Reibinošais neprāts pret garlaicīgu normu

Vai tas ir neprāts, ja Tūteru Dagnija ar šķērēm griež Ērika sudrabkāzu kreklu? Vai filmas par neprātu var būt sociāli atbildīgas? Vai diagnozi “atmiņas zudums” ir ieviesuši scenāristi? Kāpēc Latvijas kino vēsturē neprātīgākās filmas ir uzņemtas 20. gadsimta 90. gados? Un vai kino bez neprāta vispār var eksistēt? Tādus un citādus jautājumus, domājot par ciklu "Reibinošais neprāts" Rīgas Kino muzeja lektorijā “Tas, ko tu nedrīksti nezināt”, diskusijā apspriež filmu nozares un arī psiholoģijas speciālisti.

2018. gadā LKA Rīgas Kino muzejs un kinoteātris Splendid Palace rīko jau 13. kinolektoriju "Tas, ko tu nedrīksti nezināt", šā gada tēma – reibinošais neprāts, un cikls noslēdzas 21. martā ar Latvijas "trakajām īsfilmām", kas uzņemtas 20. gadsimta 90. gados. Kinolektorijs tika pieteikts ar Kaņepes Kultūras centrā sarīkotu un kupli apmeklētu tematisku diskusiju, kurā piedalījās Rīgas Kino muzeja vadītāja Zane Balčus, kinozinātnieks Viktors Freibergs, psiholoģiju studējušais kinorežisors Raitis Ābele, LU psiholoģijas nodaļas vadītājs profesors Ivars Austers un portāla "Kino Raksti" galvenā redaktore Kristīne Matīsa, diskusiju vadīja Kino muzeja kuratore Agnese Logina.

Foto: Kārlis Bergs, Photography

Diskusijas dalībnieki - Viktors Freibergs, Kristīne Matīsa, Raitis Ābele, Ivars Austers, Zane Balčus, Agnese Logina

Agnese Logina: - Labvakar! Šovakar mēs runājam par neprātu kino, lai pieteiktu šī gada kinolektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt tēmu – reibinošais neprāts. Sāksim ar definīciju – kas, jūsuprāt, ir neprāts?

Ivars Austers: - Vienkāršākā definīcija ir – tas, kas cilvēkam traucē adaptīvi dzīvot. Vai, no otras puses – tas, kas citiem traucē ar tevi kontaktēt, tikt galā, dzīvot kopā.

Raitis Ābele: - Man universitātē mācīja mazliet citu definīciju – neprātīgs ir cilvēks, kurš dara vienu un to pašu, bet sagaida katrreiz atšķirīgus rezultātus.

Kristīne Matīsa: - Es nebiju gatava uz tādu definīcijas jautājumu, bet varu iezīmēt fonu par to, ko es darīju pirms šīs diskusijas – palaidu feisbukā ziņu, ka esmu piekritusi piedalīties tādā ārprātīgā pasākumā, diskusijā par neprātu. Un sākās kolēģu komentāri ar jautājumiem, kas tad ir tas neprāts kino, kur ir robežas un kādi kritēriji – vai tā ir totāla prātā sajukšana, vai tās vienkārši ir trakas izdarības; un katrs piesauca kādu savu mīļāko piemēru no latviešu kino – trakā Elzas Radziņas deja filmā Klāvs – Mārtiņa dēls ar Ances romanci, vai Kristīnes neprātīgais skrējiens Purva bridēja negaisā, vai, kas man vislabāk patika no šiem piemēriem, kā Olga Dreģe Limuzīnā griež kreklu ar šķērēm. Tas arī ir neprāts, tikai teatrāls, uzspēlēts. Īpaši ķinītī, man liekas, neprāts ir ārkārtīgi svarīgs, jo citādi taču nemaz nav kino – ja tur nav kaut kāda konflikta un kaut kāda asuma visā, tad tas kino ir garlaicīgs.

"Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981). Foto no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Bet, atsaucoties uz Raita minēto definīciju – visu laiku darīt vienu un to pašu, protams, ir ļoti normāli un saprotami, arī kino veidotāji it kā vienmēr dara vienu un to pašu, principā tie procesi taču ir vienādi – uzraksti scenāriju, stājies pie kameras, saliec aktierus kaut kādās mizanscēnās uz laukuma... Bet, man liekas, kinoveidotājiem ir tikai loģiski katru reizi cerēt uz citu rezultātu, jo citādi taču būs miljoniem vienādu filmu! Tā ka kino bez neprāta vispār nemaz nevar eksistēt.

Viktors Freibergs: - Es galīgi neesmu gatavs stāstīt, kas ir neprāts... Bet kāds te ierunājās par vilcieniem, un man ienāca prātā kāds gadījums, tāda maza mizanscēna pat faktiski no tā sanāca. Es mierīgi braucu no Jelgavas vilcienā un skatos pa logu... es nezinu, tas jau ir kaut kāds neprāts, ka es katru dienu braucu no Jelgavas un katru dienu nezin kāpēc skatos ārā uz šo bezjēdzīgi vienādo ainavu, it kā tur kaut kas mainītos. Nu labi, tur tajā grāvī ūdens ir mazliet augstāk vai mazliet zemāk, atkarīgs no sezonas...

Lūk, un vienreiz es mierīgi braucu vilcienā, un man pagāja garām kundze gados, tad viņa atnāca atpakaļ, dziļi ieskatījās man acīs un teica – jums ir brūnas acis, vai ne? Un es pat ātrumā viņai atbildēju, es teicu - jā! Tomēr tālāk es viņai negribēju neko vaicāt, negribēju provocēt, lai mums tā saruna neizvēršas no Ozolniekiem līdz Rīgai, tad tas varētu būt diezgan skumji. Toties filmā tas būtu, man liekas, ļoti eleganti – bet es jau neesmu ne režisors, ne kas, es tikai skatos filmas.

Zane Balčus: - Es varētu iesākt tādā personiskā griezumā, ko patiesībā tikai tagad aptvēru – tad, kad es pabeidzu vidusskolu un domāju, kur iet mācīties, mana izvēle bija starp psiholoģiju un kino. Es iestājos psihologos, bet beigās tomēr aizgāju mācīties kino vēsturi.

Runā Zane Balčus, Rīgas Kino muzeja vadītāja

Jā, savā ziņā, man šķiet, kino kopumā mēs varētu uztvert kā tādu neprātu, jo mēs caur to visu laiku, katru reizi izejam kādā citā perspektīvā un skatāmies gan uz sevi, gan uz apkārtējo pasauli caur citu prizmu. Tāpēc man liekas, šī vēlme attālināties no stabilās realitātes un nonākt citādākā skatījumā jau kopumā liecina par kādu devu neprāta katrā no mums, kas ir saistīti ar kino.

Ivars Austers: - Man šķiet, cilvēkam ar puslīdz stabilu pasaules skatījumu ir divas iespējas, kā neprātu izmantot filmas veidošanā. Viens variants ir skatītājam  radīt ilūziju, ka viņš kaut ko par to visu saprot un, galvenais, noteikti nepieder šo ārprātīgo cilvēku grupai – nu, tie taču ir pilnīgi citi, tie ir kaut kādi ārprātīgie, ja... Otra iespēja ir ļaut viņam atpazīt – jā, man tā ir bijis un es vairs tāds neesmu! Man šķiet, tā mēs varam jebkuru filmu skatīties, un tad paveras ļoti interesanta tēma – cik precīzi tas neprāts ir attēlots, vai tas ir vajadzīgs un vai tas vispār ir iespējams.

Agnese Logina: - Jā, par to precīzo attēlojumu es gribēšu vēlāk mazliet parunāt, vai tam vispār ir kāda nozīme. Gatavojoties šai diskusijai un vispār lektorijam, es daudz lasīju par neprāta attēlojumu kino, un viena no idejām, kas izkristalizējas, - ir vairāki žanri, kuros neprāts funkcionē kā īpaši svarīgs sižeta pavērsiens. Viens no tiem ir trilleris, tur neprāta klātesamība kaut kādā mērā paskaidro, dod kaut kādu iemeslu un attaisnojumu tam, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek. Bet varbūt ir arī kādi citi iemesli, kaut kādi papildu zemūdens akmeņi, kāpēc mums vajag, lai noziedzniekiem ir kāda, es nezinu, īpaši neprātīga motivācija, kas slēpjas kaut kādā slimībā vai kur... Jā, nu tas nav īsti jautājums, bet varbūt jums ir komentāri par šo?

Zane Balčus: - Es domāju, tematiski skatoties kino vēsturē, ir tādi brīži, kad neprāta tēma ir bijusi aktuālāka nekā citās dekādēs, un man liekas, viens no piemēriem varētu būt vācu kino ekspresionisms pēc Pirmā pasaules kara. Tur gan filmu tematikā, gan arī estētikā neprāta klātbūtne ir ļoti uzskatāmi redzama un arī svarīga tāpēc, ka tā reprezentē šī laika kinoveidotāju paaudzes sajūtas – kā viņi jūtas, dzīvojot pēckara Vācijā.

Tā ka, man liekas, neprāts var būt saistīts ar kādu konkrētu laikmeta periodu, bet tajā pašā laikā tā noteikti ir arī ļoti pateicīga tēma dažādiem audiovizuāliem eksperimentiem.

Ivars Austers: - Man šķiet, visā šajā padarīšanā parādās kaut kas tāds, ko es nosaukšu par pamata atribūcijas kļūdu. Ja tā pa īstam grib saprast, kāpēc kāds cilvēks kaut ko ir darījis, kāpēc viņš ir rīkojies noteiktā veidā, tad jāsaprot – tā ir funkcija, kas sastāv no divām lietām, no cilvēka paša un no situācijas, kurā viņš atrodas. Un ko nozīmē tā pamata atribūcijas kļūda – mēs pārāk lielu uzmanību pievēršam cilvēkam pašam un ignorējam situāciju. Stāsts prasa jautājumu, kāpēc notika tas, kas notika, kāpēc viņš vai viņa izdarīja to, ko izdarīja, un tad mēs pārāk daudz cēloņu saskatām cilvēkā pašā. Neprāts ir ļoti ērts veids, kā stāstīt stāstu, tas padara visu to figūras un fona padarīšanu tādu grodāku, ar to var salīdzinoši viegli, ticamā formā, atbilstoši kaut kādiem kultūras pieņēmumiem un klišejām uzbūvēt stāstu. Piemēram, kāpēc visādās psihopātu filmās, kur cilvēks dara kaut ko patiešām traku, uzbūvē tādu tēlu, kurš ir bērnībā daudz cietis – briesmīgi vecāki, seksuāli izmantots, redzējis kaut ko drausmīgu bērnībā... Īstenībā psiholoģijas pētījumi rāda, ka bērnības iespaidi nemaz neatstāj tik ļoti paliekošas sekas pieauguša cilvēka psihē. Protams, nav tā, ka slikta bērnība būtu tikpat jauka kā laba bērnība, bet tā ir klišeja, mēs pārspīlējam to, cik lielā mērā tas patiešām ir svarīgi. Visu šo saliekot kopā, tas ir ērts veids, kā runāt par kaut kādām anomālijām, par kaut kādām ekstrēmākām situācijām, jo tā var panākt ticamu stāstu.

Bet, teiksim, kāpēc vispār tas vācu ekspresionisms bija vajadzīgs – ar to mēģināja izskaidrot, kāpēc cilvēki Pirmajā pasaules karā bija tik ārprātīgi. Ir taču grūti pieņemt, ka gandrīz jebkurš cilvēks, nonākot līdzīgos apstākļos, rīkotos tāpat kā viens otrs tur, no malas skatoties, ārprātīgais, bet patiesībā pilnīgi normāls cilvēks.

Ivars Austers un Agnese Logina

Agnese Logina: - Kino lielā mērā tās klišejas, tos tipiskos trakos tēlus, nezinu – histēriskās sievietes, trakos zinātniekus – pārņem no literatūras, kur tie jau sen iegājušies.

Ivars Austers: - Nu, droši vien jā un nē, tur varbūt precīzāki pētījumi vajadzīgi. Droši vien vēl viena tāda tēma, par ko vispār var parunāt – kā ir austrumu filmās, vai tur arī neprātu tēlo tāpat kā pie mums? Mans minējums ir, ka droši vien nē, jo tas, ko mēs zinām no salīdzinošajiem starpkultūru pētījumiem psiholoģijā, ir – austrumnieki ir daudz jūtīgāki, daudz sensitīvāki pret situāciju. Viņi gan varētu pieņemt to, ka cilvēks ārprātīgi uzvedas situācijas iespaidā, ka tas ir veids, kā viņam tikt galā ar kaut kādu situāciju, bet ieliec viņu citā situācijā, un viņš uzvedīsies citādāk.

Viktors Freibergs: - Man ir daži komentāri. Šajā kontekstā ir vēl viena cita filmu kategorija, proti, šausmu kino, kas ir man īpaši interesanta joma. Es nedomāju tos visus ķesku gabalus, bet, ja mēs paņemam klasiku, vai tur Džeimsa Veila Neredzamo cilvēku, vai pēc Stīvensona uzņemto filmu Doktors Džekils un misters Haids, kur ir runa par to – ja cilvēks pēkšņi kaut kādā mistiskā veidā piedzīvo pārmaiņas (vienā gadījumā kļūst neredzams, otrā viņam ir dubultnieks), tad viņā izlaužas vēlme pēc varas, kura, starp citu, arī ir viens no vadmotīviem filmā par doktoru Streindžlovu. Līdz ar to arī tāda vājprātīgā tipāža tēls, manuprāt, ir saistāms ar varaskāri. Tas ir viens.

Un otrs. Es neiedziļināšos, jo domāju, ka šī auditorija ir pietiekami labi informēta par to, kas ir sirreālisms, bet tas, kā zināms, noliedz reālismu kā jebkāda veida vides atainošanu, vai kā tagad saka, reprezentāciju. Starp citu, tieši ap divdesmitajiem gadiem mēmais kino savā estētikā vairāk interesējās par dažādām disfunkcionalitātēm cilvēkā, par murgiem, par sapņiem un tamlīdzīgi, kas man gan šobrīd paliek bez piemēriem.

Jā, starp citu, vēl klasika, protams, ir Roberta Vīnes filma Doktora Kaligari kabinets, tur ir šis neprātīgais zinātnieks, kurš varbūt radījis kino vēsturē veselu virkni dažādu acīmredzami līdzīgu tipāžu un ar cita rokām veic to ārprātu, ko viņš tur dara, kaut gan filmas noslēgumā, kā zināms, tas viss mazliet pagriežas citādāk. Un tas bija tas mans gadsimta komentārs...

Kadrs no filmas "Doktora Kaligari kabinets" (1920)

Kristīne Matīsa: - Klausoties Viktorā par doktoru Kaligari, es iedomājos, kā laika gaitā mainās šādu traku cilvēku tēla vizualitāte - piemēram, Kaligari pats ir ar dažādiem paņēmieniem padarīts „spilgtāk traks”, jo tolaik ceļojošie cirki rāda ūsainas sievietes ar trim krūtīm un tas ir viens no izklaides elementiem, tolaik kaut kāds vizuāls neprāts vai anatomisks neprāts ļoti normāli iederas izklaides industrijā.

Savukārt kad Agnese sāka runāt par trilleriem un Viktors par šausmu kino, tad es domāju, ka starp mums noteikti vajadzēja sēdēt Aikam Karapetjanam. Manuprāt, neprāta elements viņa filmās, īpaši M.O.Ž., ir viens ārkārtīgi spēcīgs visa virzītājs, un arī nesenajā filmā Pirmdzimtais, lai gan tas tomēr uzņemts ar pieklājīgākiem standartlīdzekļiem.

Raitis Ābele: - Kad Ivars runāja, man ienāca prātā viena dzīves situācija par neprātu. Biju Indonēzijā, sēdējām pie galda, pretī sēž saimniece un viņas dēls, un pēkšņi dēls vienā brīdī tā kā izslēdzas, pārstāj komunicēt un stāv piecpadsmit minūtes; pēc tam atkal apsēžas un turpina runāt, it kā nekas nebūtu bijis. Tieši tajā laikā universitātē es mācījos par vienu no šizofrēnijas veidiem, tā izpausme bija tieši tāda, kā grāmatā aprakstīts – pa to laiku viņam galvā skan balsis. Ko mēs darītu savā Eiropas sabiedrībā – mēs diezgan ātri atklātu, kas tā ir par slimību, diagnosticētu, dotu zāles un ārstētu. Bet tā sieviete skaidro – tajā brīdī dēls sarunājas ar dieviem! Viņi pirms pusgada jau bijuši pie priesteriem, tie teikuši, ka tā ir laba zīme; tagad viņi brauks vēl, pēc gada dēlu uzņems priestera kārtā un viņš turpinās mācīties. Tik dažādas ir neprāta izpausmes un attieksme pret to, tāpēc man arī liekas interesants jautājums, kā tas notiek austrumu kino...

Sliktākā izpausme kino jomā ir tā, ka lētākā gala filmās vai lētākos seriālos uz neprātu noraksta pilnīgi visu – nu, viņš to darīja tāpēc, ka viņam ir šizofrēnija! - izplatot stigmu par to, kas tas neprāts vispār ir, to pataisa par tādu stereotipisku ievirzi.

Un vēl viens neprāta komentārs, ko atcerējos, kad Viktors stāstīja par vilcienu un ieskatīšanos acīs. Braucu ar draugiem vilcienā pēc Jāņiem, iekāpj viens vīrs, apsēžas man pretī un sākam sarunāties. Vienā brīdī viņš izņem odekolona pudelīti un piedāvā mums. Mēs zolīdi atsakāmies – paldies, nē. Viņš iedzer, un tajā brīdī viņa acis, it kā ir tās pašas, bet pēkšņi nomainās, nevar saprast, tā kā nokrīt uz leju... viņš tāpat skatās, bet es redzu, ka viņš redz plakni, kaut ko pilnīgi citu. Un tajā brīdī viņš paņem manu roku un sāk lauzt, lauž, lauž un mēģina izgriezt. Mani draugi pieskrien klāt, atbrīvo roku, bet tā vīra acīs, tur es redzēju to odekolona neprātu, tas bija ļoti iespaidīgs.

Kristīne Matīsa: - Ar to taču sākas Jāņa Streiča filma Vecās pagastmājas mistērija! - tur Eduards Pāvuls kā vecais čekists ierāva čarku ar Kauperu un Andri Bērziņu kopā, un arī pilnīgi sastinga, pārgrieza ģīmi, gandrīz putas pa lūpām, pēc tam nopurinājās un teica - ai, man tā vienmēr notiek pēc pirmās glāzītes...

Agnese Logina: - Tā jau vispār ir viena no neprātīgākajām latviešu filmām, tur beigās piesit krustā Renāru Kauperu. Bet tas arī ir tāds periods, tā ir laikmeta zīme kaut kādā mērā.

Filma "Vecās pagastmājas mistērija" (2001), darba moments. Foto: Atis Ieviņš

Kristīne Matīsa: - Es domāju, jā, tas ir situācijas jautājums. Tā ir 2000. gada filma, 1999. gada vasarā filmēta. Principā Streičs, tajā brīdī filmējot, nezina, vai viņš vēl kādreiz filmēs. Tā varbūt ir viņa pēdējā filma. Jo tie ir juku laiki, deviņdesmitie gadi vispār mums visiem lika domāt, ka mēs varbūt Latvijā vairs nefilmēsim nekad. Bet pēkšņi Streičs ir ticis pie darba, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņam gribas salikt tajā vienā filmā iekšā visu, par ko viņš ir gadiem domājis. Man šķiet, sakāpinājums rodas arī no tā, ka tas ir tik stresains laiks. Un cilvēkam varbūt psiholoģiski ir vieglāk izskaidrot visas problēmas vai lielu daļu problēmu ar to, ka vainīgs viens vecais, prātā sajukušais čekists, kurš vazājas apkārt un visādas riebeklības dara. Nevis mēs paši kaut ko nepareizi darām, bet ir viens tāds mērglis, kas mums visu dzīvi maitā.

Zane Balčus: - Interesanti arī tas, ka Streičs nav vienīgais, kuram ap šo laiku ir tādas ievirzes kino – mazlietiņ vēlāk, 2003. gadā, ja nekļūdos, bija taču arī Arvīda Krieva filma Man patīk, ka meitene skumst, kur galvenais varonis ir pilnīgi traks fotogrāfs...

Kristīne Matīsa: - ...lieliskajā Mārtiņa Freimaņa atveidojumā!

Mārtiņš Freimanis fotogrāfa lomā Arvīda Krieva spēlfilmā "Man patīk, ka meitene skumst" (2005)

Zane Balčus: - Jā, un viņš fotografē mirušus cilvēkus, vairākas epizodes notiek kapos un tā tālāk. Atcerēsimies, ka deviņdesmito gadu sākumā savukārt iznāk gan Jāņa Putniņa Varmācības meditācija, gan arī pirmā Graubas un Lingas filma Drosme nogalināt...

Kristīne Matīsa: - Un arī tā reālās dzīves situācija tolaik ir pilnīgs neprāts – Rīgas kinostudijā, kur cilvēki gadu desmitiem pie režisora amata varējuši tikt tikai ar oficiālu izglītību, ar diplomu, izejot normālo standarta ceļu uz augšu, pēkšņi parādās divi zaļi, bezkaunīgi gurķi, Aigars Grauba un Igors Linga, un pēkšņi viņi taisa pilnmetrāžas spēlfilmu pēc kaut kāda pustraka zviedra lugas! Un vēl atļaujas uzaicināt Elzu Radziņu vienā no lomām! Nu pilnīgs neprāts notika kinostudijas gaiteņos, visi vecie kadri staigāja apkārt un šausminājās...

Zane Balčus: - Filmas tēma ir par psihoanalīzi, par tēva un dēla attiecībām.

Kristīne Matīsa: - Bet tas tiešām ir deviņdesmito gadu faktors, tā varēja tikai tajos laikos notikt.

Agnese Logina: - Vai tas nesākās jau ātrāk, kad bija Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili?

Kristīne Matīsa: - Nē, Fotogrāfija... ir 1987. gada filma. Es atļaušos teikt, ka šis savukārt ir Arvīda Krieva faktors, jo Arvīds Krievs ir ļoti īpatnējs režisors. Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili – jā, tur ir tās dīvainās ainas kapos, kur pēkšņi parādās Večellas Varslavānes lieliskajos kostīmos tērptas sievietes, pilnīgi sirreālas ainas... Tas ir Arvīds Krievs, kuram patīk meklēt iespējas, kā vizuāli un saturiski atšķirties no kaut kādām standarta filmiņām...

Kadrs no Arvīda Krieva spēlfilmas "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili" (1987)

Ivars Austers: - Man divi komentāri iešāvās prātā par to, kas tagad tika runāts. Mēs sakām "neprāts", bet neprāts, man šķiet, jau vēl ir kaut kas sociāli puslīdz pieņemams vai dažreiz pat vēlams, bet tad, kad mums ir darīšana jau ar ārprātu, kas ir aiz robežas, tas ir pavisam kas cits... Man šķiet, ka mēs šīs abas lietas salikām kopā vienā ķeselē. Tas ir viens.

Otrs – tajos piemēros, kas tagad tika minēti, man šķiet, ka tas ārprāts vai neprāts, kā kuru reizi, ka tas ir pārāk poetizēts. Nu, tur skaistos kostīmos paskraidīt pa kapiņiem, vai ne, kas vēl varētu būt jaukāks! Vai jūs gribētu tādu neprātu vai ārprātu? Droši vien, ka varētu kādreiz... Bet man ir ļoti spēcīgas aizdomas, ka subjektīvi cilvēkam, kurš ir tādā ārprāta stāvoklī, tas galīgi nav ne poētiski, ne patīkami, tas ir ārkārtīgi traucējoši.

Kristīne Matīsa: - Jā, bet ar to nenodarbosies neviens kino veidotājs, jo viņš tomēr ir, nu atskaitot varbūt, nezinu, Verneru Hercogu, viņš tomēr ir ieinteresēts, lai cilvēki viņa filmas būtu spējīgi skatīties. Tāpēc kas viņam ir izdevīgāk – rādīt šo neprāta vai ārprāta skaisto un romantisko pusi, vai...

Ivars Austers: - Un te ir jautājums par sociālo atbildību – vai kino vispār ir jābūt sociāli atbildīgam? Droši vien nē. Tas droši vien būtu pārāk daudz prasīts jebkurai mākslai, jo – vai tad cilvēkiem tas patiktu, vai to atzītu? Likt sajust kaut kādu pilnīgu ārprāta pieredzi, skatoties filmu... Tādas filmas jau droši vien ir, man tagad nenāk prātā, bet dažreiz ir sajūta, ka tas ir diezgan precīzi izdarīts.

Tomēr dažkārt, attēlojot cilvēkus, kuriem ir nopietnas adaptācijas problēmas, tas tiek parādīts pilnīgi nepareizi, jo, kā zināms no pētniecības, šie cilvēki sociālā mijiedarbībā ir pārsvarā upuri, nevis varmākas. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos viņi citiem griezīs rīkles un šļakstināsies ar asinīm, un ko tur vēl visu filmās rāda... Tādi gadījumi būs ārkārtīgi reti.

Agnese Logina: - Turpinot par sociālo atbildību, es gribētu īpaši vērsties pie Raita, jo brāļi Ābeles ir veidojuši veselas divas filmas, kuru galvenajiem varoņiem ir neprāta iezīmes. Proti, 2000. gadu beigās jums ir īsfilma Bēdubrāļi, kur cilvēkiem ir halucinācijas, un tad, protams, ir Kastrāts kuilis, arī par šo tēmu. Vai, veidojot šīs filmas, jūs domājāt par tādu kā sociālo atbildību un vispār par šiem aspektiem?

Raitis Ābele: - Tie Bēdubrāļi, tas bija vairāk par dzeršanu.

Runā Raitis Ābele, kinorežisors ar psihologa izglītību

Agnese Logina: - Bet viņi visi sajūk prātā, un tad viņiem ir halucinācijas.

Raitis Ābele: - Nu, es domāju, tajā laikā mēs neko nedomājām... Par filmu Kastrāts kuilis – tur, man liekas, mēs nelietojām neprāta tēmu tā, lai vispār rastos ētikas jautājumi par to. Es domāju, ka ir kaut kādai sociālajai atbildībai jābūt, lai gan tas droši vien ir no režisora personības atkarīgs – ir filmas, kas nekad nebūtu tapušas, ja režisors būtu sociāli atbildīgi domājis, ko drīkst un ko nedrīkst... Teiksim, filmās daudz izmantota personības dalīšanās, kino tā, iespējams, pastāv daudz vairāk nekā dzīvē – ir vairāk filmu nekā to indivīdu, kuriem šī problēma ir bijusi.

Es domāju, ar kino ir ļoti iespējams manipulēt. Teiksim, rādot, ka visi, kuriem ir mentālas problēmas, ir slepkavas un varmākas... Man ir draugs ar šizofrēniju, viņš nekad nav bijis agresīvs pret mani. Kaut kad sen mana mamma gan satraucās, vai viņš nevar man uzbrukt, kaut ko izdarīt? Protams, ir bail no nezināmā, bet tas nezināmais daudz briesmīgāks ir parādīts vakara seriālos par Midsammeras slepkavībām; tur, iespējams, vide ir daudz trakāka, nekā īstenībā. Tagad ir cita vērtību sistēma – sociālo atbildību nomet nost, lai kaut ko traku izdarītu; iespējams, ir jāiet arī pašam tajā savā neprātā, kur vairs nemaz nedomā par atbildību.

Kadrs no spēles īsfilmas "Kastrāts kuilis" (2014), režisori Lauris un Raitis Ābeles

Agnese Logina: - Bet kā tev filmējot ir, tu par to domā? Vai tas ir pārāk personīgs jautājums?

Raitis Ābele: - Jādomā ir rakstot, jo tad, kad filmē, tad jau reāli vairs tikai strādā. Mēs rakstījām ar brāli scenāriju par bipolārajiem traucējumiem. No vienas puses, gribas būt sociāli atbildīgam pret tēmu, no otras puses – nevajag aiziet kaut kādā... medicīnas personāla pamācības video uztaisīt. Tad mēs to scenāriju nolikām mazliet malā, bet es atcerējos, Viestura Reņģes lekcijās man bija jālasa Junga raksts, un tur bija viens tāds citāts, ka tajās grāmatās, kas saucas "psiholoģiskie trilleri" vai psiholoģiskie romāni, nav ne miņas no psiholoģijas, savukārt Dantes Dievišķajā komēdijā vai Gētes Faustā, kas nav domāts kā psiholoģiskais trilleris, psiholoģijas ir daudz vairāk. Ja ļoti sociāli atbildīgi, precīzi mēģina parādīt fenomenu, kāds tas pasaulē pastāv, mēs pasakām daudz mazāk un varbūt pat radām vēl lielākas klišejas.

Agnese Logina: - Un tas beigās nesasniedz to publiku, ko varbūt būtu gribējuši sasniegt. Man patīk tas, ka mēs jau sākām runāt par konkrētām slimībām, un, mazliet pameklējot vairāk, man liekas – ir divas konkrētas tēmas, apziņas traucējumi, kas ļoti bieži parādās kino. Pirmkārt, atmiņas zudums ir ļoti izplatīts, turklāt ne tikai pilnīgi trashy seriālos, un arī personības dalīšanās. Varbūt jums ir komentāri, kāpēc? Varētu domāt, ka tam ir saistība ar attiecībām starp kino un identitāti, starp kino un realitāti, bet varbūt tur vēl kaut kas vairāk. Mēs ļoti sen neesam dzirdējuši neko no Viktora...

Viktors Freibergs: - Jā, kāds bija jautājums? Ā, atmiņas zudums... (Visi smejas.) Nu jā, tas, kā jūs redzat, ir ļoti aktuāls jautājums. Es arī nevaru uzreiz tā nosaukt daudz filmu, bet viena no tādām, kas mani patiesi aizrauj un ko es vienmēr mēģinu līdz galam atminēt, ir Kristofera Nolena filma Memento, ko noteikti ļoti daudzi klātesošie ir redzējuši. Filma par cilvēku, kuram ir īstermiņa atmiņa, arī naratīvs ir strukturēts it kā atpakaļgaitā, respektīvi, mēs redzam vienu epizodi, un pēc tam to epizodi, kas notika pirms tam. Skatītājs tad arī ir spiests maksimāli piepūlēt savu atmiņu, lai vispār kaut ko saliktu kopā un no tā izveidotu stāstu.

Bet, ja mēs runājam par konkrētām slimībām, tad tur es neko nevarēšu daudz pateikt, manējās te šāvakara diskusijā nederēs...

Par personības dalīšanos, drīzāk pāreju no vienas personības citā, manuprāt, varētu sameklēt daudz piemēru. Pirmais un pagaidām vienīgais, kas man nāk prātā, ir Polaņska Īrnieks / The Tenant (1976), kur viņš pats spēlē arī galveno lomu, pārtop par to sievieti, kura izdarīja pašnāvību. Un, protams, viņš izdara pašnāvību beigās – nu, kā jau agrāk, visas filmas beidzās laimīgi, ar pašnāvību un tamlīdzīgi... Un otra ir filma, kas ir izcilāka, manuprāt, - arī Polaņska filma, ar Katrīnu Denēvu, Riebums / Repulsion (1965), kur telpa savā ziņā ir kā tēls, uz kuru transponējas tās sievietes pakāpeniskais neprāts. Pareizāk sakot, tas nav neprāts, viņai riebjas fizisks pieskāriens, kas šodien principā ir aktuāla tēma... Filmas beigās pakāpeniski telpa transformējas, viņa pati arī mazliet mainās, tīri izskata ziņā. Griesti kļūst zemāki, telpa izplešas, un līdz ar to telpa, kas ir kā fizisks tēls un dažādu fizisku tēlu kopums, šajā filmā daudz vairāk ļauj izdzīvot varones izjūtu gammu, kas ir diezgan šausminoša.

Runā kinozinātnieks Viktors Freibergs

Un pēdējais, ko es tagad teikšu, tāpēc, ka tagad jau pietiks... Es neatceros, kā sauca to filmu, kuru es skatījos vienu vakaru, kad man bija nomākts garastāvoklis un domāju – paskatīšos kaut ko skaistu, nu kaut ko tādu... Ņemšu un kaut ko pameklēšu youtube! Un skatos – rau, kur ir, filma ar Diānu Kītoni, kur viņa tēlo modeli. Bezgala skaista viņa bija, nu, viņa joprojām ir skaista... Bet kā to filmu sauca, es tagad neatceros, veca diezgan. Un tad, kad no filmas biju jau trešdaļu noskatījies, es sapratu, ka viņa tik meistarīgi pakāpeniski slīgst depresijā... Filma bija brīnišķīga, bet man kļuva vēl sliktāk, tās man bija patiesas mokas tajā vakarā!

Agnese Logina: - Jā... varbūt ir vēl kādi komentāri par atmiņas zudumu un personības dalīšanos?

Raitis Ābele: - Par personības dalīšanos – tur tas, tā teikt, tvists ir ielikts jau pašā uzstādījumā, varbūt scenāriju rakstītājiem kaut kādā ziņā tas ir ļoti labs instruments. Bet par atmiņas zudumu es kaut kā nemaz nevaru tik daudz filmu atcerēties...

No zāles: - Eternal Sunshine of the Spotless Mind!

Agnese Logina: - Jā, piemēram.

No zāles: - Malholandas ceļš!

Zane Balčus: - Jā, man liekas, nevar nepiekrist – personības dalīšanās ir tiešām ļoti pateicīga tēma, kā filmas vēstījumu veidot, jo tā ietver ļoti daudz dažādus aspektus, iespējas notikumus parādīt it kā no dažādiem skatpunktiem. Es domāju, šai tēmai ļoti spilgts piemērs no klasikas, teiksim, no Hičkoka, ir Psiho. Tur tiešām līdz pat filmas beigām, redzot galveno varoni mātes balsī runājam, un neparādot to, kāds šis varonis patiesībā ir, ar to ir iespējams uzturēt neziņu pietiekami ilgu laiku. Savukārt no filmām, kas saistītas ar atmiņas traucējumiem, –  Spellbound, kur rakņāšanos pagātnes notikumos un apziņā var gan vizuāli ļoti atraktīvi parādīt, gan arī filmas sižetā to virpināt.

Kristīne Matīsa: - Es domāju, ka nodarbošanos ar tādām tēmām ir ievazājuši scenāristi. Daudz vieglāk ir strādāt ar varoni, kuram ir atmiņas zudumi, var tik daudz ko negaidītu pēkšņi izdomāt! Iedomājieties vienkāršu, parastu standarta stāstu, kurā viss notiek atbilstoši fizikas likumībām un visam, ko mēs zinām par pasauli – tā ir viena pilnīga garlaicība! Bet te pēkšņi parādās varonis, kurš vai nu visu ir aizmirsis, vai pēkšņi iemiesojies pilnīgi citā tēlā – tā vienkārši ir iespēja strādāt ar pilnīgi negaidītiem pavērsieniem, ar kaut kādām jaunām sižeta līnijām, ar kaut ko tādu, kas ir medusmaize katram scenāristam.

Ivars Austers: - Atmiņa jau vispār ir funkcionāla padarīšana – ir jēga atcerēties to, kas tev tajā brīdī palīdz kaut kam citam, kaut vai priekšstatam par sevi vai kaut kādai problēmu risināšanai. Šādi skatoties, man šķiet, daudz interesantāka ir pretējā lieta, kas ir par maz izmantota kino pasaulē, – cilvēki dažkārt tic kaut kam tādam, kas īstenībā ar viņiem nemaz nav noticis. Man šķiet, starp pēdējos pārdesmit gados interesantākajiem eksperimentiem psiholoģijā ir tie, kuros cilvēkam var iestāstīt, ka viņš ir darījis kaut ko tādu, ko īstenībā nav darījis, un viņš lēnām sāk ticēt. Pāris reizes pajautā cilvēkam, kurš nekad nav lidojis ar gaisa balonu, - nu atceries, tu taču toreiz lidoji, un iedomājies, kāds bija tas skaistais rīts, vai ne, un cik tālu varēja redzēt...

Ivars Austers

No sākuma cilvēks saka – nē, nē, es neatceros... Pēc divām nedēļām atkal pavaicā, tad viņš jau dažas detaļas it kā atceras – jā, jā, varbūt tā bija. Un pēc mēneša viņš tīri labi sāk atcerēties. Atmiņa ir konstruējoša – jo vairāk tu par kaut ko domā, jo tu vairāk kam tici. No šāda viedokļa, man šķiet, tas ir kaut kas daudz, daudz interesantāks. Un te arī to personības dalīšanos var pielikt klāt, jo mēs gribam par sevi domāt, ka esam pietiekami konsekventi, bet skaidrs, ka mēs dažādās situācijās uzvedamies atšķirīgi. Mums ir padsmit identitātes, lomas, mēs esam viens cilvēks diskusijā šeit, un mēs esam cits cilvēks, jau noejot lejā bārā, vai ne? Lūk, tāpēc nepalieciet ilgāk...

Skaidrs, ka pēc tam mums vajadzēs tādu puslīdz konsekventu, sakarīgu priekšstatu par sevi, un tad mēs atcerēsimies tur, bārā, ko šeit esam runājuši, varbūt kaut ko aizmirsīsim, lai tas priekšstats būtu daudz saskaņotāks. Nu, tas ir par to, kā tā atmiņa īstenībā ir iekārtota.

Bet tā ir ērtība, lai būvētu scenāriju, arī no režisora viedokļa – ir ļoti ērti sadalīt tēlu vairākos, droši vien pat seno grieķu drāmu ir iespējams izspēlēt vienas personības ietvaros.

Zane Balčus: - Jā, tas, ko Ivars tikko minēja par atmiņu, man liekas interesanti arī kino atmiņas studijās. Konkrēto paaudžu atmiņas cilvēki ļoti bieži atceras tā, ka šie stāsti izklausās ļoti līdzīgi cits citam – jo tie ir tikuši pārstāstīti vairākas reizes, pat detaļās reizēm atkārtojas, veidojas nevis individuāli atmiņu stāsti, bet jau pavisam kopīgi, kolektīvie kino atmiņu stāsti. Otra lieta – tieši pretēji, cilvēki atceras kaut ko konkrētu, kas ir viņiem ļoti personiski, vai nu noticis tajā laikā, vai bijis viņam svarīgs laikā, kad filmu skatījās, un tas arī ir tas, kas viņam paliks atmiņā par šo filmu. Man šķiet, mūsdienās tas noteikti būs mainījies, kad pētīs mūsdienu kino atmiņu, jo mums ir tā iespēja filmas skatīties nebeidzamu skaitu reižu, līdz ar to mēs arī varam precīzāk iegaumēt, kas tajās filmās ir noticis. Agrāko gadu paaudzēm šādas iespējas nebija, viņi filmu skatījās vienu, varbūt divas reizes, tā ka atmiņa līdz ar to veidojās citādāka.

Agnese Logina: - Varbūt kaut ko ietekmē arī tas aspekts, ka agrāk filmas skatījās kopā, bet tagad mēs vairāk skatāmies individuāli?

Zane Balčus: - Iespējams.

Agnese Logina: - Runājot par atmiņām – tā kā mēs te brīžiem ar personīgām anekdotēm dalāmies, es varu izstāstīt, ka esmu pamanījusi – reizēm nevaru atcerēties, vai esmu redzējusi kādu filmu vai nē, vai esmu vienkārši tikai lasījusi par to filmu tik daudz reižu, ka man jau liekas, ka esmu to redzējusi. It sevišķi, ja vēl esmu redzējusi kādus kadrus, tad vienkārši vairs vispār nav iespējams zināt, vai tā ir mana atmiņa, vai tā ir kaut kāda cita atmiņa. Tāpēc es saprotu, ka vienkārši viss jāpieraksta.

Ivars Austers: - Bet jāatceras, kur pierakstīts.

Agnese Logina: - Ļoti palīdz Letterbox, ja izmanto kaut kādus online resursus. Bet, runājot par smagākām tēmām – Raitis jau mazliet pieskārās šizofrēnijai un kaut kādai demonizācijai... un mēs vēl mazliet runājām par autora atbildību. Vai scenāristiem, piemēram, rakstot scenārijus, veidojot filmas, kurās ir cilvēki, kuri cieš no smagām psiholoģiskām slimībām, būtu jāņem vērā tas, ka principā tā ir stereotipu veidošana, stigmatizēšana? Jo ir vairākas slimības, par kurām mēs neko daudz nezinām, izņemot to, ko redzam kino, un viena no tām, man liekas, ir šizofrēnija – tāda ļoti demonizēta slimība.

Ivars Austers: - Man šķiet, šis jautājums ir diezgan nozīmīgs, un tas nav tikai par kino, tas attiecas arī uz zinātni – cik daudz tiek pastāstīts, kā kaut kas ir patiesībā. Ja runā par psihiskajām slimībām, tad patiesībā zinātnē daudzi jautājumi ir visai neskaidri, piemēram, par to, cik lielā mērā cēloņi ir ģenētiski, pretstatā kaut kādai pieredzei. Ikdienā cilvēki, domājot par to, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir, tautas valodā runājot, "sajucis prātā", saka – viņam bija grūts darbs, viņš nokļuva sarežģītā situācijā, viņš pārāk daudz strādāja un tamlīdzīgi... tātad pārspīlē sociālo faktoru nozīmību. Tie, protams, nav nenozīmīgi, bet zinātnes viedoklis ir tāds, ka ģenētiskajam faktoram ir daudz nozīmīgāka loma, sociālā puse ir vairāk tāds palaidējmehānisms, kas to var sekmēt. Ja tevī ir šis potenciāls, tad, protams, tas, kas ar tevi notiek, būs nozīmīgs – dažādiem cilvēkiem nokļūstot vienā un tajā pašā situācijā, ar vienu kaut kas notiek, ar otru nekas nenotiek. Un tas ikdienišķais, sadzīviskais skatījums ir tāds, kas pārāk pārspīlē to sociālo pusi - ja nu tagad visi varēs dzīvot ļoti draudzīgi, ļoti iejūtīgi, tad vairs nekādu problēmu nebūs, viss būs atrisināts. Bet tik viegli tas nenotiek, tas ir krietni, krietni sarežģītāk.

Te vairākas reizes tika minēts vārds "klišeja". Skaidrs, ja es būtu kinorežisors vai kinoscenārists, man būtu jādara tieši tas pats, jo – kas ir vajadzīgs? Ir vajadzīgas anekdotes.

Un anekdote ir paspilgtināts stāsts par to, kā kaut kas ir patiesībā, bet, ja tu pārspīlē, tad tev ienāk prātā kaut kāds prototips, nevis pazīmju kopums. Zinātne domā vairāk tādā tehniskā valodā, tur jābūt spēkā vismaz kādiem pieciem nosacījumiem, lai kaut kas būtu vērā ņemams. Bet ja mēs šādā veidā sāktu runāt un ja kāds uztaisītu filmu – redzat, šī te būs pirmā pazīme... Protams, to arī var kariķēt un tas būtu diezgan eleganti, dažkārt jau to mēģina darīt, bet, ja tādā pierastā kino valodā kaut ko tādu iepītu, neviens to neskatītos. Ir vajadzīgi tie pārspīlētie, kariķētie tēli, kuri, no vienas puses, neatbilst tam, kā zinātnē par to tiek domāts, un, no otras puses, ļoti labi atbilst stereotipiem un klišejām. Tā ir kaut kāda dilemma, un, ja man būtu jātaisa kino, es droši vien arī izmantotu visus tos stereotipus un klišejas.

Kristīne Matīsa: - Tā jau ir tā problēma – autoram taču ir jāiet pretī skatītājam, bet, ja viņa varonim ir visas piecas zinātniskās pazīmes, kuras tomēr atpazīs tikai Austers un viņam līdzīgie profesionāļi, tad jau šis viņa izveidotais trakā tēls nestrādā, jo parasts skatītājs nemaz nesaprot, ka varonis ir traks, neatpazīstot minētās pazīmes. Un vēl es domāju, ka tiek stigmatizēta un demonizēta nevis konkrēta šizofrēnija kā diagnoze, bet tas klišeju kopums, ko vispār autori un skatītāji ir vienojušies pieņemt kā šizofrēnijai raksturīgu.

Tā tas nav tikai kino, tas ir arī literatūrā un citur, mēs jau pat sadzīvē vārdu "idiots", kas patiesībā ir klīniska diagnoze, lietojam vienkārši kā "atkal vienu idiotu vakar satiku"...

Ivars Austers: - Bet patiesībā jau tajā, ko mēs runājam, mazliet parādās tāda šizofrēnija, tautas valodā sakot, jo mēs lietojam vārdu, ka tiek kaut kas "demonizēts", ka ir kaut kas ieperinājies no ārpuses, bet, no otras puses, tas cilvēks pats ir nonācis kaut kādā situācijā. Tur ir kaut kādas pretrunas, bet mums tas nešķiet nekas pretrunīgs, vai ne...

Kristīne Matīsa: - Nē, es runāju par to, ka jēdziens "šizofrēnija" tiek jau lietots kā vienkāršrunas vārds, kas apzīmē kādu ļoti amorfu un abstraktu jēdzienu – visu to, ko nu mēs katrs saprotam ar novirzēm no normas. Tam nav, man liekas, nekāda reāla sakara ar diagnozi, kāda tā patiesībā ir no zinātnes viedokļa.

Agnese Logina: - Bet tad nākamais jautājums ir par to, vai varbūt jūs zināt kādus gadījumus, kur kino...

Raitis Ābele: - Vilcienā...

Agnese Logina: - Nu, der arī filmu skatīšanās autobusā, lidmašīnas arī ir pieņemamas, bet... Ja mēs varam runāt par kino un to, ko mēs redzam uz ekrāna, kā iespēju cilvēkiem identificēties ar kaut ko, atrast to savu reprezentāciju...

Kristīne Matīsa: - Savu slimību.

Agnese Logina: - Jā, kaut kādā mērā, un beidzot justies mazliet mazāk vieniem.  Varbūt jūs zināt kādus piemērus, kur, teiksim, parādās kāda īpaša slimība vai īpaša diagnoze, un tad cilvēki pašdiagnosticējas vairāk ar to, un tas kaut kā tā uzplaukst?

Ivars Austers: - Nu, par to jau bija Trīs vīri laivā, vai ne? Ka cilvēks var sev atrast pilnīgi visas slimības, izņemot ūdeni ceļgalā...

Kristīne Matīsa: - Interesanti, ka krievu tulkojumā ir "visas slimības, izņemot grūtniecības sarežģījumus", un es aizmirsu, kas bija oriģinālā, bet arī ne "ūdens ceļgalā", tas ir tulkotājas Vizmas Belševicas izgudrojums.

Ivars Austers: - No skatītāja pozīcijām tur ir divas funkcijas – var parādīt, ka tas ir pietiekami normāli un tas, kas līdz šim tev šķitis par pilnīgu ārprātu, ir ikdienišķa parādība, kas piemīt gandrīz katram cilvēkam. No otras puses, var parādīt to tā, ka tu esi pilnīgi vesels, un ar tevi viss ir kārtībā. Abi varianti der.

Agnese Logina: - Un tad atgriežamies pie tā, ka runājot par neprātu un ārprātu, mēs runājam principā par kino un identitāti.

Ivars Austers: - Tas jau nav tikai kino. Skatoties uz to, kas cilvēkiem patīk, uz ko viņi ir gatavi iet, ko viņi ir gatavi runāt, ko viņi ir gatavi pārvērst stāstos un folklorizēt, identitātei noteikti tur ir milzīga loma. Nu, ja es sevi atpazīstu un pēc tam noskatītos stāstus spēju sasaistīt ar kādu savu pieredzi, tas jau ir brīnišķīgs panākums. Tas mūžīgais salīdzinājums, kāpēc trimdas latvieši nesaprot Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, ir identitātes jautājums – vai tu spēj saskatīt, ka esi pietiekami līdzīgs tiem varoņiem. Nu, arī droši vien labā filmā ir pietiekami daudz identifikācijas iespēju, ka tu vari ar vairākiem varoņiem vienlaikus identificēties, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, amata un tamlīdzīgi. Tu vari saskatīt, ka – jā, tas ir kaut kas, kas uz tevi attiecas, un tur bez kariķēšanas arī neiztikt. Jo īstenībā jau ikdiena ir pietiekami pelēka, bet mēs izmantojam kaut kādus prototipus, kas mums prātā palīdz saprast, vai esam pietiekami līdzīgi vai neesam.

Raitis Ābele: - Man viens komentārs ienāca prātā par to pašdiagnosticēšanos. Viena no lielākajām filmu grupām, man liekas, ir tāda, kuru varētu nosaukt "marihuānas filmas", sākot no komēdijām līdz psihodēliskām filmām, tāpat par heroīnu ir milzīgs daudzums filmu, ar ko cilvēki tiešām var identificēties... (Smiekli zālē.)

Tur varbūt var kādā brīdī sajust to pašdiagnosticēšanos, ka „es neesmu viens”, jo tiešām, tāds heroīna lietotājs, varbūt viņš nejūtas ikdienā labi. Un kaut kādā brīdī tā sajūta, ka, lūk, arī kādam citam vēl ir tikpat slikti...

Kristīne Matīsa: - ...kaut kā uzmundrina.

Raitis Ābele: - Es atceros, vienreiz biju uz paģirām kinoteātrī.

Ivars Austers: - Tev bija paģiras, vai filma Paģiras?

Raitis Ābele: - Man bija paģiras. Un tajā filmā viņi lietoja heroīnu, un, tā kā tas notika visu laiku, tad viss dzīves gājums tā vienkārši iet uz leju. Ir rīts, kad džeks varētu tā kā to nedarīt, un tad visa dzīve pavērstos citādi, bet viņš atkal turpina lietot. Un es sēžu un jūtu, ka man paliek aizvien sliktāk un sliktāk, es vienkārši vairs nevaru izturēt. Un es aizgāju izvemties, tādā veidā man notika identifikācija ar to ceļu, es vairs negribēju vispār nekādu alkoholu lietot, neko, es gribēju būt tīrs, bez jebkādām atkarībām.

Ivars Austers: - Ļoti bieži to izmanto komēdijās – vai tās ir komēdijas vai nav, tas ir cits jautājums, bet vismaz mēģinājums radīt kaut kādas smieklīgas situācijas. Tiesa, tas ir pats briesmīgākais, runāt par jokiem nopietni – man šķiet, nav nekā garlaicīgāka par humora psiholoģiju. Bet tas, ko saka humora psihologi - viena no svarīgākajām funkcijām ir šaubas, un tad mēģinājums problēmu aspektus, iekšējos konfliktus risināt neparastā veidā, kas liek emocijas izlādēt smieklu formā. Un, ja kādam ir problēmas ar vielu lietošanu un par to ir sirdsapziņas pārmetumi, tad laikam viens no labākajiem risinājumiem ir aiziet uz kino un pasmieties par kaut ko tādu, pie viena parādot, ka tu tomēr neesi tāds. Atkal tur ir divas nozīmes, divas funkcijas – izsmieties un vēl pierādīt, ka tu tomēr esi labāks, tu vari no augšas skatīties uz to.

No zāles: - Es drīkstu iejaukties?

Agnese Logina: - Droši!

No zāles: - Par sociālo atbildību. Tas nav gluži ārprāta vai neprāta tēmā, bet par autismu... Šizofrēniķus filmās reizēm pataisa par slepkavām vai kaut kādiem briesmoņiem, vispār sociāli neiederīgiem cilvēkiem, bet man ģimenē ir radinieks, kurš ir autists. Viņam gan tas, paldies Dievam, ir vieglā formā, bet ģimenes lokā ir tā, ka autisms arī sākumā ir bijis kaut kāds pilnīgi nezināmais lielums, liekas, ka bērns vienkārši slikti audzināts, pavisam nevaldāms. Bet ir filmas par šādām tēmām, arī viņa vecāki šīs filmas ir skatījušies, daudz interesējušies, un tāpēc viņi uz to bērnu skatās citādāk. Tāpat vien jau nevar izstāstīt to visu, kādas tur ir pazīmes, ka patiesībā viņš var būt normāls, un tā. Tāpēc, man liekas, kino var būt arī veids, kā sabiedrību iepazīstināt ar tādām slimībām un pateikt, ka šie cilvēki nav viekārši ku-kū... Tas tā, par to sociālo atbildību.

Cits klausītājs no zāles: - Man gribas Austera kungam mazliet oponēt. Jūs pieminējāt Pirmo pasaules karu, ka tas ir ārprāts; par to ir uzņēmis filmu [Askolds] Saulītis, Astoņas zvaigznes, top Dvēseļu putenis. Varbūt jūs esat pret Skalbi, Akurāteru, Virzu, kas bija kā brīvprātīgie Pirmajā pasaules karā aizgājuši? Viņi raksta, ka latvieši Pirmo pasaules karu sagaidīja ar sajūsmu. Man iznāca palasīt Amerikā izdotu žurnālu Lāčplēsis, kurā raksta bijušie virsnieki no Pirmā kara, viņi saka – kas to būtu domājis par latviešu puikām karavīros, tikko beigušās asiņainas kaujas, bet viņi iet dziedādami, pilnīgi pretēji citu tautību karavīriem. Vai tas nozīmē, ka pašlaik latvieši ir degradējušies, atgājuši no tā? Ar ko tas būtu izskaidrojams?

Klausītāja jautājums no zāles

Agnese Logina: - Es gan uzreiz gribu teikt, ka diskusijas par karu ir ārpus mūsu šīvakara sarunas konteksta, lai gan tas ir interesants temats. Bet šovakar mēs pieskārāmies Pirmajam pasaules karam tikai vienā šaurā rakursā – tas bija periods, pēc kura literatūrā un kino parādās diezgan neprātīgas formas, un to nevar izskaidrot nekā citādāk, kā vien ar šī perioda sekām.

Ivars Austers: - Man šķiet, ir jānošķir divas lietas. Sociālā atmiņa vairumā gadījumu ir ideoloģijas padarīšana, tāpēc tas nenozīmē, ka patiešām ir noticis kaut kas, par ko mēs visi esam vienojušies, ka „tā bija”. Vēlreiz atgādinu – atmiņa ir dažādu funkciju kalpone un, ja mums kādā brīdī vajag iegūt pozitīvāku priekšstatu par sevi kā par grupu, nu, tad mēs kaut ko šīm nolūkam noderīgu atceramies. Realitāte ir daudz sarežģītāka, daudzkrāsaina, tur ir pilnīgi viss emociju spektrs, bet mēs dažreiz atceramies kaut ko, kas nekad nav bijis. Tas ir vairāk sociāls fenomens, nevis datora cietā diska padarīšana, kur ierakstīts jebkas, kas ir noticis, un, kamēr tas disks pilnīgi nenobrūk, tikmēr ir. Sociālās atmiņas funkcija nav būt precīzai vēstures aprakstītājai, un tas ir arī par kino, protams.

Viktors Freibergs: - Es nerunāšu par Pirmo pasaules karu, protams, tomēr, ja mēs runājam par karu un atgriežamies pie neprāta, tad man jāizsaka savs varbūt ļoti vienkāršais viedoklis. Teiksim, Frensisa Forda Kopolas filma Mūsdienu apokalipse – manuprāt, tā ir faktiski absolūtākā, augstākā kara un neprāta vai pat vājprāta vizualizācija, kas vēl jo iedarbīgāka ir tāpēc, ka tas, ko tur rāda, ir nebeidzami skaisti, un tas, ko tur rāda, ir arī nebeidzami šausmīgi. Es esmu pieķēris sevi pie domas vai pie izjūtām – kad paceļas gaisā amerikāņu helikopteri un skan Valkīra, tas ir tik ļoti skaisti, bet būtībā jau tas ir šausminoši. Un, manuprāt, tieši tas šo filmu padara par vienu no visizteiksmīgākajiem šāda veida darbiem, kas tiešām vizualizē neprātu – gandrīz divarpus stundu garumā.

Kadrs no filmas "Mūsdienu apokalipse / Apokalypse Now" (1979)

Un otra filma, kas manī izraisa līdzīgas sajūtas un ir tematiski iederīga šeit, ir Stenlija Kubrika Full Metal Jacket, kas parasti tiek tulkota kā Pilnā bruņojumā. Finālā tās krāsas, tie sprādzieni un apšaudes, kas izskatās tik skaisti, bet es jūtos vainīgs, ka man tas patīk tajā brīdī, kad tas būtībā ir vienkārši šausminoši.

Trešā filma, ko es pieminēšu, jo atceros kopš kaut kādas jaunības dzīves, pat kopš bērnības –viena no filmām, kas uz mani atstājusi visārprātīgāko iespaidu arī šajā mūsdienu kontekstā, ir Tarkovska Ivana bērnība. Tā arī ir filma, kurā šis absolūtais, totālais neprāts ir, man liekas, precīzi vizualizēts. Tur dzīvo kāds cilvēks, pavecs jau, nu tagad tos sauc par senioriem... Viņa māja ir sagrauta, palikušas tikai durvju ailas un durvis. Un viņš visu laiku iet iekšā un ārā pa tām durvīm, mēģinot konstruēt vai rekonstruēt, iluzori saglabāt sevī šo māju sajūtu, lai gan to vairs tur nav.

Ivars Austers: - Man ienāca prātā par kara filmām tāds zināms paradokss. Ja mēs uztaisītu aptauju par Padomju Savienībā uzņemtajām kara filmām un prasītu – vai tā bija? Un salīdzinātu ar kādu – piemēram, Malika filmu Šaurā sarkanā svītriņa, un jautātu, kura filma lielākā mērā precīzāk ataino to, kas ar cilvēkiem notika kara laikā... es droši vien būtu gatavs derēt, ka jūs teiktu – Malika filma ir precīzāka. Tomēr man šķiet, ka īstenībā ir otrādi, lai cik paradoksāli tas būtu –

tās krievu filmas precīzāk pasaka to, kas notiek ar cilvēku kara apstākļos, jo tev ir jātic tam, ko tu dari, pretējā gadījumā tu patiešām pa īstam vari sajukt prātā.

Tad, kad cilvēks ir kopā ar veselu rotu, kura ir gatava darīt, no malas skatoties, ārprātīgas lietas, tad viņi patiešām visi ir gatavi to darīt un viņi tam tic lielākā mērā, nekā no ārpuses to varētu piedēvēt. Man šķiet, ka tur ir zināms paradokss – tas, kam mēs vairāk ticam, ir īstenībā mazāk iespējams. Tas grodais īpatnis, par kuru ir poētisks stāsts, - kaut kas tāds dzīvē var būt, bet varbūtība ir mazāka, nekā tas vienkārši kariķētais.

Agnese Logina: - Man liekas, šis ir labs brīdis, lai runātu par latviešu kino neprātu. Šajā laikā pirmizrādi piedzīvo Ievas Ozoliņas jaunā filma, kas zināmā mērā ir arī par neprāta tēmu, bet tā ir dokumentālā filma. Kā izpaužas latviešu kino neprāts, vai tie ir dokumentāli stāsti, kāda veida stāsti tie ir?

Kristīne Matīsa: - Es tieši, būdama dokumentālā kino fane, gribēju jautāt, vai tu esi plānojusi runāt par dokumentālo kino...

Viktors Freibergs: - Par Dokumentālistu!

Kristīne Matīsa: - Jā, es gribēju pie tā nonākt. Nupat kādā sieviešu žurnālā izlasīju, ka Londonā jau devīto reizi noticis Eiropas psihoterapeitisko filmu festivāls – izrādās, ir tāds, ar tādu dīvainu nosaukumu. Un pirmo reizi tur ir piedalījusies filma no Latvijas, kas, protams, bija Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filma Dokumentālists, un tā psihoterapeite, kas to žurnālam stāstīja, teica – šis ir ļoti spilgts gadījums, ka no vienas puses uz šo cilvēku var paskatīties kā uz diagnozi...

Ivars Austers: - Uz to režisoru, ja?

Kristīne Matīsa: - Tur ir tik ārkārtīgi daudz līmeņu un slāņu, un es vienmēr esmu apgalvojusi, ka Dokumentālists ir viena no īpašākajām pēdējā laika Latvijas filmām, un nepavisam ne „par vienu traku sievišķi”, tas ir skaidrs. Jā, nu šī ir tā trauslā robeža, ētikas jautājums par varoņu izvēli dokumentālajā kino. Juris Poškus reiz uzņēma tādu dokumentālo filmu Bet stunda nāk, tur ir ļoti lielisks pārītis – Ēriks un Daniels. Protams, normāls skatītājs nespēj noteikt nekādu diagnozi, bet jūt, ka laikam kaut kas labi nav. Precīzāk – nevis „kaut kas labi nav”, bet kaut kas nav īsti pareizi un atbilstoši pieņemtajiem stereotipiem par to, kā uzvedas normāls cilvēks.

Kadrs no Jura Poškus filmas "Bet stunda nāk" (2003)

Mēs jau nevaram uzreiz tā nošķirot, ka šis ir vesels un šis ir slims, bet mākslai tās ir interesantākās izpētes teritorijas, kur saskaras tāda garlaicīgā normālība, kā mēs te jau runājām, ar visādām plašajām iespējām, ko var dot kaut kādas novirzes no normas.

Zane Balčus: - Jā, es domāju, droši vien tas ir viens no iemesliem, kāpēc filma Mans tēvs baņķieris ieguva tik ļoti lielu popularitāti, jo tur īsti nebija skaidrs par galveno varoni, kāds viņš ir. Un droši vien nav brīnums, ka arī Ievas Ozoliņas nākamā filma ir par tādiem varoņiem, par kādiem tā ir.

Agnese Logina: - Interesanti, ka piemēri, ko mēs šobrīd minam, runājot par neprātu latviešu kino, ir dokumentāli. Vai mums ir vispār neprāts arī spēlfilmās?

Kristīne Matīsa: - Mums ir, piemēram, pilnīgi oficiāli legalizēts neprāts – Mērnieku laiku Liene, kas filmas beigās sajūk prātā, bet tas nav ne kas negaidīts, ne pārsteigums, ne kino kontekstā kaut kā ar interesi vērtējams, jo mēs to no brāļiem Kaudzītēm jau sen zinām, no skolas obligātās literatūras. Es domāju, padomju gadu filmās tā taciņa, pa kuru drīkstēja un bija spiesti iet filmu veidotāji, bija pietiekami šaura, ar pietiekami stingrām sētiņām abās pusēs. Mēs zinām dažus mēģinājumus spert kādu soli ārpus šīs sociālistiskā reālisma ļoti parastās taciņas, un tie visi pārsvarā ir slikti beigušies – kā Rolanda Kalniņa leģendārais Piejūras klimats. Tur pat nav runa par kaut kādām varoņu psihiskām slimībām, tur ir runa par ārkārtīgu uzdrīkstēšanos filmas režisora, mākslinieka un operatora darbā, bet tas tik un tā bija solis sāņus, un mēs uzreiz redzam – visus varbūt nenošauj uz vietas, bet iznākums ir bēdīgs, filmu vienkārši aizliedza turpināt. Un es domāju, caur to autoriem ieslēdzas pašcenzūra, pēc tam neviens pat jau vairs neriskē mēģināt kaut ko neparastāku.
Tam pašam Rolandam Kalniņam ir scenārijs, viens no viņa nerealizētajiem darbiem, Jahtu sauca „Žanna”, kuru viņš gadiem gribēja filmēt, bet šī stāsta būtība bija tāda, ka meitene, vārdā Žanna, ir diezgan depresīvs tēls, kurš beigās izdara pašnāvību. Un tā bija lieta, ko Kalniņam uzreiz gribēja likt nosvītrot, bet, protams, bez tā, ka galvenā varone izdara pašnāvību, tas stāsts zaudē jēgu, smagumu un smalkumu, kas tur bija iekšā. Tā nu to scenāriju vienkārši gadiem, kā mēdz teikt, nelaida cauri, un mēs redzam, kā tie retie mēģinājumi izlauzties tiek apcirsti.

Ivars Austers: - Man ienāca prātā Ceplis, kas vispār jau varētu būt mācību filma par to, ko sauc par personības traucējumiem. Gan pats Ceplis, gan Sausais, viņi ir tie, ko tehniskā valodā sauc par psihopātiem – tādi ļoti vēsi manipulētāji, kuri ir gatavi savaldzināt citus cilvēkus ar tālejošu mērķi, lai gūtu sev labumu, un tas labuma gūšanas process parasti ietver arī ļauna izdarīšanu citiem. Viņus var gandrīz vai likt kā mācību filmas piemērus. Tas droši vien tā nebija domāts, bet tas saskanētu ar to, kā mūsdienās par to domā.

Filmas "Ceplis" (1972) kadrā - uzņēmējs Ceplis (Eduards Pāvuls), sekretāre Austra (Regīna Razuma), leitnants Sausais (Aivars Siliņš)

No zāles: - Jūs pieminējāt no latviešu kino gan filmas, kas ir uzdrīkstēšanās, gan filmas, kas tā kā pieskaras neprātam, un man liekas, no tā, ko es esmu redzējis, Zirneklis ir vislabākais piemērs. Nekas skaistāks latviešu kino diemžēl joprojām nav īsti bijis – uzdrīkstēšanās ziņā un arī neprāta ziņā, izcils, izcils piemērs, un es neredzu, ka to Latvijā kāds spēs atkārtot.

Zane Balčus: - Es piekrītu par Zirnekli kā vienu no tādiem piemēriem, bet vēl viena filma, kas arī identitātes tēmu un atmiņas tēmu apspēlē, ir Anša Epnera Būris. Man liekas, Epners kā režisors un kā radoša personība jau būtībā arī būtu bijis viens no tiem, kurš būtu gatavs uzņemt eksperimentālas filmas arī vēl padomju laikā, tikai viņam šāda iespēja netika dota, jo tas vienmēr bija kaut kas ārpus normas – gan ārpus klasiska spēlfilmu žanra, gan arī ārpus dokumentālā kino.

Kristīne Matīsa: - Būris ir 1993. gada filma, tajā pašā gadā uzņemta arī Putniņa Varmācības meditācija un jau minētā Drosme nogalināt. Vasilija Masa Zirneklis ir 1992. gada filma, un tas ir ļoti interesants gadījums caur to, ka mākslinieks-inscenētājs Mass, kurš strādājis arī, piemēram, filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā, viņš vienkārši ļoti ilgus gadus ilgojās uzņemt filmu kā režisors, un tad...

No zāles: - ...tad nu uzņēma.

Kristīne Matīsa: - Jā, līdz ar, tā sakot, brīvības iestāšanos viņš tika pie režijas, un Zirneklis ir viņa vienīgā spēlfilma kā režisoram. Man liekas, vizuāli ārkārtīgi skaista filma tieši tāpēc, ka Vasilijs ir mākslinieks.

No zāles: - Absolūti fascinējošs darbs, no režijas un kadra režijas viedokļa izcils. Arī no scenārija viedokļa izcils darbs.

Kristīne Matīsa: - Principā filma skaitās uzņemta pēc Vladimira Kaijaka stāsta ar tādu pašu nosaukumu Zirneklis, kurā ir vispār pavisam cits sižets, es neatceros vairs, bet pirmizrādē mēs, visa grupa, sēdējām Kino namā un smējāmies, ka tūlīt scenārija autoru nesīs ar kājām pa priekšu ārā no zāles, kad viņš būs ieraudzījis, ko Mass izdarījis ar viņa stāstu.
Zirnekļa neprāts, ja to tā var saukt, ir cieši saistīts ar to deviņdesmito gadu pēkšņo brīvību, ko piemin Jānis Streičs, runājot par savu Cilvēka bērnu. Man ļoti patika viņa formulējums – deviņdesmitajos gados visi pēkšņi saprata, ka nekas nav aizliegts, un vēlās ārkārtīgs černuhas vilnis, bet Streičs aizdomājās tālāk – ka šajā „tagad drīkst visu” ietilpst ne tikai sekss un vardarbība, bet arī reliģija un pozitīvi stāsti par Latvijas brīvo pagātni. Un tāpēc viņa Cilvēka bērnsskaidra bāreņa asara izdevīgi izceļas uz šī 90 gadu fona.

Zane Balčus: - Tajā laikā parādās arī Unas Celmas pirmās filmas, kuras arī ir smagas un tiešām iekļaujas šajā deviņdesmito gadu sākuma neprātā.

Kristīne Matīsa: - Jā, un tad uzreiz nāk cits neprāta žanrs, ko tajā pašā laikā atklāja Andrejs Ēķis kā režisors ar filmu Ceļojums uz Tukumu. Ja mēs to vispār saucam par filmu, tad uzreiz mierīgi iedalām to šajā neprātīgo filmu kategorijā – tai nav nekāda sakara ne ar psihiskām slimībām, ne atmiņas zudumiem, tas ir vienkārši sviests, kā vēlāk saucas Roberta Vinovska spēles īsfilma... Tur puiši vienkārši kaifo no tā, ka ir dabūjuši kameru un, kā paši pēc tam lepni stāstījuši, simts dolāri ir viņu filmas budžets, - tad viņi vienkārši ņem mašīnu un brauc pa ceļu dauzīties, un no tā tad izveidojas filma.

Kadrs no filmas "Sviests" (2001)

Agnese Logina: - Bet 2000. gadu sākumā kaut kā tomēr panīka šis novirziens, ko aizsāka Ceļojums uz Tukumu un Sviests...

Kristīne Matīsa: - Tas ir institucionalizēšanās jautājums. Deviņdesmito gadu beigās tiek sakārtota kino finansēšanas sistēma, cilvēki, kas grib taisīt kino un grib saukt to par kino, iet uz Kino centra projektu konkursiem, un es nevaru iedomāties tādu valsts institūcijas konkursu, kuram tiktu cauri Ēķa ideja par Ceļojumu uz Tukumu vai Vinovska Sviests. Vienkārši visa kultūras vide, un tā tas ir visās jomās, loģiskā ceļā sakārtojas un institucionalizējas, un tas uztaisa ciešāku sietu, kuram cauri vairs netiek visādi tādi neprāta uzplaiksnījumi.
Bet kas ir interesanti – šobrīd, kad paveras tik daudz iespēju, par kurām kino cilvēki mēdz ļoti skeptiski izteikties, jo „ha-ha, tagad visi filmē ar mobilajiem”... Tagad varētu nākt tas neprāta bums atpakaļ – ir taču daudz vairāk iespēju bez kaut kādiem ierobežojumiem, rāmjiem un tamlīdzīgiem griestiem uztaisīt savu filmu. Tomēr pagaidām mēs neredzam, ka veltos kaut kāds otrais neprāta vilnis, un es domāju, ka tam ir kāds sakars ar sabiedrības domāšanas un noskaņojuma maiņu, ar zināmu pieaugšanu. Skaidrāk un uzskatāmāk tas redzams gadsimtu griezumā, tad ir lielāks lēciens – teiksim, šobrīd cilvēki vairs nav tik naivi, kādi viņi bija 20. gadsimta sākumā, kad taisīja revolūcijas. Tolaik cilvēkiem piemita pilnīgi pašsaprotams ideālisms, naivas ilūzijas par to, kā mēs tūlīt uzcelsim jaunu pasauli – es domāju, tik naiviem lozungiem šodien neviens vairs nesekotu un Ļeņinam nekas neizdotos, man šķiet. Vārdu sakot, man liekas – cilvēki kļūst diezgan..

No zāles: - Prātīgi.

Kristīne Matīsa: - Nu, teiksim, pragmatiskāki. Prātīgāki – tas izklausās pārāk pozitīvi, jo patiesībā jau garlaicīgāki.

No zāles: - Es klausījos visu sarunu, un gribu piebilst pie tēmas par neprāta reprezentāciju rietumos un austrumos – austrumu pusē tas neprāts parasti tiek parādīts nevis kā audiovizuāls eksperiments, kā es ļoti biežu redzu to rietumos, bet gan kā tāds komentārs par to, cik slima ir sabiedrība. Piemēram, austrumu spoki, tādi sieviešu prototipi, proto-feministes, kuras cīnījās par to, ka neiederējās sava laika sabiedrībā, un tagad kā gari viņas nāk atpakaļ un atriebjas sabiedrībai par to visu.
Bet tagad mēs runājam par latviešu kino, un te mani interesē... es zinu, ka latviešiem nav īpaši labas sapratnes par mentālo veselību un nav īpaši tādu sabiedrisku sarunu par to. Filmās it kā ir zināmas reprezentācijas, bet tajā pašā laikā, piemēram, tas pats autisms – tur ir ārkārtīgi plašs spektrs. Es strādāju ar kreatīvo terapiju un cilvēkiem ar mentāliem izaicinājumiem, tad mans jautājums ir – vai jums šķiet, ka latviešu kino sāks runāt par to, vai arī neprāts joprojām tiks izmantots tikai kā eksperimentāls, vizuāls knifs? Mēs joprojām ignorējam to, ka cilvēkiem ir depresija, ka cilvēkiem ir psihoze – tā joprojām tiek izmantota kā kruts pavērsiens sirreālā filmā, bet neparādās ideja, ka mums kā sabiedrībai būtu par to jāparunā. Būris it kā bija vistuvākais, kur mēs runājam par vientulību un kā tur tas viss aiziet... Ko jūs domājat par latviešu eksperimentālo kino tagad?

Raitis Ābele: - Es domāju, jau pašā sākumā Ivars pareizi pateica – mēs liekam vienā katlā divas dažādas lietas. Viens ir, sauksim tās par sociāli atbildīgām filmām, kuras runā par mentālajām slimībām, par to, kas ir normāls, un kurā brīdī mēs novelkam robežu, kas vairs nav normāls. Bet par prāta struktūru, iespējams, Deivida Linča Twin Peaks pastāsta kaut ko daudz vairāk. Un tādā ziņā tās ir divas dažādas sfēras.

Kadrs no seriāla "Twin Peaks"

Cita klausītāja no zāles: - Man savukārt liekas, ir ārkārtīgi kaitīgi izmantot neprātu tikai kā vizuālu efektu, jo tad mums rodas tās reprezentācijas sabiedrībā, kuras mēs īsti nesaprotam. Teiksim, mēs domājam, ka narcisi ir tik fantastiski cilvēki – paskatieties uz viņiem, viņi visu var! Un psihopāti – kāpēc gan ne, viņi var būt visuma valdnieki! Un mēs laižam tādus cilvēkus pie valdīšanas sabiedrībā. Es saprotu, ka tur ir tā kā atšķirīgas lietas, man pašai ļoti patīk vizualizācijā izmantot tieši to mūsu cilvēku nesaprašanu par dzīvi, bet tas, kā tas tiek reprezentēts kino, man šķiet, ļoti ietekmē sabiedrību.

Ivars Austers: - Tas droši vien ir jautājums par kino finansēšanu – vai kino ir jābūt plakātam? Man īstenībā ir interesanti kā skatītājam redzēt filmas, kuras ir radītas ar mērķi vai nu tagad izglītot sabiedrību, vai arī risināt kaut kādas sabiedrības problēmas, vai nopelnīt daudz naudas...

Kristīne Matīsa: - Es domāju, tas ir jautājums autoriem, jo nav iespējams no augšas institucionāli kaut kādā veidā virzīt šo politiku. Pat ja mēs pieņemam, ka Kino centrs izsludina konkursu, kurš atbalsta pieteikumus par mentālām novirzēm, piemēram... bet ja potenciālajiem autoriem, scenāristiem un režisoriem nav vēlēšanās, prasmes un apjēgas, kā to risināt, tad es nedomāju, ka to var kaut kā no malas...

Un vēl cita lieta ir, ka latviešu producenti un režisori ir diezgan nejūtīgi pret pieprasījumu – kā mēs tagad saprotam, šī varbūt ir tukša niša, bet latvju producenti jau neredz vēl acīmredzamākas tukšās nišas.

Zane Balčus: - Jā, man arī liekas, ka tā tiešām ir autorfilmu veidotāju pašu interese. Teiksim, droši vien ne velti Raitis ir studējis psiholoģiju un tagad raksta scenāriju par tēmu, kas ir ar to saistīta. Neviens jau tādu uzdevumu nav viņam devis, savukārt, ja dotu kādam citam, droši vien rezultāts nebūtu tāds, jo cilvēkam, kas to raksta, nebūtu tās intereses.

Kristīne Matīsa: - Jā, un cilvēks, kurš neko nesaprot, strādātu ar tām pašām klišejām un tiem pašiem stereotipiem.

Agnese Logina: - Atgriežoties pie tā, ko mēs iepriekš runājām par dokumentālo un spēles kino, man liekas interesanti, ka latviešu kino ļoti bieži runā par neprātīgiem cilvēkiem, par dažādām problēmām tieši caur dokumentālo kino. Tā pati jau daudz pieminētā Inta, un Ēriks, un Daniels, tas viss ir, tikai tas vairāk ir dokumentālajā kino.

Ivars Austers: - Vai tas ir kaut kāds latviešu fenomens? Taču nē...

Zane Balčus: - Es domāju, ka tāpēc, ka šādi varoņi ir ļoti atraktīvi, ļoti pateicīgi filmai...

Agnese Logina: - Bet interesanti, ka Inta nekļūst par prototipu kādai spēlfilmai, tā ir īsta dokumentālā filma.

No zāles: - Tas jau tāds sabiedrības spogulis. Ir baigi viegli parādīt ar pirkstu – re, kur ir viens dīvains indivīds! Ja tajā brīdī mēs viņu ņemam kā prototipu tēlam, tad mums jābūt spējīgiem kā sabiedrībai par to arī runāt.

Cits klausītājs no zāles: - Bet vai nav tā, ka dokumentālajam kino ir skaidrāks vēstījums, bet teiksim, autorkino jau ir ļoti daudz interpretācijas iespēju? Visi tie neprāta stāvokļi, kaut vai Deivida Linča filmās, tur ir tieši tas, ka tu to vari interpretēt bezgala daudz dažādos veidos, tur ir šizofrēnija, sapņi, neprāts, atmiņas zudumi, tas viss kaut kā savienojas, dažādi tēli, personības dalīšanās, un beigās skatītājs var kaut ko pats par to izdomāt, un tur nav nekad pilnīgi viss skaidrs, tur nav nekādas mācības, un tur nav tādas domas, kā mēs ar to varam izglītot sabiedrību.

Ivars Austers: - Bet Dokumentālists... es vispār nesaprotu, kā ir jāsaprot Dokumentālists. Tur jau visu to pašu var piedēvēt.

No zāles: - Nē, Dokumentālistā galvenā doma bija par dokumentālista attiecībām ar savu pētāmo subjektu.

Ivars Austers: - Tas tā bija no industrijas viedokļa. Ja es to nebūtu dzirdējis, man varbūt pat neienāktu prātā.

No zāles: - Es vēl par kaut ko citu – par filmām, par tādām skatīšanās pieredzēm, kas noteikti ir neviennozīmīgas un pat satraucošas, un tādas mums piedāvā filmas, kas pievēršas vuārismam jebšu lūrēšanai. Ja jums ir noskaņojums kādam komentāram par to...

Ivars Austers: - Es domāju, jūs teiksiet – ja jums ir noskaņojums, tad man ir viena filmiņa līdzi, ko jums parādīt...

No zāles: - Tas varētu būt Peeping Tom, kas ir varbūt ļoti uzskatāms, bet arī jebkura cita filma, kas jebkuram skatītājam, kurš atnācis uz kinozāli kopā ar vēl nezin cik skatītājiem, piedāvā skatu caur atslēgas caurumu. Man liekas, tajā brīdī jebkurš skatītājs noteikti sajutīsies kaut kā neērti, jo mums ir, nu, mums ir tā sajūta par to, ka lūrēt, tas nav pareizi. Un tas ir tāds iedarbīgs paņēmiens.

Kadrs no filmas "Lūriķis Toms / Peeping Tom" (1960)

Kristīne Matīsa: - Bet jebkura kino skatīšanās ir vuārisms! Mēs visi sēžam un lūram uz svešām dzīvēm.

Ivars Austers: - Vēl ļoti skaista filmiņa bija Ivaram Grāvlejam – viņš staigāja pa izstādēm un telefonā rādīja pornogrāfiju pazīstamiem cilvēkiem. Te bija tas vuārisma elements, bija arī nofilmēts, kā tie cilvēki reaģē uz to, brīnišķīgi...

No zāles: - Jā, es domāju, šādā gadījumā tur ir vēl vairāk pastarpinājumu, bet tas viss noteikti ir pat iedarbīgāks, nekā filmas, kuras pievēršas atmiņas zudumam, un tas liek mums sajusties kaut kā...

Kristīne Matīsa: - Par Peeping Tom ir jārunā Viktoram, viņš par to ir pat lekcijas lasījis.

Viktors Freibergs: - Nu, es nerunāšu pārāk daudz, būšu spiests jūs drīz arī pamest, jo mani gaida vilciens... (Smiekli zālē.) ...tiešām!

Jā, Peeping Tom, protams, ir klasisks piemērs, jūs jau noteikti zināt, kā tas sagrāva režisora Maikla Pauelsa karjeru. Bet, ja mēs runājam par kino skatīšanās procesu, tad par to jau gan Kristiāns Mecs un daudzi citi ir rakstījuši. Skaidrs, ka tas ir savā veidā vuāristisks process – kaut vai Psycho sākumā, kad kamera Fīniksas pilsētā lēnām nolaižas un pa atvērto logu ieiet, iepeld vai ielido šajā telpā, kur mēs, starp citu, pirmajā kadrā neredzam sievietes un vīrieša sejas vai vispār galvas, mēs redzam tikai viņu ķermeņus. Un galu galā mēs kļūstam par klasiskiem vuāristiem.

Manuprāt, viena no šausmīgākajām lietām, kas var kinoteātrī ar skatītāju notikt, ir – ja kāds skatās uz tevi, kā tu skaties.

Es atceros, man ir bijuši divi tādi gadījumi. Viens bija tad, kad meita bija vēl ļoti maza, filmās rādīja visādus ārprātus, seksa ainas un tā... Es prasīju kinoteātrī, vai četrpadsmit gadus veco meiteni var ņemt līdzi uz seansu, un man teica - var, var... Un viņa sēdēja un skatījās uz mani, un es domāju – ak dievs, kad tas vienreiz beigsies?!

Un vienreiz biju Londonā uz kaut kādu pilnīgi nevainīgu filmu, man blakus sēdēja kāda meitene, kas visu laiku skatījās un skatījās uz mani. Es jau nebiju vairs nekāds jaunais un jutos tik neērti! Visu laiku domāju, ka viņa tagad skatās uz mani, bet es skatos, kā tur kāds kaut ko dara vai gultā vai vēl kaut kur. Tad es uz viņu arī paskatījos, bet viņa teica – excuse me!, un izrādījās, ka viņai vienkārši vajag tikt man garām...

Jebkurā gadījumā filmas skatīšanās process kinoteātra apstākļos ir dziļi intīms, mēs nevēlamies, lai mūs kāds tad redz. Atslēgas caurumi gan ir ļoti daudzās filmās, kaut vai ne visai veiksmīgajā Gaja Madina filmā, kas tā arī saucas, Atslēgas caurums / Keyhole (2011), un mazliet sasaucas ar Žana Kokto filmu Dzejnieka asinis / Le Sang d’un poéte (1930), kur viņš pa dažādiem atslēgas caurumiem ieskatās dažādos viesnīcas numuros. Man parasti nav pārāk neērti skatīties jebko, bet nu reiz, kad skatījos Hanekes filmu Klavierskolotāja / La Pianiste (2001), man blakus sēdēja divas tādas jaunas un laikam vēl diezgan nevainīgas meitenes... Un tad nāca tā aina tualetes telpā, ja jūs atceraties, bet, ja neatceraties, varat iedomāties – sieviete un vīrietis tualetes telpā, vienā... Un meitene, kas sēdēja man blakus, sacīja savai draudzenei – nevar būt, ka viņi to darīs, nevar būt... Un es pie sevis nodomāju – sirsniņ, viņi darīs gan to, un kā vēl...

Kadrs no Mihaela Hanekes filmas "Klavierskolotāja" (2001)

Kāpēc es tagad to saku, ne tāpēc, lai par šīm meitenēm smietos vai ņirgātos, bet lai atgādinātu – jā, cilvēkam brīžiem kļūst neērti skatīties to, ko viņš skatās. Nu, cita lieta varbūt ir ar pornofilmām – tās jau parasti skatās tieši tāpēc, lai to visu redzētu.

Bet ar Peeping Tom nav tik vienkāršs stāsts. Kā jūs jau zināt, tas ir stāsts par zēna traumu un par šī slepkavas un vuārista sava veida nevainību, tāpat kā Frica Langa filma M (1931). Es saprotu, ka tagad pasaku piedauzīgu lietu, bet – kad viņš iekliedzas "es nevaru", nav runa par to, ka pedofīlija ir laba lieta, vai par to ka nogalināt ir labi un filmēt, kā nogalina cilvēkus, ka šausmas ir labi... Tas ir šausminoši, bet runa ir par to, ka mēs savā ziņā atgriežamies pie slepkavas nevainīguma – vienkārši tāda ir viņa daba. Tas neattaisno viņa rīcību, bet ir zināms paradokss.

Zane Balčus: - Es gribu vēl pieminēt – protams, visklasiskākā filma par vuārismu, par skatīšanos, ir Hičkoka Logs uz sētu / Rear Window (1954), bet man pašai nesens atklājums un ļoti interesanta filma no šāda skatīšanās viedokļa ir Loras Marsas acis / Eyes of Laura Mars (1978). Par fotogrāfi, kura redz neatkarīgi no sevis pašas, viņa nespēj to kontrolēt, bet reizēm tādos kā uzplaiksnījumos redz slepkavības, viņa paredz, ka tāda notiks. Tāpat kā Sētas logā, kur būtībā šis fotogrāfs ir kā piekalts – viņš vēro, un Lora arī vēro, un viņa nevar nekādi šo situāciju ietekmēt. Tur, protams, arī ir gan psihopāts, gan slepkavības, gan viss pārējais, un tas atklāj vēl vienu tēmu, kas saista identitāti un skatīšanos ar fotogrāfa figūru.

Agnese Logina: - Kāds, kurš to visu pieredz. Kāds, kas iemūžina.

Plakāts filmai "Loras Marsas acis" (1978)

No zāles: - Es vēl tikai gribu piebilst, atceroties visādas filmas, kur kāds skatās, - Funny Games ir tie kadri, kurā divi neprātīgie galvenie tēli pēkšņi sāk runāt caur kameru ar tevi, un tu jūties ļoti iesaistīts visā, kas tikko notika.

Viktors Freibergs: - Pirmo versiju?

No zāles: - Jā, es nekad neaizmirsīšu to momentu, kad tas notika, jo es visu laiku šausminājos par visu filmu, un tad pēkšņi jutos, ka esmu tajā visā iekšā, ka tas viss notika manis dēļ, jo viņi mēģina man nodot šo ideju par slimo sabiedrību un mūsu paradumiem, un es kaut kādā veidā esmu atbildīga.... Nu, es biju tīnis, biju ļoti viegli iespaidojama.

Vēl cits klausītājs no zāles: - Es gribu vēl teikt arī par latviešu filmu, par Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās – ja jūs runājat par sociāli atbildīgu kino, šis ir viens no piemēriem. Es kā psihologs to redzu kā ļoti labu piemēru, redzu arī kā izglītojošu filmu par deportācijām un visu to laiku, un arī par mentāliem traucējumiem... Bet es šo filmu vairs neuztveru kā mākslu. Varbūt jūs varat komentēt.

Agnese Logina: - Atzīšos, es to neuztveru arī kā latviešu filmu.

Kadrs no Signes Baumanes filmas "Akmeņi manās kabatās" (2014)

Ivars Austers: - Man šķiet, tur ir gan kaut kas tāds, kas plakātu padara par mākslu, tur ir kaut kāda ironijas deva tajā visā, tur ir distancēšanās – autore stāsta par kaut ko, kas viņai ir nozīmīgs, un brīžiem arī kā no mācību grāmatas, bet tajā pašā laikā nepazūd pašironija. Ja tās nebūtu, filma būtu vienkārši briesmīga.

Raitis Ābele: - Par sociālo atbildību runājot, zināms paradokss ir Larsa fon Trīra Idioti, kur filmas varoņi tēlo invalīdus... Tas, kā tas izskatās filmā, nu galīgi nav sociāli atbildīgi, lielākā daļa auditorijas izgāja pusē ārā, bet pēc filmas tu tomēr domā par to, ko esi redzējis, tu domā par to, kā ir dzīvot invalīdam, un kaut kādā ziņā tas maina skatītāju. Lai cik šī filma būtu, var teikt, nedraudzīga, skatītāju nesaudzējoša, tajā pašā laikā iespējams, ka efekts, ko Trīrs panāk sabiedrībā, ir daudz nozīmīgāks. Varbūt kāds pajautās savā skolā, kāpēc mums pie durvīm nav uzbrauktuve invalīdiem.

Agnese Logina: - Paldies. Ja nav vairs nekādu jautājumu vai komentāru no apmeklētājiem... Varbūt no dalībnieku puses būs kādi noslēdzošie vārdi?

No zāles: - Vilciens.

Zane Balčus: - Jāiet uz neprāta kino, ja.

Agnese Logina: - Jā, un tagad sākam domāt, ka nākamais lektorijs jātaisa par vilcieniem.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi