Skatīties seriālu – kā grāmatu lasīt

Seriāli, kādreizējā „plebeju izklaide”, jau sasnieguši līmeni, ko pieņemts atzīt par kinomākslu, un arī salīdzinājumā ar grāmatu lasīšanu seriāls vairs daudz neatpaliek, lai gan tradicionāli „filmas un citas bildes” tikušas nostumtas uz daudz zemāku vietu „izziņas panteonā”.

Kadrs no seriāla "Raganis / The Witcher" (kopš 2019)

Neatceros, kad tieši pārstāju skatīties seriālus, bet pavisam noteikti Kalnietis, Emulators un Komisārs Reksis uz ilgu laiku palika pēdējie, būtiskākas man kļuva filmas. Seriālu popularitātes pieaugums ir salīdzinoši nesena parādība, toties piedāvājums jau ir pamatīgs. Sezonāli gabali pa desmit sērijām katrā cēlienā, īsi formāti, bet arī teju bezgalīgas filmas Hameleonu rotaļu garumā. Viena no jauno seriālu kopīgajām īpašībām ir to tehniskā izpildījuma un stilistikas tuvība pilnmetrāžas filmām, līdz ar to agrākā plebeju izklaide ir pacelta mākslas līmenī. Tomēr arī grāmata ir parocīga salīdzinājumam, lai izprastu seriāla atgriešanos (visdrīzāk uz palikšanu).

Grāmatas vēl arvien nereti tiek pasniegtas kā īstenās zināšanu krātuves. Grāmatas vingrina atmiņu, valodas izjūtu, veicina iztēli, attīsta domāšanu un vairo erudīciju. Filmas un citas bildes izziņas panteonā mēdz tikt novietotas stipri zemāk. Te var atcerēties vienu no salīdzinoši neseniem kinoteorijas klasiķiem, Kristianu Mecu (Christian Metz) – viņš kinematogrāfijā saskatīja halucinogēnu dienas sapni, kurā skatītājs saņem, ko kāro[1]. Šāda perspektīva neatrodas tālu no ieskatiem par filmu apvārdojošo, zombējošo iedabu. Vienīgi spēlfilmas var daudzmaz pretendēt rosināt un attīstīt cilvēciskās maņas, jo ir „nopietnas un kritiskas”; visādi citādi mums ir darīšana ar izklaides mediju, seriālu gadījumā pavisam noteikti. Tāpēc seriāla un grāmatas salīdzinājums, manuprāt, ir aktuāls.

Turpmāk izklāstīšu, kādēļ šis kino formāts izziņas un pašizaugsmes lietās ne par mata tiesu neatpaliek no grāmatas, turklāt tam ir pavisam specifiskas priekšrocības.  

Turku seriāls Ertugruls: Atdzimšana /  Resurrection: Ertuğrul (kopš 2014) ir izcils piemērs, ar kuru sākt. Darbam ir piecas sezonas; katru no tām veido ap simts epizodēm. Pie īsajiem šoviem radušam, tas varētu likties nomācošs apjoms, tomēr, atceroties TV skatīšanās režīmu un biezu grāmatu eksistenci, var pieslīpēties un nepacietību iemainīt pret patiku iegrimt ilgā un aizraujošā filmā. Stāsts ir par Otomanu impērijas idejas rašanos un īstenošanu oguzu tjurku cilšu starpā 13. gadsimtā. Viens no darba centrālajiem varoņiem ir Ertugruls, Kaju cilts šeiha Suleimana un Haimes, dinastijas aizsācēja Otomana I tēvs. Sēriju pēc sērijas var rūpīgi iepazīt tā laika musulmaņu oguzu dzīvesveidu un sekot Ertugrula un viņa cīņubiedru gaitām. Sižetu veido ziepju operai raksturīga rimta sadzīves izspēle un cilvēku savstarpējo attiecību peripetijas. Stāsts nav sentimentāls un nogurdinoši atkārtojošs, intriga nezūd, tā viļņveidīgi saasinās un atslābst. Skatītājs tiek ierauts aizraujošās cilts politikas norisēs, Ertugrula un viņa sabiedroto militārajās gaitās.

Kadrs no seriāla "Ertugruls: Atdzimšana /  Resurrection: Ertuğrul"

Seriāla pirmās sezonas sniedz plašu ieskatu senajos notikumos mūsdienu Sīrijas un Turcijas teritorijā; līdzīgi grāmatai, tās pamatīgi apraksta cilvēku tipāžus, raksturus, glezno vērienīgas dabas ainavas. Vēl jo vairāk, kāds eventuāls romāns šajā sacensībā kinoattēlam zaudē pavisam, jo to, ko var izstāstīt sēriju pēc sērijas, nav iespējams ietilpināt saprātīga apjoma rakstu darbā.

Filmai pamatā ir vērienīgs pētnieciskais darbs, apvienotas zināšanas no vēstures, etnogrāfijas, antropoloģijas un reliģiju zinātnes. Tātad arī dokumentalitātē filma ne par mata tiesu neatpaliek no, teiksim, 19. gadsimta romāna reālisma pretenzijām. Drīzāk jāuzsver, ka filma ir stipri reālistiskāka, jo ļauj skatīt priekšmetus, apģērbus, sadzīves piederumus, cilvēku ikdienas paražas, un tas stipri pārsniedz teksta iespējas aprakstāmo vidi vien ieskicēt, lielāko daļu atstājot lasītāja iztēles ziņā.

Iztēles un domāšanas rosināšanā garajai filmai arī ir ko piedāvāt, turklāt atšķirība no grāmatas šajā gadījumā ir ievērojama. Vismaz manā prātā grāmata ir iesēdusies kā svarīgs iepazīstinātājs ar pasaules brīnumiem, kurš būtiski veicina visas garīgās spējas līdz pat emocionālai iejūtai.

Tomēr domāšanas un iztēles procesos tekstam piemīt būtiska atšķirība no kinoattēla.

Tekstā es lieku daudz no savas pieredzes, - piemēram, lasot Džordža Eliota Adamu Bēdi / Adam Bede, Anglijas pastorālajās ainavās un darba galvenajos varoņos apvienoju pats savu pieredzi un spēju iejusties 19. gadsimta mazpilsētas sadzīvē, ko būtiski nosaka manas zināšanas par attiecīgo laiku. Piemēram, Hetijas daili man nākas samērot ar, teiksim, blondās latvietes arhetipisko tēlu.

Kino ir konkrētāks, un filmas komandai ir stipri plašākas iespējas parādīt tieši to, ko pieredzējuši, domājuši un iztēlojušies. Par 13. gadsimta sadzīvi Alepo apkaimē vai Anatolijā es varu nezināt burtiski neko, tomēr, skatoties Ertugrulu, gūstu bagātīgu priekšstatu par tjurku ciltīm, mongoļu tikumiem un kara mākslu vai templiešu krustnešiem, kuri, reģionā nocietinājušies, tīko atgūt Jeruzalemi un paplašināt kristīgo pasauli. Respektīvi, ja grāmatu un kino samēro garīgās attīstības jautājumos un erudīcijā, kuru iespējams uzkrāt, tad cīņa ir uzvarēta, pirms sākusies. Tātad auglīgas atšķirības ir jāmeklē tālāk.

Abu mediju salīdzinājumu parocīgu ir darījis jauno seriālu garums, bet arī pilnmetrāžas filmai tuvā uzbūve – optika un citi tehniski aspekti, kadrējums, kompozīcija, scēnu, kostīmu un filmēšanas objektu vēriens, filigrāna aktierspēle un tēlu pamatīga ekspozīcija. It kā jau divas stundas garu filmu arī var skatīt līdzībās ar romānu – tās pamatā ir scenārijs, stāsta attīstība ir plūstoša un lineāra, „vizuālu teikumu” pēctecīga montāža. Tomēr tieši seriālā ieraugi, cik filma ir no grāmatas atšķirīga ar tās iespējām 2 stundās izstāstīt tēmu. Filma drīzāk līdzinās esejai, kurā liela daļa vēstījuma satura ir jārada pašam lasītājam. Tomēr filma ir arī svarīga mūsdienu seriāla veidolā, jo daudzi no šoviem tiek veidoti pēc kino un nevis ziepju operu principiem. Vikingi / Vikings (kopš 2013), Žilešu cepures / Peaky blinders (kopš 2013), Grimms / Grimm (2011-2017), Raganis / The Witcher (kopš 2019) un citi seriāli ir iespaidīgi ilgi stāsti ar kino raksturīgu dinamiku, vērienu un aktierspēli. Agrāko seriālu aktieru piedāvājums ievērojami atšķīrās no spēlfilmu nosacījumiem, tēli tika veidoti vienkāršāki un stereotipiskāki, it kā piemērotāki „darbaļaužu gaumei”. Ja abus kino formātus atbrīvojam no to šķiriskajām saknēm, iegūstam atšķirīgas pieejas, katru ar savām priekšrocībām.

Ir taču jauki katrā Puaro sērijā sastapt jau zināmo un patīkamo!

Stāstīšanas formālie un saturiskie paņēmieni atšķiras no seriāla uz seriālu. Piemēram, Vikingi ir īstena sāga. Visas sešas līdz šim ekranizētās sezonas ir elpu aizraujošs ceļojums kopā ar skandināvu valdnieku Ragnāru, viņa dēliem Bjornu Dzelzssāni, Ivaru Bezkauli, kara sievu Lagertu un citiem varoņiem. Tā ir gara un episka filma ar vienlaidus attīstību, iespaidīgām dabas, ceļojumu, kauju un sadzīves ainām, visupirms izsekojot Ragnāra sapņu īstenošanai Anglijas un Francijas zemju apsekošanā un karagājieniem, bet pēc viņa nāves – dēlu gaitām un savstarpējām cīņām par varu. Atšķirībā no Ertugrula, vēsturiski dokumentālā filmas liecība tiek ciešāk savīta ar stāsta teiksmainumu – Ragnāra eksistence nav pierādīta, par viņa varoņdarbiem vēsta sāgas un neskaidras laikabiedru liecības. Vikingos tiek uzsvērta dievu klātbūtne, piemēram, Ragnāram kara laukā ieraugot Odinu veca ceļinieka paskatā, vai gaišreģa vīzijās par valdnieka un viņa dēlu neizbēgamo nāvi.

Kadrs no seriāla "Vikingi / Vikings" (kopš 2013)

Plašas tēmu risinājumu iespējas piedāvā žanriskās variācijas, ne vien vēsturiskās precizitātes un beletristiskas iztēles samērā, bet arī klasisku kino paveidu rāmējumā – vesterns, detektīvs, trilleris vai zinātniskā fantastika. Vismaz man seriālu popularitāte ir viesusi cerību, ka atkal uzplauks fantāzijas žanrs, Grimms un Raganis ir divi lieliski paraugi. Pirmajā runa ir par Grimmu dzimtas atvasi mūsdienās, policistu, kurš pēkšņi cilvēkos sāk redzēt dažādu pasaku radījumu vaibstus. Izrādās, starp cilvēkiem dzīvo bebru, bišu, lāču, orku un citu sugu cilvēki. Par Grimma tuvu draugu un slepkavību izmeklēšanas sabiedroto kļūst vilkacis vegāns. Elegantais fantāzijas elementu izmantojums seriālā ļauj pievērsties cilvēka dzīvnieka dabas izpētei un atgādina par izsenās metaforikas efektivitāti. Kamdēļ cilvēki vēl arvien mēdz tetovēt dažādu dzīvnieku tēlus? Jo sevis izpratnē šādi salīdzinājumi palīdz. Grimmā tiek apvienoti kino un TV elementi – katra sērija attīstās ap konkrētu noziegumu, gluži kā ierastā detektīvseriālā. Tomēr sezonai ir arī kopplāns un virzība izaicinājumiem bagātā un bīstamā turpinājumā, kura noslēgums nav paredzams.

Raganis jau ir īstena fantāzijas filma, līdzīgi Gredzenu pavēlniekam / Lord of the Rings (2001–2003), Hobitam / Hobbit (2012–2014) vai Tumšajai fejai / Maleficent (2014). Stāsts ir par ragani Rivas Geraltu, un ragaņi ir īpaši trenēti un vairākām mutācijām pakļauti briesmoņu mednieki ar maģiskām spējām. Kāpēc raganis, ne burvis, filmā netiek atklāts, tādēļ, ja vēlaties uzzināt šīs mīklas atminējumu, jums jāpievēršas poļu rakstnieka Andžeja Sapkovska / Andrzej Sapkowski daiļradei, kurā balstīts šis seriāls un datorspēle ar tādu pašu nosaukumu.

Raganis ir stāsts, kuru baudīt, ļaujoties autoru sagādātajiem pārsteigumiem pasakainu tēlu veidolos – viens no iemesliem, kāpēc fantāzijas žanrs ir interesants. Ja teksts piedāvā semantisku augsni lasītāja personiskam pieredzējumam, tad attēlā domāto un iztēloto var iemiesot jutekliski tveramā, konkrētā veidolā. Bet tas taču reizēm ir tik svarīgi – otram parādīt, ko esi redzējis, uzzinājis vai iztēlojies. Tā parādīt, ka nav jāpaliek ar mazuma pēcgaršu par sarunas biedra nesapratni vai pārpratumiem.

Salīdzinājums ar grāmatu atsedz un padara uzskatāmu seriāla nozīmību. Tas sniedz izklaidi un ļauj patīkami pavadīt laiku, bet arī saistās ar izziņu un spēju izkopšanu. Seriāls ļauj ieskatīties pagātnē, svešzemju iemītnieku sadzīvē un iztēlotās pasaulēs; redzēt un apskatīt to, kas grāmatā ir vien ieskicējams, lai cik uzticīgs realitātei būtu rakstnieks. Turklāt, līdzās podkāstiem, klausāmgrāmatām un televīzijai, seriāls piedāvā cita veida iesaisti stāstā, kas ir iegremdējošāka (immersive), – atšķirībā no rakstīta vārda, attēls skatītājam piedāvā attālinātas klātbūtnes pieredzi. Un labs stāsts ir kā ceļojums, no kura atgriezties ar dažādiem ieguvumiem.

Kadrs no seriāla "Raganis / The Witcher"

Atsauces:

1. Mambrol, N. Christian Metz and Film Theory // https://literariness.org/2018/03/20/key-theories-of-christian-metz/ [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:


Dace
17.06.2020, plkst. 02:21

"Respektīvi, ja grāmatu un kino samēro garīgās attīstības jautājumos un erudīcijā, kuru iespējams uzkrāt, tad cīņa ir uzvarēta, pirms sākusies." Kas ir tā Grāmata un kas ir tas Kino, ar ko šie iespaidīgi ilgie "stāsti ar kino raksturīgu dinamiku, vērienu un [filigrānu] aktierspēli" tiek līdzināti? 19. gs. reālistiskais romāns un...?

Karlis Verpe
17.06.2020, plkst. 11:56

Dace, paldies Jums par komentāru. Jūsu citētajā teikumā apspēlēju priekšstatu, ka "grāmatas garīgi attīsta un pilnveido, savukārt kino drīzāk izklaidē". Respektīvi, runāju par priekšstatu, kuru pa reizei ir nācies sastapt sarunvalodās un kuram līdzīgi priekšspriedumi, manuprāt, ir darbīgi Meca attēlteorijā. Tātad, ja šādu priekšstatu ņem nopietni, grāmatas zaudē, jo kino var saskaitīt daudz un dikti pazīmes, kuras kiecina par tā positīvo ietekmi uz garīgu izaugsmi. Attiecīgais teikums apvērš oriekšstatu, nevis apgalvo vai liek vietā jaunu - "kino attīsta vēl labāk".



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi