„Cojs”. Autobuss debesīs

Ideja filmas centrā likt padomjlaika krievu rokmūzikas elka Viktora Coja tēlu ir riskanta – viņu mūsdienās par neaizskaramu un svētu tur ne tikai vecie andergraunda rokeri, bet arī prokremliskās propagandas „oficiālais” kultūras kanons. Jebkurš mēģinājums “paskatīties citādāk” saskaras ar niknu pretestību no visām pusēm.

Kinokritiķe Olga Gaļickaja raksta: “Sadomātā, dzīvotnespējīgā ideja, kuru Učiteļs spītīgi iznēsāja gadus desmit, radījusi anēmisku, garlaicīgu kino.” Mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis to nosaucis par Viktora Coja dzīves un nāves piemiņas nodevību. Coja dēls Aleksandrs un tēvs Roberts uzrakstījuši vēstuli Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam ar lūgumu “organizēt pārbaudi” un “pieņemt nepieciešamos mērus”, lai novērstu Coja nomelnošanu. Ko tad tādu atkal ir sastrādājis cienījamais un skandalozais režisors Aleksejs Učiteļs, kura filmu Matilde (2017) par Krievijas imperatora mīļāko – baletskolas absolventi – jau centās aizliegt un neielaist kinoteātros?

Filmas Cojs darba nosaukums bija 47 – tas bija uzraksts uz kasetes, kas liktenīgās avārijas brīdī atradās Viktora Coja mašīnā. Beigu beigās dot filmai nosaukumu Cojs un panākt, ka visos aprakstos tiek atkārtota frāze “filma, kurā paša Coja nemaz nav”, no režisora puses bija zināma poza. Tāda pati poza ir arī beigu titros ierakstītā frāze “Jebkāda sakritība ar reāliem cilvēkiem un notikumiem ir nejauša” – skaidrs, ka tai ir tikai juridiska loma, jo domstarpību un iespējamu tiesvedību ar Viktora Coja radiniekiem, draugiem, kolēģiem, producentiem un citiem režisoriem bija gana daudz jau filmas tapšanas laikā. Dziedātāja dēls pieprasīja, lai filmā netiktu izmantoti varoņu prototipu vārdi, režisors Rašids Nugmanovs neatļāva izmantot kadrus no savas filmas Adata / Игла (1988), komponists Igors Vdovins, kas strādājis ar grupas Kino mūzikas projektu Simfoniskais Kino, atteicās rakstīt skaņu celiņu.

Pati pievēršanās tēmai (nemaz nerunājot par tās interpretāciju) ietver sevī daudzus riskus – Coju mūsdienās par neaizskaramu un svētu tur ne tikai vecie andergraunda rokeri un saldinātās popmūzikas zvaigznes, to kultūras kanonā iekļāvuši arī prokremliskā valstiskuma propagandas kanāli. Jebkurš jauns mēģinājums “paskatīties citādāk” vai pārvērtēt Coja devumu saskaras ar niknu pretestību, klaigām un nievām.

Pirms pāris gadiem dabūja trūkties tobrīd mājas arestā esošais Kirils Serebreņņikovs – viņa filma Vasara / Лето (2018) tika gānīta kā pilnīgi neatbilstoša, nepareiza un necienīga,

neko nelīdzēja arī vēlāk iznākušais making of dokumentālais pielikums Pēc vasaras / После лета (2018, sākotnēji dokumentālās ainas bija domāts iemontēt spēlfilmā, taču kopējā hronometrāža izrādījās pārāk gara), tajā intervētie Coja laikabiedri jau bija paspējuši negatīvi izteikties par sadomāto scenāriju, neprecīzajām detaļām, galīgi nesaprasto laikmeta garu utt.

Coja nāves gadadienā uzņemtā Krievijas centrālā televīzijas kanāla dokumentālā filma Cojs. Zvaigzne augstu debesīs / Цой. Высокая в небе звезда (2020) izraisīja pamatīgu sašutumu fanu lokā – šajā filmā kā Coja draugi, kolēģi un pazinēji intervēti režisors Ņikita Mihalkovs, kanāla Russia Today galvenā redaktore Margarita Simonjana, popmūzikas producents Josifs Prigožins un estrādes zvaigzne Poļina Gagarina, kas Coja dziesmas kaverversiju izpildīja Uzvaras dienas lielkoncertā.

Alekseja Učiteļa spēlfilma priekšplānā izvirza praktiski nevienam nezināmu, taču dramatisku personāžu – autobusa šoferi, kura vadītajā Ikarus 1990. gada 15. augustā ietriecās moskvičs ar Coju pie stūres.

Filmā ne tikai mainīts šofera vārds un tautība (no latvieša Jāņa uz Latvijas krievu Pāvelu), bet arī biogrāfija – scenārija autori viņam liek ne tikai kļūt par rokzvaigznes nāves cēloni, bet pēc tam vēl arī transportēt zārku ar mirstīgajām atliekām uz Ļeņingradu. Ceļā līdzi dodas raiba un brīžiem pamatīgi iereibusi kompānija – Coja bijusī sieva Marina ar piecus gadus veco dēlu un savu tagadējo draugu Riku, grupas producents Raizens, fotogrāfe-fane Vika un pēdējā dzīvesbiedre Poļina.

Pieteikumā pasludinātais, ka tā ir klasiska ceļa filma, īsti neatbilst patiesībai – pats ceļš aizņem knapi trešdaļu no filmas garuma –, taču

varoņu attiecības, to izaugšana un nobriešana, pamazām iepazīstot citam citu šajā nebūt ne patīkamajā pārbraucienā, ir dramaturģiski un kinematogrāfiski attaisnotas, liekot ar interesi sekot citādi visai vienmuļajam filmas ritumam.

Mazliet detektīvintrigas (garāmejot tiek pārcilātas dažas versijas par to, “kurš varētu būt vainīgs”, bet tikpat ātri tās tiek atmestas), mazliet atturīgas iemīlēšanās un pat pāris seksa ainas, aizkustinoši parādīta skarbā un nerunīgā autobusa šofera un apmulsušā puikas sadraudzēšanās, kas palīdz (šķiet, abiem) tikt galā ar pārdzīvoto traumu.

Te jāpiemin galvenā varoņa atveidotājs – režisors izvēlējies sadarboties ar senu paziņu, aktieri Jevgeņiju Ciganovu, kurš ienāca kino ar spožu lomu Alekseja Učiteļa 2003. gada filmā Pastaiga /  Прогулка, kur spēlēja divdesmit gadus vecu romantisku ciniķi. Šobrīd viņa filmogrāfijā ir 77 kinolomas (Ciganovs bijis gan Brestas cietokšņa aizstāvis un Sevastopoles kauju dalībnieks, gan Krievijas cars, kņazs, bende, izmeklētājs, narkomāns ar iesauku Dārzenis, utt.), viņam ir astoņi bērni un brīnišķīga, nekustīga sejas faktūra, kas ļauj režisoram strādāt ar to kā tēlniekam ar akmeni. Filmā darbojas aktiera profils, acu skatiens un poza – nesatricināmā šofera tēls ir izveidots lieliski un likumsakarīgi noved pie skatītāja simpātijām.

Uz viņa fona visai bāli izskatās pārējie iesaistītie aktieri, ja neskaita Ingu Tropu, kas spēlē izmeklētāju Ilzi Jass. Viņai filmā ir atvēlēta pietiekami nozīmīga vieta un vairākas spožas epizodes, radoši izmantota pāreja no latviešu valodas uz krievu valodu (brīžiem – krievu ar latviešu akcentu un brīžiem – latviešu ar krievu akcentu), nav tikai saprotams, kāpēc Latvijas radio korespondents kādā brīdī uzdod izmeklētājai jautājumu lauzītā krievu valodā un viņa tieši tāpat viņam atbild).

Krievijas roka tusiņa kompānijas ierašanās Latvijas mazpilsētā izskatās ticami un spilgti; mazāk ticami atveidoti fanu pūļi, kas padzirdējuši par sava elka nāvi un savelkas uz ielām, veido barikādes uz šosejām un beigu beigās šturmē kapsētu.

Latviešu skatītājs filmā viegli ievēros ģeogrāfiskus feilus – autobuss no Coja avārijas vietas toreizējā Tukuma rajonā dodas uz Ļeņingradu, maršrutā iekļaujot Kuldīgu un Ventas tiltu, pēc kāda laika tuvojas Raunai, apmet līkumu un finālā atrodas uz prāmja jūrā, taču Rīgā tā arī neiebrauc. Izmeklētāju sarunai par Coja pēdējo makšķerēšanas vietu vajadzētu notikt pie Rīdeļu ezera (visticamāk, Cojs tajā rītā makšķerējis šajā meža ieskautajā ezerā) vai vismaz Ķesterciemā, bet filmā mēs redzam pamatīgu Karostas (?) molu. Protams, pieņemot, ka pats brauciens ir izdomāts un “jebkāda sakritība ir nejauša”, tam varētu arī nebūt nozīmes, taču ģeogrāfiskās neprecizitātes ir acīmredzamas.

Lieliska ir kāda cita filmas vadlīnija – Coja pēdējās demo kasetes liktenis.

Tajā bija Plieņciemā ierakstītās dziesmas, kas vēlāk kļuva par grupas Kino pēdējā, Melnā albuma pamatu. Filmas versijā šī kasete atradusies mašīnas atskaņotājā, un Cojs nepamanīja pretimbraucošo autobusu tāpēc, ka bija noliecies, lai to ieslēgtu. Jautājums par to, kur palikusi kasete un vai tajā tiešām bija pēdējās Coja sacerētās dziesmas, nodarbina ne tikai filmas varoņus, bet raisa pamatīgu intrigu arī skatītāju prātos.  Nestāstīšu filmas finālu, bet citus faktus ikviens var atrast Vikipēdijā un YouTube – Coja mašīnā skanējis grupas Novije Kompozitori jaunākais ieraksts, pavisam konkrēti – ironiskā dziesma Tieši šodien, tieši tagad.

Laikraksts Argumenti i fakti raksta: “Problēma ir tajā, ka filmas fabula praktiski ir pilnībā izdomāta.” Komsomoļskaja Pravda: “Ja godīgi, par kaut ko tādu scenāristiem vajadzētu noraut rokas... Un nevajag nevienu sūdzēt tiesā vai aizliegt. Šo filmu visi aizmirsīs pēc nedēļām divām.”. Laikrakstā Izvestija savukārt teikts: “Lai pilnībā novērtēto jauno Učiteļa filmu, ir nepieciešams ne tik daudz pārzināt Coja mantojumu (var arī vispār neko par viņu nezināt, tā pat ir labāk), cik orientēties Bībeles sižetos.”

Es piebilstu, ka filma ir par to, kā turpināt dzīvot pēc tam, kad noticis nelabojamais, kad ir zaudēts kaut kas svarīgs un dārgs; kā saprast, kas tad īsti ir tas, ko tu esi zaudējis, un ko beigu beigās patiešām ir vērts saglabāt.

Filma Cojs pieejama straumēšanas platformās:

Kino Bize / Mājas kino - ŠEIT
Shortcut.lv -
ŠEIT
Go 3 - ŠEIT

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi