuši par algotiem slepkavām. Viņi saņem jaunu uzdevumu ar liela atalgojuma solījumu – ir jānogalina trīs cilvēki. Noslēpumainais darba devējs faustisko līgumu noslēdz ar asinīm...

Kadrs no filmas "Kill List"

Kill List parāda, cik smalka ir robežlīnija starp karavīru un algotu slepkavu – abi veic vienu un to pašu darbu, bet sabiedrība tos redz diametrāli pretēji. Nonāvēšanu pasūta bezsejas organizācijas, kāda neredzama, neskaidra vara – abi varoņi filmā nogalina, nezinot kādēļ, tomēr kāds vienmēr ir lietas kursā. Šajā vienmuļajā un dažkārt aprobežotajā Lielbritānijā vardarbībai ir īpaši biedējošs raksturs, ko pastiprina found footage sajūta, gandrīz sirreālais Vītlija reālisms. Kamēr slepkavas mūsdienu kino bieži tiek heroizēti, Vītlijs neslēpj savu tēlu nodarbošanās atbaidošākās detaļas, bet viņa protagonists ir tālu no romantizēta cīnītāja. Gandrīz dokumentālā manierē viņš rāda skatītājam pazīstamo realitāti, ļaunuma un mistiskas varas caurstrāvotu.

Kadrs no filmas "Kill List"

Abās filmās – gan Down Terrace, gan Kill List – Vītlijs reālisma vārdā ir eksperimentējis ar improvizāciju. Katrā ainā viņš ļāvis aktieriem divus mēģinājumus, pirmajā strikti sekojot scenārijam un otrajā pārfrāzējot dialogus saviem vārdiem. Filmas tapa abu paņēmienu kombinācijā, veicinot dialogu dabiskumu un nepiespiestību. Tomēr Kill List ikdienišķumā sakņojas spēcīga trauksmes sajūta, ko Vītlijs atvasinājis arī no saviem murgiem – tajos reiz parādījusies cilvēku grupa, kas meža vidū pielūdz mistiskus spēkus. Mežu baismīgā šķautne britu folklorā iet roku rokā ar kulta ceremonijām un anglosakšu pagānisma tumšākajām iezīmēm, bet saraustītais filmas naratīvs – ar apziņas fragmentāciju. Acīmredzams iedvesmas avots ir oriģinālais Klūgu vīrs / The Wicker Man (1973), tomēr Vītlijs ir uzsvēris: galvenā iecere ir bezizejas apjausma.

Kadrs no filmas "The Wicker Man" (1973)

Sākusies kā kriminālfilma, Kill List transformējas šausmu filmā, kurā maģiskie rituāli iezīmē beigu sākumu un pravietojuma piepildīšanos – reliģiskas organizācijas rekonstrukciju, ko īstenos izredzētais Sātana māceklis. Bet varbūt visa filma ir traumētas psihes vīzijas? Vai meditācija par vardarbības sekām? Vai fantasmagorija, kas dzimusi no paranojas, niknuma un agresijas laulāto attiecībās? Kill List noteikti ir Vītlija šausminošākais un visbrīvāk interpretējamais darbs, kas skatītāju atstāj krietni dezorientētu.

Ceļojošie slaktētāji

Vītlija trešais režijas darbs, melnā komēdija Sightseers (2012) pirmizrādi piedzīvoja 65. Kannu kinofestivāla programmā Director’s Fortnight. Šoreiz Vītlijs par pamatu izmantoja road movie jeb ceļa filmas žanru, kāda pāra treilerbrīvdienu braucienā asprātīgi iestrādājot britu mentalitātes esenci. Piedāvājums režisēt komēdiju nāca tieši laikā – pēc Kill List Vītlijs juta nepieciešamību uzņemt dzīvespriecīgāku filmu, kaut dzīvesprieks Vītlija universā joprojām ietver krietnu devu asiņu.

Filmas scenāriju kopā ar Vītlija sievu Eimiju rakstīja britu komiķi Stīvs Orams un Alise Lova, galveno lomu – Krisa un Tīnas – atveidotāji.

Stīvs Orams un Alise Lova - scenārija līdzautori un galveno lomu izpildītāji filmā "Sightseers"

Britu vidusšķiras Bonija un Klaids, neērtas situācijas un komisms, kas izriet no sakāpinātā dramatisma – Vītlijs jau krietni komerciālākā veidā turpina variēt ikdienišķas sarunas ar ekstrēmas vardarbības uzplaiksnījumiem un histēriski smieklīgiem elementiem, piemēram, sastaptā riteņbraucēja izgudroto guļampiekabi, kas, kā precīzi norāda Tīna, atgādina citplanētieša zārku. Tāpat kā Kill List, arī Sightseers stāsta centrā ir pāris, kas būtībā ceļo apkārt, slaktējot cilvēkus. Asinsizliešanu Vītlijs padara gandrīz bezkaunīgi smieklīgu, un filmas skaņu celiņš ar dziesmu Tainted Love ir ironisks šīs absurdās situācijas komentārs.

Maģisko sēņu laukā

Vairākkārt izskanējis, ka ceturtais Vītlija režijas darbs Lauks Anglijā / A Field in England (2013) ir režisora visgrūtāk uztveramā filma. Uzņemta divpadsmit dienās, Lauks Anglijā ir vienlaikus britu vēstures drāma un avangardisks psiholoģisks trilleris, kas psihedēliskā manierē attēlo Anglijas pilsoņu kara laiku.

Rīzs Šērsmits filmā "A Field in England"

Filmas protagonists ir Rīza Šērsmita tēlotais zinātnieks Vaitheds, kurš, sastapis vēl divus dezertierus, bēg no karalauka. Īpatnais triumvirāts dodas meklēt alus krogu, taču ceturtais dezertieris tos ieved maģisko sēņu laukā. Lauks ir Vītlija eksperimentu telpa, Hodorovska un Pītera Votkinsa iedvesmota, kurā līdz ar strīdiem, paranoju un šausmu elementiem tiek iesprostoti Vītlija varoņi. Vaitheda ceļš uz elli sākas teltī – skatītājs tā arī neuzzina, kas noticis telts iekšienē, taču viņa iznākšana no telts ir viena no hipnotiski biedējošākajām ainām nesenā kino vēsturē. Vītlija iemīļotā aktiera Maikla Smailija tēlotais sadistiskais īru alķīmiķis O’Nīls ir atslēgas figūra šajā delīrijā – ja sēņu lauks ir elle, Smailijs pilda nelabā funkcijas.
Pārdabiskuma atmosfēru sekmē gan okultisms un maģijas klātbūtne, gan sastingušu aktieru izveidotās klasiskās glezniecības kompozīcijas jeb tableau vivant (vai laukā laiks ir apstājies?) un, protams, psihedēliskās vielas, Vītlijam mēģinot vizuālā formā pārraidīt smadzeņu cīņu ar halucinogēniem. Tā kā filmas darbības laikā kino vēl neeksistē, Vītlijs neuzskatīja par nepieciešamu piemērot vispāratzītus kino likumus. Viņš arī necenšas raksturot apstākļus, uzsverot - 17. gadsimta cilvēki taču nesāks viens otram skaidrot 17. gadsimta reālijas. Skatītājam, attopoties Anglijas lauka vidū, pašam viss ir jāapgūst.

Kadrs no filmas "A Field in England"

Strādājot pie filmas, Vītlijs bija smalki pārdomājis tās vizualitāti un uzfilmējis vairākus testa kadrus – gan melnbaltus, gan krāsainus. Radikālā atšķirība starp abiem viņu toreiz satriekusi. Krāsainajos kadros viss esot koncentrējies ap varoņa apģērba toni, uz ekrāna spilgti iezīmējās zāles un debess krāsa. Tas viss ārkārtīgi novērsa uzmanību. Turpretī melnbaltie kadri akcentēja tēla seju, matus, zāles mežģīņoto tekstūru. Tā nu Lauks Anglijā ieguva melnbaltu attēlu. Melnbaltā estētika filmā lakonizē kadra informāciju, koncentrējot skatītāja uzmanību uz būtiskāko, turklāt monohromais attēls jaunā kvalitātē transformē halucinācijas epizodes, kurās krāsu trūkums ne mazina, bet drīzāk pastiprina vides vieliskumu un psihedēlisko efektu.

Lēns kritiens barbarismā

Vītlija nākamais projekts piesaistīja jau starptautiska mēroga vārdus – Toms Hidlstons, Sjenna Millere, Džeremijs Aironss, Lūks Evanss – un iezīmēja režisora lēcienu no mazbudžeta kino gandrīz 20 miljonu budžetā. Virsotne / High Rise (2015) ir zinātniskās fantastikas inovatora Džeimsa G. Ballarda tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija. Vītliju kā septiņdesmito gadu bērnu sevišķi uzrunāja Ballarda aprakstītais cilvēka lēnais kritiens barbarismā paša konstruētajā ideālajā pasaulē, kas šodien ir vairāk nekā aktuāls, cilvēkam kļūstot par paša izgudrojumu un dižmanības upuri. Ideālā augstceltne, cilvēka apsēstības auglis, kļūst par tās iemītnieku deģenerācijas telpu, Vītlijam spēlējoties ar cilvēka slimīgo tiekšanos uz virsotni zinātnes un tehnoloģiju definētajā emociju vakuumā. Hidlstona tēlotais Lengs, ievācies jaunajā luksusa ēkā, kļūst par liecinieku tam, kā hedonisms, orģijas un agrāk tik striktā kārtība izvēršas asiņainā šķiru cīņā un haosā.

Aktieris Toms Hidlstons un režisors Bens Vītlijs filmas "Virsotne / High Rise" uzņemšanas laukumā

Pateicoties lielajam budžetam, Vītlijam vairs nevajadzēja apmierināties ar esošu lokāciju (radinieku māja, kempingpiekabe, lauks Anglijā). Lai parādītu urbāno telpu distopiskā griezumā, viņš būvēja sev iepriekš neraksturīgi grandiozas dekorācijas un kostīmus, radot vizionāras pasaules nolemto pilsētainavu.

Lai arī ambiciozā, vizuāli izsmalcinātā un acīmredzami dārgākā Virsotne nav mans mīļākais režisora darbs, tā joprojām ir zināma novirze no normas, tā ir izteikti Vītlija filma: naratīva elementu atmešana, žanra konvenciju un stāstniecības tradīciju apzināta ignorēšana, sadistisks humors, groteska vardarbība un visai depresīvs skats uz cilvēces ieturēto kursu.

Smieklīgs veltījums

Arī savā jaunākajā filmā Vītlijs atgriežas septiņdesmitajos gados, piedāvājot kungus ar ūsām, brīnišķīgas krāsas, saspīlētu situāciju un Džona Vū cienīgu horeogrāfiju, bet skatītāju ievietojot šajā ložu un rikošetu epicentrā.

Kadrs no filmas "Free Fire"

Filmā Lodes pa gaisu! notikumi risinās 1978. gadā Bostonā, kur divi noziedzīgi grupējumi satiekas kādā pamestā noliktavā, lai realizētu ieroču iepirkumu. Kaut kas noies greizi, kāds nespēs turēt mēli aiz zobiem, un vīriešu egoisms izlauzīsies nekontrolētas apšaudes formā. Filmā redzēsim Kilianu Mēriju, Šarlto Kopleju, Ārmiju Hameru, Maiklu Smailiju, Brī Lārsoni un citus, Vītlijam atkal dezorientējot skatītāju un apspēlējot žanra klišejas – cik lodes ir nepieciešamas, lai varonis vairs nepieceltos? Savdabīgu reālisma klātbūtni sniedz ikdienišķās, mūsu pasaulei radniecīgās detaļas, kas mūsdienu filmās mēdz pārsteigt vairāk kā veselas pilsētas eksplozija. Lodes pa gaisu!, Vītlija atgriešanās pie vienas lokācijas kino, ir smieklīgs, precīzi konstruēts un ārkārtīgi izklaidējošs veltījums septiņdesmito gadu action filmām, kas kļūst absurdāks ar katru izšauto lodi.

Vītlijs līdz šim ir izmēģinājis sevi dažādos žanros – apkārt ir vesela kinopasaule, un ir tik daudz kā izmēģināšanas vērta. Šobrīd viņš strādā pie projekta Hard Boiled, Frenka Millera distopiskā komiksa ekranizācijas, kā arī vēl viena Kluzo filmas Maksa par bailēm / Le salaire de la peur (1953) rīmeika (1977. gadā iznāca Viljama Frīdkina versija). Bet tuvākais Vītlija projekts ir asa sižeta trilleris Freakshift, ko paredzēts pirmizrādīt 2018. gadā. Viens no viņa bērnības sapņiem – divu seriāla Doctor Who epizožu režija – jau realizējies. Šobrīd Vītlijs cenšas atbalstīt jaunos režisorus, uzsverot, ka radošs pirmavots un interesantākās idejas visbiežāk ir tur, kur nav finansējuma. Viņš nekad neatsaka intervijas, lasa atsauksmes par savām filmām un apsver iespēju drīzumā uzņemt arī romantisku komēdiju.

Saistītie raksti



Komentāri:


A. Z.
22.04.2017, plkst. 15:29

"Tikai četras dienas pēc ASV pirmizrādes..." :D Un pusgadu pēc pirmizrādes Lielbritānijā. Kas tad?

SM
22.04.2017, plkst. 17:55

Artūr, nejauciet festivāla pirmizrādes ar relīzi. Lielbritānijas kinoteātros filma nonāca 31. martā.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi