Vitālijs Manskis: Skatītājs varbūt baidās

Maskavā 12. decembrī noslēdzās dokumentālo filmu festivāla „ArtDocFest” Krievijas sesija, paziņojot laureātus, kurus žūrija izvēlējās Rīgā oktobrī, Riga IFF ietvaros, bet festivāla prezidents Vitālijs Manskis tikmēr nodarbināts ar savas jaunās filmas „Putina liecinieki” ekrāna dzīvi. Tāpēc „Kino Rakstos” saruna ar Manski strukturēta četrās daļās. I – interesantas mācības no "Putina liecinieku" izplatīšanas dažādās valstīs; II – režisora-autora refleksijas par filmu; III – „ArtDocFest” turpmākie plāni Krievijā un galvenokārt Latvijā; IV – īsi par 2018. gada festivāla laureātiem.

I Putina liecinieki: triumfs un aizspriedumi

Vitālijs Manskis 2000. gadā, filmējot materiālu, kas tagad iekļauts filmā "Putina liecinieki"

– Kurā savas dzīves posmā patlaban ir filma?

Ir notikušas pasaules un dažādu kontinentu pirmizrādes gan vispārējā formāta, gan dokumentālo filmu pasaules klases festivālos. Sākot ar spēlfilmu festivāliem Karlovi Varos, Toronto un Londonā, arī galvenajos dokumentālo filmu festivālos – Leipcigā, IDFA... Līdz šim laikam filma jau parādīta vairāk nekā pussimt festivālos, es pats non-stopa režīmā apceļoju festivālus visā pasaulē – no Kanādas, Amerikas un Austrālijas līdz Eiropas valstīm, tās jau gandrīz visas esmu apbraukājis.

Vitālijs Manskis saņem Grand Prix Stokholmas festivālā

Paralēli filma tika izlaista kinodemonstrēšanas tīklos valstīs, kas piedalījušās tās ražošanā. Šveicē izrādīšana gandrīz beigusies, bet Čehijā joprojām turpinās. Tur mani patīkami pārsteidza vietējo izplatītāju ticība mūsu filmai – tā tika ieplānota uzreiz uz piecdesmit ekrāniem, un dokumentālai filmai tas ir ļoti nopietni.

Turpinās filmas izrādīšana Latvijā, tiek gatavotas pirmizrādes televīzijās. Pirmkārt, kanālos, kas atbalstījuši filmas ražošanu, – Vācijas un Francijas ARTE, Šveices, Čehijas un Latvijas telekanāli, arī kanālā Current Time / Настоящее время, kas orientēts uz krieviski runājošo auditoriju, – tā, šķiet, būs vienīgā iespēja noskatīties filmu oriģinālvalodā.
Interesanti, ka Current Time menedžeri mums piedāvāja diezgan paradoksālu, bet pārdomātu gājienu – to es varu novērtēt kā izbijis televīzijas producents.

Tā kā Putina liecinieku darbība sākas 1999. gada 31. decembrī, viņi ielikuši filmu programmā tieši pirms pusnakts, kad visos kanālos rāda izklaides šovus vai simtreiz skatītas vecās, labās filmas.

Varam cerēt, ka zināma daļa auditorijas pēc olivjē salātu pagatavošanas gribēs noskatīties filmu, kuras darbība sākas tieši pirms Jaunā gada. Un mums ar sievu piedāvāja ierakstīt Jaungada apsveikumu kanāla auditorijai, tikai vēl nezinu, kādā formā tas tiks pasniegts – kā priekšvārds filmai, vai varbūt pēc tās, kā Jaungada tosts pirms Kremļa kurantiem.

Kadrs no filmas "Putina liecinieki" - Jaungada sagaidīšana Borisa Jeļcina ģimenē

Papildus festivāliem un televīzijas kanāliem lielu interesi par filmu izrāda arī citi mediji – ir publicētas recenzijas un intervijas lielos starpvalstu izdevumos, gan specifiskās kino platformās, gan politikas un analītikas teritorijā. The Times, galvenie Šveices un Vācijas laikraksti, Variety, Hollywood Reporter... visus nemaz nevaru nosaukt. Nav daudz dokumentālo filmu, kas izraisītu tādu publisku rezonansi, un, kā raksta žurnālisti, rosinātu tik dziļi domāt par filmā skartajiem jautājumiem.

– Kā uz filmu reaģējis kino tirgus?

Mums ir pat veseli trīs piedāvājumi par izrādīšanu ASV un Kanādā; filmu aktīvi pērk valstis, kas nav piedalījušās tās ražošanā. Pēc Jaungada sāksies pārdošana televīzijas kanāliem; pieteikumu apjoms un līmenis liecina, ka tas ir daudzsološs stāsts.

– Rīgā novembrī Putina liecinieku seanss ar diskusiju bija sapulcinājis pilnu Splendid Palace Lielo zāli ar visu balkonu. Cik veiksmīgi norit filmas izrādīšana visā Latvijā?

Jāatzīst, ka ārpus Rīgas izrādīšana Latvijas reģionos nebija pārāk veiksmīga. Ja seansu apmeklē no pieciem līdz 20 skatītājiem, tas nozīmē vai nu to, ka filma nav sasniegusi mērķauditoriju, vai arī to, ka mērķauditorija negrib domāt par filmas tematiku. Protams, mēs saprotam atšķirību starp auditoriju Cīrihē un, piemēram, Daugavpilī, kur lielākā daļa publikas ir tā sauktie krievvalodīgie iedzīvotāji. Pēc attieksmes pret filmu var izdarīt piesardzīgu pieņēmumu par šīs auditorijas politiskajām vēlmēm. Šveicē, kur filma tiek izrādīta gan kantonu galvaspilsētās, gan mazpilsētās, tiek izpārdotas visas biļetes pat parastos seansos, nerunājot par īpašām tikšanās reizēm un diskusijām.
Esmu apmeklējis IDFA jau trīsdesmit gadus un no paša pieredzes zinu, ka četri seansi tur – tas ir ļoti labi. Bet Putina lieciniekiem piedāvāja astoņus – ar visu to, ka festivāla periodā kinozāļu deficīts ir parasta lieta. Tajā pašā Amsterdamā trīs mēnešus pirms IDFA sākuma rīkotāji nolēma Putina lieciniekus izrādīt pilsētas galvenajā kinoteātrī, zālē ar vietām pusotram tūkstotim skatītāju. Un biļetes uz šo seansu tika izpārdotas mēnesi pirms notikuma.

Latvijas reģionos notikuši līgumos paredzētie seansi, uz tiem tika nopirkts ļoti maz biļešu.

Tajā pašā laikā kāda skatītāja no Ventspils rakstīja filmas Facebook lapā, ka ekrānā redzētais viņu satricinājis un izrādījies svarīgs, lai izprastu procesus, kas notiek politiskajā dzīvē ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā. Bet turpat viņa dalījās novērojumā, ka zālē bijuši 5-6 skatītāji, un viņa nesaprot, kā tas var būt, ka šāda filma nesaista publikas uzmanību.

Vitālijs Manskis filmē Borisa Jeļcina ģimeni. Foto: Jurijs Feklistovs

Iepazīstinot dažādu valstu skatītājus ar filmu, man uzkrājies daudz pieredzes dažādās auditorijās, tostarp pilsētās ar lielām krieviski runājošo kopienām – Londonā, Cīrihē, Prāgā... Lūk, un šādos seansos, kur pēc filmas mēdz būt daudz jautājumu un repliku no zāles, praktiski neskan krievu valodā. Kā to izskaidrot?

Varbūt krieviski runājošais skatītājs baidās skatīties filmu, lai nesabojātu garastāvokli un, nedod dievs, neizkristu no plūsmas, kurā viņš jūtas ērti.

– Kad es piedāvāju Putina lieciniekus noskatīties saviem Rīgas paziņām, kas nav saistīti ar kino pasauli, viņu pirmā reakcija bija jautājums – vai tik tā nav anti-Putina propaganda?  Es ieteicu vispirms noskatīties filmu, tad varam atgriezties pie šīs sarunas. Filma viņus satricināja. Bet tā pirmā reakcija liecina, ka cilvēkiem vieglāk un skaidrāk šķiet salikt lietas pa plauktiņiem – te ir Putina propaganda, bet te ir pret Putinu.

Es arī jūtu, ka cilvēkus attur aizspriedumi – pieņēmums, ka Putina liecinieki varbūt ir klaja kontrpropaganda, kas atspoguļo Kremļa aģitāciju, tikai ar citu vektoru. Lai gan īsts dokumentālais kino nekad nenolaižas propagandas gultnē. Filmā var izpausties konkrēta autora pasaules uzskats, tomēr tas ne tuvu nestāv tiem plūdiem, kas gāžas no prokremliskās televīzijas ekrāniem.

Ar šādām aizdomām var reaģēt cilvēki, kas nav redzējuši nevienu manu filmu. Vistuvāk propagandas struktūrai es biju filmā Jaunavība / Девственность, kurā tiek pētītas noteiktas sabiedrības morāles problēmas, tomēr salīdzinājumā ar Solovjova un Kiseļova propagandas šoviem mana Jaunavība ir pati nevainība.

Kadrs no filmas "Jaunavība" (2008)

– Kad vēl jūsu filmu varēs redzēt Krievijā, pirms vai pēc Jaungada izrādīšanas kanālā Current Time?

Ar to viss ir vienkārši. Putina valdīšanas laikā Krievijā ir uzbūvēta varas vertikāle, kas nepieļauj nekādas novirzes, nekādu neatkarīgu institūciju pastāvēšanu. Puslīdz brīva komunikācija ar auditoriju bija iespējama festivālu formātā – bez licencēšanas un cenzūras apstiprināšanas bija atļauts vismaz vienu reizi demonstrēt jebkuru filmu, ar noteikumu, ka kinozālē nav vairāk par 1000 vietām. Tādos gadījumos tomēr pēc seansa parādījās recenzijas, izplatījās kādi viedokļi.

Viens no šādiem vēdlodziņiem bija festivāls ArtDokFest, kurā vēl nesen cerējām izrādīt Putina lieciniekus Maskavā kaut vai vienā seansā. Bet šī gada vasarā tika pieņemti represīvi tiesību akti, kas ieviesa obligātu licencēšanu ne tikai atsevišķām filmām, bet arī pašam festivālam.

Foto no festivāla "ArtDocFest" arhīva

– Tas ir tāds sveiciens tieši jūsu festivālam, vai arī vispārēja tendence kā buldozers?

– Sākumā mēs domājām, ka tas ir vispārīgs buldozers, bet tad pie manis nonāca debašu atšifrējums par šī likuma pieņemšanu Valsts domē. Tur jaunais Kultūras komitejas vadītājs saka apmēram tā: "Kāpēc mums pašiem savā valstī, lai iznīcinātu vienu ArtDokFest, jāievieš normas, kas sarežģīs dzīvi citām, mums pilnīgi lojālām un nepavisam ne bīstamām organizācijām? Mēs taču varam slēgt ArtDokFest ar kādiem citiem līdzekļiem, mūsu valstī taču tādu līdzekļu pietiek!”...
Rezultātā mēs katru dienu saņemam vairākus pieteikumus filmas izrādīšanai dažādās pasaules valstīs – un nevienu no Krievijas. Nevienu! Nekādā veidā!

– Un kā ar tiešsaistes seansiem internetā?

– Šobrīd tā ir vienīgā Krievijā pieejamā forma, bet nav skaidrs, cik ilgi tas darbosies. Valsts jau ir ieviesusi prasību izņemt izrādīšanas apliecību filmu demonstrēšanai tiešsaistē Krievijas teritorijā. Un gadījumā, ja rāda bez apliecības, resursi tiek bloķēti. Viens Putina liecinieku seanss tiek plānots virtuālā kinoteātra ArtDokMedia platformā. Galu galā viss joprojām ir saistīts ar partneru tiesībām, kuras mēs nedrīkstam pārkāpt.

Bet valstī, kurā ir 145 miljoni iedzīvotāju, situācija ar Putina liecinieku izrādīšanu ir līdzvērtīga neizrādīšanai vispār.

II Autora grēksūdze domājošam skatītājam

– Mani filma Putina liecinieki satricināja ar to, ka esmu gājis skatīties „par Putinu”, bet ieraudzīju Vitāliju Manski un tā saucamos liberāļus, kuri iecēluši Putinu Krievijas valdnieka tronī. Vai šī filma ir Vitālija Manska, cilvēka un mākslinieka, grēku nožēlošana?

– Ar tādu ievirzi es sāku strādāt. Bez personīgas grēksūdzes uz ekrāna un ārpus tā nebūtu iespējams izveidot šo filmu.

Vitālijs Manskis un Vladimirs Putins 2000. gadā

– Kā nobrieda šāds nodoms?

– Astoņpadsmit vētrainu dzīves gadu laikā daudzas lietas nonivelējās, tika izstumtas uz atmiņas perifēriju. Iecere veidot filmu brieda līdzās sajūtai par nepieciešamību atgriezties pie šī stāsta, noskaidrot notikušā cēloņus un sekas, un saprast, vai te vispār pietiek vielas filmai. Noskatoties šos materiālus pēc gandrīz divdesmit gadiem, izrādījās, ka daudz kas rezonē ar mūsdienu aktualitātēm – gan par Putinu un viņa loku, gan par Jeļcinu... Biju spiests nežēlīgi nocirst visus iespējamos sižeta līkločus, lai turētos pie pamatlīnijas, neaizmaldoties niansēs.

Lai gan mūsdienu situācijā, kad viss, kas saistīts ar Putina personīgo dzīvi, ir absolūts tabu, šos kadrus no arhīvu tālākajiem nostūriem publika droši vien skatītos ar milzīgu interesi.

– Kā nolēmāt iekļaut filmā jūsu ģimenes dzīvi un mājas video?

– Ne uzreiz. Es pat vairs neatceros, kāpēc biju tik detalizēti filmējis tieši šo dienu, 1999. gada 31. decembri. Filmēju mājās, no brīža, kad pamostas bērni; filmēju, kā mēs pasniedzam cits citam dāvanas...

Vēlāk filmēju mūsu draugu kompāniju, kurā sagaidījām Jauno gadu, – plašu veiksmīgu cilvēku loku. Jāpiebilst, ka šodien, lai arī ļoti dažādu iemeslu dēļ, tomēr ikviens no šīs kompānijas ir nonācis emigrācijā. Lai gan „emigrējuši” šajā gadījumā nebūtu precīzi teikts. Piemēram, kāds kompānijas dalībnieks šodien ir viens no vadošajiem Kremļa propagandistiem un visai komfortabli kopā ar ģimeni dzīvo Londonā. Viņš turpina strādāt valsts televīzijā un visos grēkos vainot Rietumus, kaut tajā pašā laikā nepavisam nav ticams, ka viņš jebkad atgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi Krievijā.

Tātad pareizāk būtu teikt – visi šīs kompānijas dalībnieki šobrīd dzīvo ārpus Krievijas, un tas ir tikai viens no Putina valdīšanas astoņpadsmit gadu rezultātiem.

Lai gan ir jau skaidrs, ka Putins izplēsis sev no vēstures vismaz ceturtdaļu gadsimta. Tas ir Putina minimālais termins, kuram mēs visi esam nolemti.

– Lai gan filma sākas ar autentisku 1999. gada ģimenes video, tā tomēr šķiet uzņemta no šodienas perspektīvas. It īpaši, kad Natālija runā par tolaik nevienam vēl īsti nezināmo Putinu – lūk, kur nāk diktatūra... Kaut kas pravietisks un pilnīgi neticams!

– Tā arī ir tā dokumentālā kino varenība – fiksējot reālo dzīvi, tā vēlāk mums pierāda mūsu maldus, nevēlēšanos redzēt acīmredzamo, virspusējo attieksmi pret pašiem savu dzīvi un nākotni. Profesionāļi un sinefili noteikti zina, ka katra filma piedzimst no milzīga emociju daudzuma, kas pēc tam vizualizējas filmas stāstījuma lineārajā struktūrā. Daudzas no šīm emocijām paliek aiz kadra, bet turpina ietekmēt tevi. Bez tām vienkārši nevar izveidot stāsta līniju.

Meklējot  filmas  pamata konstrukciju, es skatījos XX gadsimta sākuma hronikas, kur fiksēts sabiedrības bezbēdīgais un naivais prieks, sagaidot jauno 1900. gadu un jauno gadsimtu.

Pretēji gaidītajam, jaunais gadsimts nekļuva par svētku un gaviļu turpinājumu, tas atnesa karus, revolūcijas, masu migrāciju un tautu iznīcināšanu. Es gribēju atsperties no šīs svētlaimīgās nezināšanas, kad neviens vēl neko nenojauš. 2018. gadā daudzās pasaules valstīs tika atzīmēta Pirmā pasaules kara beigu simtgade, un daudzas šī kara detaļas kļūst saprotamākas un pārliecinošākas. Sākumā es biju domājis izmantot šādu vēstures analoģiju, tad pāriet pie mums, kā mēs gatavojamies jaunā gada, gadsimta un tūkstošgades sagaidīšanai. Tomēr ģimenes kadri ar savu intimitāti un pravietiskuma lādiņu izrādījās pārliecinošāki.

Kad jau biju izlēmis par ģimenes hronikas izmantošanu, es ilgi nevarēju izšķirties, kur to ievietot – filmas beigās vai sākumā. Ja ģimenes ainas liktu finālā, skatītājs atstātu kinozāli pilnīgi satriekts un vīlies, kā ieklapēts ar putekļainu maisu. Es tomēr ieliku tās sākumā – iespējams, zaudējot emocionālo pakāpi, bet piešķirot visai filmai pilnīgi citu fokusu, citu notikumu uztveres dimensiju. Piecu minūšu fināla katarses vietā skatītājam jāiziet iekšējas pašspīdzināšanas ceļš gandrīz divu stundu garumā. Lai pēc filmas noskatīšanās viņš nevarētu teikt: "Nē, man ar to nav nekāda sakara, esmu tikai liecinieks un nekādā ziņā ne atbildīgs par notikušo."

Es gribu, lai mēs, visi kopā un katrs atsevišķi, kaut mazliet izjustu mūsu pašu vainu un atbildību.

Tajā pašā laikā šī filma patiešām nav propaganda. Tāpēc Krievijā, kur cilvēkiem pagaidām nav iespēju to noskatīties, vai, piemēram, Latvijā, kur 95% šeit dzīvojošo Krievijas pilsoņu prezidenta vēlēšanās balsojuši par Vladimiru Putinu, daļai auditorijas filma var likties ne visai pārliecinošs manifests „pret Putinu”, bet tiem, kas ieņem pretējo pozīciju un par Putinu nebalso, filma varbūt šķiet nepietiekami kritiska. Šeit jāprecizē – neskatoties uz visiem kinematogrāfiskajiem, strukturālajiem un emocionālajiem pūliņiem sasniegt skatītāju, es nebūt necenšos nevienu pārliecināt un pievērst noteiktai pārliecībai. Ja es būtu atļāvies spert kaut vienu soli pa tiešās pārliecināšanas ceļu, man būtu jāizmanto pavisam cita filmas valoda. Piedāvāt iespēju iegremdēties kontekstā, kļūt par liecinieku notikumiem, kas parasti tiek paslēpti no masu auditorijas, – tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Man ir svarīgi, lai manas filmas uztvere veidotos kā katra skatītāja paša iekšējā darba rezultāts.

Pēc kāda laika šo filmu droši vien varēs uztvert arī citos kontekstos. Pavisam banāls piemērs – Lēnijas Rīfenštāles filma Gribas triumfs tika pasūtīta un uzņemta kā absolūts slavinājums nacistu varai un personīgi Ādolfam Hitleram. Bet pēc Trešā Reiha sagrāves un nacisma seku apzināšanas šī filma tiek uztverta diametrāli pretēji. Ceru, ka pēc kāda laika arī mana filma tiks uztverta kā hronika par speciālo operāciju „kā iesēdināt Putinu prezidenta krēslā”, liecinot par pašreizējā Kremļa režīma neleģitimitāti. Tikai līdz tam vēl jānodzīvo.

– Filmai ir atvērts fināls, acīmredzama vizuāla parafrāze par Puškina Borisa Godunova finālu. Tauta cieš klusu...

– Tieši tā. Kādu brīdi es prātoju, varbūt ielikt pašās beigās tiešu citātu, bet tad sapratu, ka tas nenostrādātu Rietumu auditorijā. Pārāk daudz kas būtu skaidrojams. Mēģinu to darīt intervijās Rietumu medijiem, visās detaļās skaidrojot, kas ir Puškins un Godunovs, kurš ielika pamatus Romanovu dinastijas trīssimt gadu valdīšanai.

Vitālijs Manskis ar komandu 2000. gadā

– Vēl viena pārsteidzoša epizode – Putins, kurš labprāt runā par iespēju mainīt personālijas prezidenta varā. Vai tas ir stāsts par to, ko vara izdara ar cilvēku, par spīti viņa nodomiem?

– Esmu pārliecināts, ka, ierunājot to visu kinokamerā, Putins kontaktēja nevis ar vēsturi, bet gan ar tābrīža situāciju. Tāpat kā daudzi citi politiķi, kas ar pārsteidzošu vieglumu radikāli maina savas vērtības un uzstādījumus, sekojot konjunktūrai. Runājot tur un tobrīd, viņš nevarēja iedomāties, ka pēc divdesmit gadiem šie apgalvojumi izklausīsies vismaz kā melīguma pierādījums.

Turklāt, es atkārtoju, – Putins sākotnēji bija liberālās elites projekts un tajā brīdī runāja to, ko no viņa gribēja dzirdēt tie, kas viņu radījuši.

Līdz zināmam laikam viņš negribēja ar viņiem konfliktēt – kamēr tie būtu varējuši aizkavēt viņa paša plānu īstenošanu. Kopš tā laika situācija ir radikāli mainījusies.

– Iznāk, ka tālaika Putins ir māls, kuru veido situācija...

– Ne māls vai plastilīns, bet kāda šķidra viela, kas pieņem trauka formu, kamēr kļūst par akmeni. Bet, kad šī viela sacietē un paplašinās, trauks saplīst sīkās lauskās. Un tad ikvienam ir jāpakļaujas formai, kas pārakmeņojusies.

Fiziski arvien vārgākajam Jeļcinam, viņa "ģimenes" politiskajām un biznesa interesēm bija nepieciešams saprātīgs un kontrolējams pēctecis. Neskatoties uz visiem administratīvajiem resursiem, kas ļāva ietekmēt vēlēšanu rezultātus, Jeļcina laikā šim pēctecim tomēr bija jāiziet vēlēšanu procedūra, tādēļ ar atklātu un slēgtu socioloģisko aptauju palīdzību tika meklēts tas, kuru sabiedrība būtu gatava pieņemt kā nākamo līderi. No aptaujām izrietēja, ka tam vajadzētu būt liberāli domājošam drošības struktūru pārstāvim, un, protams, pirmais, kas par to zināja, bija Federālā drošības dienesta direktors Vladimirs Putins.

Kādā meklēšanas posmā Putins aptvēra, ka viņam pašam ir izredzes un nepieciešamība kļūt par šo pēcteci. Īstenībā nevis viņu atrada, bet viņš pats iznāca priekšplānā un piedāvāja "ģimenei" savu kandidatūru. Viņš uzdrīkstējās un paņēma banku. Līdz zināmam laikam Putins strādāja "ģimenes" un Borisa Berezovska labā, kamēr izveidoja sev uzticīgu liberāļu koalīciju, kas izspieda Berezovski no lēmumu pieņēmēju loka. Visi bija pārliecināti, ka nosēdinājuši uz troņa paklausīgu marioneti, bet galu galā viņam izdevās apvest viņus ap stūri, likvidēt visus konkurentus un iegūt absolūtu varu.

Šodien Putins ir absolūts monarhs, neraugoties uz faktu, ka Krievijas konstitūcijā nostiprināta pavisam cita valsts iekārta.

– Visi, kas palīdzēja viņam tikt pie varas, šodien vai nu emigrējuši, vai atrodas bezcerīgā opozīcijā valsts iekšienē. Izņemot Dmitriju Medvedevu un varbūt nemainīgo Anatoliju Čubaisu...

– Filmā ir redzama 2000. gada marta kopīgā fotogrāfija – uzvarējušais kandidāts un komanda, kas viņu padarīja par prezidentu. Kamera neslēpj nevienu, iet cauri visam sarakstam.

Attiecībā uz Čubaisu – tā, protams, ir unikāla īpašība, prast nenogrimt nekādos apstākļos. Tajā pašā laikā šodien Anatolijs Borisovičs ir iespējami tālu nobīdīts no valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanas. Viņš ir pilnīgi izstumts no publiskās telpas un tik ļoti iebiedēts, ka nevar pateikt nevienu vārdu par savu nogalināto draugu (Borisu Ņemcovu – I.V.). Tas ir daudz sliktāk, nekā Kasjanova atklātā vajāšana, publiski demonstrējot viņa ārlaulības dzīvi.

– Vēl viena pretrunīga filmas epizode ir jūsu saruna ar Putinu par Krievijas valsts himnu – pilnīgi nav saprotams, kāpēc viņš tā nopūlas. Par varītēm cenšas jūs pārliecināt, ka viņam ir taisnība, vai varbūt tā ir tāda kā pārbaude pirms vervēšanas komandā?

– Nu, tolaik viņam patiešām bija vajadzīga komanda, viņš pārbaudīja un nolūkoja cilvēkus. Turklāt viņš kādā brīdī bija sapratis, ka vajadzīgi radoši liberāli cilvēki, ar atšķirīgu pulsu un noskaņojumu, nekā viņa parastā vide. Piemēram, televīzijas pasaulē ārkārtīgi lietderīgs izrādījās Konstantīns Ernsts un tādēļ tika atkārtoti apstiprināts savā amatā Pirmajā kanālā. Šādi cilvēki bija viņam vajadzīgi arī kino un citās kultūras jomās.

Tajā pašā laikā viņš bija patiesi pārsteigts, ja cilvēks no iekšējā loka nepieņēma kādu viņa doktrīnu.

Tobrīd viņš pieskaitīja mani šim iekšējam lokam – no viņa pirmajām dienām Kremlī es biju kaut kur tuvumā un darīju viņam noderīgu darbu. Viņu pārsteidza ne tik daudz tas, ka es nepiekrītu viņa nostājai, bet tā skaidrība, ar kuru es apliecināju, ka palieku pie sava viedokļa. Es taču būtu varējis teikt – nu, labi, ja jūs tā domājat, tad lai ir... Un tas būtu pilnīgi cits signāls – es nepiekrītu, bet pieņemu jūsu nostāju un esmu gatavs strādāt tās labā. Taču tagad Putins bija pārsteigts un vīlies. Šī saruna arī noslēdza tēmu par mani kā komandas dalībnieku. Pēc tam mēs vēl tikāmies un sarunājāmies pāris reižu, bet es jau viņam biju tukšs numurs.

Vitālijs Manskis un Vladimirs Putins 2000. gada martā. Foto: Jurijs Feklistovs

– Kā jūs definētu filmas žanru?

– Dokumentālais kino.

– Un dokumentālā kino ietvaros?

– Vēstures izmeklēšana ar diezgan spēcīgu autora analīzi un refleksiju, kas tiek piedāvāta skatītāja pārdomām. Tā tiešām ir nestandarta filma. Nesen filmas apspriešanas laikā Leipcigā viens kolēģis pajautāja, vai ir iespējama tāda filma, kas spētu mainīt visu valsts skatītāju apziņu, un kādu es redzu šo filmu. Es uz to atbildēju – nedod, Dievs, ka šāda filma tiktu uzņemta! Pat ja brīnumainā kārtā šāda filma parādītos, tā būtu nekavējoties jāiznīcina, jo vienai filmai nevajadzētu noteikt visas valsts apziņu – neatkarīgi no tā, kādā veidā un virzienā.

Sabiedrības spēja radikāli mainīties viena burvju seansa rezultātā – tā būtu katastrofa.

Mana filma ir paredzēta cilvēkiem, kuri ir spējīgi un vēlas analizēt sevi un pasauli. Ieskaitot tos, kas neatbalsta autora pozīciju. Cilvēks, kas šaubās, ir veselīgas sabiedrības garants.

– Vai jūs interesē Vladimira Putina reakcija uz filmu?

– Godīgi sakot, nē. Nedomāju, ka no viņa reakcijas uz filmu kaut kas ir atkarīgs. Bet viņa personīgā  reakcija... Nu, kā viņš tur parasti tā nevērīgi pamāca, kad pie viņa atnāk lūdzēji par Sencovu vai Serebreņņikovu, – visam jānotiek likuma ietvaros! „Manska filma? Laikam jau labi viņam tur, Rīgā...” Apmēram tā.

III ArtDocFest paplašinās Rīgā

Putina liecinieku Latvijas pirmizrāde notika profesionāļu un skatītāju pilnā zālē Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros. Riga IFF ietvaros jau piekto reizi tika izrādīta ArtDocFest filmu programma, bet pirmo reizi tieši Rīgā notika filmu pamatskate un strādāja žūrija. Kā izskatās ArtDocFest perspektīva, ņemot vērā Krievijas likumdošanas jauninājumus?

– Festivāla Krievijas posmā (kas nu jau vairs notiek tikai Maskavā un Sanktpēterburgā, jo Jekaterinburga šogad atteicās no festivāla) mēs varam izrādīt tikai filmas, kurām ir valsts atļauja demonstrēšanai. Šādu filmu ir ļoti maz – no vairāk nekā 120 šāgada programmas filmām Krievijā mēs drīkstam rādīt tikai aptuveni 30. Protams, mēs par to skaļi runājām no visām pieejamām tribīnēm, tomēr jebkurā gadījumā pamatkonkursu esam pārcēluši uz Rīgu, acīmredzot uz visiem laikiem. Šeit mēs varam izrādīt konkursa programmu, nebaidoties no pretrunām starp valstīm vai autoriem un Krievijas cenzūras prasībām, tādējādi saglabājot ArtDocFest kvalitātes līmeni. Tas ir iespējams tikai brīvā valstī, kāda ir Latvija.
Gatavojamies pārrunām ar Riga IFF komandu un citiem kolēģiem – acīmredzot pēc gada Rīgā notiks arī ArtDocFest balvu pasniegšana. Šogad tās vēl pasniedza Maskavā, šāda dīvaina forma ir saistīta ar dažiem birokrātiskiem momentiem.

Festivāla "ArtDocFest" laureāti Maskavā. Foto no festivāla arhīva

– Rīgas žūrijā, kas izvērtēja ArtDocFest konkursa programmu, bija kinokritiķe Zara Abdullajeva no Krievijas, Rīgā dislocētā ziņu portāla Meduza ģenerāldirektore Gaļina Timčenko un slavenais teātra režisors Alvis Hermanis. Kā jūs vērtējat žūrijas darbu?

– Latvijas cilvēku piedalīšanās ArtDocFest Rīgas žūrijā man ir principa jautājums. Mums vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga žūrija, bet arī spēcīgā sastāvā kāds vienmēr kļuva par līderi un, teiksim tā, noteica toni. Visi trīs Rīgas žūrijas locekļi, starp tiem divi no Latvijas, izcēlās ar lielām līderu dotībām un pat savā ziņā savstarpēji izslēdzošiem viedokļiem par filmām un to vērtēšanas kritērijiem. Bet galu galā viss izdevās.

"ArtDocFest" žūrijas loceklis Alvis Hermanis uzrunā Maskavas sesijas dalībniekus. Foto no festivāla arhīva

– Trīs žūrijas izvēlētās filmas tika paziņotas Maskavā 12. decembrī, jūs to zinājāt jau iepriekš. Cik lielā mērā žūrijas lēmums sakrita ar jūsu vērtējumiem?

– Žūrijas lēmums bija man pārsteigums, biju iedomājies mazliet atšķirīgu vērtējumu. Pavisam atklāti sakot, no apmēram 20 konkursa filmām uz balvām varēja pretendēt kādas desmit vai divpadsmit. Visas uzvarējušās filmas bija šajā izlasē, es tikai iztēlojos citu izkārtojumu.

Atskatoties pagātnē, varu teikt, ka ir bijušas situācijas, kad pat ļoti laba un spēcīga žūrija palaiž garām ļoti svarīgu filmu.

Piemēram, 2012. gada ArtDocFest žūrija nepievērsa uzmanību Beļģijas režisores ​​Jasnas Krajinovičas pravietiskajai filmai Vasara ar Antonu / Un été avec Anton (2012), man joprojām ir žēl par šo filmu un tās autoru. Lai gan apbalvotas toreiz tika visnotaļ labas filmas. Tā ka dokumentālajā kino ir kā daiļslidošanā – galarezultāts ir atkarīgs no punkta desmitdaļām. Šādas desmitdaļas ietekmēja lēmumus arī šogad, ārpus laureātu saraksta palika ļoti spēcīgas filmas. Bet es nekad, nekādā veidā nepiedalos žūrijas sēdēs un vienmēr bez iebildumiem pieņemu tās lēmumu.

– Ko vēl jaunu plānojat Rīgas ArtDocFest ietvaros?

– Spriedīsim par iespēju paplašināt konkursa ietvarus, iekļaujot Baltijas valstu dokumentālās filmas attiecīgajās valodās. Tā kā konkurss ir pārcēlies uz Rīgu, es uzskatu, ka ir svarīgi, lai dokumentālo filmu autori no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pieņemtu ArtDocFest programmu Riga IFF ietvaros par reģionā galveno dokumentālo filmu konkursu. Maz ticams, ka tas uzreiz izdosies jau nākamajā gadā, bet pēc pāris gadiem šāds mērķis ir sasniedzams.

Fetsivāla dalībnieki pie kinoteātra "Splendid Palace" 2018. gada oktobrī, RigaIFF laikā. Foto: Andrejs Strokins

– Jūs dzīvojat Rīgā kopš 2014. gada. Vai neplānojat savās filmās pievērsties Latvijas tēmām un problēmām?

– Protams, es visu šo laiku saņemu draudzīgus mājienus par tēmu, vai nav pienācis laiks pievērst uzmanību, tā sakot, savai dzīves videi.

Bet te es labprāt uzdodu pretjautājumu – cik svarīgi ir, kur tika uzņemta Herca Franka filma Augstākā tiesa?

Nākas apbēdināt kvazipatriotus – praktiski neviens no pasaules auditorijas kinoskatītājiem, kuru apziņu ir pārvērtusi šī filma, nezina, ka tā uzņemta Latvijā. Jo šajā gadījumā tam nav būtiskas nozīmes. Un kur uzņemta filma Vecāks par desmit minūtēm? Es varu apliecināt, ka tad, kad ar šo filmu atklāja Kannu kinofestivālu, neviens nedomāja, kur atrodas šis leļļu teātris un kādā valodā notiek izrāde. Lai gan šī Herca Franka un operatora Jura Podnieka filma ir viena no Latvijas kino virsotnēm, kas stāv vienā rindā ar tādiem šedevriem kā DzigasVertova Cilvēks ar kinoaparātu.
Vārdu sakot, tas, kur tieši uzņemta filma, nav izšķiroši, svarīgs ir filmas līmenis un ražotājvalsts.

Putina liecinieki ir arī Latvijas filma...

– Tā ir tieši un tikai Latvijas filma, ar Šveices un Čehijas partneriem kā kopražotājiem. Varu informēt interesentus, ka Šveices un Čehijas finansiālais ieguldījums bija lielāks, nekā Latvijas kino centra iespējas. Bet man tā bija principa lieta – panākt, ka šī ir Latvijas filma ar citu valstu līdzdalību. Varu atzīties, ka pēc nebeidzamiem ceļojumiem pa visu pasauli es atgriežos Rīgā kā mājās.

Visur, kur es braucu ar savām filmām un retrospektīvām, ar lekcijām vai strādāt žūrijās, blakus manam vārdam vienmēr stāv rakstīts "Latvija"; uzskatu to par ieguldījumu savas mītnes valsts labā.

IV ArtDocFest laureāti

Kinofestivāla ArtDocFest Maskavas sesijas noslēgumā 12. decembrī tika nosaukti uzvarētāji - Rīgas žūrijas darba rezultāts. Kino Rakstos publicējam kinožurnālistes Jekaterinas Vikuļinas īsos iespaidus par katru no laureātiem.

GRAND PRIX – Attālas suņu rejas / Distant Barking of Dogs, režisors Simons Lerengs Vilmonts (Dānija, Zviedrija, Somija)

Pēdējos gados jau ierasts, ka festivāla programmā parādās Ukrainas militārajam konfliktam veltītas filmas, pēc kurām var spriest par izmaiņu dinamiku šīs tēmas atspoguļošanā. Šogad karš netiek rādīts kadrā nepastarpināti, tas izpaužas detaļās – grafiti uz Mariupoles sagrauto māju sienām, aprautas frāzes (režisores Ivetas Lekeres filmā Aņa un Serjoža, Vācija). Lūk, arī Simona Lerenga Vilmonta filmā Attālas suņu rejas konflikta zona rādīta no pavisam citas perspektīvas – no desmit gadus veca puisēna viedokļa. Viņam karš ir kļuvis par ikdienu. Filma apzināti distancējas no karojošajām pusēm, skatītājs vēro vienkāršu cilvēku dzīvi, kuru caurstrāvo bailes no apšaudēm. Karš praktiski nav redzams filmas kadros, tomēr nemitīgi atgādina par sevi ar uzlidojumu baiso troksni.

LABĀKĀ DOKUMENTĀLĀ FILMA – Delta / Дельта, režisors Aleksandrs Tečinskis (Ukraina)

Filmas darbība risinās ap upi, kurai kadrā ir pilnīgi patstāvīga loma. Ūdens plūdums pielīdzināts laika ritējumam, un skatītāja acu priekšā ekrāna laika 80 minūtēs aizslīd reliģiski rituāli, saimnieciska darbošanās, ziemas makšķerēšana, bēres... Šī ir filma par cilvēku attiecībām ar zemi, uz kuras tie dzīvo. Zemes un ūdens faktūra te ir tikpat svarīga, kā grumbu izvagotās sejas, kuras jau sen kļuvušas par ainavas sastāvdaļu. Gandrīz etnogrāfisko filmu īpašu padara operatora darbs.

ŽŪRIJAS SPECIĀLBALVA – Kartupeļu ēdāji / Едоки картофеля, Dina Barinova (Krievija)

Festivāla kopējā ainā pamanāmas ir filmas, ko veidojuši jaunie režisori no Marinas Razbežkinas darbnīcas, arī Dina Barinova – viņas Kartupeļu ēdāji ir aizkustinošs stāsts par nabadzīgu ģimeni, kas dzīvo Krievijas laukos. Filma uzņemta ar mīlestību pret tās varoņiem, kurus kamera vēro bez augstprātīga nicinājuma. Neskatoties uz pastāvīgo trūkumu un nabadzīgajiem apstākļiem, kuros spiesta dzīvot šī ģimene, filma neatstāj bezcerīgas bezizejas sajūtu, tikai vieglas skumjas finālā, kad nospēlēta plate atkārto frāzi no dziesmas par to, kā dzimtene dāsni padzirda ar bērzu sulu.

Plašāki Jekaterinas Vikuļinas iespaidi par 2018. gada festivālu ArtDocFest – portālā Arterritory.com krievu valodā ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:


Kristīne Briede
21.12.2018, plkst. 09:53

Paldies par saistošo rakstu. Viena neliela faktuāla piezīme: Herca Franka "Augstākā tiesa" ir uzņemta Latvijā. Esmu bijusi attiecīgajā nāvi nieka kamerā, kopā ar filmas fotogrāfu. Te acīmredzot ir kļūda.

KRISTĪNE MATĪSA
23.12.2018, plkst. 03:00

Kristīn, Manskis jau nenoliedz, ka Latvijā, viņš tikai apgalvo, ka nevienam citam tas nav svarīgi, tieši kur. Bet ka Tu biji tajā kamerā ar Mihailovski, tas gan ir jaudīgi! - bildes ir:)?



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi