1906. Māja, ko uzcēla džeki

Režisors Gatis Šmits savu Simtgades filmu „1906” publiskajā telpā definē kā „džeku filmu”, bet kinozinātniece Inga Pērkone saskata, ka tā būvēta kā brīnumpasaka, kura precīzi iederas Latvijas brīvības cīņu melodrāmu rindā.

Vēl pirms TV seriāla Sarkanais mežs veidotāju diskriminējošajiem paziņojumiem par to, ka “faktiski Sarkanais mežs ir veču filma, veču stāsts”, režisors Gatis Šmits, informējot par savu filmu 1906, jau bija Latvijas sabiedrību brīdinājis: “Tā būs īsta džeku filma (..). Tas ir stāsts par puišu piedzīvojumiem un briesmām, draudzību un nodevību, kas risinās Belle Époque laikā, kuru vēl nav pārrāvis Pirmais pasaules karš.”[1]

Aktieri Mārtiņš Kalita, Toms Auniņš un Kaspars Zvīgulis filmas "1906" pirmizrādē. Foto: Agnese Zeltiņa

Publiskajā telpā 1906 definēta arī kā “puišu filma”[2], “dēku stāsts vai sentimentāla vīriešu dziesma”[3], stāsts par “džekiem, kuri nebaidās rīkoties”[4] un tamlīdzīgi. No šiem un citiem līdzīgiem izteikumiem ir pilnīgi skaidrs, ka

21. gadsimta Latvijā (vismaz filmdaru vidē) sievietes joprojām netiek uzskatītas par vēstures subjektu, vēsture joprojām ir tikai VIŅA stāsts: "HIStory".

Tomēr ne no Gata Šmita, ne TV seriāla darinātāju tekstiem nekļūst skaidrs, vai sievietes vispār drīkst skatīties šos veču/džeku stāstus, vai arī tie domāti tikai vīriešu dzimumam. Filmas 1906 gadījumā vienīgā nepārprotamā norāde ir, ka filma paredzēta auditorijai no 16 gadiem. Iespējams, latviešu vēsturisko filmu veidotāji, gluži saskaņā ar Loras Malvijas (Mulvey) 1975. gada fundamentālo eseju Vizuālā bauda un naratīva kino / Visual Pleasure and Narrative Cinema (1975), ir pārliecināti, ka ikviena dzimuma skatītājs kinozālē automātiski pieņems vīrišķo skatienu un tā varēs kaut uz brīdi sajust baudu būt vīrietim kā aktīvas rīcības subjektam, savukārt no sieviešu pasivitātes vērošanas gūs mazohistisku vai sadomazohistisku tīksmi. Tas nekas, ka no Malvijas raksta tapšanas pagājuši gandrīz 45 gadi, mainījušās un attīstījušās ne tikai teorētiskās koncepcijas, bet (pasaulē) arī vēstures izpratne un pat kino.

Līdz ar šiem neatbildētajiem jautājumiem tālākā teksta rakstīšana, protams, ir problemātiska. Vai vispār drīkstēju skatīties, vai drīkstu ko domāt un izteikties, ja neesmu identificējama ar džekiem, bet drīzāk ar tēlu, kuru raksturo Džeks Reja Čārlza dziesmā Hit the road, Jack!: “You're the meanest old woman that I've ever seen...”?
Nu, bet – kamēr nav (kā filmā) pienācis mazais džeks un teicis “Dodiet to naudu (lasi: rakstu) man, kundze!”, jāraksta vien ir.

***

Filma 1906 sākas kā brīnumpasaka – ir puisis, un ir ceļš.
Esmu jau citur[5] pieminējusi to, ka krievu filologa un folklorista Vladimira Propa (Пропп, 1895-1970) savulaik konstatētā

brīnumpasakas shēma un varoņu funkcijas ir lieliski saskaņojamas ar Latvijas brīvības cīņu melodrāmām – no filmas Es karā aiziedams (1920) līdz Rīgas sargiem (2007).

Nacionālo melodrāmu uzbūvē ir zīmīgi, ka Pirmais pasaules karš ir tikai izejas punkts, īstās un izšķirošās cīņas latvju varoņi izcīna, savu māju (dzimto sētu vai Latviju) atstājot otrreiz – 1919. gada novembra kaujās. Tāpat kā brīnumpasakās, arī nacionālajās melodrāmās varoni mēs varam pazīt pēc pletnes vai zobena iecirstas rētas sejā; parasti rēta ir uz labā vaiga, kā to redzam, piemēram, Jāņa Vanaga sejā filmā Lāčplēsis. Rēta ir apliecinājums varoņa iniciācijai – parasti vīra kārtā viņš iecelts jau pirms izšķirošās cīņas –, rēta ir gan pazīšanas zīme, gan pierādījums varoņa drosmei un spēkam. (Iezīmēto latvju varoņu rindā gan ir viena atkāpe – Lapiņš Gata Šmita filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010); pēc rētas iegūšanas Andra Keiša varonis nedodas izšķirošā kaujā, bet palaiž pasauli pa vējam, tā kļūstot par simbolisku noslēguma figūru visai latvju cīnītāju rindai.)

Kaujinieks Pelēkais - Mārtiņš Kalita. Foto: Jānis Spurdziņš

Rēta (faktiski – divas svītras) uz labā vaiga ir arī filmas 1906 galvenajam varonim Pelēkajam (Mārtiņš Kalita). Šāds filmas pirmais kadrs – seja ar rētu – skatītājam ne tikai precīzi norāda, kurš (un kāds – to vislabāk sapratīs kino vēstures zinātāji) būs filmas varonis, bet arī to, ka faktiski atrodamies jau stāsta vidū – daļa svarīgu notikumu jau ir aiz muguras. Ir skaidrs, ka ceļš, kuru redzam, varonim nav pirmo reizi zem kājām, un daži pūķi jau ir uzvarēti.
Atšķirībā no Latvijas brīvības cīņu stāstiem, izrādīsies, ka šajā filmā varonis un viņa palīgi no mājas otrreiz iziet nevis, lai dotos pēc brīvības, bet gan pēc naudas. Un šajā otrajā iziešanā viena pēc otras kritīs nevis pūķa galvas, bet gan varoņa draugi, kaut arī filmā grūti identificējamā pretspēka pārstāvji (cara patvaldība? vācu muižniecība? kapitālisti?), kareivji un policisti, būs stulbi un naivi kā zābaki – kā jau pasakās. 

Brīnumpasaku kā filmas žanru balsta vēl vairāki motīvi. Jau sākumā redzam pavisam īstu pili, kuras pašā tālākajā kambarī paslēpta princese – barona ārlaulības meita[6] Violeta Morica (Inese Pudža), kuru maskētais varonis atbrīvo, turklāt iededzot princeses sirdī revolūcijas jūsmu. Tāpēc beigās tieši princese būs tā, kas izšķirošajā brīdī varoni izglābs.

Interesanta ir gan abu tēlu raksturu, gan arī viņu vārdu saspēle – Pelēkais un Violeta...

Kalitas varonis diezgan ātri atklājas kā mazizglītots un visai prasts, taču viņam piemīt, kā Augusts Sukuts teiktu, fleksibilitāte, tāpēc viņš spēj ātri aptvert situāciju un novērtēt cilvēkus, piemērojoties tiem. Aktierim dotie tuvplāni vienmēr ir dinamiski, ļaujot atklāt tēla emociju nianses un pretrunīgumu, turklāt, tā man šķita, saglabājot arī zināmu distanci – mūsdienu cilvēka skatu no malas.
Ineses Pudžas varonei paredzētās darbības, izņemot finālu, gan nesniedzas daudz tālāk par brīnumpasakās princesēm atvēlēto kariķēto un dekoratīvo funkciju (atcerieties princesi Zeltīti filmā Sprīdītis (1985)!), un tikai dažos tuvplānos (kafejnīca, krāpnieciskā saruna ar ārstu, vēl pāris ainas) viņai atļauts atklāt nevis padumju un patētisku, bet patīkami šķelmīgu jaunu cilvēku, tieši šajā šķelmīgumā radniecīgu Pelēkajam.
Interesanti, ka vienā no tālākajiem sižeta pagriezieniem, kad varonim nav īsti skaidrs, vai princese viņu pazīst kā savu atbrīvotāju, Violeta uzsver, ka negrib dzīvot pelēkā pasaulē...

Violeta Morica - Inese Pudža

Filmā runātais teksts, kaut ir samērā lakonisks, vispār ir neparasti aizraujošs tieši ar dažādām intelektuālām vārdu rotaļām, un arī kopumā ir lielākoties dzīvs un asprātīgs. Zināms strupceļš parādās vien Violetas un Pelēkā sarunā kafejnīcā, kad tiek runāts tas, kas jau tāpat visiem skaidrs, un arī Violetai atnākot pie Kristīnes (Inese Kučinska). Līdzjūtību viņa apliecina ar mūsdienīgo un latviešu valodas kontekstā idiotisko anglicismu “Man ļoti žēl!”. Taču varbūt tas domāts kā vēl viens pierādījums varones manierīgumam.

Pretrunīgs ir plašais tēlojamā laikmeta terminoloģijas lietojums filmā – no vienas puses, tas valodai pievērš uzmanību, valoda ir daudzkrāsaina, vienlaikus sulīga un mīklaina, no otras puses – atsvešina no varoņiem, padarot tos ironiskus vai komiskus.

Liekas gan, ka tāpat kā filmā Homo novus, arī 1906 neliela stilizācija un atsvešinājums izmantoti apzināti.

Svarīgi piebilst, ka līdzās Gatim Šmitam minētas vēl divas scenārija autores – Inga Rozentāle un Marta Elīna Martinsone. Tātad pavisam īsā laika posmā (tikko iznākusi Alises Zariņas filma Blakus) Martinsones vārds jau otro reizi parādās dialogos veiksmīgas filmas titros!

Kā jau pasakā, princese Violeta vēlāk nonāks viltvārža varā (izdevējs Dancītis Vladislava Nastavševa atveidojumā), un viņu vajadzēs glābt atkal. Izdevēja aukstā māja un viņu pavadošais (ilustrējošais?) tītars atsauc atmiņā Kerenski un pāvu Ziemas pilī Petrogradā, kā to rāda Sergejs Eizenšteins savā filmā Oktobris (1928). No padomju montāžas kino tēlu galerijas pārņemta šķiet arī no Pēterburgas atvestā anarhiste un šāvēja Stroinaja (Dana Bjorka) – interesants veids, kā tomēr parādīt arī sieviešu aktīvo līdzdalību revolūcijā, vietējās meitenes neaizskarot. Baltietes filmā nav ne šāvējas, ne prostitūtas - piemēram, portāla Delfi tēlu galerijā (bet ne filmā!) atrodama informācija, ka  Kaspara Dombura tēlotā Svilpes draudzene esot “ungāru bordeļa darbiniece” Monika.

Grāmatizdevējs Dancītis - Vladislavs Nastavševs

Ja Dancīša tēls ir atminams Eizenšteina kontekstā, stilistiski tas šķiet rosinoši, taču no idejiskā viedokļa gan tas ir diezgan dīvaini, jo pilnībā atbilst padomju traktējumam par 1905.–1907. gada revolūciju kā inteliģenci un māksliniekus atmaskojošu norisi; tāda bija arī Andreja Upīša un filmas Ja mēs visu to pārcietīsim (1987) vēstures interpretācija. Gandrīz viss, kas filmā 1906 saistīts ar intelektu un mākslu, respektīvi, dzeju, ir izsmiets, parādīts kā dekadence, falšums un pamats nodevībai.

Kāpēc filmas veidotājiem, kas taču paši ir mākslinieki, tas bijis vajadzīgs, nudien nav saprotams.

Te ar skumjām jācitē Jānis Akuraters, kurš savā revolūcijas atmiņu grāmatā Dienu atspīdumi raksta: “Savāds liktenis ir mākslai revolūcijas laikā. Bet vissavādākais bija Rīgā pāris gadus pēc revolūcijas. Likās, ka taisni māksla un rakstnieki būtu vainīgi pie visa tautas posta. (..) Mēs bijām melnāki par melniem, lielākie reakcionāri, jaunības un jaunatnes pavedēji, orgiasti un – neņemos nosaukt visus tos “epitetus”, ar kādiem mūs apzīmēja.”[7]

Personāžu pārģērbšanās un maskēšanās arī ir brīnumpasakām tipiska iezīme, taču 1906 gadījumā tā ir arī draudzīgs mājiens priekštecei – Oļģerta Dunkera filmai Uzbrukums slepenpolicijai (1974, pēc Alberta Bela romāna Saucēja balss), kurā Ģirta Jakovļeva tēlotais Jānis Luters / Ādolfs Karlsons / Roberts Štrauss maina ārējo apveidu gluži tāpat, kā vārdus un dokumentus. Un droši vien nav nejaušība, ka Pelēkā īstais vārds, pēc viņa paša apgalvojuma, ir Vilhelms Ģirts Štrauss un vienu reizi viņš filmā tiek nosaukts par Ģirtiņu (kā veco drūmo dāmu paaudzei zināms, tā vismaz agrāk mēdza dēvēt tautā dievināto aktieri Ģirtu Jakovļevu). Filma 1906 turpina tālāk stāstu, kas Uzbrukumā slepenpolicijai noslēdzas ar galvenā varoņa, tobrīd Roberta Štrausa, aizbraukšanu uz Helsinkiem. Viņa biedri paliek Rīgā.

Šmita un Dunkera versijas vieno arī skatījums uz revolūciju kā uz jaunu cilvēku pārgalvīgu spēli,

tāpēc abās filmās ir krāšņs aktieru ansamblis, kam dota iespēja izdzīvot daudzveidīgus raksturus. Dunkera filmā, atbilstoši sava laika prasībām, galvenais, protams, ir revolucionārā pārliecībā nešaubīgais varonis Karlsons, Šmita filmā centrtiece ir mazāka. Ir skaidrs, ka tajā stāstā, ko skatītājs redz tikai kā prologu, galvenais idejiskais ļaužu vadonis bijis cīnītājs ar izteiksmīgo uzvārdu Šausmāns. Tieši viņa sastindzinātā figūra iezīmē 1906. gada sākumu Latvijā – soda sotņas zvērību, reakcijas un pagrīdnieku terora laiku.
Neierasts revolucionāra tēls ir Kaspara Zvīguļa atveidotais Orators – trausls, nervozs, uzbudināts sociāldemokrāts, kurš, iespējams, stāsta slēptajā daļā pārcietis Dunkera filmā mazliet rādītās un Alberta Bela romānā aprakstītās Gregusa izsmalcinātās nagu maukšanas metodes. Gluži pretējs ir Kaspara Dumbura Svilpe – cilvēks, kam revolūcija ir nepieciešama asinsritei, adrenalīnam, dzīves garšai.

Svilpe (Kaspars Dumburs) un Pelēkais (Mārtiņš Kalita)

Filmas kulminācija risinās uz džeku uzbūvētās mājas jumta. Šeit, protams, vietā atcerēties arī Larsa fon Trīra Māju, kuru uzcēla Džeks – māju no filmas personāža mirstīgajām atliekām. Jumta aina, kondensējot visas lieliskās kino jumtu ainas no Doktora Kaligari kabineta līdz Vertigo, savā perfekcijā stāv līdzās Gata Šmita džeku cīniņam ap logu filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās.

Bet pasaka var turpināties!

Atsauces:

1. Auzāne, Ilze. Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Kultūras Diena, 13.01.2019. [↩]
2. Pastaiga, 3/2019, 22. lpp., SestDiena 8.-14.03.2019, 14. lpp. [↩]
3. Žurnāls IR, 14.-20.03.2019, 31. lpp. [↩]
4. Turpat, 32. lpp. [↩]
5. Pērkone, Inga. Pirmais pasaules karš Latvijas filmās. Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas. Starptautiski recenzēts konferences materiālu krājums. Rīga: Zinātne, 2015, 174.- 191. lpp. [↩]
6. Šādu informāciju filmā iegūt nevar! Par to lasiet šeit: https://www.delfi.lv/kultura/news/screen/revolucijas-un-bohemas-dveseles-iepazisties-filmas-1906-galvenie-varoni.d?id=50901073 [↩]
7. Akuraters, Jānis. Dienu atspīdumi. Atmiņu grāmata (1905 – 1908), Rīga: Zvaigzne ABC, 1996, 39. lpp. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:


anjansons
17.03.2019, plkst. 22:58

Es domāju, ka te jau ir iets pārāk dziļi šīs filmas analīzē. Skaidrs, ka viss te ir stilizēts. Filma ir vienkārši ''dēku'' gabals par ''bandītiem'', daļa no kuriem varbūt kaut kādām revolūcijām tur arī tic. Man šķiet autorei par to ''brīnumpasaku'' te ir pievilkts aiz matiem, jo manuprāt ''brīnumpasakai'' jābeidzas ar kaut ko grandiozu, kaut kā izcīnīšanu. Kā Rīgas Sargiem, Sapņu komanda 1935. Ko Pelēkais beigās izcīna? Violetu? Bet tur jau nebija nekādas cīņas, ne ar konkurentu, ne ko. Režisora mērķis bija radīt stilizētu stāstu par bandītiem ''sestajā'' gadā un mērķis arī pietiekami labi tika sasniegts, Vai režisoram var pārmest to, ka šis ir ''džeku stāsts''? Tikpat labi to pašu var pārmest arī Tarantino, Gajam Ričijam. Manuprāt režisors gribēja uzfilmēt kaut ko līdzīgu, tikai Latvijā, Filmai ir daudz vairāk kā kopīga ar KEF, nekā Rīgas Sargiem un tādām filmām.

Dienlilija
18.03.2019, plkst. 02:03

Kāpēc gan lai nebūtu “džeku filma”? Kā tādu to uztvēru. Mani kā sievieti besī pāraktīvās sievietes, kas pat garāžās neļauj večiem pabūt savā vidē un Sieviešu dienā un Valentīndienā sūta cita citai apsveikumus.

Dambis
18.03.2019, plkst. 21:25

Šis nu gan tāds kašķītis pašas kašķēšanās dēļ. Ja reiz ir noteikts konkrēts darbības norises laiks un filmas žanrs, kādas gan vēl aktīvi darbojošās sievietes tur varētu iepīt, neieslīdot vēsturiski neatbilstošās fantāzijās? Savukārt, ja vairāk rādītu sieviešu dzīvi atbilstoši tam laikam, vai tiešām filma, kas tā jau vietām šķita stāstījumā saīsināta, kaut ko iegūtu, ja to vēl atšķaidītu ar, piemēram, sūrošanos par to, cik pazemojoši ir skābēt gurķīšus, kamēr veči tik vien dara kā caurām dienām dzīvojas pa savām fabrikām, vai arī spriedelēšanu par to, kādus skaistumkopšanas līdzekļus vajadzētu izmantot, lai Kristīnes seja sērās izskatītos lepna, pašpietiekama un neatkarīga? Ja tiešām par katru cenu vajag rādīt aktīvas, bandītiskās izdarībās iesaistītas sievietes, tad ir jāfilmē par citiem laikiem - piemēram, kaut ko privatizēt nedabūjusī pasūta Privatizācijas aģentūras ierēdnes nosišanu, vai arī diriģents dabū skābi sejā tāpēc, ka vienu aizvainoto nav paņēmis līdzi ārzemju braucienā.

Dambis
18.03.2019, plkst. 21:26

Vēl jāpiebilst, ka 1906 un Sarkano mežu, neskaitot recenzijas sākumā minēto, vieno vēl kāda kopēja iezīme – K. Goda tēls. Abās filmās izskatās praktiski vienādi, un tāpat abās filmās atvēlētā loma ir praktiski identiska (nu, vismaz cik Sarkanajā mežā līdz šim redzēts). Kas zin, varbūt sācies jauns, izteikts posms daiļradē? ;)

Domātājs
19.03.2019, plkst. 09:43

Un es jau domāju,ka virsraksts paņemts no filmas - The House That Jack Built ,tikai mazliet nolatviskots ? :D

Elīna Reitere
19.03.2019, plkst. 19:30

@anjasons @dambis Problemātiska ir gan "Sarkanajā mežā", gan "1906," gan vēl citās jaunākajās filmās par vēsturi demonstrētais, ka pasaules notikumu virzītāji ir vīrieši. Ņemot vērā to, ka ir 2019.gads un kino atspoguļo sava tapšanas laika priekšstatus par pasaules kārtību, šādi likti uzsvari tomēr izbrīna. Kaut Violetas tēls šajā kontekstā ir ārkārtīgi interesants. Seriāla autori šodien teica, ka sieviešu tēli vēl tiks attīstīti (galu galā, vēl jau atlikušas veselas astoņas sērijas!). Protams, ka drīkst būt filmas, kurās darbojas tikai vīriešu tēli. Tikai jāņem vērā, ka attēla analīze ir viena no iespējām, kā kritiķim aplūkot filmu, un arī viņš (vai viņa) to nedara no neitrālām pozīcijām.

Dambis
20.03.2019, plkst. 02:25

@Elīna Reitere Manuprāt, ir labi, ka tieši vēsturiskās filmas netiek deformētas, par katru cenu uzspiežot "tapšanas laika priekšstatus par pasaules kārtību". Neatkarīgi no tā, kādi uzskati par kādu jautājumu būtu šodien, tas nemaina to, kādi uzskati, lomas utt. pastāvējušas citos vēstures posmos. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka 1906 kaut kā demonstrē, ka visu pasaules notikumu virzītāji ir vīrieši - filmā būtībā ir atspoguļots viens, šauri specifisks notikums, kurā būtu ērmīgi iedomāties sieviešu virsvadību un plašu iesaisti, it īpaši, ņemot vērā tā laika dzimumu lomu sadalījumu. Piedevām, sievietes nebūt nav vienīgā grupa, kas varētu atrast, par ko apvainoties - filmā seniori ir manāmi tikai pasīvi un epizodiski, nav manāma neviena persona ar īpašām vajadzībām, kas realizētu savu potenciālu (Orators neskaitās, viņam ir pārejoša darba nespēja), aizmirsti arī citu rasu pārstāvji...

Dambis
20.03.2019, plkst. 02:26

+ Ja filmu mākslīgi piepakotu ar personāžiem, kas pilnvērtīgi pārstāvētu mūsdienās uzsvērt nepieciešamās grupas, tas norises laikmetu atspoguļotu neadekvāti, un tad būtu godīgi to apzināti tēlot kā reāli nenotikušu, piem., kā kāda pusaudža sapni vai tml.

Kristīne
20.03.2019, plkst. 10:56

DAMBI, ja te komentāros būtu opcija "īkšķis uz augšu", es piespiestu:)))))! - arī par "pārejošu darba nespēju":)))))!

Elīna Reitere
20.03.2019, plkst. 19:22

@Dambis Nu jau Jūs banalizējat. Protams, ka neviens neprasa piezīmēt sieviešu tēlus klāt kādos vēsturiskos notikumos, kur viņas nav bijuši. Tikai, stāstot kādu vēstures stāstu mūsdienās, ir jāpārvaicā vēlreiz, vai sieviešu tur nebija, jo viņas tur nepiedalījās vai arī, ka viņu tur nebija, jo viņas vēstures rakstniecības procesā ir izdzēstas no vēsturiskās atmiņas (sk. to pašu kino vēsturi).

Elīna Reitere
20.03.2019, plkst. 19:29

@dambis Bet, atgriežoties pie "1906." Ja uz šo filmu paskatās kā uz klasisku žanra kino, tad ir vēl jo uzkrītošāk, cik neveiksmīga bija filmas pozicionēšana, uzsverot to kā īstu veču kino. Jo klasiskā filmā ir 2 sižeta līnijas - darbs, karš vai kāds nu ir tas varoņa uzdevums (šajā gadījumā - aplaupīšana) un heteroseksuāls mīlas stāsts. Violeta kā (galvenā) varoņa "love interest" no šī skatpunkta ir ļoti interesanti veidots tēls, uzsverot viņas feministiskos uzskatus, neatkarību un pat pieredzi ar #metoo.

Kristīne
21.03.2019, plkst. 01:52

Elīna Reitere, nu tagad es savukārt te liktu "īkšķi uz augšu":))))))), īpaši par to Violetas #metoo :)))))!

Milda
24.03.2019, plkst. 00:31

Reakcionārs un vecmodīgs raksts. Prasības pēc dažādu minoritāšu un īpašo vajadzību atspoguļošanas jau ir novecojušas.

LAS
10.04.2019, plkst. 06:01

Kompliments autorei par skaisti savērptajām vārdu spēlēm ap visiem džekiem - gan filmas vienā, gan otrā pusē, un it īpaši par to no Reja Čārlza dziesmas! Prieks lasīt.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi