Meklēt vareno. Jans Harlans par Stenliju Kubriku

Reizēm tas ir ļoti atspirdzinoši - vienkārši parunāt par labu kino vai par kinovēsturē nozīmīgām parādībām, ārpus ikdienas repertuāra konveijeriem. Tāpēc, kad festivāla "2Annas" ietvaros Rīgā viesojās producents un leģendārā režisora Stenlija Kubrika līdzgaitnieks Jans Harlans, Kino Raksti nolēma izmantot izdevību un lūdza sinefilu Jāni Putniņu, Nacionālās Filmu skolas vadītāju, likt lietā faktu, ka viņš, tāpat kā Harlans, ir redzējis visas Kubrika filmas.

Jānis Putniņš un Jans Harlans. Foto: Agnese Zeltiņa

Jānis Putniņš: - Bija ļoti interesanti skatīties jūsu filmu par Stenliju Kubriku, jo tajā iekļauti unikāli kadri, kuriem piekļūt droši vien varējāt tikai jūs – tas, visticamāk, nebūtu iespējams nevienam citam, kurš nav ģimenes loceklis vai tuvs draugs.

Jans Harlans: - Kubriks bija ārkārtīgi interesants cilvēks, ar viņu bija jautri strādāt. Viņš mīlēja humoru un bija gatavs to saskatīt jebkurā situācijā. Unikāls cilvēks, liels mākslinieks. Un ļoti paškritisks. Visu laiku kaut ko mainīja, jo visu laiku viņam kaut kas nepatika. Viņš mēdza teikt: “Man vienalga, ko es sacīju vakar, tās bija blēņas, tagad mums ir jārīkojas tā!”

Interesanti gan – par Kubriku klīst mīts, ka viņš vienmēr visu kontrolējis, vienmēr lieliski zinājis, ko dara, bet izrādās, ka bijis tieši pretēji. Viszīmīgākā frāze filmā bija, ka viņš nav zinājis, ko meklē, bet zinājis, ko nemeklē. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs veids, kā izteikt radošo procesu.

Un pēdējā filma [Acis plati aizvērtas / Eyes Wide Shut (1999). – Red.] bija pati grūtākā viņa mūžā, jo tā ir… Liekas, ka visi spēj spriest par seksuālām fantāzijām un greizsirdību, tāpēc tā ir problēma. Katrs skatītājs zina, kā tev jāveido filma.

Kadrs no Stenlija Kubrika filmas "Acis plati aizvērtas" (Eyes Wide Shut / 1999)

Kā tad Kubriks šajā situācijā atrada kaut ko dziļāku par virspusējo?

Viņš iemīlējās idejā. Un bija ārkārtīgi laimīgs, kad bija gatavs to īstenot. Es to esmu vērojis. Tāpat arī esmu vērojis, kā mīlestība pagaist. Viņš mēdza teikt: “Laika izšķērdēšana, tas nestrādā!” Es to patiešām augstu vērtēju. Gleznotājs vienkārši glezno pa virsu, rakstnieki aizmet vai izdzēš uzrakstīto, komponisti tāpat… Režisoriem apkārt ir cilvēki, visi var visu redzēt, un tas mulsina, vai ne?

Taču Stenlijs bija ļoti stiprs, viņš teica: “Nu redzi, tas bija īsts bleķis, un tā nebija tava vaina, tikai mana. Darīsim to visu vēlreiz un darīsim citādi!”

Es to ārkārtīgi cienu.

Viņš nesteidzās. Režisoram laiks ir pats dārgākais, kā Kubriks saka jūsu filmā.

Katrā ziņā. Laiks ir viss.

Laiks ir arī pats dārgākais producentam, taču pilnīgi pretējā nozīmē. Un jūs bijāt pretējā pusē, jo bijāt šīs filmas producents. Kā jūs ar to tikāt galā?

Mana loma bija identificēties ar Stenlija interesēm. Viņš bija spožs mākslinieks, es tāds neesmu nemaz! Tāpēc mana loma bija patiešām censties palīdzēt, visu laiku.
Un viņš zināja – ja visu laiku maina domas, ja viņam vajag tik daudz laika, tas iespējams tikai tad, ja iesaistīto cilvēku skaits ir minimāls. Mūsu bija tik maz. Mums bija četras telpas, viena sekretāre, un viss. Ja jūs atnāktu uz mūsu filmēšanas laukumu – tur bija Toms Krūzs un Nikola Kidmena, lielas superzvaigznes, saprotiet... Nu labi, kāds tur mikrofonu, ir operators… Septiņi, astoņi, deviņi cilvēki – un viss.

Foto: Agnese Zeltiņa

Un kā jūs tikāt galā? Mani interesē process. Kā jau jūs teicāt, Kubrika vīzija varēja mainīties vienā mirklī un ieņemt pretēju virzienu. Kā jūs, būdams producents, sekojāt tam? Kā visu organizējāt?

Kā lai pasaka... viņš zināja, kas jādara. Viņš nekad nebija neapdomīgs – nekad, nekad. Ja pārdomāja, varēja mierīgi pateikt – paklau, čaļi, ejiet atpakaļ, man tas jāpārdomā, tiksimies pēc stundas. Viņš apzinājās, ka tā ir stunda dārgā laika, bet tā nu tas bija. Galu galā filma Acis plati aizvērtas budžetu pārtērēja par 10 procentiem, bet nodošanas termiņu nokavēja par 200 procentiem. Tas ir normāli, vai ne?

Nu, patiesībā nav nemaz slikti.

Nē, nav slikti! Mēs bijām ļoti taupīgi, mēs tiešām nemaz netērējām laiku un naudu, un kad Kubrikam vajadzēja vairāk laika, nauda netika izšķērdēta. Viņš gribēja uzņemt filmu, kas patiešām paliktu uz ilgu laiku daudzu cilvēku atmiņā.

Acis plati aizvērtas bija visgrūtākā filma, turklāt īstu problēmu rada fakts, ka tā jānoskatās divreiz. Un, ja tev neiepatīkas pirmajā reizē, kāpēc lai tu skatītos vēlreiz?

Tā ir īsta problēma.
Tāpēc Acis plati aizvērtas neguva panākumus ne Ziemeļeiropā, ne Anglijā, ne Amerikā, būtībā tā vispār neguva panākumus nekur, izņemot Vidusjūras reģionu un Japānu. Milzīgus panākumus. Taču tajā pašā laikā šai filmai izrādītā atzinība pēdējos gados ir tikai augusi. Tāpēc es paredzu, ka pēc divdesmit gadiem tā būs būtiski svarīga, aplūkojot divdesmitā gadsimta otro pusi un to, kā darbojās sabiedrība.

Kadrs no filmas "Acis plati aizvērtas" (Eyes Wide Shut / 1999)

Jo māksla vienmēr mums sniedz iespēju palūkoties atpakaļ pagātnē. Ja nebūtu arhitektūras, es un, iespējams, arī jūs zinātu ļoti maz par seno Ēģipti, Grieķiju un Babiloniju. Ja nebūtu grieķu lugu, un tā tālāk… Ko es zinu par baroku? Baznīcas, Bahs, Hendelis un gleznotāji. Es dzīvoju Anglijā, esmu vācietis. Viss, ko zinu par Angliju, sākot ar 18. gadsimtu, nāk no romāniem, arhitektūras un glezniecības. Tātad vienmēr māksla man sniedz pirmo informāciju, politika un vēsture nāk pēc tam. Tāpēc es patiešām augstu turu mākslas karogu, māksla ir pats svarīgākais, ko jebkura paaudze var atstāt nākamajām. Mākslinieks vienmēr ir pirmajā vietā.

Kino ir jauna māksla, tikai simts gadus veca, un faktam, ka 99 procenti no visām filmām nozudīs pāris nedēļu laikā, nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tam vienam procentam.

Mākslinieks Kubriks pēc Spartaka / Spartacus (1960) nolēma vienmēr paturēt māksliniecisko kontroli. Spartaks bija ļoti sāpīga pieredze [Kubriku pieaicināja režisēt filmu pēc tam, kad pašā filmēšanas sākumā tika atlaists režisors Entonijs Manns; ar producentu Kērku Duglasu Kubriks tā arī nesapratās, pastāvīgi konfliktēja un uzskatīja, ka viņam netiek dota nepieciešamā mākslinieciskā brīvība. – Red.], bet, no otras puses, nodrošināja viņam stabilitāti un reputāciju industrijā.

Tā nav slikta filma. Viņam pašam tā sevišķi nepatika, bet tas nekas. Viņš daudz mainīja filmas sākotnējā iecerē, šīs kauju ainas, tās viņam bija kas jauns. Viņš bija jauns čalis.
Bet iedomājieties viņa vecās filmas – Slavas takas / Paths of Glory (1957), Dr. Streindžlovs / Dr. Strangelove (1964), Lolita (1962)… Tās paliks uz ilgu laiku. Neviena no viņa filmām nav grimusi aizmirstībā. 2001: Kosmiskā odiseja / 2001: A Space Odyssey (1968) ir absolūts šedevrs šodien tāpat kā toreiz. Tā noliec galvu neizzināmā priekšā. Kubriks nebija ticīgais, un tāds nebija arī Artūrs Klārks [Arthur C. Clarke, fantastikas žanra romāna 2001: A Space Odyssey autors un filmas scenārija līdzautors. – Red.], bet abi ar cieņu izturējās pret to, ko nezināja. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu.

Stenlija Kubrika filmu fragmenti

Pat Kubrika pirmais kinodarbs Bailes un iekāre / Fear and Desire (1953), manuprāt, ir ļoti interesanta filma, no kuras nekādā gadījumā nav jākaunas.

Viņam šī filma tāpat nepatika, bet vienalga… Te nu mēs esam. Vienīgais ceļš un arī iemesls jebkad noskatīties šo filmu ir fakts, ka Kubriks tā arī nepapūlējās reģistrēt autortiesības uz to.

Tā šī filma kļuva par neaizsargātu darbu un nonāca brīvā publiskā lietošanā, un tagad to klajā laiž respektabla britu kompānija.

Jā, bet viņi nerespektē Stenlija vēlēšanos.

Tātad viņš patiešām negribēja, ka cilvēki redz viņa filmu?

BBC vienmēr gribējis to izrādīt, bet Kubriks mēdza teikt: „Žēlīgā debess, nerādiet to, rādiet kaut ko citu! Rādiet Full Metal Jacket, tā ir laba filma!”

Kadrs no Stenlija Kubrika filmas "Bailes un iekāre" (Fear and Desire  / 1953)

Ziniet, ir ļoti viegli uzņemt filmu, bet ir ļoti grūti uzņemt tādu filmu, ko grib redzēt citi cilvēki. Lieliska filma ir gandrīz vai brīnums. Tāpat kā lielisks stīgu kvartets, lieliska simfonija, lielisks romāns, lieliska glezna – tas ir brīnums! Un ja tu nāc klajā ar kaut ko jaunu, kā to izdarīja van Gogs, franču impresionisti, Tērners vai Šostakovičs, tu vienmēr sašķelsi kritiķus, tu vienmēr sašķelsi skatītājus. Tieši to jau dara mākslinieki. Un vienkārši gaida, kad viņu mākslas darbu redzēs. Bet, būdams mākslinieks, tu stāvi visu priekšā kails un vairs nevari darīt neko. Tā tas bija arī ar Kubriku, un tāpēc viņš neizrādīja atsaucību ne žurnālistiem, ne kritiķiem. Viņš teica: “Es neko nevaru pateikt! Es patiešām negribu…”

Filmas runā pašas par sevi.

Protams. Tā arī viņš domāja, un nekad negāja tālāk, nekad nepiedalījās sarunu šovos. Visi dzinās viņam pakaļ, saprotiet.

Pēc katras filmas viņš sniedza četras piecas intervijas, parasti vieniem un tiem pašiem cilvēkiem,

jo citādi Warner Brothers domātu – tas nu gan ir slikti, viņš mums nemaz nepalīdz! Tādēļ viņš mazliet piedalījās. Un viss. Ne televīzijā, ne radio. Jo viņam bija sajūta, ka tas, kas viņam jāpasaka, ir ielikts filmās. Un viņš negribēja, lai viņam nāktos to skaidrot. Ko gan tu vari pateikt, kad cilvēki saka: “Vai, es nesapratu 2001 beigas…” Ko tu teiksi? Skaidrosi? To taču nekādi nevar ietekmēt!

Nē, tas nav iespējams! To nevar izskaidrot. Filma ir atbilde. Nekāds teksts nevar aizstāt filmu.

Bet jauniem cilvēkiem ar to nav problēmu, būtībā kinematogrāfu savā laikā glāba pusaudži, nav šaubu. Jauni cilvēki līdz trīsdesmit gadu vecumam – tā bija grupa, kas izglāba Kosmisko odiseju. Cilvēkiem, kas vecāki par četrdesmit un piecdesmit gadiem, tā likās garlaicīga. Tipisks gadījums ir Polīna Keila (Pauline Kael). Ļoti gudra sieviete, spoža rakstniece, taču viņai tā šķita garlaicīgākā filma pasaulē. Es to ieliku savā dokumentālajā filmā.

Viņai nepatika arī Džons Kasavītiss.

Viņai nekad nav patikusi neviena Kubrika filma. Viņa pat atgriezās no pensijas, lai nopeltu filmu Acis plati aizvērtas. Tik ļoti viņa necieta Kubriku.
Taču tur neko nevar padarīt! Es vienmēr stāstu studentiem, ka van Gogs savā dzīvē nepārdeva nevienu gleznu. Tikai savam brālim Teo. Tagad – cerams, ka viņš to redz – lai nopirktu vienu gleznu, nepietiek ar 25 miljoniem dolāru.

Tad kāda būtu jūsu recepte topošajiem režisoriem? Ko darīt?

Vienmēr viena un tā pati – pārliecini, mīli savu ideju! Vai esat redzējis Pavļikovska filmu? Izcils režisors! Viņš ir lielisks mākslinieks. Man patīk Mana mīlestības vasara / My Summer of Love (2004) un Ida (2013) – kas par filmu! Vai esat redzējis Idu?

Jā, jā. Esmu redzējis arī viņa veco dokumentālo filmu par Jerofejevu [From Moscow to Pietushki: A Journey with Benedict Yerofeyev (1990). – Red.].

Un pēdējā filma, Aukstais karš / Zimna wojna (2018)… Vai esat redzējis Auksto karu?

Nē, vēl ne.

Tā ir ļoti laba! Ar to es gribu teikt, ka vēl joprojām ir sastopami lieliski režisori.

Protams! Bet pasaule ir mainījusies. Kā jums šķiet, vai ir iespējams, ka mūsdienās masām pievilcīgs liktos režisors ar tik neparastu redzējumu kā Stenlijs Kubriks?

Manuprāt, jā. Mainījies ir tikai formāts. Piemēram, ļoti laba un pozitīva pārmaiņa ir tā sauktie televīzijas seriāli. Tagad ir iespējams atļauties pienācīgi ekranizēt Deividu Koperfīldu – tas nebija iespējams laikā, kad vajadzēja iekļauties divarpus stundās, līdz ar to garantējot savārstījumu. Vajag desmit stundas, tad to var paveikt pienācīgi.

Tāpat arī fakts, ka nav nepieciešams tieši laiks ceturtdienas vakarā no deviņiem līdz desmitiem, tu vari to pašu noskatīties piektdien vai kādā citā dienā. Tā ir fantastiska jauna attīstība! Un tā būs nākotne.

Jā, bet es neesmu pārliecināts, vai tā ir tik pozitīva attīstība, jo tas sasaucas ar jūsu pirmīt teikto – ja kādu īsti neinteresē filmas sākums, viņš var to izslēgt. Kinoteātris, gluži pretēji, nostāda skatītāju situācijā, kur viņš tik viegli nevar aizbēgt un ir it kā spiests iesaistīties sarunā ar režisoru.

Jā.

Foto: Agnese Zeltiņa

Turpretī visas tās planšetes, viedtālruņi un datori piedāvā vieglāko ceļu, kur, saskaroties ar mazākajām grūtībām, reakcija ir – vai, nē, es vienkārši to neskatīšos, man tas nepatīk…

Visu laiku pastāv liels drauds – uzmanības novēršana un izkliedēšana. Daudzi skatās filmas un tajā pašā laikā pārbauda e-pastus. Tas mani padara pilnīgi traku! Bet jā, tā nu tas ir. Jums taisnība!

Pastāv arī atlases problēma. Esmu pie jauniešiem novērojis, ka viņi labprāt noskatās filmu, ja to iesaka, piemēram, pasniedzējs, ja es saku – tā ir lieliska filma, jums noteikti tā jānoskatās! Tad viņi noskatīsies. Bet citādi – paši viņi to nemeklēs, jo ir savā ziņā apmaldījušies milzīgajā pieejamo filmu pasaulē.

Tas tiesa. Es varu teikt tikai to, ka vienmēr bijuši daži, kas iemācās atšķirt, un viņi tad arī ir tie pazinēji. Tā tas ir tagad, tā bija agrāk. Es nevaru runāt visu vārdā, es gribu runāt tikai par tiem, kurus tas interesē un kuri vēlas atlasīt. Atlase – tas ir viss.
Un vairums cilvēku ir talantīgi, tomēr vairums cilvēku ir norakuši savu talantu, viņi to neizmanto. Man bija tā laime strādāt kopā ar Stenliju Kubriku, kurš bija ļoti paškritisks un nepārtraukti meklēja, nekad neko nepieņēma kā pašu par sevi saprotamu.

Foto: Agnese Zeltiņa

Manuprāt, raksturīgākais, ko redzu, skatoties Kubrika filmas, ir – nekad neieliec sevi nekādos iepriekšpieņemtos rāmjos. Centies radīt ko jaunu, kādu savādāku perspektīvu. Citādi – kāpēc darīt to, kas jau izdarīts?

Pilnīgi pareizi. Piemēram, Bruņu veste / Full Metal Jacket (1987) – jūs taču zināt šo filmu! Tā, manuprāt, ir pati labākā filma par jaunu cilvēku izmantošanu.

Es biju armijā divus gadus, pilnīgi saprotu.

Šī filma nerunā par Vjetnamu, to visu aizmirstiet. Tā ir par jaunu cilvēku izmantošanu, un tā tas ir noticis kopš Spartaka laikiem, divtūkstoš gadu. Tolaik viņiem bija sešpadsmit, tagad astoņpadsmit deviņpadsmit. Bet viņi ir lieli zēni. Tieši to viņš gribēja vēstīt, bez liekām runām vienkārši parādīt. Un filma nebūt nav nereālistiska, var teikt, ka pirmajās divdesmit minūtēs sablīvēts viss, kas būtu varējis notikt mēneša vai divu mēnešu laikā, bet fakts, ka viss sākas nevilcinoties – mati nogriezti, tad nāk virsseržants ar savu va-va-vāaa… Par to arī ir filma. Un beigās viņi dzied Mikipeles maršu. Absolūti infantili. Man tā šķiet izcila filma, un tā ir izcila, kaut vai pievēršoties šim aspektam vien.

Visas Kubrika filmas savā ziņā ir saistītas, tās ir atšķirīgas pēc formas, bet neatšķiras pēc būtības.

Jo tās pievēršas mūsu niecībai, mūsu neveiksmēm. Iedomājieties Slavas takas / Path of Glory (1957), vai esat to redzējis?

Protams. Esmu redzējis visas Kubrika filmas.

Izcila filma! Vai Dr. Streindžlovs, viss tas pats! Gan Kubriks, gan Artūrs Klārks bija pārliecināti, ka cilvēcei ar pašreizējo uzvedības modeli ilgtermiņā nav iespējams izdzīvot. Mēs neapšaubāmi iznīcinām paši sevi. Un varbūt risinājuma nemaz nav – tur nekā nevar līdzēt.

Kadrs no Stenlija Kubrika filmas “Doktors Streindžlovs" (Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb, 1964)

Varbūt cilvēka zemapziņā ir ieprogrammēta pašiznīcināšanās vai kas tamlīdzīgs. Arī Kubrika darbos ir tumšā motīvs, un tam viņš pieskaras ļoti smalki. Neizsmejot, nepārvēršot ne par ko taustāmu, vienkārši smalki pieskaroties. Tas parādās, atstāj pēdas un nozūd, diezgan apbrīnojami. Man šajā ziņā visneparastākais piemērs šķiet Berijs Lindons / Barry Lindon (1975).

Un atkal – panākumi tikai Vidusjūras reģionā un Japānā. Anglijā – pilnīga izgāšanās!

Dīvaini, jo tā ir ļoti britiska filma.

Viņiem tā galīgi nepatika, tomēr tā ir skaista filma, un Kubriks nomocījās, lai iedzīvinātu uz ekrāna 18. gadsimta atmosfēru. Tās gleznas...

Filmā ir skaista rituālu sajūta un, protams, to ir ļoti spēcīgi ietekmējusi glezniecība.

Un atteikšanās no telpas dziļuma dod priekšrocību, ka fons var atrasties, kur vien vēlies, - tas nav redzams.

Tas ļauj ietaupīt, jo fonā var patiešām likt jebko.

Problēma bija ar svecēm, jo tās izdeg ļoti ātri. Lai iegūtu vairāk gaismas, sveces bija ar trim daktīm, bet ļoti karstas, turklāt tik ātri izdega. Montējot bija jāpieskata, lai tās pēkšņi nebūtu īsākas vai garākas, jo kadrā tika diezgan bieži mainītas. Sveču nomaiņa bija lielākā problēma, tām bija jābūt pareizajā garumā, citādi izskatītos smieklīgi.

Kadrs no Stenlija Kubrika filmas "Berijs Lindons" (Barry Lyndon / 1975)

Kubriks vienmēr bijis pazīstams kā perfekcionists.

Tāds perfekcionists viņš nemaz nebija – piemēram, Berijā Lindonā viņš taču izmantoja Šūberta mūziku, vai ne? Šūberta kompozīcijas radās trīsdesmit gadus vēlāk. Viņš to zināja. Bet viņš mīlēja šo trio. Brīnišķīga mūzika, un Kubriks teica – Haidnam un Mocartam nav tās noskaņas, kas man vajadzīga. Līdz ar to trīsdesmit gadi – kas par to?! Vai, piemēram, kosmosa mūzikai viņš izmantoja Johanu Štrausu. Kāpēc gan ne? Viņš izmantoja to, ko mīlēja.

Un tagad Johans Štrauss asociējas ar Kosmisko odiseju.

Tieši tā! Jo Kubriks to mīlēja, un tas arī viņu vadīja. Ja viņam kaut kas ļoti patika, viņš to ielika filmā.

Patiesībā tas ir interesants jautājums: kā viņš izvēlējās mūziku?

Ar sirdi! Atceros savu pirmo agrīno, tīri nejaušo ieguldījumu filmā 2001. Pie šīs filmas es nestrādāju, es sāku ar Kubriku strādāt tikai 1969. gadā, filmējot Napoleonu, kas tā arī nenonāca līdz rezultātam. Viņš piezvanīja man, jo es viņu jau labi pazinu, bijām tikušies Ņujorkā – kad es tur dzīvoju, Kubriks laida klajā Dr. Streindžlovu.
Lai vai kā, viņš man piezvanīja: “Man ir mūzika filmai, bet tā nav īstā!

Es meklēju tādu mūziku, kas ir gigantiska, patiesi varena un skaista; tādu, kas izskanēs līdz pašam galam. Jo labāka tā būs, jo mazāk man būs jāmontē vai jāizgriež – tas būtu pārāk rupji.

Tāpēc, kad atbrauksi nākamnedēļ, paņem līdz kaudzi savu skaņuplašu.” Tā nu es aizvedu šo to no Bruknera, šo to no Sibēliusa un Dvoržāka, visus dižos gabalus – Māleru, Vāgneru, Riharda Štrausu un tā tālāk… Mēs noklausījāmies visus šos dižos, un – nekā. Tad es izvilku šo vienu plati – Riharda Štrausa Tā runāja Zaratustra, un Kubrikam patika jau nosaukums. Viņš noklausījās plati, viņam tas iepatikās, viņš to izmantoja! Man nekādi nopelni par to nepienākas, tā bija vistīrākā sakritība.

Ģērģs Ligeti [ungāru komponists, kura mūzika skan filmās 2001: A Space Odyssey, The Shining un Eyes Wide Shut. – Red.] savukārt nāca no viņa sievas. Viņa ir gleznotāja, viņa to bija dzirdējusi pa radio. Viņa ieskrēja montāžas istabā un teica – Stenlij, nāc un paklausies radio, man šķiet, ka skan tas, ko tu vēlies! Viņš paklausījās un teica – velns, cik precīzi! Un paņēma Ligeti.

Tā ir labākā mūzika, kādu vien iespējams radīt filmai Acis plati aizvērtas, tā ir apbrīnojama.

Jā, reizēm cilvēks dod savu ieguldījumu filmā kā aktieris, mākslinieks, rekvizitors, kā jebkas, pats to neapzinoties …

Foto: Agnese Zeltiņa

Jūs minējāt neīstenotos projektus – Napoleonu, arī Āriešu papīrus

Es tieši patlaban strādāju ar TV kanālu HBO pie Napoleona idejas, un – jā, ja laimēsies, tas būs sešu stundu garš seriāls. Scenārists jau ir izvēlēts, tāpat arī režisors; domāju, ka divu gadu laikā seriāls taps, un es ceru, ka nodzīvošu tik ilgi, lai to sagaidītu.

Āriešu papīri / Aryan Papers ir ciets rieksts [70. gados Stenlijs Kubriks iecerēja pievērsties holokausta tēmai, 90. gados nonāca līdz filmas projektam, bet 1995. gadā to pameta. – Red.]. No Āriešu papīriem sanāktu brīnišķīga filma. Mans sapnis būtu, ja to veidotu Pāvels Pavļikovskis. Es, protams, esmu ar viņu par to runājis, bet… Tas ir kas lielisks. Būtu jauki, ja es pieredzētu šos divus lielos projektus. Kubriks tajos bija ielicis savu sirdi.

Sarunas foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi