Tue Stēns Millers. Par kino nervu

“Mums jārespektē tas, ka režisors saka – es nezinu! Ir jāatstāj vieta tādam “es nezinu”, jāļauj tas viņiem – tā ir daļa no dokumentālā kino.” Par to, kāds ir šābrīža pulss dokumentālajā kino un uz kurieni dodamies; par to, kas pirms 24 gadiem notika Dānijas salā Bornholmā un kā kopš tā laika mainījusies pasaule, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma izskaņā sarunājas režisore Kristīne Briede un sinefils, Baltijas dokumentālistu "krusttēvs" un draugs no Dānijas – Tue Stēns Millers.

Tue Stēns Millers 2020. gada septembrī Rīgā. Foto: Agnese Zeltiņa

Pirms dažām nedēļām Tue Stēns Millers / Tue Steen Müller kopā ar godājamiem kolēģiem un cīņubiedriem atkal reiz nokonsultēja kārtējo ikgadējo Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma / Baltic Sea Docs sesiju (tā viņš sevi sauc – par filmu konsultantu). Jau 24 gadus Tue ir sirds un dvēsele šim forumam, kura laikā tiekas, mācās un savus jaunos filmu projektus raidorganizācijām un fondu pārstāvjiem prezentē dokumentālisti no dažādām valstīm (to skaits un ģeogrāfiskais izvietojums jau sen kā pārsniedzis Baltijas jūras areāla plašumus). 
Nozares pazinējiem un tuvu stāvošajiem droši vien nav noslēpums, ka foruma pirmsākumi meklējami tālajā 1996. gadā Dānijā, Bornholmas salā, kad toreizējais Dānijas Filmu valdes darbinieks–redaktors nopietni uztvēra kāda iniciatīvām bagāta bornholmieša ideju par vēlmi sarīkot kinofestivālu. Viņš paraudzījās pāri jūrai un ieraudzīja, ka pelēkais, gandrīz jau mūžīgi apvāršņus aizklājušais dzelzs priekškars jau dažus gadus kā pacelts un skatienam atvērusies jauna un noslēpumaina zeme. Ar jaunu un neredzētu kino.

Mēs bijām tā zeme, un tas bija mūsu kino, kuram durvis uz Eiropu un pasauli tolaik bija vēl tikai veramas, un tieši Tue ar saviem kolēģiem un domubiedriem bija tie ieinteresētākie vērēji.

Un tā gandrīz jau ceturtdaļgadsimtu viņš māca, kā iespējami īsā, kodolīgā un atraktīvā veidā pasniegt jeb pičot savu projektu tā sauktajiem “lēmumu pieņēmējiem” (lai cik dīvaini un hierarhiski vai pat anahroniski izklausītos šis apzīmējums). Viņš iepazīstina un saved kopā režisorus un producentus, televīziju programmētājus, fondu turētājus un festivālu šefus. Viņš izceļ to labāko projektos, saskata un mudina pievērst uzmanību un pielabot ne tik labo. Un, pats galvenais – viņš redz.

Tue Stēns Millers: – Manuprāt, tev būtu jātaisa filma par Ivaru [Selecki]!

Kristīne Briede: – Man?

Tue: – Jo Laika tiltos par viņu nav daudz. Viņš ir ļoti labā formā, viņš ir ļoti interesants, un jums ir laba ķīmija.

Kristīne: – Viņš ir ĻOTI interesants.

Tue: – Turklāt viņam piemīt lieliska humora izjūta. Es viņu satiku pičinga pasākumā, viņš man rāda vienu mazu lietiņu pie žaketes atloka. Vaicāju – kas tas ir? “To es nozagu valstij,” viņš saka. Taču patiesībā tā ir balva, ko viņš saņēmis! (Smejas.) Viena no nozīmīgākajām balvām, par mūža ieguldījumu![1] … Par viņu ir tik daudz šādu stāstu.

Tue un Ivars Seleckis. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne: – Kā viņam gāja pičingā? [Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā notika Ivara Selecka topošās filmas Zeme projekta prezentācija. – Aut.piez.]

Tue: – Viņam gāja labi. Cilvēkiem patika tas, ko viņi redzēja. Neesmu gan drošs, ka šī filma spēs veiksmīgi ceļot ārpus Latvijas… Filma ir par Latvijas laukiem, un ideja ir ļoti laba. Ja tas, kas filmā tiek apgalvots, ir taisnība, tad tas ir ļoti interesanti – kādreiz visi no laukiem bēga prom, bet tagad daudzi no pilsētām sāk atgriezties laukos. Pasākumā piedalījās arī pārstāvis no vācu raidorganizācijas Mitteldeutscher Rundfunk, un tas Ivaram vaicā – vai šī būs kritiska filma? Un Ivars atbild: “Nē, es netaisu kritiskas filmas. Es taisu filmas par dzīvi!” Un smaida. Tā bija ļoti, ļoti nozīmīga piezīme no viņa puses. Un filmas treileris – tas ir ļoti labs. Iepriekšējais treileris gan tāds nebija.

Kristīne: – Kā tā?

Tue: – Jā. Mēs teicām – tev jāiekļauj fragmenti no savām iepriekšējām filmām! Viņš to negrib darīt, viņš negrib, tā sakot, skatīties atpakaļ.

Ivars Seleckis un studija "Mistrus Media" (producenti Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe) iepazīstina ar topošo filmu "Zeme". Foto: Agnese Zeltiņa

Ar Gintu [Grūbi, filmas producentu] vienojāmies, ka tomēr mēģināsim viņu pārliecināt. Mēs viņam teicām – tu pats nāc no laukiem, esi tur dzīvojis pirmos desmit dzīves gadus. Tu esi laukos uzņēmis vairākas filmas, esi fiksējis to dzīvi vairāk nekā 40 gadu garumā! Beigās montāžā tika iekļautas vairākas Ivara frāzes par laukiem. Tas bija ļoti labi! Neatceros precīzi, bet doma bija šāda – ja tas nav uzfilmēts, tad tas nav bijis!

Kristīne: – Tas ir viņa iemīļotais teiciens, viņš tā vienmēr saka! Kas vēl šāgada pičā bija ievērības cienīgs?

Tue: – Nu, tika piešķirtas vairākas balvas. TV kanāls Current Time piešķīra 2000 eiro projektam no Baltkrievijas. Laba ideja, labs projekts, un, ja tas var viņiem palīdzēt filmu realizēt, tad, protams, jauki. Mani pašu visvairāk ieinteresēja divas filmas no Ukrainas. Vienu veido jauna režisore ar pieredzējušu producentu, filma ir par režisores māsu, kura nolēmusi kļūt par mūķeni. Režisore mēģina saprast – kāpēc mana māsa pieņēmusi tādu lēmumu? Viņi jau ir filmējuši klosterī un turpinās to darīt, turpinās fiksēt mūķeņu dzīvi.

Filma ir ļoti skaista, ļoti personīga.

Otra filma arī nāk no Ukrainas un stāsta par Grētai Tunbergai līdzīgu personāžu – jaunu puisi Sergeju, kurš nelielas kopienas ietvaros cīnās pret korupciju. Viņš grib tikt ievēlēts vietējā pašvaldībā, oktobrī gaidāmas vēlēšanas, un varbūt viņu iebalsos. Viņš ir viens no daudzajiem pretkorupcijas aktīvistiem, kas šobrīd darbojas Ukrainā. Kad 2019. gadā par Ukrainas prezidentu ievēlēja [Volodimiru] Zelenski, bijušo aktieri, viņš arī kandidēja, tā sakot, no pretkorupcijas platformas, tas praktiski bija viņa galvenais piedāvājums. Tagad, nonācis amatā, viņš tomēr neko šai sakarā nedara, un ģenerālprokurors, kurš Ukrainā bija galvenais pretkorupcijas aktīvists, ir atbrīvots no amata. Solītais nesaskan ar realitāti. Tā ka tā ir ļoti aktuāla filma. Autori šim jaunajam puisim seko jau 2-3 gadus, kopš tā laika, kad viņam bija 16; režisore pati arī nāk no tās pašas pilsētiņas. Ļoti spēcīga filma, kas radusies no nepieciešamības šīs valsts sabiedrībā. Manuprāt, šīs divas ukraiņu režisores patiešām izcēlās. Protams, bija vēl vairāki interesanti projekti.

Kristīne: – Kādas ir šodienas dokumentālā kino tendences? Kad jūs vērtējat jaunos projektus, vai var sajust, kāds ir šābrīža pulss? Kurā virzienā mēs dodamies?

Tue: – Man šķiet – vismaz runājot par Baltic Sea Docs – mēs redzam ļoti daudz mīlasstāstu, kas saistīti ar notikumiem sabiedrībā vai sabiedrības apakšējos slāņos. Grūti tā precīzi pateikt, bet, manuprāt, šis kovida laiks ir licis filmu veidotājiem pievērsties emocionāliem darbiem, licis veidot filmas pirmajā personā, filmas par ģimeni. Kāda ir pašreizējā situācija? Kā tā ietekmē mūsu dzīves?
Protams, Baltkrievijā aktuālākais ir politiskais temats. Kā sacīja Antra Cilinska – ja Juris Podnieks būtu dzīvs, viņš šobrīd būtu Baltkrievijā. Arī šādas filmas un šādi filmu veidotāji, protams, joprojām pastāv.

Taču man šķiet, ka personīgās filmas izceļas mazliet vairāk. Protams, tas saistīts arī ar filmēšanas tehnisko pusi – tā ļauj paveikt lietas mazākā mērogā, piekļūt cilvēkiem pavisam tuvu. Taču ir daudz visa kā – mēs Baltic Sea Docs forumā redzam arī žurnālistikas virzienu, pētniecisko žurnālistiku. Tīri personīgi tas gan īsti nav manā gaumē, bet…

Kristīne: – Kas ir tavā gaumē?

Tue: – (Smejas.) Mans kino ir personīgais kino, poētiskais kino. Filmas, kas pārsteidz skatītāju. Lūdzu, pārsteidziet mūs! Radiet kaut ko, kas ir emocionāls, bet pārsteidz arī stāstījuma, naratīva ziņā. Es domāju, ka tas ir svarīgi.

Kristīne: – Tātad tevi joprojām var pārsteigt?

Tue: – Jā!

"Baltic Sea Docs" cīņubiedre Lelda Ozola un Tue dzimšanas dienas ballītē, kas tika nosvinēta Foruma laikā. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne: – Tu savu dzīvi pavadi saistībā ar dokumentālo kino – kopš 1975. gada, cik man zināms  –, pārzini to no A līdz Z...

Tue: – Jā, jā, bet ir jāļauj filmu veidotājiem, māksliniekiem, sevi pārsteigt. Es šajās dienās ļoti priecājos apspriest teikumu, ko pateica igauņu režisors Marko Rāts. Viņš šobrīd plāno filmu, kuras nosaukums būs Underling in Bird Kingdom, par dzīvi uz mazas igauņu salas, kuru apvij kāds leģendārs stāsts. Uz salas pastāvīgi dzīvo tikai kādi pieci cilvēki, vasarā tur ierodas tūristi. Viņš plāno tur filmēt četrus vai piecus gadus, atgriezties uz šīs salas atkal un atkal. Viņš sekos kādam igauņu rakstniekam, kurš ir arī biologs un ir pārvācies dzīvot uz šo salu, viņu pavisam mazliet var redzēt arī filmas treilerī. Foruma panelī režisoram tika uzdoti dažādi jautājumi. Vai filma būs par šo rakstnieku? Vai filma būs par putniem un zirgiem, kas dzīvo uz šīs salas? Vai tā būs filosofiska dokumentālā filma? Vai tā būs par tūristiem, kas tur ierodas uz īsu brīdi?

Un viņš atbildēja – "Es nezinu!" Es par to esmu sajūsmā!

Mums jārespektē tas, ka režisors saka – es nezinu. Es mīlu šo teikumu! Mums ir jāatstāj vieta tādam “es nezinu”, jāļauj tas viņiem – tā ir daļa no dokumentālā kino. Ja tev jau ir gatavs slēdziens par filmu, tad kāda velna pēc to uzņemt?

Kristīne: – Jā, it īpaši dokumentālajā kino. Taču režisoram ir jābūt ļoti pašpietiekamam, lai ko tādu pateiktu. Ja vien neesi Verners Hercogs, tad šajā ziņā nāksies grūti.

Tue: – Jā!

Kristīne: – Visi apgalvo, ka zina atbildes. Vai viņi ir spiesti tās zināt.

Tue: – Jā, un es mazliet nejauki apsaucu vīru no zviedru televīzijas, kurš arī bija klāt. Runa bija par citu filmu, Nina gets Married. To uzņem poļu režisors, par savu māti, kura ir Jehovas lieciniece. Viņa nolēmusi apprecēties ar vīrieti, kurš, savukārt, nav Jehovas liecinieks. Protams, tas ir sarežģīts lēmums, bet viņi ir apprecējušies. Un tad šis zviedrs, Larss, jauks puisis un tā, vaicā viņas dēlam, režisoram – vai šī laulība turpinās pastāvēt?

Kristīne: – (Smejas.)

Tue: – Iedomājies, viņš gribēja zināt, kā filma beigsies! Es nespēju noturēties un teicu: “Vai laulība turpinās pastāvēt?! – Kas par stulbu jautājumu!” Tādi bieži vien ir raksturīgi cilvēkiem no televīzijas, kuri īsti nemīl kino un nesaprot kino valodu. Viņi grib šo gatavo slēdzienu.

Kristīne: – Atceros, pirms vairākiem gadiem tev bija līdzīgs gadījums ar dāmu no franču TV kanāla ARTE, kura reiz arī bija starp tā sauktajiem lēmumu pieņēmējiem. Viņa visu laiku teica – šis mūs neinteresē, tas arī ne. Un vēl ar tādu uzbraucienu: “Kāpēc jūs domājat, ka mūsu franču auditorijai liktos interesanta filma par lietuviešu meitenēm, kas dienē armijā?” Un tad tu viņai pateici…

Tue: – Diemžēl toreiz izrādījās, ka ARTE pārstāve nebija īsti sapratusi savu lomu forumā. Viņa teica, ka ir ieinteresēta tikai filmās par Franciju vai Vāciju.

Kristīne: – Tad kāpēc braukt uz Baltijas jūras valstu pasākumu?

Tue: – Un kāpēc dēvēt sevi par Eiropas kultūras kanālu? Tas ir kaut kas, kas mums jāapspriež. Nezinu, kāda bija procedūra šogad, bet mums jādabū uz šejieni īstie pārstāvji. Zinu, ka ARTE strādā cilvēki arī ar citiem uzskatiem, ne tikai neieinteresētie.

"Baltic Sea Docs" ilggadējie runasvīri Mikaels Opstrups un Tue Stēns Millers. Foto: Uldis Cekulis

Kristīne: – Tue, kādi kopumā pēdējos gados ir foruma rezultāti? Zinu, ka cilvēki prezentē savus projektus, saņem atsauksmes, bet vai tiek sasniegts kas taustāms? Vai tev ir kāds pārskats par konkrētiem rezultātiem?

Tue: – Domāju, konkrēti rezultāti ir, taču to nav daudz. Dažkārt tas prasa laiku. Dažkārt tas prasa daudz laika. Nesen runāju ar Gunti Trekteri, dokumentālās animācijas filmas Mans mīļākais karš producentu. Viņš teica – tikko beidzot parakstījām līgumu ar ARTE. Pagāja gadi, līdz tas notika. Protams, ARTE kā liels kanāls ir īpašs gadījums, tur ir daudz birokrātijas, taču kopumā tas var prasīt daudz laika. Un tam, protams, nav nekādas saistības ar forumu kā tādu. Tā ir vispārēja tendence attiecībā uz finansējumu, kas nāk no raidorganizācijām. Vairs nav, kā agrāk, tas samazinās.  Viens labs piemērs – Unas Celmas filma Olu kundze (2000), vai esi to redzējusi?

Kristīne: – Esmu, bet tas bija sen.

Tue: – Šis projekts bija liela veiksme. Šodien neviens to nefinansētu, jo tur taču nekas nenotiek – nu, sēž sieviete, dauza olas… Taču filma ir lieliski uzņemta, uz 35mm lentes, un ļoti interesanta. To finansēja BBC, tāpat arī zviedri, somi un citi, kas togad bija Bornholmā. Tas bija pirmajā Baltijas forumā, pirms 24 gadiem. Toreiz šāda filma saņēma lielu un spēcīgu atbalstu, taču skaidrs, ka mūsdienās tā vairs nekad nenotiktu, un tas ilustrē pārmaiņas, kas notikušas raidorganizāciju pārstāvju domāšanā.

Mūsdienās viņi tikpat kā vairs neuzņemas riskus, viņi vairs neredz vietu šāda veida filmām. Viņi iet daudz vairāk žurnālistikas virzienā.

Protams, žēl, ka tā. Tāpēc filmu veidotāji, īpaši šajā reģionā, kļūst aizvien atkarīgāki no fondiem. Tolaik Bornholmā klāt bija Jan Vrijman Fund, tagad to sauc par Bertha Fund[2]. Viņi piešķir labu naudu, kas var nopietni atbalstīt veidotājus – varbūt vairs ne no Latvijas no Lietuvas, viņi grib sniegt atbalstu tajos reģionos, kur tā ir ļoti maz – Baltkrievijā, Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, valstīs ārpus Eiropas Savienības, jo valstis, kas ir ES, kā Latvija, var saņemt programmas Media atbalstu. Tur ir iespējams saņemt 25 000 eiro dokumentālās filmas attīstīšanai, un pēc tam par to nav tik sīki jāatskaitās. Tas, protams, ir ļoti labi.

Tue Stēns Millers un Vitālijs Manskis Karlovi Varu festivālā 2018. gadā. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne: – Neilgi pirms Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām es biju laukos. Atpūtāmies kopā ar diviem draugiem – fotogrāfu un filozofu –, runājāmies. Un pļāpājot piefiksējām kaut ko neparastu un mums neraksturīgu, proti, ka mūsu saruna risinās jau tādā kā “pirmās pasaules valstu” problēmu līmenī – tā to ļoti veiksmīgi, manuprāt, noformulēja fotogrāfs. Runājām par to, kā mums iet, kādi vīni mums garšo un tādā garā – kaut ko pat par gaileņu mērcēm un laivu braucieniem. Ik pa brīdim mēģinājām runāt par kaut ko normālu – ka kovids baigi trako Indijā un vēl plūdi tur pa virsu, ka Lukašenko atkal uzzīmēs vēlēšanas, par mākslu –, bet atkal un atkal dabiskā veidā nonācām pie “pirmās pasaules”. Un tad man nācās domāt – kas ar mums pēdējo 30 gadu laikā ir noticis? Atceros, cik ļoti kādreiz degām par lietām, cik ļoti viss nāca no sirds. Kad strādājām ar sadarbības partneriem no, piemēram, Zviedrijas, domājām – viņi mūs un mūsu problēmas nekad līdz galam nesapratīs un neatrausies no saviem obligātajiem pusdienu galdiem, kamēr mums, tepat kaimiņos, zeme deg. Un tagad mēs sēžam, runājam par vīnu un it kā jau paši esam nonākuši otrā pusē. Vai tev šķiet, ka to var redzēt arī mūsu filmās? To, ka šis fokuss ir mainījies?

Vai tagad ir laiks veidot filmas par mīlestību?

Tue: – Veidojiet filmas par mīlestību, bet, protams, saistiet tās ar to, kas notiek pasaulē! Ja runājam par Latviju, par Rīgu, atliek tikai palūkoties pa logu – nu, materiālisms! Tik skaistas kafejnīcas, tik daudz cilvēku brokasto ārpus mājas. Kad šeit pirmoreiz ierados 90. gados, tā visa, protams, nebija. Kad es un mans draugs Andreass atbraucām, lai izraudzītos filmas Bornholmas festivālam, mēs nakšņojām hostelī. Tagad tā vietā ir Radisson. Cita hosteļa vietā tagad ir Marriott. Pirms pāris dienām satiku Uldi Cekuli un teicu, ka atceros viņa pirmo biroju, un kafijas automāts tolaik bija tualetē! Tagad te ienācis daudz bagātības. Tomēr, ja pastaigājas pa pilsētu, līdzās skaistajiem namiem ir arī pilnīgi tukšas ēkas un brīnišķīgi koka nami, kas brūk kopā. Rīgā joprojām ir daudz kontrastu, Latvijas laukos – tāpat.

Kristīne: – Bet vai mūsu kino līdz ar to nav kļuvis garlaicīgāks? Atceros, tu teici – kad pirmoreiz atbrauci uz šejieni, pilnīgi viss bija atšķirīgs, kā jaunā pasaulē…

Tue: – Jā, mana profesionālā dzīve pilnībā izmainījās, kad es pirmo reizi ieraudzīju visas tās fantastiskās filmas no Baltijas valstīm un, protams, arī Krievijas. Sāku aizvien vairāk interesēties par Baltijas dokumentālo kino. Braucu uz šejieni katru gadu izvēlēties filmas, gan Bornholmai, gan vēlāk Leipcigas festivālam, braucu uz simpozijiem. Tā ir bijusi liela mana kaislība.

Kristīne Briede, Tue Stēns Millers un Ivars Seleckis, uzņemot filmu "Laika tilti" (2018). Foto: Uldis Cekulis

Kristīne: – Vai esam ko zaudējuši kopš tā laika?

Tue: – Protams, jūs esat mēģinājuši pielāgoties tam, kā kino stāstus stāsta starptautiski. Protams.

Kristīne: – Nu, un vai tas ir labi?

Tue: – Jā un nē. No vienas puses, ja jūs to nedarītu, tad mēs, kas esam no pārējās pasaules, neredzētu jūsu filmas. Ja gribat, lai jūsu filmas ceļotu, tās zināmā mērā jāpielāgo. Labs piemērs ir Audrjus Stonis no Lietuvas – viņa pirmās filmas bija desmit minūtes garas. Ja viņš šodien uzņemtu 10 minūtes garu filmu, kur gan to rādītu?

Tā ka, zināmā mērā ir jāpielāgojas. Vēl viens labs piemērs ir arī Arūnas Matelis, kurš sākumā uzņēma ļoti noslēpumainas, enigmātiskas filmas – piemēram, 10 minūtes pirms Ikara lidojuma (1990). To uzņēma vēl pirms pārmaiņu laika, tajā redzams ūdens, kas šļācas pa Viļņas ielām, visas šīs metaforas....
Tagad viņš nesen uzņēma filmu par Giro d’Italia velobraucienu. Viņa personīgais rokraksts joprojām tur ir redzams, taču, lai panāktu savām filmām starptautisku vērienu, viņš ir pielāgojies tirgum. Tā ka, var teikt – kaut  kas ir zaudēts, taču svarīgi ir saglabāt savu stilu.

Kad sākām vest jūsu filmas uz Bornholmu, lielākā daļa no tām bija par padomju laiku – kā Andra Rozenberga filma [Sods par sapni, 1994] par cilvēkiem, ko nosūtīja uz Sibīriju, jo viņi lasīja franču literatūru. Tā bija šokējoša! Protams, arī Podnieka filmas bija saistītas ar padomju laiku. Taču atceros, kādā brīdī mēs sākām teikt filmu veidotājiem, kuri brauca uz Bornholmu, – būtu jauki, ja jūs varētu uzņemt arī kaut ko par savu dzīvi pašlaik! (Smejas.) Vienreiz jau teicu – man apnicis skatīties uz visiem šiem latviešu dziesmu svētkiem un cilvēkiem ar ziediem matos, kas tikai dzied un dzied! Pienāca nacionālās atmodas laiks, un par to bija tik daudz filmu.

Kristīne: – Bet tas ir tik dabiski. Iedomājies – vispirms kino par padomju šausmām, tad…

Tue: – Tad – patriotisms! Protams. Es to saprotu.

Kristīne: – Tiešām bija tik daudz filmu par cilvēkiem ar ziediem matos?

Tue: – Ļoti daudz. Bet tad pienāca laiks arī filmām par to, kā cilvēki dzīvo konkrētajā brīdī, par ko domā jauni cilvēki. Par to, kā ir dzīvot Latvijā tagad.
Taču, ja pārlecam uz šodienu… Piemēram, Uldim Cekulim šodien ir interesantāk braukt filmēt uz Ziemeļkoreju, nekā uzņemt to, kas notiek šeit.

Kristīne: – Tas ir tas, ko gribu zināt – vai mēs uzņemam filmas par to, kas notiek šeit, vai arī ejam uz āru?

Tue: – Jūs ejat uz āru.

Kristīne: – Ar dāņiem ir tāpat, vai ne?

Tue: – Tieši tā.

Kristīne: – Bet tad… šeit vairs nekas nenotiek? (Smejas.)

Tue: – Kad strādāju kā konsultants Dānijas Filmu institūtā, 95% no projektiem, kurus mums iesniedza un arī apstiprināja, autori gribēja doties filmēt uz citām valstīm. Ļoti daudziem režisoriem esmu jautājis – kāpēc gan tev neuzņemt kaut ko tepat Dānijā? “Jā, bet tas ir tik garlaicīgi…” Domāju, jūs tagad esat līdzīgā pozīcijā.

Kristīne: – Šogad Baltic Sea Docs programmā redzēju ļoti labu dāņu filmu Love ChildAizliegtais bērns, par irāņiem. Un man bija jādomā – bet kur ir dāņu Love Child? Var būt, ka tāda nemaz nav. Daudzas spēlfilmas, kas ir par dāņu mūsdienu sabiedrību, ir ļoti, ļoti labas. Bet neatceros dokumentālu filmu par dāņu sabiedrību. Kaut gan nē, bija viena lieliska pirms pāris gadiem, par avīzes Ekstra Bladet galveno redaktoru, kurš centās izglābt avīzi no bankrota.

Tue: – Varbūt jautājums ir – kāpēc vienkārši netiek veidotas filmas par dāņu ģimenēm? Kur ir ziņkāre, vēlme uzdot jautājumus?

Kristīne: – Tu gan visu šo gadu laikā gan nekad neesi zaudējis ziņkāri.

Tue: – Nē, nē. Tieši otrādi, kad kļūsti vecāks un sasniedz vecvecāku gadus, tu sāc aizvien vairāk interesēties gan par bērniem, gan veciem cilvēkiem. (Smejas.) Foruma laikā es šeit brokastoju un redzēju tik daudz bērnus, kas 1. septembrī nāca un gāja ar ziediem. Tur ir tik daudz stāstu!

Kristīne: – Vai pats nekad neesi gribējis veidot filmas?

Tue: – Nē. Nē. Ne gluži. Pēc izglītības es esmu bibliotekārs un sāku ar filmu seansu rīkošanu bibliotēkās. Tās tolaik bija ļoti aktīvas. Pēc trim gadiem bibliotēkā mani uzaicināja strādāt Dānijas Filmu institūtā. Tur es izmēģināju visu – nostrādāju tur 20 gadus. Biju filmu konsultants, strādāju ar festivāliem, braucu pa Dāniju un rādīju filmas, rakstīju par filmām. Tā ka mana ziņkāre par kino tika apmierināta. Ir filmas, kuras esmu atbalstījis, stundām ilgi esmu sēdējis montāžas telpā un palīdzējis, Vienmēr esmu teicis – es neesmu montāžas režisors, bet varu pateikt, ka šo un šo es nesaprotu, savukārt kaut kas cits, manuprāt, ir labi.
Mana izglītība ir ar filmu veidotājiem pavadītais laiks. Man ir savi varoņi, gan Dānijas kino, gan starptautiskā mērogā. Un vairāki no viņiem nāk no šejienes!

Kristīne: – Vai vari atklāt, kas viņi ir?

Tue: – Esmu ārkārtīgi laimīgs, ka man izdevās satikt Uldi Braunu.

Tas bija īsts pārdzīvojums. Tobrīd viņš jau bija ļoti vecs, bet viņa personība uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Tas siltums un maigums, un ziņkārība – to var redzēt arī viņa filmās. Ja runājam par pārsteidzošo kino, tad tas viņa kadrs ar austrumu sievietes tuvplānu, kas atver acis [filmā 235 000 000, 1967] – fantastiski! Tikai meistars var ko tādu radīt.

Tue Stēns Millers un Uldis Brauns skatās filmu "235 000". Foto: Uldis Cekulis

Otrs ir Hercs Franks – intelektuālis, kurš prot sevi ļoti, ļoti labi izpaust. Nezinu, kur starp viņiem abiem likt Ivaru Selecki – varbūt pa vidu. Viņā arī ir īpašs jūtīgums. Protams, arī Juris Podnieks. Manu skatījumu uz kino kopumā ir ļoti ietekmējuši tie cilvēki, kas braukuši uz Bornholmu – ne tikai latvieši, bet arī, piemēram, poļi. Marcels Lozinskis, viņa dēls Pavels. Tas ir cits stils, bet tas arī ir ļoti labs un personisks.

Kristīne: – Tātad atgādināsim, ka Baltijas forumam šī jau bija 24. reize; pirmos desmit gadus tas notika Bornholmā, bet pēdējos 14 – šeit, Rīgā.

Tue: – Foruma pirmssākumos bija vēl daži mazi pagriezieni. Viens pasākums notika Tallinā, vēl viens bija Viļņā, to organizēja producente Rasa Miškinīte. Pēc tam visu trīs Baltijas valstu kino institūcijas sanāca kopā un nolēma, ka būtu labi, ja tas viss notiktu vienā vietā. Tā mēs nolēmām, ka tā vieta būs Rīga. Vēlāk paralēli sāka attīstīties citas lietas, piemēram, igauņiem ir festivāls Melnās naktis, ir DocPoint.

Kristīne: – Tu esi piedalījies arī slavenajos Rīgas dokumentālistu simpozijos. Ja tagad notiktu tāds simpozijs, kādus jautājumus, tavuprāt, vajadzētu tur apspriest?

Tue: – Tos, kurus tu jau iepriekš uzdevi…

Kristīne: – Par to, vai esam zaudējuši kino nervu?

Tue: – Jā. Par to, kā industriju ietekmējušas tirgus prasības. Vai stāstījuma ziņā esam ko zaudējuši? Vai Baltijā esam zaudējuši poētisko dokumentālo kino? Es uzdotu šādus jautājumus. Un tad – vajag rādīt filmas, apspriest filmas, uzaicināt veidotājus, lai viņi rāda savas filmas, rīkot lekcijas.
Es atceros, kā Ābrams Kleckins reiz pēc kādas vācu filmas izrādīšanas sniedza ļoti izvērstu, ļoti nopietnu filmas kritiku 45 minūšu garumā. Režisors arī bija tur klāt. Un mēs kādā brīdī jautājām – ei, vai viņš arī drīkst ko pateikt? Vai režisors var ne tikai aizstāvēties, bet arī ko paskaidrot?

Kristīne: – Tolerances vilnis un politkorektums, kas šobrīd valda pasaulē, – vai tas palīdz dokumentālajam kino? Kino un grāmatās ņemam ārā rindkopas un nodaļas, amerikāņu filmās jābūt pārstāvētām visām minoritātēm.... Es satiku kādu vācu inteliģentu, kurš teicās nemīlot Vudija Allena filmas tāpēc, ka tās esot nedabiskas, – tur neesot neviena tumšādainā, un kvīrus arī nemanot. Tagad arī Oskaru jaunais nolikums paredz, ka uz balvām varēs pretendēt tikai tādas filmas, kur visas iepriekšminētās minoritātes un mazāk aizsargātās grupas ir pārstāvētas gan uz ekrāna, gan ražošanā. Vai tas nepadara kino garlaicīgāku?

Tue: – Ja runājam par kampaņveida filmām, tad, protams, tās var būt ļoti garlaicīgas. Taču, protams, tās saņem atbalstu. Piemēram, Sundance festivāla sniegtais atbalsts – viņi meklē filmas, kuru pamatā ir konkrēts mērķis, ideja. “Mēs uzņēmām šo filmu, jo black lives matter…”.  Protams, viņiem tā ir daudz vieglāk, jo tas ir politkorekti. Bet tas noved pie tā, ka poētiskajām dokumentālajām filmām, kurām nav tāda veida ideju… Piemēram, igauņu režisors, kurš grib filmēt uz salas, – viņš saņems finansējumu, bet tikai tāpēc, ka ir tiešām ļoti labs režisors. Un Igaunijas filmu institūta pienākums ir viņu atbalstīt.

Es vispār teiktu, ka filmu institūtu pienākums dažādās valstīs ir atbalstīt mākslu. Kino veidošanas mākslu. Un nevis kampaņu filmas.

Ja atgriežamies pie Latvijas – Gints Grūbe [un režisors Kārlis Lesiņš] vēlas veidot filmu par Rail Baltica. Ja līdzīga iecere būtu Dānijā, kur TV kanāli ir mazliet labākā situācijā, dāņu filmu institūts viņam teiktu – nē, tas nav mums piemērots, ej uz televīziju. Jo tas ir televīzijas projekts. Šeit, Latvijā, tas nav iespējams, jo vietējām televīzijām nav naudas šādiem projektiem, tāpēc šādu projektu atbalsta vietējais filmu centrs. Mani tas pārsteidz, jo tā nav radoša dokumentālā iecere.

Kristīne: – Kura ir pēdējā dokumentālā filma, kas uz tevi atstājusi patiešām lielu iespaidu?

Tue: – Varu uz to atbildēt mazliet citādāk – filma, ko šobrīd visvairāk gaidu, ir Viktora Kosakovska filma. Pagaidām esmu redzējis tikai treileri.

Kristīne: – Ā, tu domā Gundu!

Tue: – Mēs runājām par pārsteigumiem, tad viņš ir režisors, kas pārsteidz nepārtraukti!

Kristīne: – Vai viņš ir viens no Bornholmas cilvēkiem?

Tue: – Jā.

Kristīne: – Vai tu esi viņu izaudzinājis?

Tue: – Nē, nepavisam. Bet Bornholmā mēs reiz rādījām viņa filmu Trešdiena. Tā nav viņa labākā filma, un es viņu par to kritizēju. Vēlāk, daudz nesenāk, viņam bija cita filma, ar aisbergu, – kā to sauca?

Kristīne:Aquarela [2018].

Tue: – Jā. Mēs to rādījām Barselonā, un es moderēju viņa meistarklasi. Viņš mani atcerējās un teica – ā, lūk, kur cilvēks, kurš Bornholmā kritizēja manu Trešdienu! (Smejas.) Viena lieta, kas viņu raksturo – viņš vienmēr cenšas pārspēt savu iepriekšējo projektu. Kad viņu pēdējoreiz satiku, viņš man teica – jā, Aquarela ir laba, bet nākamā būs vēl labāka!

Kristīne: – Pirms dažiem gadiem Tu Lietuvā saņēmi nozīmīgu valsts apbalvojumu Par nopelniem Lietuvas labā. Vai vari par to pastāstīt?

Tue: – Jā, tas, protams, bija fantastiski. Tas notika Lietuvas neatkarības dienā un daudzi cilvēki saņēma apbalvojumus. Klāt bija arī bijusī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Pirmais apbalvojumu saņēma vīrs, kurš ir – vai bija – NATO vadītājs šajā reģionā. Otrais biju es. Trešajam balvu piešķīra bijušajam Izraēlas premjeram Šimonam Peresam, kurš jau ir aizsaulē. Un pēc tam nāca dažādi lieliski lietuvieši, kuri saņēma apbalvojumus par to, ka, piemēram, izglābuši kādu no slīkšanas.

Kristīne: – Kāds bija tava apbalvojuma iemesls, tavs sasniegums?

Tue: – Tas bija par ilggadīgu atbalstu Lietuvas kino. Manis nominēšanu, protams, bija noorganizējuši lietuviešu dokumentālisti.

Kristīne: – Tu patiešām viņiem (un mums) pavēri durvis.

Kadrs no "jubilejas filmas", kuru Kristīne Briede bija samontējusi par godu Tues dzimšanas dienai. Foto: Agnese Zeltiņa

Tue: – Tas sākās ar Henriku Šableviču. Fantastisks cilvēks. Kad mēs pirmoreiz atbraucām uz Viļņu izraudzīties filmas festivālam, Henriks bija tas, kurš visu organizēja. Mēs bijām atbraukuši trijatā, un Henriks mūs ieveda kinoteātrī, kur mēs vieni paši varējām skatīties visas filmas. Viņš mums arī pienesa tēju, jo kinozālē bija ellīgi auksti. (Smejas.) Un, kamēr mēs skatījāmies filmas, režisori gaidīja ārpusē. (Smejas.) Viņi bija atnākuši ar 35mm filmu ruļļiem, lai parādītu savus darbus. Kad iznācām no kino, viņi visi uz mums skatījās un gaidīja reakciju. Mēs teicām, ka nevaram atbildi sniegt uzreiz. Tad mēs devāmies uz Henrika mazo divistabu dzīvoklīti, kur viņa sieva mūs pabaroja un mēs apspriedāmies.

Kristīne: – Vai viņš bija kopā ar jums lēmumu pieņemšanas procesā?

Tue: – Nē, viņš neiejaucās. Tā mēs iepazinām Audrjus Stoni, Arūnu Mateli, [Vītautu] Landsberģi, arī Sauļu Beržini, kurš veidoja daudzas filmas par ebreju vēsturi Lietuvā.

Kristīne: – Un tad šīs delegācijas pirmoreiz devās uz Bornholmu?

Tue: – Jā, kad filmas bija izvēlētas, viņus ielūdza, un Henriks visu noorganizēja, viņš bija delegācijas galva. Bornholmā valstu delegācijām dzīvošanai tika piešķirti mazi brīvdienu namiņi – Lietuvas namiņš, Latvijas namiņš, Igaunijas namiņš… Un labākās ballītes vienmēr bija lietuviešu namiņā.

Kristīne: – Tu par viņu runā tik silti – teici, ka viņš bija tavs draugs.

Tue: – Viņš noteikti bija mans draugs. Viņš bija ļoti silts cilvēks. Kad daudz vēlāk atkal biju Lietuvā, kādā brīdī devāmies apciemot viņa kapu Kauņā. Acīmredzot viņa bērni tur nebija ilgi bijuši, kapa vieta nebija īpaši labā stāvoklī. Tā nu Audrjus to sakopa. Tas bija ļoti jauki.

Kristīne: – Vai tev arī Latvijā bija šāds cilvēks, kurš visu organizēja?

Tue: – Jā, Andrejs Apsītis. Viņš arī ir ļoti labs draugs. Protams, arī Ivars [Seleckis].

Foto: Uldis Cekulis

Reiz pašos Bornhholmas pirmsākumos, Ivaram vajadzēja pirmo reizi pičot savu projektu. Viņam bija sagatavots treileris VHS kasetē, un viņš, ļoti uztraucies, mēģināja to iestūķēt atskaņotājā, bet kaut kas sagāja greizi un viss tas kasešu blāķis nogāzās uz grīdas. Un visiem bija tik žēl, visi teica – nekas, nekas, mēs tevi vienalga atbalstīsim, lai tur vai kas…

Tad atkal mēs atbraucām ar sievu uz Latviju, un mūs sagaidīja automašīna. Domājām, ka Ivars ir nolīdzis šoferi, bet izrādījās, ka tas ir vēl viens režisors – Romualds Pipars. Viņi mūs izvadāja pa Latvijas laukiem, visu rādīja, iepazīstināja. Ivaram bija līdz koferītis – diplomāts. Nevarēju saprast, priekš kam viņam laukos tā dokumentu mape līdz. Vienā brīdī viņš uzliek to uz mašīnas jumta, atver, bet tur iekšā ir piecas šampanieša pudeles un lašmaizītes. Savukārt scenārists Tālivaldis Margēvičs reiz savā mājā ar ģimeni bija sarīkojis mums lielu pieņemšanu.

Tagad visu to kopābūšanas garu pārņēmis Uldis Cekulis. Mani ļoti aizkustināja man sarīkotā dzimšanas dienas ballīte. Pat divas. Vienu sarīkoja Baltijas jūras foruma komanda, otru – Uldis pie sevis mājās. Tas bija ļoti brīnišķīgi. Mēs sēdējām uz jumta terases, un Uldis bija saaicinājis zoomā draugus no visādiem pasaules nostūriem, lai visi varētu ar mani saskandināt.

Kristīne: – Bet tās taču nav beigas, vai ne? Tu taču turpināsi braukt pie mums?

Tue: – Jā, es tā domāju.

Kristīne: – Ar ko tu vēl šobrīd nodarbojies? Izvēlies filmas Barselonas festivālam?

Tue: – Jā, un Belgradai. [Tur notiek pasaulē brīnišķīgākais dokumentālā kino festivāls Magnificient 7 jeb Lieliskais septiņnieks. Festivālā piedalās tikai septiņas filmas, kas necīnās ne par kādām balvām, bet visas ir augstākās kvalitātes, un septiņus vakarus pēc kārtas Belgradas centrā pildās 1000 vietu kinozāle (tas, protams, pirms-kovida laikā), jo cilvēki pazīst un mīl kino, un gaida šīs filmas. Festivālu jau vairāk nekā 16 gadus rīko īsteni sinefili – festivāla direktori Svetlana un Zorams Popoviči, bet septiņas lieliskākās filmas viņi visus šos gadus atlasa trijatā – Svetlana, Zorams un Tue. – Aut. piez.]

Baltijas forumā tagad Mikaels Ostrups ir pārņēmis visas organizatoriskās lietas no mūsu puses, un es par to ļoti priecājos. Ja godīgi, pičings mani vairs īpaši neinteresē. Esmu to darījis tik daudzus un daudzus gadus. Atlasīt filmas man tagad sagādā daudz vairāk prieka…

Foto: Agnese Zeltiņa

Atsauces:

1. LR Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu, ko Ivars Seleckis saņēma 2018. gadā. [↩]
2. Amsterdamas starptautiskā dokumentālā kino festivāla (IDFA) filmu ražošanas atbalsta fonds [↩]
Foto: Agnese Zeltiņa un no Ulda Cekuļa personiskā arhīva

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi