Pa saulei? Pret sauli?

„Nekad nebiju domājis, ka varētu sacerēt mūziku teātrim, kur nu vēl kino,” atzīstas Juris Kaukulis, Jauno Jāņu orķestra „kapelmeistars”, sajūsmināts par kopdarbu ar Latvijas animācijas granddāmu Rozi Stiebru. Viņas ieskatā galvenais bijis – veidot filmu tā, lai patīk pašiem, tad jau var cerēt, ka patiks vēl kādam. Un nu, tieši Latvijas valsts svētku dienās, latviešu folkloras tēlos, simbolos un noskaņās balstītā pilnmetrāžas animācijas filma „Saule brauca debesīs” ir uzsākusi ceļu pie skatītājiem.

Foto: Agnese Zeltiņa

Latvju dainu četrrindes filmas dziesmām izraudzījās režisore pati, atlasīja tās pakāpeniski un rūpīgi, iedvesmu dāvājuši arī pasaku motīvi. Roze Stiebra nejauši bija dzirdējusi Kaukuļa orķestri un sajūsminājās par šo spirgto, nedzirdēto folkloras tvērumu. Atslēga filmai nu bija rokā! Juris bijis pārsteigts un priecīgs, kad viņam piezvanīja pati Roze Stiebra, piedāvājot kopīgi veidot filmu – tad, ja projekts tiks atbalstīts Simtgades filmu konkursā. Pagāja vēl gads, līdz Simtgades konkurss noslēdzās, abi satikās, un Stiebra sāka apņēmīgi ritināt savu scenāriju, krāšņu kā Lielvārdes josta, sazīmējot krāsu krāsām dziesmu vietas, tēlu sistēmu, noskaņu miju. Kaukulis visu 2016. gadu komponēja, rādīja režisorei savus uzmetumus, un mūzika tapusi kā pamats scenārijam, kurš laika gaitā nemitīgi transformējies, bet tikmēr Saules meitas dziesmiņas dziedātāja jau krietni paaugusies…

Atzīstos, es īsti nesaprotu, vai tas, ka „Saule brauca debesīs...” un „...Pērkons tricināja visu Dieva pasaulīt’...”, par ko pēc joda asins apdziedāšanas vēsta filmas tituldziesma, ir kaut kas labs vai slikts – parasti jau mēģinām izprast abstraktus vēstījumus sev saprotamās kategorijās. Arī tos, kas atspoguļoti mākslas tēlos. Seno latviešu apziņā sadzīvoja vairākas saules – vispirms jau debesu spīdeklis, kas nakti iet gulēt un nekad nesatiek mēnesi. Saule bija arī pasaules apzīmējums, ne velti tautasdziesmās apdziedāta šī saule un tā saule jeb viņsaule. Bāreņi dziedāja bez saulītes, proti, māmuliņas, un šai gadījumā uzbraukšana debesīs nozīmēja atvadas uz mūžu. Turklāt saules gaita debesīs bija viens no kārtības un likumības paraugiem, ar ko cilvēks salāgoja savas gaitas, bet še tev – šī uzbrauc debesīs ar dzeltenu kumeliņu! Varbūt tas ir kāds no burvestību rituāliem? Maģijas klātbūtne visu laiku nojaušama filmas gaitā, arī Kaukuļa un Jauno Jāņu orķestra solistes Ievas Strodes dziedājums palaikam izklausās pēc buramvārdiem.

Kaut kas no maģijas, protams, bijis sajūtams dziesmu radīšanas procesā, kurš, kā labi zināms, neaprobežojas ar melodijas sacerēšanu klavieru pavadījumā – Juris konstatējis, ka varbūt tieši aranžēšana ir aizraujošākā daļa mūzikas tapšanā. Viņš pats saspēlējis virkni instrumentālo partiju, lietojis ģitāru, mandolīnu, ukuleli, arī merlinu – stīgu instrumentu, kam piemīt mazliet dīvaina skaņa. Pat iemācījies spēlēt akordeonu, kas skan trīs dziesmās. Skaņdarbos ievītas ar dažnedažādiem rīkiem radītas skaņas, lietā likts pat skapis, radošajā procesā iesaistīti arī Jauno Jāņu orķestra dalībnieki Valērijs Cīrulis un Artis Orubs.

Komponists Juris Kaukulis, režisore Roze Stiebra un producents Roberts Vinovskis filmas "Saule brauca debesīs" pirmizrādē. Foto: Agnese Zeltiņa

Pateicoties kopīgajam darbam studijā, Kaukulis tā pa īstam sadraudzējies ar Kasparu Bārbalu, vienu vīru no bungu un dūdu grupas Auļi; Kaspars aizdevis vēl dažus instrumentus, un interesanti, ka bungas filmas dziesmās dauzījis Juris pats. Starp citu, drīz pēc filmas dziesmu ieskaņojuma tapa Jauno Jāņu orķestra albums Ieviņa, kurā tāpat saklausāms, ka Juris pēdējos gados rūpīgi skolo savu balsi pie vokālā pedagoga. Brīžam iedziedas gandrīz kā operā – nu, teju neatpazīstami, kontrastējot ar tiem laikiem, kad Dzelzs vilka koncertos Kaukulis drīzāk kliedza nekā dziedāja, palikdams gandrīz bez balss.

Arī Roze Stiebra esot izpētījusi Dzelzs vilka repertuāru, lai pa īstam saprastu, kas viņš par putnu.

Skaidrs, ka toreizējā skarbā izteiksme, kas raksturīga Kaukuļa jaunības laika daiļradei, daļēji bija poza, mēģinājums ar huligānisku vaļību demonstrēt iekšējo brīvību, kurai pēdējos gados atrasts nobriedušāks veidols, proti, sadraudzība ar latviešu tautas garamantām.
Tāpat kā Jauno Jāņu orķestris folkloru lieto par izejmateriālu savai oriģinālajai muzikālajai daiļradei, arī Roze Stiebra tautasdziesmu saturu traktējusi jaunā versijā. Nu jau viņas Saulei un Mēnesim ir meitiņa.

Uzreiz ataust atmiņā grupas Menuets skandētā Imanta Kalniņa dziesma Saule un Mēness ar Raiņa dzeju, kas atdzīvojās Rozes Stiebras 1975. gada animācijas filmā Zelta sietiņš.

Tolaik radītie tēli, tāpat kā dziesmas, noteikti ierindojas kaut vai neoficiālā, tomēr latviešu kultūras kanonā, dzīvo katra tālaika bērna atmiņā, taču toreiz režisore gāja dzejnieka pavadā un neļāva Saules un Mēness dzīvēm savienoties.
Nenovēršamais tomēr noticis vairāk nekā 40 gadus vēlāk – bērniņš uzradies, kopdzīve šķiet dabiska, taču ļaunie spēki kāro idilli sagraut, un tas vairs nav dusmīgais Pērkontēvs, kā Zelta sietiņa dzejolītī Mākonītis un Mākonīte. Jaunajā Rozes Stiebras filmā velna meita Selēna lolo ļaunus nodomus, kuru īstenošanā tiek iesaistīti ne tikai jodi un mošķi, bet arī Kaza un Vilks. Viņi nemanot iejaucas līksmo ķekatnieku pulkā, kas filmas sākumā svin ne īsti Ziemassvētkus, ne īsti Meteņus – varbūt Mārtiņus, ja jau filma ir kā dāvana Latvijas simtgadē?!

Masku gājiens vizuāli atsauc atmiņā tikpat izteiksmīgos, naivos un reizē palaidnīgos tēlus filmā Neparastie rīdzinieki (2001). Fonā skanot rotaļu dziesmai Neguli saulīte, ķekatnieki risina sadzīviskas sarunas, skatītājam metas raibs gar acīm no eņģeļiem, velniem un pat miroņa, par kura klātbūtnes nepieciešamību īstas skaidrības tomēr nav. Ienāk prātā Kungs no Raiņa Spēlēju, dancoju un Rozes Stiebras kopdarbs ar grupu Iļģi tāda paša nosaukuma filmā (2007).

„Sper, Pērkon, avotā...” – ducina Kaukulis, likdams nojaust, ka nu gan labi nebūs, taču tad jāliek gulēt Saules meita. Šūpuļdziesmai seko vesela deju virkne, un Kazas neprātīgie virpuļi novērš uzmanību no Vilka izlūkgājiena un veiksmīgā laupījuma.

„Rietumos kad saule lēks, vilks ar kazu mieru slēgs…” Kāpēc Kaza iekļuvusi nejauceņu pulciņā? Vai tāpēc, ka tautā saukta par vellaģīmi? Tāpēc, ka stūrgalvīga? Un Vilks tāpēc, ka Jura Kaukuļa grupas nosaukums ir Dzelzs vilks? „Vilks viņu zina…” Un vai Vilks vienkārši pīpē, vai …
Režisore droši vien pasmaidītu, dzirdot šādus jautājumus, jo viņa grib ļaut rosīties mūsu pašu fantāzijai, tomēr atbildes gribētos saņemt vismaz uz jautājumu – no kurienes gadījusies šī Selēna, kuras vārds nu gan nekādās dainās nebūs izlasīts? Ja ķekatnieku gājienā iezīmēti gan Juris Kaukulis kā lācis ar akordeonu, gan Ieva Strode kā sarkanmataina vijolniece, un viņas spēlētā vijole skan vai ikkatrā dziesmā, tad varbūt arī negantajai Selēnai ir kāds prototips, vismaz kāds avots, no kura izvirdis viņas ļaunums? Piedodiet, nu ir taču bijušas mums dažas skandalozas un ne visai jaukas sarkanmates!

Selēnas baigums gan izčākst filmas beigās, kad, iekritusi upē, Saules bērna nolaupītāja ļaujas straumei, laupot skatītājiem fināla cīņas spraigumu. Varbūt vajadzēja sacirst ļauno ar zobenu, kuru Nabašnieks pazaudē, bet atrod Māsa, simbolizējot daiļā dzimuma izveicību sarežģītu situāciju risināšanā. Kopumā gan galveno varoņu raksturi un attiecības paliek samērā neskaidras, dialogi ir tāli no ikdienības, sasaucoties ar pasaku un teiku tēlu savdabīgo leksiku.

Upes plūdumam līdzinās filmas Saule brauca debesīs kopējā gaita, kur brīžam mūzika un bilde brīžam dzīvo katra savu autonomu dzīvi, gūstot virsroku te vienai, te otrai.

Reizumis dziesmas ilustrē notiekošo, kā fragmentos „man iedeva Mēnestiņis savu zvaigžņu mētelīti...” vai „Iestādīju baltu pupu...”, reizēm dziesma tiek ielikta konkrēta varoņa vai varones mutē. Saausos, kad Kaza Saules bērnam dziesmiņu dzied ar to melodiju, kuru bērnībā mācījos solfedžo stundā ar nosaukumu „vācu bērnu dziesmiņa”. Režisore saka – Zane Daudziņa, filmas tekstus ierunājot, šādi esot nodziedājusi, viņai paticis, un dziesmiņa palikusi savā vietā. Kopējo un ne tikai tekstuālo izmaiņu laika gaitā bijis daudz, pavisam nesen Juris sacerējis vēl papildus mūziku, un neskan jau dziesmas vien! Skaņas tiek krāsotas ar milzu otu kā liels audekls tais ainās, kur darbība pakāpjas malā, lai dotu vaļu skaistām, kustīgām gleznām.

Arī mūzikas instrumenti lietoti kā krāsas, līdz ar to par košuma trūkumu filmā nekādi sūdzēties nevar. Tiesa, ja pirmajās trīs ceturtdaļās muzikālais blīvums filmā ir dinamisks un daudzveidīgs no dejām un rotaļām līdz bērnu dziesmām un kaujas skatiem, tad fināls izklausās skaniski nabadzīgāks par ekspozīciju. Varbūt pie vainas tautas četrrindes, kur grūti ieviest kādus ritmiskus jauninājumus, un tieši mūzika šai gadījumā diktē filmas ritmu? Varbūt jau esam pieraduši pie Kaukuļa un Strodes balsīm, un uzmanības intensitāte plok reizē ar darbību uz ekrāna, filmai beidzoties ar tradicionālo „viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”.

Nē, par laimi finālā gan nebija ne vārda.

Droši vien tautiņa pie jūras dzīvoja un dzīvos kā zaudētāji, meklētāji un atradēji, lūkojoties apvāršņa virzienā kā Dullie Daukas vai Sprīdīši – laimes meklētāji. Varbūt kā Baltie kaķīši, kurus saprast varētu tikai tie radiņi, kas tikpat nabagi. Uzaust atmiņā arī tā jūra, kurā kādreiz kopā mita Ness un Nesija – Rozes Stiebras iepriekšējie darbi bijuši tik spilgti, ka atbalsojas ik uz soļa.

Ja pieļaujam, ka filmā Saule brauca debesīs nolaupītais un atgūtais Saules bērns ir Latvijas simbols, tad sava valstiskuma meklēšanā esam aizvadījuši vairāk nekā trīs dienas, un līdz ar to nemirstība zudusi uz neatgriešanos? Taču tāpat kā Juris Kaukulis savā dzīvē pratis savienot it kā nesavienojamo – smagā roka pagātni ar tautas dainām, arī Roze Stiebra kārtējoreiz apliecina, ka nav vajadzīgs kategorizēt un sistematizēt, bet ļauties. Spēt bērna acīm, ar beznosacījuma mīlestību paraudzīties uz šo izdomāto, savādo, bet tik vilinošo fantāzijas pasauli, kurā savijas zīmētais ar dziedāto, domātais ar teikto, radot pilnīgi oriģinālu Latvijas produktu un atkal ierakstot paliekošu vārdu pasaules animācijas vēsturē.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi