Marta Elīna Martinsone. Neviens nav ne stulbs, ne inteliģents

Starp trīspadsmit režisoriem, kuru topošās filmas atbalstītas 2019. gada Nacionālā Kino centra filmu ražošanas konkursā, debitante ir tikai viena – Marta Elīna Martinsone, kura Latvijas kinovidē tieši pēdējā gada laikā iekarojusi uzmanību ar visdažādākajiem talantiem.

Marta Elīna Martinsone. Foto: Agnese Zeltiņa

Smiltenes kovbojs Billijs Džo, kurš ilgojas pēc panākumiem kantrī-mūzikā, līdz pavisam neizskaidrojami mežā satiek sava elka, Dollijas Pārtones infernālo versiju... Nesen atlaistā kāzu kleitu salona darbiniece Guna, kas sapņo par satikšanos ar Viesturu Kairišu, līdz viņš iznāk no meža, lai atvainotos par suņa nokosto vistu... Martas Elīnas Martinsones filmas ir kā pasakas nepieaugušiem pieaugušajiem. Realitātes, sapņu un vīziju robeža te nav tik svarīga, aizkustinoši neveiklie filmas varoņi peld pa dzīvi it kā nejauši, kā mēģinājumā, kamēr citi jau sen sākuši veidot uzkrājumus pensiju sistēmas trešajā līmenī. Martas studiju laika filmas raksturo ārkārtīgi reta pazīme latviešu kino – viegli, asprātīgi un vienlaikus inteliģenti joki, kas ietverti nesamocītos dialogos. Valodas kvalitāte tiek īpaši uzteikta arī recenzijās par divām šogad startējušām filmām, kurām Marta bijusi scenārija līdzautore, – 1906 un Blakus.

Trīs maģistra grādi, no kuriem viens iegūts pagājušogad Nacionālajā Filmu skolā ar īsfilmu Viesturs Kairišs iznāk no meža,

un tā pāris mēnešus vēlāk saņēmusi Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākā studentu īsfilma. Vienlaikus tapuši divi pilnmetrāžas filmu scenāriji, nupat Nacionālā Kino centra filmu ražošanas konkursā atbalstīts Martas debijas pilmetrāžas filmas projekts – pusaudžu komēdija Tizlenes.

Martas dzīve it kā notiek vairākās paralēlās pasaulēs vienlaikus – viņa raksta par kino, raksta kino scenārijus un uzņem kino, turklāt tajā pašā nedēļā, kad pirmizrādi piedzīvoja Simtgades filma1906, Marta pirmo reizi bija dzirdama LR 3 Klasika ēterā kā viena no kinoraidījuma Piejūras klimats balsīm.

Simtgades filmas "1906" pirmizrādē - scenārija līdzautore Marta Elīna Martinsone. Foto: Agnese Zeltiņa

Sonora Broka: - Kā tev šķiet, kādēļ ir nepieciešams raidījums par kino? Vai par kino vispār ir jārunā?

Marta Elīna Martinsone: - Es domāju, kino ir viena no tēmām, par kurām cilvēki visvairāk runā ikdienā, apspriežot redzēto. Ne visi mani draugi ir saistīti ar kino, tomēr puse no sarunām ar viņiem tik un tā ir par to, kādu seriālu kurš skatās, kādu filmu ir vērts noskatīties. Man liekas, tāds kinoraidījums palīdz arī orientēties tik plašajā piedāvājumā, kad daudzas lietas paslīd garām. Nav jau uzreiz jārunā pamācoši – ejiet un to skatieties... Bet tā var pievērst uzmanību kaut kam, ko citādi nepamanītu. Netflix daudzas lietas Latvijā vienkārši nepiedāvā. Piemēram, sadaļa Klasika tur ir ļoti, ļoti... skumīga, tikai kādas piecas filmas, kuras vispār varētu saukt par klasiku. Bet, klausoties raidījumu, kurš pastāsta par filmām, kuras nav, piemēram, Netflix pieejamas, tu uzreiz padomā – ā, to es gribētu redzēt!

Kādas tēmas tu īpaši gribi apskatīt Piejūras klimatā?

Grūti atbildēt... Mani visvairāk, protams, interesē aktualitātes. Ir interesantas tēmas arī kino vēsturē, bet vajadzīga kaut kāda saistība ar mūsdienām. Piemēram, dažādu filmu rimeiki dod iespēju atskatīties uz vēsturi un domāt, kāpēc tieši šobrīd nepieciešams rimeiks kādai konkrētai filmai. Pārsvarā jau tāpēc, ka gribas piķi nopelnīt, bet bieži vien ir kādi blakus apstākļi, kāpēc cilvēki nolēmuši tieši šo filmu pārtaisīt. Jā, tieši rimeiki, un tas, kā vieni un tie paši stāsti tiek stāstīti dažādos laikos, kā tie saistīti ar kaut kādām mūsdienu ideoloģijām un idejām. Ideoloģijas un kino ir viena no tēmām, kas mani ļoti interesē. [Red. piezīme – tieši par rimeikiem Zvaigzne ir dzimusi / A Star Is Born vēsta viens no Martas pagaidām nedaudzajiem rakstiem Kino Rakstos.]

Kopā ar operatoru Aigaru Sērmukšu, uzņemot tīzeri topošajai filmai "Tizlenes". Foto: Krists Luhaers

Kas ir tavi izziņas avoti par kino?

Kā jau tagad klasiski, internets ir galvenais avots. Gandrīz katru filmu, par kuru interesējos, man patīk apskatīt kaut vai vietnē Metacritic, kur apkopotas visu galveno mediju recenzijas. Esmu jau piefiksējusi kinokritiķu uzvārdus, zinu, kurš par ko parasti raksta, kas kuram patīk. Pārsvarā tie tiešām ir Amerikas mediji. Mani ļoti interesē Holivudas kino, un pārsvarā viņi par to arī raksta.
Lasu arī Latvijas drukāto presi; ja kaut kas ļoti ieinteresē, tad arī specifisko literatūru, bet tā jau parasti tik ātri nereaģē uz aktualitātēm – kā mēs zinām, lai iznāktu grāmata, nepieciešams laiks.

Daudz lasu visādus guide books par scenāriju rakstīšanu, un tur jau, protams, atkārtojas vienas un tās pašas filmas, kuras sauc par hrestomātiskām un visiem jāredz.

Piemēram, Chinatown scenāriju rakstīšanas kontekstā tiek pieminēta pilnīgi visās grāmatās, liela daļa Sidnija Polaka filmu... Lasot es sastādu arī sev tādu watchlist, kas IMDb profilā tikai aug un aug, un nekādā veidā nesamazinās. Lasu grāmatas, kas stāsta, kā veidot kino, dod arī vēl kaut kādu citu perspektīvu uz tām filmām, kuras ir svarīgas. Bieži tiek minēti kaut vai Zvaigžņu kari – lai arī tas ir totāls masu kultūras fenomens, tomēr skaidrs, ka tas ir kaut kas tāds, kas jānoskatās, ja gribi iemācīties veidot stāstu.

Vai tev ir kāds favorīts no pasaules kinokritiķiem, kāds, uz kura viedokli tu vari paļauties?

Es drīzāk ieklausos vietējo kinoprofesionāļu viedokļos, jo kritiķi vienmēr ir tikai cilvēki, katram savas intereses un savi favorīti. Man patīk, kā par kino raksta Ouens Glaibermens, viņš raksta dažādiem medijiem, pārsvarā Variety. Arī New Yorker kinokritikas vienmēr cenšos izlasīt, jo tās parasti ir kā plašāki, izvērsti raksti par kādu tēmu. Protams, bieži vien tas viss tiek apskatīts ļoti ideoloģizēti, bet arī tas ir interesanti.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kādi ir tavi kā kino patērētāja jeb baudītāja, nevis profesionāļa iedvesmas avoti kino?

Nevar nošķirt to kino, kuru tu skaties vienkārši for fun. Es ļoti labprāt skatos supervaroņu filmas un zinu, ka tas ir izklaidei. Vai, piemēram, tā sauktās fona filmas, par kurām bieži vien nav vērts runāt. Es zinu, kino tā nemaz nedrīkst skatīties, ka, mazgājot grīdu, fonā tev skan filma, bet tā ir kaut kāda no bērnības saglabājusies sajūta – fonā murd televizors, un tu dari kaut ko citu. Labākās fona filmas ir, piemēram, romantiskās komēdijas, jo lielākā daļa no tām ir totāli vienādas un tu zini, ka neko svarīgu nepalaidīsi garām.

Runājot par nopietnākiem iedvesmas avotiem – protams, Deivids Linčs, tāpēc bija milzīgs prieks redzēt Mežonīgie sirdī / Wild at Heart uz lielā kino ekrāna. Mājās filma redzēta vairākas reizes, un beidzot tu to ieraugi tā, kā vajadzētu skatīties. Tāpat Kiras Muratovas filmas, kuras arī var skatīties atkal un atkal.[Red. piezīme - Martas Elīnas Martinsones raksts par Kiras Muratovas filmu Astēniskais sindroms lasāms ŠEIT.)

Pēdējā laikā arī nupat minētais Sidnijs Polaks – lielu daļu no viņa filmām es vēl nebiju redzējusi,

man ļoti patīk šīs septiņdesmito gadu drāmas, pat nezinu, kā žanriski iedalīt... tādas politisko konspirāciju filmas.

Piemēram, Ādams Makejs. Nesen noskatījos viņa filmu Vice, kas man liekas pilnīgi brīnišķīga, lai arī viņš atstrādā lietas, ko izmanto visās savās filmās. Tā ir tāda īpaši Ādama Makeja pieeja, kas redzama arī seriālā Succession, kur viņš, ja nemaldos, pirmajā sērijā ir arī režisors, – kaut kāds jauns stāstniecības veids, kas darbojas kā kolāža, kā ļoti skaidra komunikācija ar skatītāju, jo ar tevi runā tieši. Ceturtās sienas laušana, dažādi paņēmieni, kad tu jūties ievilkts stāstā daudz intensīvāk. Makejs ir mans pēdējā laika favorīts, tā varētu teikt.

Vai tās filmas, ko tu izvēlies skatīties brīvajā laikā, ir citas, nekā tās, kuras skaties, domājot par to, ko pati vēlies pateikt kino?

Reizēm. Jāatzīst gan, ka tagad jau gandrīz vairs nekad nesanāk skatīties kino tikai un vienīgi atpūtai. Pat ja tā ir tikai fona filma, tāpat es jau kādā brīdī sāku skatīties, kā viņa montēta, kā izmantotas gaismas, kā aktieri spēlē, kā veidoti dialogi. Tomēr pamazām šīs fona filmas man sāk atkrist, ja godīgi, jo es vairs nespēju izturēt tās dialogu klišejas. Teiksim, ir jāatklāj noslēpums, un varoņi nezin kāpēc sāk kliegt viens uz otru, kamēr noslēpums tiek izkliegts, bet man liekas – tā nenotiek dzīvē gandrīz nekad!

Foto: Agnese Zeltiņa

Tā ka īstenībā vairs gandrīz nav tāda totāla atpūtas kino, viss ir kaut kādas intereses un mācību objekts. Bet, piemēram, strādājot pie kāda projekta, īpaši kopā ar operatoru, mēs vienojamies, kuras filmas vajag noskatīties, un tad tu viņas skaties, visticamāk, divreiz. Pirmo reizi tomēr noķer stāsts, un tu nepiefiksē to, ko vajadzētu, pēc tam otro reizi jau skrupulozi ej cauri kadrējumam, dažādām specifiskām lietām.

Vai vari atklāt, kādas filmas jūs skatījāties, strādājot pie nesen tapušajām filmām?

1906 jau bija tik sen...Vēlreiz pārskatījām Kasavītisa filmas, tās daudziem projektiem man ir bijis kā iedvesmas avots. Jau minētā Mežonīgie sirdī, kas man seko jau kopš teātra režijas laikiem, kad es iestudēju Asins kāzas – devu arī aktieriem skatīties tieši šo filmu. Tāpat Muratova.

Blakus kontekstā bija kaut kādas indie komēdijas, bet, ja godīgi, vienā brīdī sapratu, ka vairs nevaru, jo tur vienmēr... ļauni tā teikt, bet tur vienmēr tās likmes ir tik mazas, ka tev šķiet – nu kāpēc man vēlreiz tas viss jāskatās?! Tur viss vienmēr balstās uz ļoti harizmātiskiem aktieriem. Un, ja nav to interesanto aktierdarbu, tad tajās filmās nav nekā, viņas visas ir vienādas.

Nūģīgais nabaga puisis, kurš beidzot dabū meiteni un izrādās tik īpašs – šie stāsti jau man ir vienkārši līdz kaklam...

Tādā ziņā bija interesanti ar Alisi strādāt pie Blakus – skaidrs, ka te viss pavērsts otrādi, te nav nekāda nūģīgā puiša, te ir pavisam cits stāsts. Patiesībā liela daļa darba, pie kādas filmas strādājot, ir skatīties un izvērtēt, ko nedarīt. Tu skaties kino un pamatā piefiksē – šitā nē, šo neizmantojam, to arī nedarām... Un pēc tam var ļoti precīzi atlasīt to, ko vajag. Piemēram, ar Aigaru Sērmukšu, domājot par Tizlenēm, mēs skatījāmies Valērijas Gajas Germanikas filmas, tīri vizuālo referenču dēļ, jo bija skaidrs, ka es nekad netaisīšu tādu sociāli reālistisku, ārprātīgu stāstu – tas nav mans. Un tad tu pilnībā distancējies no stāsta un skaties tikai un vienīgi uz mākslinieciskajiem paņēmieniem. Tev visu laiku sev jāsaka – neskaties, ko viņa dara, neklausies, ko viņa runā! Patiesībā labāk vispār noslēgt skaņu un tikai skatīties.

Kad tu rakstīji scenārijus filmām 1906 un Blakus, galveno lomu atveidotāji jau bija zināmi? Vai tas kaut kādā mērā ietekmēja to, kā tu raksti?

Man šķiet, ka nē, Blakus jau bija gatavs scenārijs, tikai pēc tam sākās kastings, bet 1906 gadījumā Gatim jau bija gatava viena vai pat divas scenārija versijas, kas bija ar Ingu Rozentāli sarakstītas. Un tad, kad sākām ar Šmitu pārrakstīt scenāriju, jau bija noticis kastings. Īpaši, manuprāt, tas neko neietekmē, ja, piemēram, bija zināms, ka Inese Pudža būs Violeta. Mārtiņš Kalita pats nāca ar kaut kādiem saviem ieteikumiem, vienkārši ļoti organiski saplūda ar savu tēlu.

Filmas "1906" uzņemšanas laukumā - Mārtiņš Kalita, Dāvis Kaņepe, Marta Elīna Martinsone, Kaspars Zvīgulis. Foto: Kaspars Goba

Manos projektos gan pārsvarā ir bijis, tā, ka es jau zinu, kas tēlos konkrētas lomas. Tas brīžiem ir nepareizi, bet es ļoti reti esmu taisījusi kastingu, jo pārsvarā man patīk rakstīt lomas konkrētiem aktieriem. Es zinu, kā viņi to pateiks, vai tas skanēs labi, vai nē. Un tad es redzu viņus acu priekšā, viņi jau spēlē šīs ainas manā galvā.

Vai ir kādi aktieri, kurus tu varētu saukt par saviem? Tādi, kurus tu gribētu vēl un vēl aicināt savās filmās?

Jā, noteikti! Daiga Kažociņa, ar kuru mums jau daudzi projekti ir kopā bijuši teātrī un arī kino kādās mazākās lomiņās. Ivars Krasts, Madara Botmane, Marija Linarte, Ģirts Krūmiņš – es ar Ģirtu varētu strādāt mūžību. Vēl ļoti daudzi – Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, tas ir mans sapnis, ar viņiem strādāt. Tagad ir pat kauns kādu tā uzreiz nenosaukt, bet patiesībā man ir vesela liste tādu aktieru, ar kuriem vienmēr gribēšu strādāt. Reizēm ir bīstami tas, ka tu mazliet baidies izmantot citus, kaut ko jaunu meklēt, jo zini, ka tev vienkārši ļoti, ļoti patīk, kā strādā konkrēti šie aktieri.

Tu esi studējusi mākslas vēsturi un teoriju, tavs otrais maģistra grāds ir teātrī. Kur sākās kino un kāpēc?

Man kino patika jau no bērnības, es biju no tiem, kā dažs labs ir teicis par Kventinu Tarantino, "idiot de la cinémathèque" – es varētu to arī uz sevi attiecināt. Cilvēks, kas iet uz videonomu un ņem pa trim filmām dienā, un tiešām arī visu laiku skatās. Tomēr taisīt kino pašai – tajā laikā likās, ka Latvijā tas nav iespējams, vietējā kino bija vēl tik maz, un es nekad nesaistīju sevi ar tiem cilvēkiem, kas var kaut ko tādu darīt. Bet, pamazām iemācoties visu ko citu... Piemēram, filmas 1906 dēļ man gribējās iemācīties normāli funkcionēt uz filmēšanas laukuma, nevis nesaprast, kas ir rācija. It kā jau visu var apgūt praktiski, bet

man likās, ka papildus izglītība palīdzēs, un tā arī bija – tu vairs nestāvi kā tāds lohs un neblisinies uz to, kas notiek, vari iesaistīties sarunā ar leģitīmiem piedāvājumiem.

Cik lielā mērā tavi pirmie maģistri un īpaši teātra pieredze tev palīdz vai traucē, kino veidojot?

Visas manas izglītības ir tikai palīdzējušas. Piemēram – man ir bakalaurs vēsturē, un liela daļa projektu ir bijuši saistīti ar vēsturi. Pirmkārt, tu zini, kā par to domāt. Kaut kāda zināšanu bagāža ir, un arī tas pluss, ka mani vēsture interesē, nav tā, ka es to pētu ar gariem zobiem. Drīzāk ar mirdzošām acīm eju un ņemu atkal bibliotēkā grāmatas, karstā vasarā sēžu un vienkārši lasu – nenormāli daudz, bieži vien it kā garlaicīgu tekstu, bet tas ir interesanti.

Savukārt teātris, pirmkārt, palīdzēja vispār saprast, kā veidojas komunikācija ar aktieriem. To es piefiksēju arī tagad maģistratūrā, kur mums bija arī kursabiedri, kuri nav nekad strādājuši ar aktieriem. Es atceros arī savas pirmās etīdes ar aktieriem – kā tas paralizē, jo tev vienkārši nav instrumentu, tu nezini, kā runāt un ko teikt. Šis teātra maģistra grāds un arī tomēr trīs iestudētas izrādes, arī pieredze ar asistēšanu Gatim viņa izrādēs rada sapratni, kas vispār jādara. Tāpat jau tas notiek, manuprāt, par 90% intuitīvi, lai arī ir kaut kādi aroda paņēmieni.

Bet pārsvarā ir būtiski, ka tu zini, kā vispār komunicēt, jo nespēja komunicēt paralizē visu darba procesu un arī to režisora lidojumu.

Jo tu jau viens pats visu ko vari izdomāt, bet tad sanāk tas milzīgais cilvēku bars, kas saka – nu, tad tagad taisām! Un tu sastingsti. Bet man pieredze neļāva sastingt. Tāpat jau stress un uztraukums ir vienmēr, un tas ir visiem – lai arī cik gadus to esi to darījis, katrreiz no jauna tas ir tomēr kaut kas jauns un personisks, un jēls. Bet jā, tā nesastingšana.

Un vēl mani interesē, kā dažādus teātra paņēmienus integrēt kino. Ka tu vari darīt kaut ko, kas it kā nav pareizi, bet tā, kā tev liekas, ka vajag būt pareizi.

Tu to esi arī darījusi. Tavā filmā Viesturs Kairišs iznāk no meža ir spēcīga saistība ar teātri.

Jā, jā, tas man bija tāds eksperiments. Gribējās redzēt, vai to var izdarīt, un kā. Protams, es tagad zinu, kā to varēja izdarīt labāk un profesionālāk, bet man vajadzēja izmēģināt, man tas bija svarīgi, un arī patika.

Uzņemot filmu "Viesturs Kairišs iznāk no meža"

Mani biedē iestigšana vienos žanros vai vienos mākslinieciskajos paņēmienos. Reizēm ir tā, ka gribas sapurināt cilvēku un teikt – jā, nu bet var taču arī pilnīgi sviestaini darīt, lai ir vienalga, ko citi teiks! Bet tāpat ir bail. It sevišķi, ja tā ir spēlfilma – tās likmes, arī tā finansiālā atbildība un atbildība visu citu cilvēku priekšā ir tik liela, ka bailes eksperimentēt un izdarīt kaut ko pilnīgi jaunu ir pilnīgi saprotamas. Tāpēc liela daļa projektu paliek kaut kur pa vidu. Tev ir sākotnējā vēlme, „davai, davai, darām!”, bet tad tu atduries pret realitāti, vai arī, es nezinu, pret pārējās komandas jocīgiem skatieniem, un sāc apšaubīt, vai tiešām tā vajag. Tad reizēm diemžēl, man liekas, sanāk ne šis, ne tas. Tu redzi, kas tas varēja būt, un jau iztēlojies – ak dievs, tā varēja būt tik kruta filma, bet jūs to neizdarījāt!

Tu gribētu uzņemt pilnmetrāžas versiju filmai Viesturs Kairišs iznāk no meža?

Vienu brīdi tāda doma bija, jo pats sākotnējais scenārijs bija tik milzīgs, ka arī Pēteris Krilovs teica – tā točna nav īsfilma. Bet uz pilnmetrāžu es to nepavilkšu, tas nav reāli. Jau šo īsfilmu uzņemt bija diezgan sarežģīts process. Un šobrīd man liekas, ka vairs nē, to pašu noteikti nē. Tās tēmas, protams, atkārtojas visā, ko es daru, gan jau tāpat jau par to kaut kāds stāsts taptu, par šo nespēju funkcionēt realitātē un kaut kādam izdomātām attiecībām. Bet jā, šis konkrētais stāsts laikam vienkārši jāatstāj turpat mežā.

Marta Elīna Martinsone saņem Nacionālo kino balvu par labāko studentu filmu. Foto: Agnese Zeltiņa

Domājot vispār par īso formātu un pilnmetrāžu – kā tu redzi viņu mijiedarbību? Vai īsmetrāža ir tas veids, kurā tu mācies veidot kino, un pēc tam top tikai pilnmetrāža, vai arī tās lietas pilnīgi mierīgi spēj līdzāspastāvēt?

Nu, sevišķi skolā tas ir tāds uzstādījums, kam visi iziet cauri – tagad pafilmējam kādas īsfilmas, lai pēc tam beidzot sāktu taisīt īsto kino. Bet īsfilmas ir atsevišķa pasaule, tas ir pilnīgi atsevišķs žanrs. Es, piemēram,arī neuzskatu, ka manas īsfilmas ir leģitīmas īsfilmas, tās vienkārši ir īsākas pilnmetrāžas filmas. Tur nav īsti tas, kam būtu jābūt īsfilmās. Jā, vienkārši īsākas filmas. That's it.

Īsfilmas ir pavisam cita pasaule, tur ir ļoti precīzi noteikumi un precīzas lietas, un man ļoti gribētos arī to pamēģināt. Protams, šīs atšķirīgās lietas var mijiedarboties. Es zinu režisorus, kas uzņem īsfilmu un pēc tam pārtaisa par pilnmetrāžu, tomēr tas ne vienmēr ir veiksmīgi, jo tāpēc jau tā ir īsmetrāža, pabeigts stāsts. Pēc tam lejot klāt ūdeni, lai būtu lielāks saturs, viņa izšķīst, tur vairs nav tas, kas nepieciešams.

Tu raksti recenzijas. Kā šī trenētā, analītiskā domāšanas prakse sasaucas ar kino veidošanu? Vai tas tev arī palīdz, vai tomēr reizēm ierobežo?

Tas ir jocīgi, es nekad sevi neesmu uztvērusi kā kinokritiķi. Ir vēl dažas tādas jomas, kurās es dzīvē darbojos, bet sevi ar tām nesaistu. Vienkārši viena lieta, ko man patīk darīt, un es daru.

Tāpēc man patīk nosaukums "kino apskatnieks", jo es taču to kino apskatos, un tad pastāstu aptuveni, kā bija.

Jo kinokritikai taču jābūt kaut kam ļoti analītiskam un izvērstam, un tas prasa laiku, bet medijos ir kā – tad un tad iznāk filma, mums obligāti vajag šonedēļ recenziju! Īstenībā nevajadzētu šonedēļ, vajadzētu pēc trim nedēļām – tad, kad filma ir nosēdusies, tad, kad tu vari par viņu reflektēt. Un tad īstenībā arī skatītājiem vajadzētu vēl vienu grūdienu uz šo filmu iet – jo, ja viņi vienā nedēļā izlasa piecas lielākoties vienādas recenzijas, viņi neies vairs uz to filmu, drīzāk būs noguruši un domās – ai, nu labi, vienalga, ir okei filma, ja gribēšu, aiziešu...

Bet uz filmu veidošanu tas neatstāj nekādu iespaidu. Vienīgais tas, ka rakstīt par jomu, kurā tu gribi darboties, ir riskanti, jo vari sastrīdēties ar kādu. Tad nāk dažādas sekas līdzi tam visam, tāds kāblakusefekts. Bet es cenšos par to īpaši nedomāt, jo man vienkārši patīk rakstīt par jebko. Un es zinu, ka par kino zinu salīdzinoši daudz un varu ieinteresēt cilvēkus par to. Man nepatīk rakstīt kaut kā ļoti pārgudri vai snobiski, tāpēc man, piemēram, tiešām ļoti patīk rakstīt Rīgas Viļņiem, jo es zinu, ka varu cilvēkus ieinteresēt aiziet uz filmu, uz kuru viņi varbūt tāpat neaizietu. Jā, man patīk tā sajūta, ka tu sarunājies ar cilvēku. Tāpēc man pat gribētos nošķirt – recenzija, kritika vai apskats, tie ir ļoti dažādi žanri. Kritika un analītiskie raksti, tas jau ir kaut kas cits, tur tiešām pēta to tēmu, mēnesi kārtīgi rakstot... Kurš var atļauties mēnesi strādāt pie viena raksta? Tikai tie lielākie entuziasti.

Vai pastāv tāda kino veidotāju kategorija kā “režisore-sieviete”?

Jā, jo ir tāds dzimums "sieviete". Tomēr tas, ka to visu laiku kabina klāt, bet nekabina visu laiku klāt "vīrietis-režisors", tas, protams, ir kaitinoši. Tad jau saucam visus tā – šodien vīrietis-santehniķis man salaboja vannu, un vīrietis-treneris šodien bija tik labs fitnesā, vai arī man sieviete-barista uztaisīja labu kafiju... Man tas liekas muļķīgi.

Trīs režisores - Marta Elīna Martinsone, Liene Linde un Alise Zariņa filmas "Blakus" uzņemšanas laikā

Tajā pašā laikā, protams, gribas, lai ir vairāk tādu sieviešu-režisoru. Sevišķi savā lokā es redzu ļoti daudzas talantīgas sievietes. Man liekas, tā nav kategorija, vienkārši ir skaidrs, ka tas ir brīžiem cits skatījums. Ja mēs automātiski pieņemam, ka režisors ir vīrietis, tad – mēs skatāmies filmu, tā runā par vispārīgām vērtībām, tātad vīrieši taisa par vispārīgām vērtībām, tie skaitās tie vispārcilvēcīgie stāsti. Un tad iznāk, ka sieviešu stāsti ir tie specifiskie veceņu stāsti, ka viņas tur par savām mēnešreizēm runā un par savām sāpēm, nu, tas jau tikai specifiskai publikai derēs. Nu nē! - tas derēs gan vīriešiem, gan sievietēm!

Mani šausmīgi kaitina tāds nošķīrums - "džeku filmas", "sieviešu filmas", nevis vienkārši "filmas", labas vai sliktas. Vīriešu veidotās filmas tiek pieņemtas par tādu kā normu, jo automātiski tiek uzskatīts, ka tās neesot“tik specifiskas”. Nu nē, liela daļa no viņām ir specifiskas! Visas supervaroņu filmas ir par to, “kā es pusaudža gados gribēju būt krutāks”, un tas arī ir tas galvenais stāsts. Un kāpēc mēs visi skatāmies pusaudžu puišu fantāzijas? It's fun, bet kur paliek pusaudžu meiteņu fantāzijas?

Bet Kaķsieviete?

Es nedomāju, ka visas meitenes ir sapņojušas apkalpot Betmenu... Drīzāk Wonder Woman, tas ir viens, un tagad ir kapteine Mārvela...divi konkrēti stāsti.

Indīgā Efeja?

Jā, bet tā bija tik slikta filma, tur bija grūti… Viņām bija smuki tērpi, to es atceros.

Tors Fridrihsons man intervijā teica, ka viņš saredz Islandē tādu jauno vilni – trīs sievietes režisores, kas nesen ienākušas kino, atnesot ļoti lielu enerģiju un savu redzējumu uz kino. Tu saki, ka tev ir apkārt tādas sievietes režisores. Varbūt mēs varam runāt par kaut ko līdzīgu arī Latvijas kino, varbūt šobrīd ir pienācis tas brīdis, ka tieši sievietes sevi spilgtāk piesaka režijā?

Man tā gribētos domāt. Bet tāpat arī negribas pilnīgi nolikt malā to jauno vilni, ko veido talantīgi džeki – tas pats Jānis Ābele un, man liekas, arī Kristiāns Riekstiņš kaut ko inčīgu varētu darīt. Kārlis Lesiņš, vēl kāds... Man vienkārši ciešāka ir bijusi sadarbība tieši ar vairākām sievietēm, es zinu, kā viņas veido kino un zina, kas ir kruts kino. Piemēram, mums zināmā Signe Birkova, Alise Zariņa, Adriana Roze, Ieva Norvele, Elita Kļaviņa… Liene Linde, protams.

Kadrs no režisores Lienes Lindes filmas "Septiņas neveikla seksa reizes" (2016)

Katrai no viņām ir ļoti specifisks skatījums, tātad nav tā, ka atkal kāds varētu teikt – ai, tās veceņu lietas, viņas jau visas vienu un to pašu maļ, vienmēr tur kaut kas par krūtīm un kailumu ir... Nu ne tur ir par krūtīm, ne kā! Viņām ir ļoti plašs interešu loks, un tas ir pats foršākais. Jo, ja godīgi, ir daudz tādu uz sievietēm centrētu filmu, kuras man ir kaitinoši skatīties.

Latvijas filmas?

Nē, tās pat mazāk, turklāt es nepārzinu tik labi, piemēram, deviņdesmito, divtūkstošo sākuma kino, tur man ir zināšanu robs, tāpēc labāk par to nerunāju. Bet jā, tas pats, kas ir ar tām indie filmām. Viņai iedod mazu naudiņu un iespēju, un tad viņa taisa kaut ko tik ļoti marginālu, kam nav nekādu iespēju uzrunāt skatītāju…

Bet mēs runājām par jauno vilni! Jā, nu galīgi nevajadzētu to šķirot pēc dzimumiem. Jo, iedomājies – pat ja tu esi ļoti kruta un visos ķeksīšos atbilsti tam, ka tieši tev šī filma ir jāuztaisa, tagad jau atradīsies kāds ķērcējs, kurš teiks – tas jau tikai politkorektuma dēļ, atkal vienkārši kvotas!

Bet mums Latvijā nav nekādu kvotu, sorry, nav tādas lietas!

Ko tu vispār domā par šīm dzimumu kvotām filmu finansēšanas kontekstā?

Man ir grūti pateikt. Personīgi par sevi es zinu, ka nemūžam negribētu dabūt naudu tikai kvotu dēļ. Bet varbūt reizēm tās kvotas ir noderīgas, jo varētu palīdzēt sasniegt līdzvērtīgāku izejas punktu. Eksperti mēdz, piemēram, nedot finansējumu baiļu dēļ. Teiksim, viņi zina – šitais džeks ir jau vienu filmu taisījis, nodota viņa tika, viss kārtībā, varam dot naudu nākamajai. Jā, bet šito meiteni neesam vēl redzējuši, tad varbūt viņai labāk nē... Ļoti reti ir iespējama vienlīdzīga starta līnija.

Tas, protams, ir ļoti sarežģīts jautājums, un, ja godīgi, man liekas, kvotas nav veids, kā to risināt. Ir jāatrod cits risinājums, bet man tāda nav, es nedomāju glābt pasauli un atrisināt lietas. Man tikai liekas, ka kvotas rada vēl naidīgāku pretreakciju, bet naidīgums pret sievietēm, kas lien džeku teritorijā, jau tā ir pietiekami liels. Ir grūti strādāt, ja jūti, ka neviens negrib, lai tu to dari.

Foto: Agnese Zeltiņa

Pagājušais gads tev ir pagājis tādā man nesaprotamā režīmā... Iznākušas filmas Blakus un 1906, par savu diplomdarba filmu Viesturs Kairišs iznāk no meža tu saņēmi Nacionālo kino balvu. Un vēl maģistra darbs, protams, arī. Kā tāda intensitāte ir iespējama, kāds ir tavs darba ritms? Kā tu strādā visās tajās paralēlajās realitātēs?

Es strādāju mūžīgi. Neprotu atslēgt smadzenes un, man liekas, tas nav bonuss. Dāvis Kaņepe kaut kad teica, ka "busy is the new stupid", un patiesībā tā arī ir. Tieši nesen bija stendaps par darbaholismu, un tas liekas tik traki – tu stāsti, visi smejas, un tu domā– jā, bet tā ir mana dzīve... Tas izklausās ļoti smieklīgi, bet īstenībā tā gluži nav.

Man viena draudzene teica – es neprotot čilot, un, ja godīgi, tā ir. Man nav tādu brīvdienu, es viņas īsti nevaru izbaudīt, ja vismaz kaut ko nepadaru. Doma par kaut kādu aizbraukšanu atpūsties man ir vilinoša, bet arī šausminoša. Perfekti to, kāda ir mana dzīve, raksturo tas, kā es braucu skatīties Nika Keiva koncertu Berlīnē – uz pāris dienām, cik nu es varēju sarunāt, izraujoties no 1906 filmēšanas, jo bija jau nopirktas biļetes, un Niks Keivs tomēr... Es aizbraucu uz koncertu, un koncerts bija lielisks, viss fantastiski; nākamajā dienā mēs braucām uz Mauerparka tirdziņu it kā atpūsties, un es pirku rekvizītus filmai. Un trešajā dienā mēs ar draudzeni skrējām no metro uz antikvariātu, jo viņš vērās ciet, bet man vajadzēja lietussargu filmai.

Šī skriešana pa Berlīni brīvdienā, lai dabūtu lietussargu rekvizītiem, bija tieši mana režīma perfekta ilustrācija.

Man vienkārši ļoti, ļoti patīk strādāt, nekas cits īsti nepatīk, un, ja darbs ir tas, kas tevi padara laimīgu... Es, visticamāk, tā neteiktu, ja nebūtu strādājusi arī citos darbos, kas ir man ļoti nepatikuši, es tad par darbaholismu galīgi nevarēju sūdzēties, vienkārši skatījos, kad tās stundas beigsies, un viss. Bet tagad, kad maiņa nāk uz beigām, tev jau viss sāp, bet tu saki – varbūt vēl vienu stundiņu, vai mēs varam to izdarīt, vēl vienu stundiņu... Un tad ir – kā, paga, citi cilvēki negrib strādāt 14 stundas? Kas viņiem ir par problēmu, es nesaprotu?!

Kā tu izvēlies projektus, ar kuriem strādāt? Vai līdz šim vairāk aicina tevi, vai arī tu skaidri zini, ar kuriem cilvēkiem vēlies strādāt, un tad pati uzrunā viņus?

Pārsvarā uzrunā mani, vai arī tas vienkārši kaut kā dabiski notiek. Piemēram, mēs ar Gati [Šmitu] esam jau tik ilgi strādājuši kopā, ka tas projekts vienkārši kaut kā sākās. Pirms četriem, pieciem gadiem kaut ko sāku jau par to lasīt, un vienkārši vienā brīdī nonācu projektā, pat īsti nepiefiksēju, tas vienkārši notika.

Marta Elīna Martinsone un Gatis Šmits filmas "1906" uzņemšanas laukumā. Foto: Kaspars Goba

Ar Alisi [Zariņu] līdzīgi, viņai bija iestrēdziens ar scenāriju. Es biju kā tāds bad cop un teicu – nekā nebija, nepadosies, sievietēm jātaisa kino! Nu, vai kaut kādu tamlīdzīgu sviestu es tur sāku runāt, un tad viņa teica – nu, viss, nāc pie manis, rakstām kopā! Varbūt tad iznāk, ka es vienkārši uzspiedu sevi šim projektam.

Bet pārsvarā, ja es pati kaut ko taisu, man patīk noskatīt cilvēkus. Visinteresantāk, vieglāk un patīkamāk ir strādāt ar cilvēkiem, kurus tu pazīsti, bet man ir arī tādi cilvēki, par kuriem domāju – ak dievs, kā es gribētu ar viņu strādāt! Un tad tu sāc izdomāt visādus sneaky veidus, kā viņam varētu tikt klāt...

Filma Blakus pašlaik piedzīvo labu uzņemšanu kinoteātros. Kā tev šķiet, vai sekos kaut kas līdzīgs, vai tas dos signālu, ka šādam kino ir vieta Latvijas kino repertuārā?

Es domāju, jā. Tā ir, manuprāt, tā sauktā "augstās kvalitātes izklaide", kuras, man šķiet, ļoti pietrūkst Latvijas kino.

Nošķīrumam starp mākslas kino un izklaides kino nav jābūt tik striktam, ka ir tikai divas karojošas nometnes, kur ne viena, ne otra neaug, jo visi paliek tajā apvainojušos cilvēku līmenī.

No tā cieš arī skatītāji, viņi jūt, ka tiek sadalīti stulbajos un inteliģentajos, bet neviens taču negrib tā justies, neviens nav ne stulbs, ne inteliģents, tādu jēdzienu, man liekas, nemaz nav. Tāpēc es ļoti ceru, ka būs tas grūdiens, jo ir taču jādomā par skatītāju. Bez viņa nav nekā. Kurš tad var pats taisīt filmas un rādīt tikai saviem draugiem, kuri aiz pieklājības atsēdēs tās stundas kinozālē... Tā nedrīkst!

Vairumā atsauksmju un recenziju par filmām 1906 un Blakus izcelta valoda, valodas lietojums, valodas atbilstība. Kā tu spēji pārslēgties no šīs stilizētās gadsimta sākuma valodas ar vecvārdiem un daudznacionālu miksli uz tādu mūsdienu jauniešu valodu ar slenga lietojumu, kāda ir filmā Blakus?

Es jau abās filmās esmu tikai kā atbalsts kaut kur blakus.... nē, šo vārdu es vairs nevaru izmantot! (Smejas.) Primāri, es teiktu, tā ir Alises valoda un Gata valoda, es tikai kā palīgs, tā pingponga galdiņa otra puse. Un nemaz nebija īpaši grūti pārslēgties, vienīgi dažas reizes Alise teica, lai nebāžu 1906 viņas filmā, – bet tur tā valoda ir tik smeķīga, man viņa tik ļoti patīk! Kā tas „jocīgā vīzē”– es, piemēram, izmantoju vārdu "vīzē" ikdienas sarunvalodā un rakstiski, tas kaut kā saslēdzas ar to, kā es runāju pusaudža gados. Man ļoti patika Šekspīrs un Blaumanis, tāpēc manā valodā pa vidu šausmīgi sliktiem lamuvārdiem un anglicismiem vienmēr bija klāt šie jocīgie vecvārdi. Palasot savas dienasgrāmatas, es nevarētu no malas pateikt, kāda vecuma cilvēks tas ir, kurš tā izsakās.

Foto: Krists Luhaers

Protams, ielavās vai, ļaunāk sakot, ievazājas kaut kādas lietas no viena projekta otrā, pat 1906 valoda, lai arī ir daudz specifiskāka, tomēr vienkārši ienāk dzīvē, tu jau sāc arī pats tā runāt.

Gandrīz vai tad uz Blakus bija vairāk jāpiestrādā, jo nevar tieši rakstīt, kā varoņi runātu, tas neskan. Man liekas, tur pat brīžiem bija sarežģītāk – kā imitēt šo dabisko valodu, lai tā būtu kino valoda, jo kino valoda nekad nav dabiska.

Mans mīļākais stāsts, protams, ir, ka Alise teica – es runājot kā pusaudzis no deviņdesmitajiem. Tas man bija tāds pārsteigums, ka vārdu "muzons" neviens vairs nelieto!

Es saku "muzons" un "veicis”! Un Alises reakcija bija tāds – nē!!!

Kā tika veidota 1906 scenārija vārdnīca? Vai tie ir tā laika dokumentu, preses, literatūras pētījumi, vai arī tu runāji ar cilvēkiem, kuru vecāki vai vecvecāki sarunvalodā ir lietojuši šādus vārdus, jau vēlākos posmos joprojām runājuši gadsimta sākuma valodā?

Ļoti daudz vārdu Gatis atcerējās no sava vectēva, viņam bija pat tāds saraksts – Gata maģiskā vācelīte, no kuras nāca visādas pērles. Un tad, protams, prese un literatūra – mans mīļotais Blaumanis vienmēr uzvar visus, manuprāt.

Filmas "1906" pirmizrādē. Foto: Agnese Zeltiņa

Nu jā, tu lasi tālaika literatūru, un tas ir pats sarežģītākais, jo vārdus jau var atrast, bet izteiksmes veidus nekādi nevar – no tā laika audioierakstu nav, tā ir izdomāta valoda, tā vienmēr būs izdomāta valoda, jo nav neviena veida, kā dzirdēt, kā cilvēki sarunājās. Ir vēstules – es lasīju Raiņa un Aspazijas saraksti tajā laikā, viņi, piemēram, runāja par zobu sāpēm, un es domāju – paga, viņi taču ir ģēniji un runā par tādām lietām?!

Bet arī tā tomēr ir rakstiskā valoda, kas vienmēr atšķiras no runātās. Jā, vēstules, periodika, literatūra, dzeja...

Starp citu, daudz kas interesants nāca no paša Kalitas, kuram ir tāds fantastisks liepājnieku slengs, piemēram, "šmucēt iekšā" – man liekas, es nekad mūžā nebiju dzirdējusi tādu izteicienu...

Recenzijās par filmu 1906 ļoti atšķiras tas, kā recenzenti redz filmas galvenos varoņus. Es gribu vaicāt tev pašai, kas viņi ir – oportūnisti, romantiķi, slepkavas?

Pirmkārt jau viņi ir vienkārši cilvēki. Tas ir pats svarīgākais, bet kaut kā aizmirstas, jo tas revolucionāru, kaujinieku tēls tomēr tik spēcīgi izveidojies visiem galvā. It sevišķi pēc padomju propagandas gadiem, kad tu viņus iztēlojies tādus, krūti izriezušus, viņiem vēl tas karogs, un tu vienkārši asarām acīs skaties, domā – cik drosmīgi cilvēki!

Tā nav. Vienkārši cilvēki, kuri darbojas dotajos apstākļos. Tas izklausās varbūt banalizēti vai trivializēti, pēc formāliem dramaturģijas likumiem, bet tā tas ir – cilvēki ar dažādiem raksturiem, kuri dažādu iemeslu dēļ šajā revolūcijā iesaistījušies. Un, kā jebkurā labā filmā, ja visus varoņus saliktu kopā, tas būtu viens vienkāršs cilvēks, jo katram ir izcelta kāda viena īpašība, viena svarīgā stīga.

Filmas "1906" pirmizrādē. Foto: Agnese Zeltiņa

Romantiskā stīga iet caur Pelēko un Violetu, ne jau tikai love story dēļ, bet tāpēc, ka viņiem ir tāda romantiska pasaules uztvere. Man liekas, ka galvenais, kas viņus visus vieno, ir kaut kāda dzīšanās uz priekšu. Kā Svilpe prasa Pelēkajam – nu, kur tu dzenies, kur tu vienmēr dzenies, kas tevi dzen?!... Katrs tiek ierauts notikumu virpulī, kur vairs neuzdod jautājumus, vienkārši iet uz priekšu, un lietas ar tevi pašas notiek. Kā dzīvē – kaut kas sāk notikt, un tu vienkārši attopies pēc gada vai diviem un nesaproti, kā esi nonācis tik tālu.

Tātad – vienkārši cilvēki ļoti sarežģītos un intensīvos apstākļos, un mēs skatāmies, kā kurš tajos rīkojas. Tas, man liekas, ir labākais, kas tajā filmā ir – ka tā uzdod jautājumu tev pašam, kā tu rīkotos.

Neviens jau nezina! Tu domā – o, es tur baigi cīnītos! Visticamāk, ka nē, lielākā daļa no mums necīnītos, būsim godīgi.

Nacionālā teātra izrādē Violetai bija lielāka loma. Vai nebija kārdinājuma uz filmu viņu tomēr pārnest kā pilnvērtīgu kaujinieku grupas biedri, tādu ideoloģisko smagsvaru, līdzīgi kā, teiksim, Džentlmenis, kurš “strādā ar vārdu”?

Es neesmu redzējusi izrādi, es tajā laikā nebiju Latvijā un mani neinteresēja teātris. Zinu stāstu par Zemgaliešu Birutu, protams. Bet šinī stāstā, man liekas, īsti tas neiederas.Violeta jau tāpat spēlē svarīgu un lielu lomu. Ja viņa būtu, tā teikt, vienā temperatūrā ar džekiem, tad nebūtu interesanti. Interesantsir tieši tas neparastais, odd couple, tā teikt – kā šie divi cilvēki no dažādām vidēm atrod piepeši kaut ko kopīgu, kā šīs divas pasaules pārklājas. Vēsturiski jau tā arī bija, ka viss pārklājās, daži no tiem rakstniekiem piedalījās kaujinieku operācijās, bija arī daudz dāmu, kas šāva un spridzināja. Turklāt paralēli revolūcijai turpinājās parastā cilvēku dzīve, notika visi dekadentu tusiņi.

Tomēr mums bija jāizvēlas viens galvenais varonis, tāpēc arī kaut kādas ainas ar Violetu palika aiz kadra, jo vienā brīdī tā kļuva jau par daudz.

Pirmā montāžas versija bija gandrīz trīs stundas gara. Es gan labprāt būtu skatījusies arī tās trīs stundas, man likās – so exciting...

Varbūt var cerēt uz kaut kādu jocīgu director's cut, bet gan jau nē.

Un tātad – ir jāizdara izvēle, kuram tu seko, jo var iebraukt lielās auzās, mēģinot lavierēt starp diviem varoņiem. Tāpat arī filmā Blakus – lai arī Luīze un Kaspars ir līdzvērtīgi, vienā brīdī ir jāizdara izvēle, kuram tu seko vairāk, jo skatītājs grib empatizēties ar vienu cilvēku. Tu vari saprast otru, bet gribi iet ar to vienu cilvēku.

Nu, un 1906 gadījumā tas bija Pelēkais, parasts cilvēks, kurš nonāk visādās "interesantās situācijās", kā raksta sinopsēs sliktām filmām. "Un sākās negaidīti piedzīvojumi…" Ha-hā!

Pēdējais jautājums no fantastikas plaukta. Iedomājies, ka tev ir pieejams neierobežots filmēšanas budžets, neierobežotas tehniskās iespējas, jebkura iespējamā lokācija. Ko tu gribētu izdarīt šādos apstākļos? Vai arī tev liekas, ka šie ārējie organizatoriskie parametri ir nesvarīgi?

Nē, tas nav mazsvarīgi. Protams, tam, kurš rada, jau parasti... Ak dievs, nē, to nedrīkst teikt, man ir ļoti svarīgi, cik man maksā! Bet svarīgi ir arī, lai pārējā komanda jūtas labi, lai viņi ir labi apmaksāti un lai viņiem nav caur sakostiem zobiem tas jādara. Tādā ziņā, protams, budžets ir svarīgs – lai visi būtu apmierināti un nejustu aizvainojumu.

Meklējot filmēšanas vietas jaunajam projektam "Tizlenes". Foto: Aigars Sērmukšs

Bet tādos ideālos apstākļos, es, visticamāk, filmētu mūziklu. Tas ir mans milzīgais sapnis. Man pat ir stāsts, man viss ir šim mūziklam, tikai vajag iespēju uztaisīt!

Darbība notiek mūsdienās?

Ne gluži. Tāpēc jau es nosaucu šo konkrēto piemēru, jo tam ir nepieciešami milzīgi līdzekļi un sagatavošanās. Nevar kā, teiksim, parastā filmā – mēnesi, divus pamēģināt ar aktieriem, un ejam! Latvijas apstākļos, lai visi kārtīgi satrenētos, gadu vai divus pirms tam vajadzētu strādāt tikai un vienīgi šim projektam.

Un kas būtu ļoti svarīgi šādos apstākļos – iespēja aktieriem teikt: “Hei, neņem nevienu citu darbu, tu esi tikai šajā projektā!” Tas ir vienkārši apbrīnojami, ko Latvijas aktieri vispār spēj izdarīt! Visās filmās, kur esmu strādājusi, viņi pēc izrādēm brauc uz filmēšanu, nofilmējas un arī vēl šodarbu izdara labi! Es zinu, ka pati tādā situācijā būtu jau konkrēts līķis, bet viņi brauc atpakaļ uz savu teātri un no rīta iet uz mēģinājumiem, un atkal brauc filmēties, un tad viņiem vakarā ir izrāde. Šis virpulis… īstenībā tu vienā brīdī nedrīkstētu vairs neko no tā aktiera prasīt aktierspēles ziņā, tas ir brīnums, ka viņš vēl stāv ar acīm vaļā un vienkārši ir!

Fotosesija: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi