„Dzimtene”. Atmiņu ceļojums uz Lietuvu

Mazliet svešāds lietuvietis atceļo no aizjūrām un viesojas mātes dzimtajās mājās. Pagaidām nevar paredzēt, kuri atmiņu kadri izrādīsies nākotni transformējoši, tāpēc mūsu varonim aizgūtnēm jātver un apziņā jānoglabā tie visi.

Lietuviešu izcelsmes režisors Toms Vengris savā pilnmetrāžas spēles debijā Dzimtene / Gimtine (2019) turpina tautieša un slavenā amata brāļa Jona Meka vadmotīvu, ko reiz pieredzējām kinodarbā Atmiņas par ceļojumu uz Lietuvu / Reminiscences of a Journey to Lithuania (1972). Bet šī ir pilnīgi cita filma, lai arī tikpat personīgi runā par to pašu sašķeltās identitātes jautājumu.

Ir 1992. gads, Lietuva ir neatkarīga, un klusējošajam puikam Kovam (Mats Metlevskis) ir divpadsmit gadu. Viņam ir arī elektronisks rokaspulkstenis un pilna mugursoma amerikāņu saldumu, kurus viņš atvedis no Bostonas mājām. Mātes dzimtenē Lietuvā Kovs viesojas pirmoreiz, un šī filma ir par viņu. Lai gan varbūt savādi tā sacīt, jo šajā stāstā viņš ir drīzāk pasīvs vērotājs nevis cīņasspara pārņemts jaunās pasaules atklājējs. Galu galā tie ir pieaugušie, kuri sēžas pie žiguļa stūres un traucas turp-atpakaļ pa Lietuvas lauku ceļiem, nervozi kārtojot īpašuma tiesības,

bet Kovs sēž aizmugurējā sēdeklī, vēro mātes pakausi un noklausās svešās sarunās;

ceļojumā uz Lietuvu viņa skatiens aizķeras aiz gaistošiem mirkļiem, kur ziedošas, salijušas pļavas mijas ar dzīvoklī saspiestiem radiniekiem, kas vēlas tikšanos svinīgi atzīmēt.

Pagaidām viņa dzīve risinās kaut kur paralēli lielo cilvēku problēmām, un Kovs sevi izpauž caur nelieliem protesta un agrīnās pusaudzības žestiem – lidostā nozog erotisku žurnālu vai iespļauj matos košļeni kādai pievilcīgai meitenei. Tomēr nepieciešamība kļūt līdzdalīgam šajā savādajā postpadomju pasaulē kļūst arvien akūtāka, un Kovs izdomā pats iemācīties vadīt auto. “Pārvietošanās kā dzīvošanas, domāšanas un jušanas veids. Nekad nebūt mājās. Vienmēr atrasties kustībā,” reiz dienasgrāmatā rakstījis Meks, un nākamo pusotru filmas stundu tā kļūst par eksistences formulu arī Kovam un viņa mātei Viktorijai, lai arī tieši māju un piederības meklējumi ir galvenais iemesls viņu tālajam ceļam.

Bērna skatpunkts kā konceptuāls risinājums atklāt 20. gadsimta robežbrīžus Baltijas jaunākajā kino telpā ir nu jau ierasta parādība. Šoreiz atveidojamais laikmets tiek ne tik daudz padziļināti pētīts, kritizēts vai idealizēts, bet gan izmantots kā pretrunīga, mežonīga spēles telpa, kurā iekomponēt psiholoģisku vēstījumu. Tieši skatiens kļūst par galveno dramaturģijas līdzekli, un tajā liels nopelns ir operatoram Audrjum Kemežim. Smalkais kameras darbs diemžēl kļuvis par Kemeža pēdējo radošo liecību.

Skatītājs nereti raugās ar Kova acīm, un mātes slēgtās pasaules detaļas tiek atklātas, lūkojoties caur pusaizvērtām durvīm, loga stiklu vai grāmatplaukta spraugām.

Kadrā kaut kas vienmēr aizsedz skatu uz būtisko.

Šis paņēmiens ir gaužām vienkāršs, taču efektīgs, un ļauj sajust pieaugošā bērna mulso stāvokli, esot izslēgtam no ģimenes drāmas. Rokas kamera no attāluma tver tuvplānus, un tai piemīt vuāristiska novērojuma raksturs. Tā ir gluži vai spiegu filma, un „spiegu bērna” Kova galveno misiju sauc „māte”. Kopā ar puiku skatītājs uzlasa informācijas druskas un uzzina par vecāku šķiršanos, Viktorijas jaunajām attiecībām un vietējo bandītu mēģinājumiem atsavināt zaudēto dzimtas īpašumu.

Spoža un iedarbīga ir Severija Janušauskaite Viktorijas lomā. Aktrise, kas atzinību turpina gūt starptautiskajā kinovidē, savdabīgi spoguļo savas varones attiecības ar dzimteni. Atgriežoties viņa joprojām iekļaujas tajā pašā valodas un kultūras kodā, bet aizrobežu karjera piešķir aktrises klātbūtnei kaut ko intuitīvi svešu, kas ekrānā rezonē ar dēla sajūtu par mātes nepieejamību, noslēpumainību. Viktorija ir vairāk ideja, nekā dzīvs cilvēks, līdz pat noslēdzošajai ainai, kad beidzot viņi abi kadrā nostājas viens otram blakus, un nekas vairs neaizsedz skatu uz bezgalīgo jūru.

Nepārejošo attāluma un atvešinājuma sajūtu papildina Kārļa Auzāna gaisīgā, gluži vai vizuāli puscaurspīdīgā, aizplīvurojošā mūzika, kas ieaijā sapņainā ritmā. Audiovizuālā sintēze liek domāt par derealizāciju kā psiholoģisku aizsargmehānismu, kas izraisa savādas, sapņainas attiecības ar realitāti, kuru līdz galam apzināties un pieņemt varonim varētu būt pārāk traumatiski. Ceļojums uz Lietuvu ir kā nomoda sapnis, ko veido nesaistītu mirkļu virtene. Dažkārt tie ir apburoši, “īsi skaistuma uzplaiksnījumi”, kā sacītu Meks (piemēram, lietainā aina dīkajā autodromā), bet citkārt notiekošais liek kaunā aizmiegt acis. Tas būs nākotnes Kova uzdevums – izvērtēt šo atmiņu svaru.

Te nu jānonāk pie vienas no kinodarba atslēgām – ASV dzimušajam un augušajam režisoram Vengrim filmas izejviela ir viņa paša bērnības atmiņas par atgriešanos Lietuvā.

Atmiņu telpā režisors meklē savam kino mājas, taču, par laimi, neiegrimst pārestetizētā nostalģijā.

Jaunais mākslinieks uzņemas risku uzsākt savu režijas ceļu, runājot par vispersoniskāko. Meka “dienasgrāmatas kino” varētu būt radikāls šādas filmveides piemērs; Dzimtenē fakti tomēr ir pārstrādāti caur fikcijas filtriem, eleganti attālinot kinostāstu no stāstītāja biogrāfijas. Un tomēr kaut kur Vengra sajūsmā par pašam tik zīmīgā laikmeta rekonstrukciju nepamanīta pavīd kāda būtiska problēma – spēles noteikumi ir caurcaurēm skaidri jau filmas sākumā. Mātes naivums, ielaižoties attiecībās ar nesimpātisko mīlētāju Romu (Darjus Gumausks), kombinācijā ar deviņdesmito gadu džungļu likumiem – šis nepatikšanu kokteilis ir tik paredzams, ka atliek bezspēcīgi noraudzīties, kā tas īstenojas. Kaut arī filmas vienkāršais, rāmais plūdums dod gana daudz telpas katram pašam to piepildīt ar jēgu, sižeta pašsaprotamība mazliet garlaiko.

Kad Meks devās kino svētceļojumā uz Lietuvu, viņš vēlējās dzimteni ieraudzīt tādu, kāda tā bija tolaik, kad viņš to bēgļu gaitās bija pametis. Atrast un fiksēt nemainīgo. Šķiet, līdzīgi arī Vengris restaurē savu bērnību, lai tajā ieraudzītu un visiem pavēstītu ko universālu, šodienas gaismā atpazīstamu. Bet kas tas ir? Vai mierinājums, ka mājas drīkst būt arī cilvēks sev pats, nevis fiziska adrese?

Filmas Dzimtene seanss 4. maija Latvijas filmu maratona programmā - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi