Un tad viņi dejoja

Decembra sākumā Berlīnē tika pasniegtas Eiropas Kinoakadēmijas balvas, uz vienu no tām – Eiropas labākais aktieris – pretendēja arī gruzīnu aktieris Levans Gelbakjani (Levan Gelbakhiani). Viņam spēlfilma "Un tad mēs dejojām / And Then We Danced" ir debija kino – līdz brīdim, kad viņš nostājās kameras priekšā, Levans bija profesionāls dejotājs.

Režisora Levana Akina filma Un tad mēs dejojām pirmizrādi piedzīvoja Kannu festivālā maijā, un kopš tā laika abu Levanu dzīvē ir iestājušās pamatīgas pārmaiņas. Zviedrijā dzimušajam un augušajam režisoram Levanam Akinam, kurš daudz darbojies arī televīzijā, filma Un tad mēs dejojām ir trešais pilnmetrāžas darbs, bet pirmais, kas radījis plašāku rezonansi. Abi Levani – gan režisors Akins, gan filmas galvenās lomas tēlotājs Gelbakjani – ir ieguvuši starptautisku atpazīstamību, kura pēdējā pusgada laikā pamatīgi pieņēmusies spēkā.

Skandalozas popularitātes garšu filmai piešķīruši arī nesenie protesti Gruzijā – 8. novembrī pirms filmas pirmizrādes Tbilisi pret “sodomijas propagandu” protestēja radikālas, konservatīvas grupas un baznīcas pārstāvji.  Kārtības nodrošināšanā bija iesaistīta policija, kāda no skatītājām, kura bija nopirkusi biļetes uz filmas pirmizrādi, tika traumēta, policija aizturēja vairākus protestētājus. Par Gruzijas konservatīvo spēku histērisko un vardarbīgo reakciju rakstīja starptautiskā prese, tai skaitā pat prestižais The New York Times,arī profesionālā kino prese (piemēram, The Hollywood Reporter).

Protesti Tbilisi filmas Un tad mēs dejojām pirmizrādes vakarā

Maijā Kannās filma Un tad mēs dejojām tika pirmizrādīta programmā Director’s Fortnight / La Quinzaine des Réalisateurs – tajā pašā, kurai bija atlasīta arī Latvijas, Lietuvas, Francijas un Beļģijas kopražojuma filma Oļegs (režisors Juris Kursietis). Šī Kannu festivāla programma ir kalpojusi kā ideāls tramplīns filmas Un tad mēs dejojām turpmākajai atpazīstamībai – šī Zviedrijas producētā filma ir kļuvusi arī par Zviedrijas izraudzīto pretendentu cīņai par Amerikas Kinoakadēmijas balvas nomināciju kategorijai Labākā ārzemju filma. Tā iekļuva arī Eiropas Kinoakadēmijas labāko filmu izlasē (tāpat kā Oļegs), taču atšķirībā no mūsu Oļega, tika arī nominēta – Labākā Eiropas aktiera kategorijā.  

Iespējams, piesaistīt plašu uzmanību filmai ir palīdzējusi arī tēma. Es gan izvairītos Un tad mēs dejojām nosaukt par LGBT tematikas filmu, kaut rietumvalstu kolēģi filmai jau pielipinājuši arī šo birku. Jēgpilnāk gan būtu filmu dēvēt par pieaugšanas stāstu, kurā būtiska ir arī seksuālās identitātes, sevis apjēgšanas pieredze.

Filmas polifonisko skanējumu papildina tajā dāsni izmantotais dejas materiāls – epizodes, kurās Levana Gelbalkjani varonis, jauns dejotājs, izdzīvo īpašu emociju un dramatisma piepildītu dzīvi.

Filmas varonim Merabam ir mērķis kļūt par profesionālu gruzīnu tradicionālo deju izpildītāju, iegūt darbu profesionālā un prestižā kolektīvā, kaut arī viņa emocionalitāte un psihofiziskie dotumi īsti neatbilst gruzīnu dejas tradīcijām (vai vismaz to cilvēku uzskatiem, kuri valdonīgi uzmana šīs tradīcijas).

Man bija iespēja sarunāties ar Levanu Gelbakjani īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas. Tobrīd viņš vēl bija viens no sešiem kandidātiem uz labākā Eiropas aktiera balvu – līdzās Antonio Banderasam (par Pedro Almodovara filmu Sāpes un slava / Pain and Glory), oskarotajam franču aktierim Žanam Dižardēnam (par Romāna Polaņska filmu Virsnieks un spiegs / An Officer and a Spy) un vairākiem citiem Eiropas aktieriem. Levans viņu vidū bija vienīgais jaunienācējs un debitants. Brīnums nenotika, balvu Labākais Eiropas aktieris pēc vairākām stundām saņēma Antonio Banderass.

Savukārt filmu Un tad mēs dejojām, vienu no šogad starptautiski pamanītākajiem kinodarbiem, līdz gada beigām vēl var noskatīties vairākos Rīgas art house kinoteātros. Tā ir filmēta Gruzijā, un tajā skan gruzīnu valoda, ko diemžēl pēdējās desmitgadēs tik reti ir iespēja dzirdēt Latvijas kinoteātros (un citās filmu izrādīšanas vietās un platformās).

Levans Gelbakjani Eiropas Kinoakadēmijas balvas  pasniegšanas dienā Berlīnē. Foto: Dita Rietuma

Levan, ko jūs esat guvis no šīs pieredzes – iespējas filmēties šajā filmā?

Ļoti daudz. Pirms šīs filmas es biju cits cilvēks gan kā profesionālis, gan kā personība. Biju tikai dejotājs. Tagad es jūtos pieaudzis – filma tapa divus gadus, un tas bija pamatīgs laiks, lai pieaugtu. Esmu daudz iemācījies un uzzinājis – tas bija kā ļauties citas pieredzes straumei.

Kā jūs uztverat saasinātās reakcijas uz Un tad mēs dejojām, protestus Gruzijā?

Reakcijas patiešām ir negaidīti nervozas. Gruzijas sabiedrība vispār ir sašķelta – tur ir mūsdienīgi domājoša sabiedrības daļa, jaunieši, kas dzīvo globālā telpā, un ir arī konservatīvā sabiedrības daļa, kas joprojām dzīvo padomiskās ideoloģijas ietekmē, Krievijas propagandas telpā. Tā ir problēma – šīs divas sabiedrības daļas dzīvo vienā valstī, vienā laikā, bet tās nespēj un neprot savā starpā komunicēt.

Mūsu filmai ir tūkstošiem aizstāvju un pozitīvi komentāri internetā, taču tajā pat laikā izskan agresīvi draudi – pat līdz solījumiem nogalināt.

Kas notika pēc agresīvajiem protestiem filmas pirmizrādes laikā Tbilisi 8. novembrī? Tas bija vienīgais seanss, vai varbūt filmas izrādīšana Gruzijā turpinās?

Gruzijā ir bijuši tikai trīs šīs filmas seansi. Problēma ir finansējuma trūkumā – kinoteātri būtu gatavi rādīt filmu, tiem vienkārši bija par dārgu algot pamatīgu apsardzi, policiju, lai nodrošinātu kārtību seansos un to skatītāju drošību, kuri ir nopirkuši biļetes. Uz filmas seansiem vienā dienā tika nopirktas 6000 biļetes, interese bija milzīga… Mūsu filma bija pirmā, bet nav vienīgā, ar kuru Gruzijā ir radušās problēmas. Nesen klajā nākusi arī filma Komētas / Comets (režisore Tamāra Šavgulidze), kuras tēma ir divu sieviešu attiecības. [Filmas starptautiskā pirmizrāde bija 2019. gada rudenī Toronto festivālā. – D.R.]. Tomēr pirms Komētu pirmizrādes Tbilisi pie kinoteātra pulcējās  tikai kādi desmit protestētāji, tracis nebija tik pamatīgs. Iespējams, tas liecina, ka neiecietības līmenis par kripatu ir mazinājies.

Protestiem Gruzijā varat likt pretī pamatīgo filmas starptautisko rezonansi – arī jūsu nomināciju Eiropas labākā aktiera balvai. Kā jūs tiekat galā ar šo disonansi?

Gruzijā dzīvot nav vienkārši, jo bieži šķiet, ka neko nav iespējams mainīt – sistēmā, ieradumos, aizspriedumos. Kad man piedāvāja lomu filmā Un tad mēs dejojām, es piekritu, jo likās, ka filma var kļūt par instrumentu, kas liktu aizdomāties, kas varētu rosināt pārmaiņas un stiprinātu vārda brīvību. Starp citu, es domāju, ka Aizkaukāza valstu kontekstā Gruzija vēl salīdzinoši ir ļoti progresīva, tomēr ir ļoti sarežģīti uzsākt dialogu par lietām (piemēram, viendzimuma attiecībām), par kurām Gruzijas sabiedrībā nav pieņemts runāt. Joprojām liela ietekme ir baznīcai. Vai jūs varat iedomāties, ka cilvēki stāv ar krustiem pie kinoteātra, lai apturētu skatītājus, kas dodas skatīties filmu? Tieši tā notika Tbilisi. Baznīcai ir joprojām ļoti liela ietekme sabiedrībā, taču ne jau visi tie, kuri  apmeklē baznīcu, protestē pie kinoteātriem. Tā ir radikāla, maza sabiedrības daļa, kurai joprojām ir skaļas balsis. Komunikācija vienkārši nav iespējama.

Un kādu lomu šajā konfliktā ieņēma Gruzijas mediji?

Pamatā viņi atbalstīja filmu, recenzijas ir pozitīvas, arī konfliktsituācijas tiek atspoguļotas objektīvi, neignorējot nevienu no konfliktā iesaistītajām pusēm.

Filma Un tad mēs dejojām formāli ir Zviedrijas filma, tomēr tā ir cieši saistīta ar Gruzijas kultūru un valodu. Kā jūs raksturotu, šis ir lokāls vai universāls stāsts?

Tas ir lokāls stāsts, kam piemīt universāla vēstījuma kvalitātes.

Filma ir guvusi milzīgu starptautisku rezonansi, Vai bijusi kāda valsts, auditorija, kuras reakcija uz filmu jūs ir pārsteigusi?

Mēs esam bijuši daudzās vietās, daudzos festivālos, es daudz esmu atbildējis uz dažādiem publikas jautājumiem un tēmas, par kurām runājām, parasti izriet no filmas stāsta. Es nejūtos īpaši komfortabli, stāvot uz skatuves prožektoru gaismā un sarunājoties ar simtiem cilvēku, arī tas, ka šodien esmu te, Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā, būtībā ir pilnīgs trakums – prātam neaptverami! Taču jāsaka – Gruzija ir vienīgā valsts, kuras reakcija uz filmu ir bijusi pārsteidzoša.

Filmas plakāts angļu un gruzīnu valodā

Jūsu tiešais konkurents šovakar ir Antonio Banderass no Pedro Almodovara filmas Sāpes un slava un vēl citi izcili Eiropas aktieri...

Jā, mans Dievs, pats Antonio... (Smejas.)

Esat profesionāls dejotājs, kāda ir jūsu pieredze? Vai esat dejojis arī klasisko baletu?

Esmu mācījies baletskolā, taču sāku to darīt mazliet par vēlu –  man jau bija 13 gadu. Ar klasisko baletu nodarbojos trīs četrus gadus, pēc vidusskolas pievērsos laikmetīgajai dejai, esmu darbojies dažādās akrobātu grupās, teātros. Pamatā specializējos laikmetīgajā dejā, nevis klasiskajā baletā.

Un kur šajā visā ir vieta gruzīnu klasiskajai dejai, ko filmā pārvaldāt tik pārliecinoši?

Dejai gruzīnu kultūrā ir liela nozīme – varbūt to var salīdzināt ar karatē Japānas kultūrā.

Biju dejojis klasiskās gruzīnu dejas bērnībā, skolā, – tātad pirms daudziem gadiem. Kad sākām mēģināt filmai, man bija jāatrod mana varoņa dejas stils – tam bija jābūt maigākam, vieglākam, atšķirīgam no tradicionālās, ļoti vīrišķīgās manieres, kā parasti tiek dejotas gruzīnu tautas dejas. Pirms filmēšanas bija ilgs sagatavošanās periods, mēs mēģinājām vairākus mēnešus, vismaz septiņas stundas dienā, nereti septiņas dienas nedēļā. Tagad liekas, ka viss bija labi un viegli, bet filmēšanas procesā es ļoti bieži biju neziņā, apjucis, jo man nebija ne mazākās nojausmas, kā panākt to, ko no manis prasa režisors. Jā, man nav profesionāla aktiera prasmju – to instrumentu, kas piemīt pieredzējušam aktierim. Diemžēl es nespēju atkārtot vienu un to pašu ainu vairākas reizes, kā to prasīja režisors un kā ir pieņemts kino, proti, veidojot vairākus dublus. Katru reizi es darīju kaut ko citu. Bet režisors atrada veidu, kā strādāt ar mani. Mēs jutāmies kā draugi, kā viena ģimene, starp mums, filmēšanas grupas dalībniekiem, nebija milzīga distance. Bieži vien kautrējos, nebiju par sevi pārliecināts, un dejošana filmā – tas ir īpašs stāsts...

Manuprāt, deja jūsu izpildījumā filmā kļūst par īpašu vēstījumu, kas komunicē varoņa iekšējās sajūtas – protestu, aizvainojumu, apmulsumu…

Nenoliedzami deja šajā filmā ir īpaša valoda, kādā komunicē varonis. Kaut, jāsaka, man filmēšanas laikā bija problēmas nevis ar dejas valodu, bet ar reālajiem dialogiem.

Cik strikts bija režisora uzstādījums, kā viņš ar jums strādāja?

Levans man deva uzdevumu, konkrētus pieturas punktus varoņa rīcībā, taču es varēju arī improvizēt.

Ko tālāk? Vai jūs vēlaties arī turpmāk darboties kameras priekšā, turpināt savu tik sekmīgi uzsākto aktiera karjeru?

Jā, es gribu turpināt, esmu jau arī sācis domāt par konkrētiem projektiem. Man ir bijuši arī dažādu lomu piedāvājumi.

Pēdējā laikā Gruzijas kino ir vērojamas ļoti interesantas tendences – ir daudz jaunu režisoru, arī sieviešu, top  interesanti darbi. Vai jūs sekojat gruzīnu kino procesiem, jauno režisoru darbiem?

Jā, man ļoti patīk Nanas Ekvtimišvili filmas, ir daudz citu jaunu režisoru. Jāatzīstas, ka pirms es nokļuvu kino, par to īpaši neinteresējos. Tagad situācija ir pamatīgi mainījusies, es esmu sācis savādāk skatīties filmas, analizēt tās – man ir interesanti mēģināt saprast, kā katrā konkrētā filmā tiek konstruēta realitāte, kādus paņēmienus izmantojis režisors, kā  darbojas aktieri, kā izmantota krāsa, gaisma. Pirms tam tālāk par sekošanu sižetam netiku.

Filma Un tad mēs dejojām oficiāli ir Zviedrijas filma, Zviedrija to izvirzījusi arī kā savu pretendenti uz Amerikas Kinoakadēmijas Oskara balvas nomināciju. Kā sadzīvojat ar šo faktu?

Jā, tas ir paradoksāli, šī gruzīnu filma ir zviedru filma, kaut tajā skan gruzīnu valoda, spēlē gruzīnu aktieri. 

Droši vien šīs jautājums vairāk būtu piemērots filmas režisoram vai producentam, bet – vai būtu iespējams finansēt šādu filmu Gruzijā? Vai tomēr aizspriedumi to neļautu atbalstīt?

Es par naudas lietām zinu maz. Cik zinu, tā nauda, kas filmas budžetā nāk no Gruzijas, ir tā dēvētais cash rebate, līdzfinansējums, kas tiek piešķirts, ja ārzemju kompānijas filmē Gruzijā. Šis bija tas gadījums,  tas arī viss.  Zviedrija ir šīs filmas pamatfinansētājs, tālab arī filma oficiāli ir zviedru filma.

Vai joprojām dzīvojat Gruzijā?

Jā, es gribu turpināt tur dzīvot, taču gribu arī studēt ārzemēs, gribu veidot starptautisku karjeru.

Domāju, ka aizbraukt no savas zemes ir vienkāršāk, nekā palikt un darboties, lai panāktu jēgpilnas izmaiņas.

Vai jūtaties apdraudēts filmas un savas lomas dēļ?

Jāsaka, kopš jūlija Gruzijā esmu bijis ļoti maz – pēc filmas pirmizrādes Kannās sākās starptautiskās gaitas, faktiski visu laiku esmu ceļā.

Un tad, kad šis ceļojums beigsies...

Es braukšu mājās, un viss būs kārtībā. Gruzīniem ir īsa atmiņa. Viņi jau būs piemirsuši, cik aktīvi protestēja pret filmu Un tad mēs dejojām.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi