Tēvs Nakts. Saruna pirms filmas

Rīgas starptautisko kinofestivālu 18. oktobrī atklāj filmas "Tēvs Nakts" īpašais seanss, jau no 25. oktobra divpadsmitā Simtgades filma nonāks kinoteātru repertuārā. Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākais darbs Kino Rakstos tiks analizēts vairākkārt, bet vispirms – Riga IFF radošās direktores Sonoras Brokas vadīta saruna, kuras pavisam īsā versija izskanēja LR 3 programmas „Klasika” raidījumā „Piejūras klimats”, bet Kino Rakstos lasāma visā garumā. Sarunā piedalās filmas režisors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts un Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

Latvijas Radio studijā - Dāvis Sīmanis, Lolita Tomsone un Andrejs Rudzāts

Sonora Broka: - Dāvi, 2016. gadā uz ekrāniem iznāca tava pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Pelnu sanatorija, par Pirmā pasaules kara beigām. Vai tu jau tolaik  strādāji pie savas nākamās filmas par Otro pasaules karu?

Dāvis Sīmanis: - Jā, filmas noslēguma periodā tika strādāts pie pirmajiem scenārija uzmetumiem, kaut kāds Pelnu sanatorijas fons varbūt sakrita ar ideju apmaiņu un izstrādi filmai Tēvs Nakts, ar Žaņa Lipkes dzīvesstāstu, un varbūt tāpēc pelnu-sanatorijiskas noskaņas varētu būt jūtamas arī šajā filmā, kaut gan abas filmas tomēr ir stipri atšķirīgas pēc vēstījuma. Pirmā filma vairāk tikai iezīmē kaut kādu neizbēgamību un neatrisinātību, bet varbūt otrajā, pat neskatoties uz to, ka holokausts ir varbūt pat lielākā traģēdija cilvēces vēsturē, tomēr cilvēcības apliecināšana, kas tur parādās, arī dod kaut kādu, kaut vai minimālu, bet cerības staru.

Sonora Broka: - Kā tu nonāci pie domas, ka nākamā filma jāveido par Žani Lipki? Kas bija primārs – vēsturiskais periods, vai tomēr tu jau biji pazīstams ar viņa dzīvesstāstu un personību?

Dāvis Sīmanis: - Man patiesībā bija liels pārsteigums, ka nemaz tik daudz cilvēku nav pazīstami ar viņa dzīvesstāstu. Es domāju, Lolita par to kaut ko var pateikt, kāpēc tas tā ir, bet

man tas likās it kā pašsaprotami, ka Žaņa Lipkes stāsts ir zināms.

No kino viedokļa vienmēr personāži, kuri kaut kādā ziņā ir līdz galam neizskaidrojami, varbūt mazliet mīklaini un interesanti ar dažādām savas personības šķautnēm, protams, izraisa dabisku vēlmi par viņiem veidot filmu. Šajā gadījumā Žanis Lipke, protams, ir turpat vai ideāls varonis tam, lai par viņu taisītu filmu, lai par viņu domātu kinematogrāfiskos terminos. Tāpēc situācija, ka Gints Grūbe, šīs filmas producents, atgādināja par Žaņa Lipkes personu sakarā ar Ineses Zanderes grāmatu Puika ar suni, bija vienkārši tāds ierosinājums, tūlītējas režisora gēna reakcijas vai režisora vēlmju izraisītājs.

Johanna un Žanis Lipkes pie savas mājss Ķīpsalā 20. gadsimta 80. gados. Foto: Žaņa Lipkes memoriāla krājums

Sonora Broka: - Lolita, festivāla Riga IFF viesi bieži viesojas pie jums Žaņa Lipkes memoriālā, viņiem tas vienmēr ir ārkārtīgi brīnišķīgs atklājums un piedzīvojums, un, protams, viņi uzdod jautājumu – vai kāds par šo ir taisījis filmu?

Vai arī ārpus mūsu viesu, kinocilvēku vizītēm reizēm gadās kāds, kurš saka – „jā, par šo ir jātaisa filma!”?

Lolita Tomsone: - Jā, turklāt vēl iesaka, tieši kāda filma jātaisa, atkarībā no tā, kurš Žaņa Lipkes dzīves aspekts vairāk uzrunājis. Vai nu tā klusā un neapdziedātā varonība – izglābt tik daudz cilvēku kara apstākļos, burtiski veidojot pašam savu draugu pagrīdi –, vai arī tas, ka viņš bijis kontrabandists un staigājis pa Rīgu, pat īpaši meklēdams tos, kurus viņš varētu izglābt un paglābt kaut kādos neiespējamos brīžos... Un ieteikums vienmēr ir – taisīt riktīgu piedzīvojumu filmu, jo, piemēram, Žanis gandrīz vai gribēja visus paslēptos ebrejus uzlikt uz laivas un mukt uz Zviedriju; tad kā tas viss būtu bijis...
Apmeklētāji parasti ir pārsteigti, ka tikai tagad top pirmā filma par viņu. Pirms tam ir bijusi dokumentālā filma, ļoti maz pazīstama - Rodrigo Rikarda Glābēji un izglābtie (2000, 29').

Sonora Broka: - Vai tu zini kaut ko vairāk, vai tā ir tiesa, ka Stīvens Spīlbergs esot interesējies par Žani Lipki, veidojot filmu Šindlera saraksts?

Lolita Tomsone: - Tā man stāstīja [muzeja idejas autori un dibinātāji] Sukuts, Augusts, un Māris Gailis, bet sīkāk tiešām neko nezinu.

Viens no Žaņa Lipkes memoriāla dibinātājiem Māris Gailis, projekta autore Zaiga Gaile un filmas "Tēvs Nakts" producents Gints Grūbe filmas uzņemšanas laikā Ķīpsalā. Foto: Kristaps Kalns

Sonora Broka: - Dāvi, atgriežoties pie filmas ieceres, - kādu tu iedomājies šīs filmas skatītāju, kam tu to veidoji?

Dāvis Sīmanis: - Man nekad nav patikusi ideja par skatītāju dalījumu kaut kādās grupās vai sociālā fokusa iedaļās. Man liekas, skatītājs – jebkura vecuma, jebkura dzimuma, jebkuras politiskās pārliecības vai jebkāds cits skatītājs – tajā brīdī, kad viņš nonāk kaut kādā kopīgā laiktelpā un iztēles telpā ar ekrānu un filmu, tur sākas kaut kāds refleksijas process, un, man liekas, ja tas notiek, tad filma var būt piemērota jebkuram. Šajā konkrētajā gadījumā es pilnīgi noteikti nedomāju par kādu konkrētu skatītāju, es domāju par to, lai būtu filma, kas ir apliecinājums liela cilvēka dzīvei, bet vienlaikus arī vēsturisks vēstījums, kurš parāda vēstures drāmu vai vēsturisku procesu fundamentalitāti. Tas man ir pats svarīgākais.

Man vienmēr licies, ka režisori, kuri apgalvo, ka pazīst savu skatītāju un zina, kam viņi taisa šo filmu, viņi vienkārši ir atklāti meļi.

Es domāju, režisori to saka tikai tādēļ, lai iegūtu naudu kaut kādos Eiropas struktūrfondos, tad viņi tāda veida pārliecību pauž. Patiesībā viņi nezina, un īstenībā vienīgais, par ko režisoram patiešām vajadzētu domāt – kā viņš pats attiecas pret šo konkrēto filmu, pret konkrēto vēstījumu. Man šķiet, ka es, vismaz daļēji, esmu bijis godīgs attiecībā uz to, ko mēs ar savu radošo grupu esam mēģinājuši realizēt.

Sonora Broka: - Kā tas bija izpētes posmā un darbā pie scenārija – vai pirmavots bija Ineses Zanderes darbs, vai jūs balstījāties muzejā pieejamos materiālos, vai arī intervējāt kādus cilvēkus, kuriem ir atmiņas par Žani Lipki?

Dāvis Sīmanis: - Tā bija sintēze no visiem šiem dažādajiem izpētes virzieniem. Sākotnējais impulss nāca no Ineses Zanderes literārā darba, bet tagad – arī Lolita, kura jau ir redzējusi vienu no filmas darba versijām, visticamāk, var apliecināt, ka filma tomēr aizgājusi citā virzienā, nekā Zanderes grāmata. Es domāju – tas varbūt ir pat labi, ka literārais darbs pastāv savā formā un runā ar saviem vārdiem, un tad ir filma, kas runā citos vārdos, nevis mēģina kaut kādā veidā konkurēt ar šo literāro pirmavotu. Manuprāt, tur nav nekādu pretrunu, tas ir pat labi, ka viens kaut kas var pamudināt notikt kaut kam citam. Tāpēc šajā gadījumā – jā, noteikti, sākotnējais punkts ir Ineses Zanderes darbs, bet tas vēlāk apaudzēts ar ļoti nopietnu izpēti attiecībā uz dažādiem Žaņa Lipkes dzīves aspektiem.

Foto no Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Sonora Broka: - Ja runājam par filmas vizuālo tēlu, par estētiku, tas atkal ir kaut kas pavisam citādāks, nekā tavas iepriekšējās filmas – jau minētā Pelnu sanatorija, arī Escaping Riga. Kā veidojās jaunās filmas tēls? Vai to ietekmējuši kādi kanoni, kā veido filmas par holokaustu? Varbūt tur ir kādas atsauces uz tev tuviem režisoriem, varbūt tas tomēr ir turpinājums tavām iepriekšējām filmām?

Dāvis Sīmanis: - Es domāju, uz šo jautājumu vislabāk varētu atbildēt [operators] Andrejs Rudzāts, jo tieši viņš ir lielā mērā atbildīgs par filmas veidolu, kāds tas ir.

Mūsu līdzšinējā sadarbība vienmēr ir bijusi tāda, ka mēs ar katru filmu kaut ko mēģinām mainīt, varbūt pat eksperimentēt.

Andrejs Rudzāts: - Sākot darbu pie šīs filmas, protams, nācās diezgan daudz gan lasīt, gan skatīties dokumentālas liecības par šo periodu, un viens, kas tiešām mulsināja, bija pilnīgā nesaprotamība, kā vispār varēja notikt kaut kādas lietas, kas tolaik ir notikušas. Ar laiku, vairāk par to padomājot, nonācu pie secinājuma, ka būtībā tajā brīdī neviens īsti vēl neko nesaprata. Neviens nezināja, kā beigsies karš, neviens nezināja, kāda būs jaunā vara. Neviens neko nezināja. Un tad, sākot darbu pie filmas, es sapratu, ka, iespējams, šī neskaidrības atmosfēra tad arī ir tas ceļš, kas mums būtu jāiet, - ka viss ir tādā nesaprotami neskaidrā gaismā un mēs īsti redzam tikai kaut kādus fragmentus un lauskas no tā, kas notiek.

Centrā - operators Andrejs Rudzāts. Foto: Kristaps Kalns

Sonora Broka: - Kas šajā filmā bija lielākais izaicinājums operatoram?

Andrejs Rudzāts: - Gan operatoram, gan māksliniecei Kristīnei Jurjānei, protams, ļoti sarežģīti bija tas, ka nācās strādāt vidē, kuru mēs visi it kā zinām. Tā ir Rīga, Ķīpsala, un šobrīd, protams, Ķīpsalā nav vairs gandrīz nekā no tā, kas bija kara laikā.

Ķīpsala ir ļoti mainījusies, tāpēc mums nācās ļoti daudzas lietas rādīt pa tādu, es teiktu, nelielu atslēgas caurumu – skatīties uz šo pasauli tādu, kāda tā, iespējams, varēja būt.

Dāvis Sīmanis: - Ja mēs papētām arhīva materiālus, fotogrāfijas, kinodokumentus, tad var konstatēt ļoti interesantu lietu – paiet šis viens padomju okupācijas gads, pēc tam vācu armija ienāk Rīgā, un Rīga vairs ne tuvu nav tā skaistā, nopulētā pilsēta, kādu mēs to mēģinām iztēloties, domājot par starpkaru periodu. Tur jau ir kaut kāda tāda nolaistība un netīrība, tāda vides smagnējība. Tāpēc es domāju, ka viens no pārmetumiem mūsu filmai, iespējams, būs tas, ka mēs cenšamies būt tieši un patiesi attiecībā pret vidi, kāda tā tolaik izskatījās. Kāds teiks – nē, tā taču nav Rīga, tālaika Rīgai jābūt skaistai, ar perfektām fasādēm, jūgendstila glorifikācija un tamlīdzīgi; nekas tāds, ko jūs tur rādāt, nav īsts... Bet patiesībā tieši tas ir pierādījums operatora un mākslinieces īpašajai sadarbībai, ka viņi spējuši rekonstruēt tādu vidi, kura ir degradēta un smaga, kura jau piedzīvojusi kara ietekmi, bet ir īsta, šī vide vienlaikus ir autentiska, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Sonora Broka: - Šī ir jau otrā pilnmetrāžas spēlfilma, Dāvi, ko tu esi veidojis kopā ar operatoru Andreju Rudzātu un mākslinieci Kristīni Jurjāni. Kādēļ tieši šāds komandas sastāvs, kas ir tas vienojošais?

Dāvis Sīmanis: - Ļoti vienkārši, tas jau iznāk pat pēc režisoru rokasgrāmatām – jāstrādā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem tu esi strādājis iepriekš, ja esi pārliecinājies, ka jūs spējat uztvert viens otra idejas pusvārda režīmā un savstarpēji sadarboties. Mēs visi trīs ļoti viegli uztveram notiekošo, mēs ļoti ātri adaptējamies jauniem nosacījumiem un arī spējam domāt vienā virzienā. Piemēram, šajā gadījumā, neskatoties uz filmas patiešām drūmo vai vēsturiski skumjo fonu, mēs tomēr spējām arī saglabāt tādu, kā lai saka, bezrūpīgu atmosfēru filmēšanas laukumā, kas, manuprāt, ir svarīga jebkurai filmai, lai tā izdotos.

Māksliniece Kristīne Jurjāne turas pie divu skursteņslauķu pogām. Foto: Kristaps Kalns

Sonora Broka: - Jums bija diezgan ekstremāli apstākļi filmēšanas laikā – gan lielais aukstums, gan pazemes filmēšana (ja tā vispār notika pazemē), gan arī ievērojami masu skati. Vai neviens no šiem aspektiem neietekmēja filmas gaitu neparedzētā virzienā?

Dāvis Sīmanis: - Neparedzētā ne, bet tas, kas, notika, bija interesanti – atsevišķos gadījumos filmēšanas grupa pilnīgi sāka dzīvot tādā vēsturiskā režīmā, uztverot notiekošo gandrīz kā īstu. Un īstenībā tas dažreiz pat rada problēmas. Piemēram, ja jums ir jāfilmē mežā, kur ir ļoti auksts, un ir pāri par divsimt cilvēkiem, kuri salst, tāpēc jums tas jādara ļoti ātri, bet jūs tajā brīdī sāksiet emocionēt par to, ko redzat, jo sākat pret to jau izturēties kā pret kaut ko autentisku un īstu...

Ļoti daudzi masu skatu dalībnieki tieši to atzīmēja, ka viņi pēkšņi šajā mežā un salā piedzīvojuši to patieso, vēsturisko šausmu situāciju.

Bet filmēšanas grupa to nevar atļauties, tāpēc varbūt tas lielākais izaicinājums ir – neskatoties uz pastāvīgo sajūtu, ka tu patiešām esi pietuvojies šim laikam un pats tajā dzīvo, tomēr visu laiku saglabāt arī to mazliet atsvešināto skatienu, spēt visu novērtēt racionāli un strādāt ar skaidru galvu. Tas patiesībā bija liels izaicinājums ne tikai galvenajiem radošajiem cilvēkiem, bet visai filmēšanas grupai.

Sonora Broka: - Lolita, man tev jautājums par Žaņa Lipkes memoriālu. Tā ir laikam vienīgā ar holokaustu saistītā piemiņas vieta, kas manī neiedveš stindzinošas bailes. Kas ir tas īpašais, kas veido šī muzeja unikalitāti? Kāpēc tur cilvēki jūtas ne tā, nekā citur?

Lolita Tomsone: - Es domāju, galvenais ir Zaigas Gailes arhitektūra un tas, ka ēka pārsteidz – sākumā šķiet, ka tu ieej malkas šķūnī, pēc tam vari maldīties pa muzeju, kas būvēts kaut kādā neparastā veidā, ļaujot tev gan apmaldīties, gan atrast pats savu Lipkes stāstu. Bet galvenais ir tas, ka ēka ir būvēta patiešām Lipkes ģimenes dārzā, joprojām Lipkes jaunākā dēla atraitne turpat vien blakus dzīvo. Pamatā ir, protams, gan modernā arhitektūra, gan Viktora Jansona veidotais Lipkes ģimenes stāsta izklāsts, bet arī tas, ka mēs rudenī apmeklētājam varam teikt – re, šī ir Žaņa stādītā ābele, un mums joprojām āboli krīt pāri sētai. Muzejs nav atrauts no vides, kāda tā bija kādreiz.

Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā

Man paveicās, mēs vēl satikām arī vecos ķīpsalniekus, kuri tur nākuši ciemos, un cik varējām, esam viņus intervējuši. Un tas uzreiz atceļ visādus mēģinājumus kaut kā patētiski un cildeni stāstīt par Lipki, jo viņi stāsta, piemēram, par zivīm – par to, kā viņi nesuši zivis, lai pabarotu tos cilvēkus; par kaimiņienēm, kuras visu redzēja, bet nestučīja. Ir tomēr tā dzīvā saikne ar Ķīpsalu, kura, kā Dāvis teica, šobrīd izskatās pavisam citādāk, bet mums ir gan fotogrāfijas, gan liecības par to Ķīpsalu, kāda tā bija principā līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.

Un ir Herca Franka filmētie kadri, kur viņš nāk intervēt Johannu, Žaņa Lipkes sievu, kura bija visu šo glābšanas stāstu dalībniece, un ne tikai barotāja, bet arī, pārģērbusies par puiku, stāvēja uz vakts vai gāja uz geto nest ēdienu. [1992. gadā režisors Hercs Franks uzņēma Rīgas Videocentra producētu videofilmu Ebreju iela (104'). - Red. piezīme].

Tā ka tas viss turpat vien ir. Un, es domāju, Lipkes memoriāls mēģina atrast līdzsvaru starp moderno arhitektūru un to ļoti askētisko stāstu, un ģimeni, kurai jāpateicas par to, ka šie piecdesmit cilvēki, kuri bija lemti nāvei kā lielākā daļa Latvijas ebreju, tomēr atgriezās dzīvē un turpināja to. Daudzi atrada vai veidoja otrās ģimenes pēc tam, kad no viņu pirmajām ģimenēm nebija palicis pāri vairs neviens.

Sonora Broka: - Vai Žanis Lipke ir tikai mūsu vietējais varonis, vai tomēr par viņu zina arī ārpus Latvijas?

Lolita Tomsone: - Reizēm man šķiet, ka ārpus Latvijas zina pat vairāk, bet tā, protams, ir ilūzija. Kur gan patiešām zina vairāk – ebreju kopienā, memoriālā Jad Vašem un Izraēlā vispār. Nevar runāt par aizmirsto Lipkes stāstu, jo ebreju kopiena viņu neaizmirsa nevienu brīdi. Tie esam mēs, kas tikai tagad par viņu uzzinām, daudzus, daudzus gadu desmitus vēlāk. Un tad, kad saka – nu jā, bet neviens par viņu nezināja! –, ir jāatceras, ka, teiksim, 1963. gada žurnālā Zvaigzne, kas vispār bija ļoti lasīts žurnāls, tika publicēts milzīgs stāsts tādā padomju publicistikas literārajā žanrā – par Žani, par to, ko viņš darīja, par ebrejiem, ko viņš glāba, par vācu ebrejietēm, māti un meitu, ko viņš pasargāja. Kaut kādi cilvēki un lasītāji noteikti bija par viņu dzirdējuši.

Žanis un Johanna Lipkes (priekšplānā) ar izglābtajiem 1945. gadā. Žaņa Lipkes memoriāla krājums

Sonora Broka: - Tātad tu jau esi redzējusi filmu?

Lolita Tomsone: - Es esmu redzējusi priekšpēdējo versiju...

Dāvis Sīmanis: - Man liekas, vēl pirms-priekšpēdējo.

Sonora Broka: - Vai tev bija pārsteigums, noskatoties filmu? Vai tas ir tāds Žanis Lipke, kādu tu esi uzbūvējusi no tā, ko esi lasījusi un iepazinusi?

Lolita Tomsone: - Es, par laimi, nācu uz filmu ar domu, ka Žanis Lipke nebūs tāds, kādu es esmu iedomājusies no intervijām, no tiem cilvēkiem, ko es intervēju gan Izraēlā, gan Latvijā, jo viņiem katram ir savs Žanis. Tur jau tā lieta, ka viņam nav tāds viens vienots tēls, un tāpēc es biju pilnīgi atvērta, ka gan Dāvja Sīmaņa ieraudzītais vai uztaustītais Žanis, gan Artūra Skrastiņa atveidotais noteikti būs citādāks, nekā es to esmu pēc mums pieejamā materiāla iedomājusies. Tas bija pārsteigums, bet man jāsaka – spēcīgākie kadri ir ne tikai Žaņa tēls, bet Rumbulas kadri un geto, un arī pats bunkurs, par kuru Zigis dokumentālajos kadros Hercam Frankam stāsta, kādu viņi to bunkuru atceras. Vizuāli ieraudzīt kaut ko tādu, ko tu esi redzējis tikai skicēs, – tas ir spēcīgi.

Sonora Broka: - Andrej, cik viegli vai grūti nācās atrast filmēšanas vietas, cik ilgu laiku pavadījāt meklējot? Reizēm šķiet, ka tā vispār nav Rīga, kuru mēs redzam.

Andrejs Rudzāts: - Mums nācās filmēt arī vietās, kas ir diezgan tālu no Ķīpsalas – Žaņa mājas interjers atrodas pie Jaunjelgavas, savukārt eksterjers ir Slokā. Protams, mēs centāmies maksimāli piemeklēt šīs vietas tādas, kādas tās varētu būt bijušas. Tas nav simtprocentīgi tas vēsturiskais nams, bet līdzīgs.

Žaņa Lipkes mājas ārskats, darba moments. Foto: Kristaps Kalns

Dāvis Sīmanis: - Kad grib uzņemt filmu par vietu, kuras vairs savā ziņā nav, vai, pareizāk sakot, kura ir pilnīgi pārvērtusies, jo tur šobrīd varbūt vairāk dzīvo jaunā latviešu elite, uzturot perfektas māju fasādes un modernus iestarpinājumus.... tad diemžēl tas autentiskums jāmeklē citās vietās. Tas, protams, sākumā prasīja diezgan lielu piepūli – izbraukāt dažādas vietas Latvijā, lai atrastu un no dažādiem fragmentiem sakomponētu Ķīpsalu un arī Maskavas forštati. Nav nemaz tik viegli to ņemt un vienkārši filmēt mūsdienās. Turklāt Maskavas forštate pati jau ir šobrīd apfilmēta gandrīz ikvienā Latvijas filmā, kas kaut vai mazliet stāsta par kādu senāku vēsturi, divdesmitā gadsimta pirmās puses vēsturi.

Tomēr rezultātā es domāju, ka mūsu risinājums ir veiksmīgs, varbūt tieši tādēļ, ka izdevies parādīt tādu Rīgu, kuru mēs tā kā uzreiz nemaz neatpazīstam. Tieši tas, man liekas, ir tas pats svarīgākais – saprast, ka ir dažādas Rīgas, ir dažādas vietas. Sajūtu līmenī tas kaut kādā ziņā paver arī plašāku vēsturisko skatījumu, mēs netiekam ielikti rāmītī par to, kā mums būtu jāredz pagātnes pilsēta.

Lolita Tomsone: - Bet Balasta dambis ir Balasta dambis, tur vienkārši agrāk lejā bija laipas, kur piestāja laivas; mums ir saglabājušās Ķīpsalas zvejnieku fotogrāfijas ar visām tām lādēm, kur viņi glabāja tīklus.

Ķīpsala. Foto no Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Tur, kur šobrīd ir Hansabanka, tur bija vienkārši zvejnieku šķūnīši, kurus pat neslēdza ciet. Katram bija sava zvejas vieta. Bildēs no tā laika ir pārsteidzoši ieraudzīt, cik ļoti tas viss izskatās pēc zvejnieku ciemata, kaut gan tepat pretī Vecrīgai, tikai pāri Daugavai. Man liekas, vismaz vizuāli Balasta dambja kadri kopā ar mājām, ko filmēšanas komanda ir atradusi, tomēr rada tādu Ķīpsalas sajūtu.

Sonora Broka: - Filmas Tēvs Nakts profilā Facebook vietnē publicētas vairākas intervijas, gan ar cilvēkiem, kuriem ir kādas atmiņas par Žani, gan arī ar filmas aktieriem. Man lielākais pārsteigums bija ieraudzīt Ilzi Blaubergu, kas izskatās absolūti citādāk, nekā filmā, un piedzīvojusi tiešām lielas transformācijas filmas vajadzībām. Droši vien liels pārsteigums skatītājam būs Artūrs Skrastiņš, arī pavisam citāds, nekā mēs viņu esam pieraduši redzēt, - tāds atsvešināts, mazliet apātisks melnmatis ar drūmu skatienu. Vai jums jau sākumā bija ļoti skaidrs redzējums, kādi būs šie aktieri, kādus tipāžus jūs meklējat?

Žanis Lipke - Artūrs Skrastiņš. Foto: Kristaps Kalns

Dāvis Sīmanis: - Es nezinu, vai varēšu piekrist par to apātiskumu. Man liekas, pats svarīgākais ir, lai cilvēkam būtu iekšējā enerģija. Tas, ka viņš varbūt ārēji ir ar mazliet pasīvāku fizionomiju... Tas tā, joks.

Bet nē, jau no paša sākuma bija skaidrs, kā veidosies šie tēli. Es domāju, ka abi galvenie aktieri izdara vienkārši neticamu darbu pie filmas. Varētu domāt, ka Artūram Skrastiņam, kurš, iespējams, ir nozīmīgākais savas paaudzes aktieris Latvijā, tas viss varbūt ir nācis vieglāk, jo viņš ir tāds konstantais profesionālis visu laiku savā profesijā. Bet Ilze Blauberga ir profesionāla aktrise, tikai pēdējā laikā nav spēlējusi lomas, jo ir darījusi citas lietas savā dzīvē, tomēr viņa pēkšņi spēj būt Johanna, tieši tāda, kā mēs viņu bijām iedomājušies... Viss tur ir tīrs un skaidrs, un viņas aktieriskajā izspēlē arī emocionāli ļoti, ļoti spēcīgs.

Režisors Dāvis Sīmanis un aktrise Ilze Blauberga Johannas Lipkes lomā

Tas, manuprāt, arī ir liels pluss filmai, ka mēs varējām paļauties uz saviem aktieriem – mums patiešām nebija sajūta, ka varbūt kāds no aktieru ansambļa pēkšņi ļoti krīt ārā, vai nespēj savu darbu veikt. Tas, protams, ir režisoram un arī operatoram liels atvieglojums – ka mums nav jābūt tik ļoti pārgurušiem, visu laiku mēģinot kaut ko pilnveidot, uztaisīt labāku. Šeit tas labais jau bija uzreiz, tajā brīdī, kad tika filmēts.

Sonora Broka: - Tā kā Tēvs Nakts ir Rīgas starptautiskā kinofestivāla atklāšanas filma, man jums jāpajautā par jūsu pieredzi festivālos. Kā jūs izvēlaties filmas, uz kurām iet?

Lolita Tomsone: - Man ir gudri draugi, viņi parasti saka – šis noteikti jāredz! Tas palīdz un reizēm pārsteidz, jo dažreiz tās ir filmas, uz kurām es varbūt tā automātiski nemaz nebūtu gājusi... Vēl man ir mamma, kura seko līdzi un lasa pilnīgi visu, ko kinofestivāls izdod, apraksta un intervē. Kaut kā informācija no visām pusēm uzrodas, un, dievs dod, kaut vai daļu no tā vispār redzēt...

Dāvis Sīmanis: - Man ir vienkārši, svarīgi ir divi faktori. Pirmais – statistiska analīze attiecībā uz filmām, kuras jau kaut kur ir bijušas, ir lasīts vai dzirdēts šo filmu vērtējums, varbūt bijusi iespēja iepriekš kaut ko redzēt, vismaz fragmentu līmenī, un tad saprast, vai tas varētu būt man interesanti. Bet otrs faktors ir intuīcija. Bieži vien festivālos vislielāko iespaidu uz manu lēmumu skatīties vai neskatīties atstāj šīs filmas apraksts katalogā.

Un tajā brīdī, kad filmas aprakstā parādās vārdi "sociāli nozīmīgi", "mūsdienu pasaule" un tādi, tad es saprotu, ka šo filmu noteikti nevajag skatīties.

Lolita Tomsone: - Es tieši uz tādām eju!

Dāvis Sīmanis: - Bet man tas nozīmē, ka, visticamāk, tie būs tādi bezgalīgi, repetatīvi stāsti, kas atkārtojas no vienas filmas nākamajā, un rodas sajūta, ka tas ir tāds bezgalīgs seriāls, kurš turklāt bieži vien izrādās ļoti garlaicīgs.

Andrejs Rudzāts: - Es, kā jau fatālists, paļaujos uz likteni un intuīciju, neko daudz necenšos iegūt papildu informāciju pirms tam. Tas ir tāds, jā, drīzāk intuitīvs process.

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
24.10.2018, plkst. 08:00

Intriģējoši. Ceru, filmu rādīs arī plašākā kinoteātru grupā, nevis tikai festivāla atklāšanā.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi