1906. Simtgadē ar popkorna turzu

Gandrīz pirms mēneša pie skatītājiem nonākusi pēdējā no Latvijas Simtgades filmām – Gata Šmita krimināldrāma “1906”. Filma jau gana plaši apskatīta no dažādām perspektīvām – īpašā (iespējams, pelnītā) nežēlastībā kritusi režisora piezīme, ka šī ir “džeku filma”, citi analizē vēsturisko patiesīgumu. Šī raksta autoram ir patīkamā privilēģija filmu apskatīt tad, kad šīs tēmas jau aprunātas un filmu redzējusi pietiekami daudzskaitlīga publika. Plānoju šo priekšrocību pilnasinīgi izmantot, tādēļ esiet brīdināti – spoileri "ziher" būs!

Filmas sākumā redzam noslēpumaina paskata vīrieti ar vaigu kaulus akcentējošu rētu; viņš uz tukša lauku ceļa apskata pie koka pienaglotu īpaši konspiratīva paskata zīmīti. Iezīmētais ir filmas galvenais varonis – Pelēkais (Mārtiņš Kalita), kurš pievienojas ne mazāk aizdomīgam vīru bariņam pie ugunskura, instinktīvi radot lielceļu laupītāju bandas iespaidu, ko gan mīkstina galvenā tenora elegantā cepure un liriskā dziesmas izvēle. Pienāk nakts, vīru bariņu papildinājuši jauni biedri un milzu sarkani, plīvojoši karogi, iezīmējot filmas vēsturisko toni arī tiem, kas īpaši daudz no vēstures stundām neatceras.

Bandas locekļi itin nemaz nav kriminālu nolūku vadīti – uzrunā uzzinām, ka kāda notikuma rezultātā tautas īpašumā nokļuvusi muiža un tai piederošā zeme, taču revolucionāri vēlas nevis postīt, bet gan par šiem īpašumiem rūpēties. Mūsu varoņi galanti ielaužas muižas telpās un no tām izsēdina iemītnieces – augstdzimušo Violetu (Inese Pudža) un viņas radinieci cienījamā vecumā. Dāmas nešķiet pārlieku pārsteigtas. “Tad šī ir revolūcija?”, jautā jaunkundze. “Domāju gan, jaunkundz,” atbild vislabāk audzinātais revolucionārs Latvijas kino vēsturē. Ārā visi, tostarp arī izraidītās dāmas, stāv pie ugunskura un pacilāti svin.

Nākamais rīts. Viens no iepriekšējā vakara runātājiem tiek aizvests un pakārts. Revolūcija, domājams, ir beigusies.

Interesanti, ka ievadošā epizode tikai formāli kalpo par stāsta sākuma punktu – tajā tiek iezīmēti filmas varoņi un viņu iesaiste norisēs, taču tikpat kā netiek sniegts vēsturiskais fons, tikai diezgan neitrāls notikuma fakts. Gluži tāpat par formālu var uzskatīt ekspozīciju varoņu ideoloģiskajā pārliecībā – tā tiek pavēstīta caur runu pie muižas, taču netiek atklāta skatītāja identifikācijai tik nepieciešamā varoņa personīgo vērtību sasaiste ar revolūcijas ideāliem, turklāt tā neparādās arī filmas gaitā. Varoņi (vīrišķīgi?) nereflektē un nedalās sajūtās par to, kādēļ viņiem šī revolūcija ir svarīga, taču tikai caur viņiem tā var kļūt svarīga skatītājam.

Taisnības labad gan jāsaka, ka filmas veidotāji 1906 nemaz nav pieteikuši kā vēsturisku rekonstrukciju, bet gan krimināldrāmu, taču, ņemot vērā acīmredzamo koķetēšanu ar vēsturiskām reālijām, šķiet savādi, ka tām atvēlēta tik maza loma.

Filmas žanrs gan atklāts pareizi; precīzāk, šī ir tipiska laupīšanas filma (heist movie) ar visām subžanra pazīmēm – šaura profila speciālistu banda, nozieguma plānošana un paveikšana, neizbēgamās sekas. Par filmas galveno notikumu kļūst grupas uzbrukums fabrikas Felzer kasei, jo nauda (šķietami pašmērķīgi) nepieciešama revolūcijas turpināšanai, un tas jau sākotnēji varoņus nostāda morāli ambivalentā stāvoklī – aplaupīta tiek nevis kāda anonīma iestāde, kura no uzbrukuma ātri vien atgūsies (šāda veida naratīvam raksturīgs neapgrūtināt skatītāju ar reālās dzīves implikācijām – jā, kāds tiek aplaupīts, taču šis kāds vienmēr ir tik pārticis, ka zaudējums viņam, objektīvi raugoties, neko diži dzīvi neapgrūtina), bet gan rūpnīcas kase, uzsverot, ka no tās tiek izmaksātas strādnieku algas.

Savādi, ka filmas stāsta kontekstā tā arī netiek tieši atklāts, pret kādiem spēkiem grupējums iestājas. Tas paspilgtina galvenā varoņa beigu pārdomas par laupīšanas jēgu, taču rada jautājumu –

ja stāsts ir par parastiem laupītājiem, vai bija nepieciešams ideoloģiskais fons?

Kā jau masu patēriņa žanra filmai pieklājas, neizpaliek arī bez klasiska heteroseksuāla mīlas stāsta – mūsu iezīmētais varonis dodas uz viegli erotiska rakstura priekšnesumu Rīgas pilsētas Otrajā teātrī, kur skatītāju rindās pamana pirms kāda laika mājvietu zaudējušo Violetu. Pelēkais izlemj pēc priekšnesuma dāmu uzrunāt – tiesa, viņam vispirms jāatkaro sievietes uzmanība no salona lauvu „intelektuālo sarunu” žokļiem. Te īpašu prieku rada Toma Liepājnieka tēlotais Fricis Depše, kurā astrālas vīzijas sadzīvo ar darbu rūpnīcas rasētavā, bet totālu sajūsmu izraisa (te citēšu kādu īpaši asprātīgu paziņu) labākais “inside joke” pēdējo gadu Latvijas kino kontekstā – izdevējs Dancītis, kuru tēlo Vladislavs Nastavševs ar Ģirta Krūmiņa balsi.  

Pelēkais tomēr ir neatlaidīgs, un viņam izdodas Violetu, kas, izrādās, ir dzejniece, pavadīt mājās un sarunāt mīļi mūsdienīgu eklēru randiņu nākamajai dienai. Savukārt pēc randiņa Pelēkais Violetu aizved uz savdabīgu pasēdēšanu pie ezera, kas reizē arī ir konspiratīva apspriede, un abas galvenās sižeta līnijas saplūst vienā.

Šeit būtu pēdējais laiks atkāpties no deskriptīva apskata stila, lai neatklātu pārāk daudz, un vairāk pievērsties atsevišķu filmas elementu apskatīšanai. Filmas stiprā puse ir ļoti labi pārdomātais un daudzpusīgais industriālās Rīgas tēls – filmas mākslinieku komanda ar patīkami neuzspīlētiem paņēmieniem un stratēģisku rekvizītu izmantojumu radījuši pilnasinīgu galvaspilsētas tēlu gan filmas interjeros, gan, vēl uzskatāmāk, eksterjeros.

Lielu ieguldījumu filmas pasaulē rada arī patiesi plašie masu skati, kuros nojaušami visi pilsētas sociālie slāņi, jo veiksmīgi darbojas gan trešā plāna aktieri, gan kostīmu departaments. Atsevišķa apskata vērts būtu filmas filoloģiskais slānis, kas organiskā veidā pastāsta par laika garu vairāk, nekā daudzas vizuālās atsauces. Visbeidzot, attēlotā laika autentiskumu pasvītro arī filmas dieģētisko skaņu pasaule, ko dažbrīd pārtrauc, manuprāt, neveiksmīgi izmantotā spriedzes mūzika, kas vairāk raisa asociācijas ar trance mūzikas ritmiem, nekā 20. gadsimta sākuma Rīgu, un pārmāc jebkuru darbību, kuru cenšas akcentēt.
Tāpat diskutējama ir filmas veidotāju izvēle par labu reālistiskajai filmēšanai no rokas. Labi izveidotās mizanscēnas uztveri bieži vien traucē asas kustības, kas labi attaisnojas dažādās revolucionāro darbību sekvencēs, taču novērš uzmanību, kad kamera uz mirkli apstājas – digitālam, asam attēlam kustīgas malas rada diezgan ķermenisku reakciju, kas novērš uzmanību.

Savdabīga situācija radusies starp galvenajiem varoņiem un otro plānu, proti, revolucionāru bandu. Kaspara Zvīguļa tēlotais Orators, par spīti obskūrajai pagātnei un neskaidrajai lomai bandas hierarhijā, uz ekrāna patiesi ir idejas apmāts vīrietis, kura acīs nolasāms izmisums un neprātīgs spīts turpināt iesākto kaut vai inerces dēļ.

Mazāk pārliecinošs, taču spilgts ir arī Barons (Gatis Gāga) – izbijušais revolucionārs, kas apprecējies un aktīvā darbībā vairs nepiedalās, taču bez kādām pārdomām piekrīt palīdzēt bijušajiem biedriem aplaupīt savu darbavietu. Lieliska izvēle Svilpes lomai – Kaspars Dumburs ar savu apbrīnojamo “ekrāna klātbūtni / screen presence”, kas balansē starp huligānisku un psihiski nestabilu uzvedību.

Visbeidzot – izcils pārsteigums ir Toma Auniņa spēlētais harizmātiskais aģitators Džentlmenis, kuram piemīt Latvijas kino tik akūti vajadzīgā ekrāna plastika un spēja tēlot ar acīm un mikromīmiku. Aktieris savu lomu spēlē tik dzīvi, ka filmu iespējams skatīties kā stāstu par Džentlmeni – viņa tēls redzami reaģē, jūt un filmas gaitā mainās ne tikai formāli, bet arī iekšēji. Tom, lūdzu, apsver domu uz ekrāna parādīties daudz biežāk!

Uz tik spēcīga fona īpaši būtu jāizceļas filmas galveno varoņu tēliem, taču tas, diemžēl, nav izdevies, Pelēkais un Violeta izšķīst starp pārējiem filmas elementiem. Mārtiņa Kalitas Pelēkais ir varonis, kuram ir grūti just līdzi vairāku iemeslu dēļ; vienkāršākais iemesls ir tas, ka nav saprotams, kas viņš ir un ko tieši vēlas. Mēs ne uz mirkli neesam ar Pelēko vieni, skatītājam nav iespējas iepazīt varoni personīgi; Pelēkais ir lojāls biedrs un uzticams draugs, bet ar to ir par maz, lai raisītu patiesu interesi. Viņš šķietami to vien dara, kā steidz kādam palīgā vai arī seko nabaga Violetai – acīmredzot ar mājvietas / muižas iekarošanu nepietiek, viņam vajag arī viņas sirdi!

Mārtiņš Kalita acīmredzami uz ekrāna nejūtas brīvi, un tas, tāpat kā bieži vien liekie varoņa teksti, ir akmens dialogu autoru dārziņā. Aktierim filmā piemīt savāda atsvešinātība, kas būtu piedodama, ja viņš tēlotu kādu revolūcijas šausmu norūdītu sūro veci, taču redzams, ka loma to nepieļauj. Dažās ainās, kā jau minētajā eklēru randiņā (ar šo ainu lieliskumā konkurē tikai izdevējs Dancītis), aktieris, šķiet, atbrīvojas un kaut kas sāk notikt, taču ar vienu ainu filmas kontekstā ir par maz. Īpaši sāpīgi tas jūtams brīžos, kad varonis saskaras ar savu biedru nāvi (ziher spoileris) –

te vispār rodas jautājums, kādēļ filmas veidotāji bandas locekļu nāvi attēlo tik bezceremoniāli; sabiezē sajūta, ka arguments bijis „neviens tiem nepieķērās, gan jau nepārdzīvos”.

Filmas pavadrakstos (pie tiem vēl atgriezīšos) minēts, ka Svilpe bijis Pelēkā labākais draugs, taču aktiera reakcija uz šī labākā drauga zaudēšanu vairāk izskatās pēc atskārsmes, ka mājās aizmirsies aizvērt ledusskapi. (Te gan gribu atgādināt, ka darbs ar aktieriem ir režisora darbs un arī atbildība.)

Vēl jo bēdīgāka situācija šķiet ar Ineses Pudžas Violetu, kura šķietami spēlē sievieti, kas spēlē citu sievieti, kura nesaprot, kas tai jāspēlē, – mulsinoši, vai ne? Violetas tēlā neatspoguļojas sievietes visai traģiskie pagātnes notikumi vai ģimenes dzīve; par to, ka viņa ir māksliniece, liecina tikai faktuālā informācija. Violetas tēls ir kā tukšs stereotips par gadsimtu mijas moderno sievieti, un tas jūtams sievietes darbībās – viņa visu filmas laiku apzināti seko kādam vīrietim.

Varētu, protams, teikt – attēlotajam laikam Violeta ir pat ļoti progresīva, jo raksta dekadentu dzeju, taču uz ekrāna šāds raksturojums izčākst kaut vai blakus aharhistes Stroinajas (Dana Bjorka) tēlam. Vēl mulsinošākas ir jaunkundzes simpātijas pret Pelēko – Violeta, kura pēc apjausmas par to, ka Pelēkais ir bandas biedrs, nolemj viņu atraidīt, tomēr atmaigst burtiski minūtes laikā, kad tikko iepazītais vīrietis agri no rīta ieradies pie viņas mājas sliktā omā, turklāt uzreiz piekrīt iesaistīties potenciāli ļoti bīstamā avantūrā. Dzelzs griba! Pie dzelžiem arī paliksim – var pieņemt, ka filmā aktrises gaita ir augstdzimtības un korsetes dzelžu koriģēta, taču Ineses Pudžas dzelžainā sejas izteiksme itin visās filmas situācijās vedina domāt, ka emociju izpaušana Violetai sagādā stipras sāpes.

Lai arī filma 1906 nebūt nepiedāvā jaunus žanra atklājumus un daudzkārt izmanto paredzamas klišejas, filmas ārējais ietvars – laupīšana – ir labi izstrādāts un uztur veselīgu spriedzi, kura bieži vien Latvijas filmās izplēn pārlieka apcerīguma dēļ. Problēmas sakne, manuprāt, ir nepietiekamā varoņu ekspozīcija, ko filmas veidotāji, iespējams, mēģinājuši risināt, interneta vidē izlaižot dažādus papildmateriālus, tostarp – tēlu biogrāfijas.

Oratora tēla un kostīmu skice

Taču, neskatoties uz minētajām nepilnībām, 1906 ir patīkams izņēmums starp ierasti lēnajām latviešu kinofilmām, un ir forši, ka Simtgades programmas ietvaros radies arī kas tāds, uz ko var aiziet ar popkorna turzu. Turklāt ne tikai džeku kompānijā – aptaujātās meitenes liecina, ka patīk arī viņām.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi