Mušu domas un garās domas

Anete Melece ieguvusi plašu atpazīstamību animācijas pasaulē ar savu otro filmu "Kiosks", kas tapa kā diplomdarbs Lucernas Lietišķās Zinātnes un Mākslas universitātē Šveicē. Filma apbalvota festivālos visā pasaulē – ieguvusi Šveices Kinobalvu kā 2014. gada labākā animācijas filma, godalgota Luksemburgā un Dānijā, Ēģiptē un Ķīnā, festivālu saraksts aizņem kādas trīs A4 lappuses; Rīgā filma tika atzīta par Latvijas labāko īsfilmu festivālā "2Annas".
Šobrīd Anete ir pabeigusi savu trešo animāciju "Analīzes paralīze" – pasaules pirmizrāde piedzīvota augustā, Latvijas pirmizrāde gaidāma oktobrī, Riga IFF ietvaros. Pati Anete tikmēr animācijā darbojas gluži jaunā lomā.

Anete Melece. Foto: Atis Jākobsons

Mākslinieces Anetes Meleces zīmējums veido savrupu pasauli gan ilustrācijā, gan komiksā un animācijas filmā. Viņas radītie attēli ir mīļi, trakulīgi un koši, tajos jūtama asprātība, kas smalki balansē uz robežas ar absurdu, sajūsminot gan pieaugušos, gan bērnus. Mēs tiekamies lepnajā Eižena Laubes namā Tērbatas ielā 49/51, kur aiz vienām durvīm darbojas studija Atom Art un izdevniecība Liels un Mazs. "Patiesībā, jau pirms es sāku šeit strādāt, katru reizi, kad atbraucu uz Latviju, nācu uz Atom Art aizņemt kādu galdu," Anete stāsta. "Tas sākās, kad strādāju pie Kristas Burānes filmas Māra (2014) par Māru Ķimeli. Man Rīgā nebija telpu darbam, un mēs sarunājām, ka varēšu nākt šeit. Arī tad, kad darbs pie filmas beidzās, es aizvien turpināju nākt. Man patīk šī atmosfēra, patīk Liels un mazs un Atom Art. "
Biroja plašajā priekštelpā, pie sienas atbalstījusies, smaida Kioska galvenā varone Olga, atveidota iespaidīgā finiera figūrā, kas tapusi par godu filmas pirmizrādei Latvijā. Kamēr kolēģis Edmunds Jansons strādā „no laukiem”, Anetes nedalītā rīcībā ir animācijas režisoru kabinets. Uz mākslinieces darbagalda ņirb spilgtu flomīšu krāvumi, kaudzē sakārtoto skiču virspusē vīrs laižas miegā blakus pupai.

Skice filmai "Kiosks"

Pie kā tu tagad strādā?

Tagad ir divas lietas paralēli. Pirmkārt – ilustrācijas bērnu dzejas gadagrāmatai Garā pupa, otrkārt – strādāju pie jaunās Atom Art pilnmetrāžas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Tā ir viena no filmām, kas top Latvijas simtgadei, es esmu asistējošā režisore, organizēju darbus un palīdzu Edmundam. Pirmo reizi ko tādu daru, un sākumā bija grūti pierast, jo likās, ka es neko nedaru. Ierasts, ka man taču ir jāzīmē. Iespējams, es vēlāk strādāšu arī pie animēšanas un zīmēšu, bet pagaidām es tikai organizēju citus. Esmu jaunā lomā, un nekad arī neesmu strādājusi pie garās filmas. Ir labi redzēt, kā tad kas tāds top, ar lielu komandu un daudz cilvēkiem.

Tu atkal dzīvo Latvijā?

Līdz gada beigām būšu te. Visu laiku esmu ar vienu kāju šeit, ar otru tur, lai gan līdz šim biju vairāk Šveicē. Tagad varu izmēģināt, kā būtu, ja es atgrieztos.

Deviņu gadu laikā, kopš dzīvoju Šveicē, uz tik ilgu posmu vēl nebiju bijusi atpakaļ.

Tas, kāpēc es aizbraucu uz Šveici, gan nav tas iemesls, kāpēc es tur vēl aizvien dzīvoju. Privātā dzīve mani aizveda, bet pa šo laiku esmu tur iedzīvojusies. Negribu salīdzināt, bet Šveicē filmu veidotājam tomēr ir vieglāka dzīve. Finansiālā ziņā.

Vai tev bija sevi jāpierāda, lai saņemtu atbalstu?

Īpaši nē. Pat likās kaut kā pārlieku viegli – paga, es esmu kaut kāda studente ārzemniece, esmu uztaisījusi tikai vienu filmu, un jūs man jau dodat naudu?! Ā, nu labi, dodiet šurp! (Smejas.) Jā, es īstenībā biju pārsteigta. Tas man arī Šveicē patīk. Arī tur kino industrija nav liela, tāpēc viņi priecājas – jo rosīgāka vide, jo visiem labāk. Nu, tāds abpusēji izdevīgs darījums.

Kadrs no filmas "Kiosks"

Vai tev Šveicē ir kāda organizācija vai studija, kurā tu darbojies?

Es strādāju ar vienu producenti, Saskiju fon Virāgu. Līdz brīdim, kad mēs satikāmies, viņa bija producējusi tikai vienu animācijas filmu. Tas notika, kad taisīju savu maģistra darbu Kiosks. Es studēju, un naudiņa bija iekrāta tā, ka biju sarēķinājusi – līdz februārim būs, un pēc tam vairs nav. Es pabeidzu studijas, bet vēl nepabeidzu filmu. Un man ieteica – sniedz projektu Šveices televīzijai, varbūt viņi atbalstīs, jo viņiem ir kopprodukciju programma. Aizsūtīju, viņi teica – jā, forši, mums patīk, bet tev jāatrod producents. Skola neskaitās, vajag kā īstajā dzīvē. (Smejas.) Bakalauram, tur var būt skola, bet maģistram jāatrod producents.

Man neveicās ar producentu meklēšanu, tajā laikā tādu bija maz. Kāda sieviete no Šveices televīzijas mūs iepazīstināja. Saskija sākumā tielējās – man tagad ir bērns, es nezinu, vai pietiks laika, man jāpārdomā ļoti kārtīgi, kam es piekrītu, kam nē.

Es viņai rakstīju gaudulīgus e-pastus – ja viņa nebūs mana producente, tad viss, mana dzīve ir pagalam!

Un viņa piekrita, un beigās, protams, bija priecīga. Aizsūtījām filmas dosjē visiem pieejamajiem fondiem, un visi arī teica "jā". Man likās – ai, cik vienkārši! (Smejas.) Un tad es arī pabeidzu Kiosku.

Filmas Kiosks treileris.

Kas vēl ir tavā komandā?

Mūsu komandā ir arī animators un ļoti labs draugs Štefans Holauss. Viņš jau sākumā teica – es tev palīdzēšu arī tad, ja naudu neatradīsi; gan jau kopā kaut kā uztaisīsim. Mums visiem trim ļoti labi vedās sadarbība, jo katrs no mums mācēja to, ko cits nemāk. Mēs nejaucāmies otra lauciņā, bet lieliski papildinājām cits citu. Domājām – nu labi, tad turpināsim strādāt kopā. Tāpēc arī es paliku. Jo pēc Kioska nezināju, ko tagad darīt tālāk. Mēs trīs esam tas kodols. Vēl ir komponists Efrems Louhingers. Skaņu dizainers Kioskam bija Krištofs Šteimans, bet jaunajai filmai ir Pēters Brekers.

No kreisās - Pēters Brekers (jaunās filmas skaņu dizainers un Antona lomas ierunātājs), Anete Melece, Sabīne Timoteo, Hanss Ruhti, kurš ierunājis "zaļo, klepojošo smēķētāju" un vīrieti ar suni “Kioskā”.

Kioska tanti ierunāja tāda Anete Herbsta. Viņa bija vienkārši superīga! Es līdz tam brīdim nebiju strādājusi ar aktieriem, un pēc sadarbības ar Aneti man radās iespaids, ka viņi visi tā māk – vienkārši paskatās uz filmu un uzreiz dzīvo līdzi, pilnīgi tūliņ jau iejūtas lomā. Lai gan patiesībā ir ļoti grūti runāt tajā nevalodā, kad var aptuveni saprast, ko filmas varoņi ar to domā, bet neizmantot nevienu valodu. Arī pati esmu dažas lomas ierunājusi – dažus "bržt", "trrržt" un "vžit" var, bet ilgstoši tā nevaru. Bet Anete – uzreiz!

Filmas "Kiosks" galvenā varone Olga

Man ļoti patika ar viņu strādāt, bet nolēmu, ka jaunajā filmā jāaicina citi, lai nav tā, ka sieviete atkal izklausās pēc kioska tantes. Tāpēc šajā filmā sieviešu lomu ierunāja Sabīne Timoteo – jā, tā pati šveiciete, kas tēlo galveno lomu Melānijas hronikā. Bija paredzēts, ka Kairiša filmā Melānijas balsi ierunās cita aktrise, Sabīne tikai kustinās lūpas. Tāpēc es viņai rakstīju - "Tajā filmā tavu balsi nedzirdēs, bet tu varbūt vari aizdot savu balsi manai filmai!" Beigās tomēr viņas balsi paturēja arī Melānijas hronikā.

Anetes jauno filmu "Analysis Paralysis" ierunā Sabīne Timoteo un Hanss Ruhti, kurš "prot ideāli klepot un vienlaikus pateikt Guten Morgen"

Kopš Kioska pabeigšanas esi piedalījusies diezgan daudzos festivālos.

Kad taisīju filmu, par festivāliem, protams, nedomāju, bet pēc tam atklāju, ka man šausmīgi patīk braukāt pa festivāliem. Aizbrauc, iepazīsties ar cilvēkiem, skaties filmas vienā laidā. Brīnišķīgi! Citiem nepatīk, es zinu, bet man ļoti patīk. Ar laiku jau satiec vienus un tos pašus cilvēkus, iepazīsti arvien vairāk un vairāk, rodas tāda piederības sajūta visai animatoru komūnai. Un, protams, no tās vides var daudz gūt, gan Šveices vidē, gan Latvijā.

Kas ir tie cilvēki animācijā, kas tevi ietekmē gan personiski, gan profesionāli?

Ai, tik daudzi! Arī tad, ja būtu jāpasaka, kas ir mana mīļākā filma, to būtu grūti izdarīt. Lai gan... Emmas de Svefas un Marka Roela Ak, Villij... varētu būt viena no pretendentēm (filmas treileris ŠEIT).
Personiski laikam jau tie būs latviešu un šveiciešu animācijas filmu veidotāji, jo viņus es vienkārši vislabāk pazīstu. Viens igaunis arī – Prīts Tenders. Ja trāpies kādā festivālā kopā ar viņu, tad ir jautri. Vladimira Leščova filmas man patīk.
Man jānosauc arī Edmunds Jansons. Ne tāpēc, ka es tagad gribētu viņam pielīst – vairs jau nevajag! (Smejas.) Nē, man patiešām ļoti, ļoti patīk Edmunda filmas. Neskatoties uz to, ka esmu Kora turneju redzējusi nez cik reižu, es tāpat beigās apraudos. Ja apkārt sēž cilvēki, tad es kaut kā savaldos, jo pēc kā tas izskatīsies – raudāt animācijas filmas laikā? Bet filma vienkārši trāpa. Viņa filmas arī vizuāli ir tik skaistas. Un tādas humorīgi mīlīgas. Roņu salā ir mazliet melns humors, arī tas man patīk.

Man vispār liekas, ka humoram vajag būt melnam vai tumši pelēkam, jo citādāk – kas tad tas tāds vispār par humoru!

Un tur tas ir.
Es Edmundu mazlietiņ arī kaut kādā ziņā apskaužu. Viņa filmas ir poētiskas, tas ir tas, ko es īsti nemāku. Manas filmas ir diezgan naratīvi un klasiski stāsti. Atskaitot varbūt Vilmu, bet arī tur jau var izsekot darbībai.

Kadrs no filmas "Šodien Vilma nestrādā"

Scenārijs filmai Šodien Vilma nestrādā tapa visai neparastā veidā.

Filma bija mans bakalaura darbs, beidzot Vizuālās komunikācijas nodaļu Mākslas Akadēmijā. Tas atkal bija viens no darbiem, kur es ilgi domāju, domāju... Es biju uzzīmējusi komiksu par vīru ar četriem riņķiem zem acīm. Maisiņos zem acīm krājās pesimisms, caur ko viņš raugās uz dzīvi. Tad vēl man, gadu iepriekš studējot apmaiņā Šveicē, skiču kladē bija tapusi tāda plauša. Biju izdomājusi pusstāstiņu par orgāniem. Plauša būtu dziedātāja. Un divpadsmitpirkstu zarna spēlētu klavieres. (Abas brīdi smejamies.) Un vēl megapikselis, tāds mazs klucītis, kas pārvērš visu zemas izšķirtspējas attēlos.

Kadrs no filmas "Šodien Vilma nestrādā"

Biju izdomājusi tos tēlus, bet nezināju, par kuru no viņiem lai taisa, un, kad viss domāšanai atvēlētais laiks jau bija beidzies, Ojārs Pētersons man atgādināja – pirmajā kursā es biju uztaisījusi filmu, kam trīs cilvēki rakstīja scenāriju. Toreiz viens uzrakstīja sākumu, otrs izlasīja pēdējo teikumu un uzrakstīja vidu. Trešais izlasīja pēdējo teikumu otrajai daļai un uzrakstīja beigas. To filmu es nevienam nerādu, bet tas ir kaut kas pa vidu starp "šausmīgi kaunos" un "šausmīgi lepojos". Filmu sauc Smilgas, tā tagad ir zem tepiķīša, lai gan Ojārs šad un tad rādot studentiem. Un tad Ojārs teica - bet atceries to filmu? Varbūt uztaisi kaut ko līdzīgu?

Tā arī izdarīju, scenārijam pieaicināju tos pašus cilvēkus – Gati Ārentu un Baibu Šauriņu -, šajā reizē rakstīju arī pati.

Vēl šoreiz atšķirība tāda, ka nevis katrs raksta vienu daļu no scenārija, bet lipinājām no maziem gabaliņiem – mēs rakstījām skaipā, katrs uzraksta vienu domiņu un sūta otrajam, tas raksta tālāk trešajam.

Es nolēmu, ka 30 reizes ir maksimums, cik sūtām uz riņķi, jo tā jau tas varētu arī nekad nebeigties. Bet trīsdesmitajā reizē - labi, viss. Tad es saīsināju, paturēju to, no kā veidojās jēga. Kad līdz semestra beigām bija palicis pusotrs mēnesis, es viņu dabūju gatavu. Tā nu tā filma tapa – sākumā ļoti ilgi un daudz mokoties, un beigās – a-ah, vienalga, kas sanāks, sanāks. Manās jaunākajās filmās varbūt trūkst tādas spontanitātes, spējas nedomāt dramaturģiski pareizi.

Filma Šodien Vilma nestrādā.

Ar ko tev animācija atšķiras no zīmējumiem un ilustrācijām?

Pārsvarā es ilustrēju tekstus, kas man ir doti. Tad uzdevums ir papildināt tekstu, un tas ir pavisam citādi, nekā izdomāt stāstu pašam. Šad tad es arī izdomāju stāstus komiksiem, bet, zinot, ka tas būs īstermiņa darbs, man pret tiem ir daudz bezrūpīgāka attieksme. Tad tas var būt arī vienkārši jociņš.

Animācijas filmas top ilgi, tāpēc tām vajag tēmu, kurā es varu rakties vismaz divus gadus. Tās ir daudz personiskākas, kaut arī, no malas raugoties, to ne uzreiz var pateikt. Es pati to atklāju tikai procesā. Skatos, kāpēc tie tēli man radušies tādi, kā radušies; palūkojos uz sevi un pēkšņi saprotu, kāpēc. Attīstot stāstu un mēģinot izdomāt, kam tur jānotiek, domāju par savu dzīvi. Skatos uz stāstu un saprotu, kas jāmaina sevī un dzīvē. Tas ir tāds, nu, ne gluži terapeitisks, tas ir sevis saprašanas darbs.

Kadrs no filmas "Analīze paralīze" (2016)

Un, protams, animācijā daudz dod kustība un skaņa. Taču arī statiskos attēlos es mēģinu radīt ilūziju par kustību. Zīmējot ilustrācijas, man tās galvā gan kustas, gan skan.

Tu saki – vajadzīga īstā tēma, lai strādātu vismaz divus gadus. Kas tā bija Kioskā?

Stāsta ideja radās birojā. Biju aizbraukusi uz Šveici, atradusi darbu, strādāju iesaiņojumu dizaina firmā un labi pelnīju. Un darbs bija tāds, kur tu dažreiz pat vari būt radošs. Teorētiski nebija, par ko sūdzēties, tomēr ar laiku es to vien darīju, jo nekādi netiku vaļā no pastāvīgas neapmierinātības sajūtas. Tu pūlies un centies, un tāpat tas klients paņem kā parasti, kā vienmēr un kā citiem. Un tu esi neapmierināts, bet no otras puses, ir vēl cerībiņa... Trīs gadu laikā, kamēr tur strādāju, domas par animāciju nelika mieru. Sākumā, pirmajā gadā es pat pamanījos kaut ko uztaisīt – animācijas instalāciju izstādei, arī ilustrēju grāmatu. To visu es darīju pa vakariem un brīvdienām.

Anete Melece, animācijas instalācija "Piecas kustīgas gleznas" (2010) izstādē "Tell Me More" Andrejsalā

Otrajā gadā jau kaut kā mazāk, un trešajā gadā sapratu, ka vispār nedēļas nogalēs es varu tikai aizvilkties uz veikalu, nopirkt kaut ko ēdamu, paēst un pagulēt. Nekam citam neatliek laika un spēka. Un tad es sapratu, ka arī darbā vairs necenšos – sāku taisīt kā parasti, kā vienmēr, un kā citiem.

Sajutos kā tā kioska tante – iesprūdusi. Tāda ērta dzīvīte, viss rokas stiepiena attālumā. Olga ir tāda nelaimīga optimiste. Viņa sev iestāsta, ka viss ir lieliski – kam man vispār kaut kur ārā doties, man taču žurnāliņi nāk, es varu visu izlasīt, apskatīties, domās paceļot. Bet tomēr katru reizi, kad garām pabrauc ceļojumu autobuss, viņa nopūšas. Gribētos kaut kur doties, un to brīvību!

Kadrs no filmas "Kiosks"

Man tas pats visu laiku bija. Un tad es aizgāju no darba, iestājos maģistrantūrā animācijas nodaļā. Pa tiem trim gadiem nebiju velti sēdējusi un čipsu pakas dizainējusi, bija iekrājusies naudiņa. No tās dzīvojot, arī studēju. Un tad es īstenoju seno ideju, kas man bija par to kioska tanti, kam iepriekš nebija atlicis laika. Stāstu par iesprūšanu komforta zonā.

Iespēja noskatīties filmu Kiosks platformā "vimeo on demand" - ŠEIT.

Un tagad atkal jauna filma!

Pēc Kioska panākumiem es sapratu – ja vispār dzīvē gribu vēl kādu filmu uztaisīt, tad vēlams, lai tā būtu laba. Balvas, protams, iepriecina un motivē, bet rada arī zināmu spiedienu. Es mēģināju izlikties, ka tas tā nav, bet nesanāca. Īpaši traucēja citu cilvēku jautājumi par jaunām idejām, jo ilgu laiku atbilde bija: “Nav.” Tas, protams, rada stresu, jo šķiet, ka tūliņ nāks gaismā patiesība – ka visi vecie lauri, uz kuriem es tā jauki sēžu, man tikai nejauši gadījās. Par to arī filmas stāsts.

Kadrs no filmas "Analīze paralīze" (2016)

Idejas aizmetņi radās, kad mani uzaicināja piedalīties izstādē Sveika, galva! [dažādu mediju mākslas izstāde ievadīja Borisa un Ināras Teterevu 2014. gada festivālu TÊTE-À-TÊTE - I.V.V.). Man patika tās nosaukums, un sāku vērot domas, kas man ir galvā. Ir tādas mušu domas, piemēram. Tās visu laiku lido uz riņķi. Nakts vidū, protams.

Tad ir garās domas - "ja raugās no vienas puses, tad ir tā, bet no otras gan šitā...", un beigās doma izstiepjas gara un sapinas kā austiņu vadiņš, ko tu esi turējis somā tik ilgi, ka vairs nevari atšķetināt.

Izstādei es tā arī nepaspēju šo darbu uztaisīt, jo aizbraucu ceļojumā uz Kambodžu.
Šad un tad es ilgojos būt dzīvnieks, piemēram, govs, un mans vienīgais darbs būtu ganīties pa pļavu un ēst zāli. Neviens no manis neko neprasītu. Un pati no sevis neko neprasītu. Sanāca tā, ka mēs ar toreizējo draugu sev varējām šādu pļavu saorganizēt – mēs aizbraucām uz Kambodžu un pusotru mēnesi tur ganījāmies. Ar mocīti braukājām, un es vienkārši centos vispār ne par ko nedomāt. Kā brīvdienās. Vienu nedēļu mēs bijām uz salas, un tur bija vētra, kas apturēja visā salā elektrības ģeneratorus. Ir tumšs, jāiet gulēt, nekas cits neatliek. Bet vētra, aizmigt jau nevar. Un tad, kā parasti bezmiega naktīs, es visu izdomāju. Izdomāju Antonu, kuram no pārlieku garām domām pampst galva.

Kadrs no filmas "Analīze paralīze" (2016)

Filmas pirmizrāde pagaidām bijusi tikai Šveicē.

Filmas Latvijas pirmizrāde notiks oktobrī Rīgas starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), Short Riga ietvaros. Pasaules pirmizrāde bija Somijā, Turku animācijas festivālā (25.08 – 28.08), tas ir jauns animācijas festivāls – viņiem pašiem arī premjera, tā viņi man rakstīja. Un nu arī citi festivāli sākuši aicināt. Pirms Šveices pirmizrādes gan bija tā, ka viens pasaka "nē", otrs pasaka "nē"... Atlika cerēt, ka vismaz draugiem patiks. Draugiem patika, un tieši pirmizrādes dienā saņēmu arī e-pastus no trim festivāliem, un visi apstiprināja filmas dalību programmā.

Kas ir foršākais, ko pagaidām esi dzirdējusi par jauno filmu?

Tas, ka neviens nepateica, ka Kiosks viņiem patīk labāk! Liela daļa cilvēku nāca klāt un teica, ka viņiem filma patīk. Katrs ierauga ko citu. Tur it kā ir dažādas tēmas – filmu taisot, tā man vispār bija problēma, ka pārāk daudz stāstu vienā.

Man pašai bija grūti atbildēt uz parasto kontroljautājumu "par ko tad ir tā filma?". Atbildes mainījās katru mēnesi.

Ar Kiosku man bija skaidrs – par iesprūšanu komforta zonā -, bet šīs filmas problēmu es pārdomāju visu laiku, kamēr to taisīju. Te es stāstīju pati par sevi reālā laikā. Un man patika, ka cilvēki bija pamanījuši dažādās tēmas, kas man svarīgas.

Producentes mamma saka – par vientulību. Viņa juta līdzi tiem tēliem un viņu vientulībai. Jā, viens ir stāsts par pampstošo galvu, bet beigu beigās - iemesls, kāpēc viņš tik daudz domā, ir tāds, ka viņš vienkārši grib būt labs, gudrs un mīlams.

Kadrs no filmas "Analīze Paralīze" (2016)

Tad, kad tu šausmīgi nopietni meklē pareizo atbildi, ir labi, ka blakus ir kāds, kas ar grābekli iesit pa galvu. Nav taču vispār tas viss tik svarīgi.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi