Laikabiedrs

“Ap to vietu filmā, kur Raja, adrenalīna izsvilinātiem drošinātājiem, ievilka ar akmeni vispirms ekskavatora logā un pēc tam ciema policistam pa deniņiem, es jau zināju, ka šādu varoni latviešu kino redzu pirmo reizi. Dienas vēlāk, otrreiz skatoties filmu “Es esmu šeit”, zināju, ka esmu lepns būt Renāra Vimbas laikabiedrs”. Tā saka dokumentālā kino režisors Uģis Olte, kurš pats piedāvājās Kino Rakstiem intervēt režisoru Renāru Vimbu. Šovakar filmai “Es esmu šeit” simtais seanss kinoteātrī “Splendid Palace”, bet divu laikabiedru-režisoru saruna ir aizraujoša gan tiem, kas jau redzējuši filmu, gan tiem, kas vēl nav redzējuši. “Par to, kā ir būt 21. gadsimta Latvijā 30+ gadus vecam baltajam vīrietim ar vajadzību filmēt filmu.”

UĢIS OLTE:

Ap to vietu filmā, kur Raja, adrenalīna izsvilinātiem drošinātājiem, ievilka ar akmeni vispirms ekskavatora logā un pēc tam ciema policistam pa deniņiem, es jau zināju, ka šādu varoni latviešu kino redzu pirmo reizi. Dienas vēlāk, otrreiz skatoties filmu “Es esmu šeit”, zināju, ka esmu lepns būt Renāra Vimbas laikabiedrs.
Jautājumi galvā jau stājās sastrēgumā - kā viņš to visu zina? No kurienes tāda jušana un eleganta stāstnieciskā atturība? Un kā tas ir – būt divreiz atsviestam kā "nederīga stāsta" lolotājam, lai pāris gadus vēlāk visiem neticīgajiem parādītu visskaistāko "vidējo pirkstu" Berlīnes Lāča izskatā?
Tā kā "uz tu" jau kaut kad bijām tikuši, nekautrējos Vimbu saukt uz sarunu. Teicu, ka netēlošu žurnālistu, bet iztaujāšu kā amata brālis amata brāli. Par to, kā ir būt 21. gadsimta Latvijā 30+ gadus vecam baltajam vīrietim ar vajadzību filmēt filmu.

Divi režisori - Renārs Vimba (no labās) un Uģis Olte

Cik ilgi tapa tava filma – piecus gadus?
Nu, man liekas, pat vairāk, varbūt seši.

Un cik lielu daļu no tā aizņēma scenārija rakstīšana?
Man bija cita situācija nekā, pieņemsim, šobrīd, kad var konkursā dabūt naudu scenārija attīstīšanai – tad tu zini, ka gada beigās ir jāatskaitās, principā pēc gada tas scenārijs ir jānoliek gatavs. Man nebija naudas, bet laime bija, ka tiku paņemts scenāriju meistarklasē Four Corners. Četras reizes gadā bija jābrauc uz kinoskolām dažādās pilsētās – Tesaloniki, Sofija, Londona un Barselona -, un tad, protams, līdz nākamajai reizei kaut kādam progresam jābūt.

Es tieši gribēju jautāt par motivāciju - kā tu piespied sevi neizdomāt kaut ko citu, ko darīt, bet pasēdēt un parakstīt.
Nu lūk, un pēc tiem četriem piegājieniem gada laikā es jau biju dabūjis tādu scenāriju, ko varēju iedot, piemēram, Aijai [Bērziņai]. Īstenībā viņas pašas mani atrada, Alisei [Ģelzei] laikam [Gatis] Šmits bija pateicis, ka man ir tāds scenārijs. Tasse Film bija tikko dibināta studija, un viņām vajadzēja projektu, ko virzīt. Šo viņas varēja izlasīt un justies samērā droši, ka tur jau kaut kas ir. Pēc tam, kad jau ar Tassi sākām strādāt, tad dabūjām MEDIA naudu, un tā, protams, ļāva pilnvērtīgi pievērsties scenārijam, nedomājot par citiem darbiem.
Bet tālāk - mēs pirmoreiz nedabūjām naudu Kino centra konkursā [ražošanai], otrreiz nedabūjām... un tad bija tā, ka brīžiem es vienkārši... tā mediju nauda bija, un es sapratu, ka nevaru tā vienkārši tagad lauzties iekšā kaut kādās reklāmās, vai, pasarg dievs, ņemt jaunus projektus - tad es atkal to visu izlaidīšu ārā, to akumulēto enerģiju.

Kā tas ir - tu dabū atteikumu, un tas nav tikai vienu reizi... Kāda tipa šaubas tas iedēsta galvā?
Tas iedēsta galvā tādu šaubu, ka tu domā – nu, varbūt tiešām... Un sāc uzdot ļoti daudz jautājumu. Pirmkārt – varbūt tiešām tu esi nespējīgs un neadekvāts, neatbilsti kaut kādiem kritērijiem. Bet tajā pašā laikā kaut kāda iekšēja balss tev saka – bet paskaties uz tām filmām, kuras tiek atbalstītas! Nu piedod, bet ir daži tādi vājprāti bijuši... Nezinu, vai to drīkst tā teikt, bet nu rezultāti dažkārt ir pārsteidzoši, es nesaprotu, kam tās filmas tiek taisītas!

Protams, mēs daudz par to diskutējām arī ar producentiem – nu ko mēs darām nepareizi, kas nav kārtībā, ko mēs neizdarījām?

Līdz tādiem marasmiem, ka tu varbūt ne to frāzi pateici... Protams, it sevišķi tagad, jau ar tādu laika distanci, kad uz to visu paskaties, tu saproti, ka tā konjunktūra, kāda viņa ir, strādā pēc noteiktiem principiem, un tas droši vien nav tikai Latvijā tā. Vienīgi citur ir vairāk naudas un to mazāk jūt, bet princips paliek – kas tu tāds vispār esi? Mums jau te pietiek gribētāju, ko tu te bāz to savu degunu! Nu, tāda sajūta rodas, varbūt es ļoti vienkāršoju to lietu, bet lai man pasaka kāds. ka tā nav.

Tu domā, tāpēc, ka tu esi jauna seja, tev bija ilgāk jāklauvē pie tām durvīm?
Nu, es tā domāju, jo man jau nebija nekāda tāda... es nezinu, vai es tā drīkstu izteikties, ja tas var kādu aizvainot. Man nebija nekādu slavenu vecāku, teiksim, un mans uzvārds nav atpazīstams... Es nāku no tādas samērā proletāriskas ģimenes. Bet tas varbūt nav tas būtiskākais.

Renārs Vimba

Es atceros, ka tolaik, kad gāja pa gaisu tā dvēseļu putināšana, figurēja saziņā tāds jēdziens "vajadzīgs stāsts" - Latvijai vajadzīgs stāsts un latviešiem vajadzīgs stāsts. Ko tu domā par šo jēdzienu? Ko tas sevī varētu saturēt, kādu domu? Vai tu uztraucies par to, vai tavs stāsts ir kādam vajadzīgs?
Jā, es uztraucos, vai stāsts ir vajadzīgs, bet es, protams, negribētu, lai par manu filmu tiek runāts tādā veidā, ka šis ir kaut kāds valsts pasūtījums, angažēts darbs, kas, nu nezinu, notiek kaut kāda politiska uzstādījuma ietvaros. Man ir svarīgi, lai mana filma ir vajadzīga skatītājam – tādā nozīmē, ka tas viņam dod kaut kādu pārdzīvojumu, katarsi. Tik vien tā. Un, ja tas tiek novērtēts vēl arī festivālos, nu tad jauki.

Bet kur ir tā bāka? Sēdi tu viens pats ar to savu kompīti kā rakstāmmašīnu, un kaut ko štuko. Kur ir tas nervs, ar ko tu sajūti savu skatītāju un saproti, vai tur ir kāds potenciāls katarsei? Vai tomēr šāviens tumsā?
Zini, ir tikai viens atskaites punkts. Es esmu par to pārliecināts - man kā cilvēkam, kurš kaut ko rada, šajā gadījumā kino, ir tikai viens atskaites punkts, un tas esmu es. Es nevaru ielīst neviena dvēselē, es nevaru zināt, kā viņi skatās to filmu. Tas, ko es varu izdarīt – varu skatīties citas filmas un instinktīvi saprast vai mēģināt nojaust, kā tās atstāj iespaidu uz mani. Un tad, kad es veidoju filmu pats, es daru to tā, lai šī filma veiksmes gadījumā atstātu tādu pašu iespaidu, kā šīs labās filmas iespaidoja mani. Tas ir vienīgais atskaites punkts, nu nav jau cita varianta!
Es nezinu, droši vien Holivudā ir speciālisti, kuri māk izshēmot un varbūt domā tādās kategorijās – lūk, šajā konkrētajā auditorijā nobirs tik un tik asaras tajā minūtē, un mēs no viņiem paņemsim tik un tik naudiņas. Bet es neticu, ka var kāds tā konstruēt – paskatās kino vēsturē, kur ir tādi topa mākslas darbi, paņem, izanalizē un uzbūvē. Nu es neticu tam, tiešām neticu, ka var šādā veidā kaut ko radīt...

Jā, bet vai var iedarbināt empātiju, kad tu esi viens pats ar savu radījumu? Piemēram, tu raksti ainu, ka brālim un māsai nav, ko ēst un viņi iet ķemmēt maluzvejnieku tīklus. Skaidrs, ka uz papīra tas var neraut uz raudienu, bet tad, kad tas tomēr notiek uz ekrāna, tik liels, lielāks kā dzīve, tad tomēr kaut kādus korķus šauj ārā...
Dīvaini, ka tu tieši šo epizodi pieminēji, kas uz piņņu rauj...

Nu kā – kad ēst nav ko, tas taču ir vienkārši...
Es biju tā kā iecerējis, ka tā būtu vieta, kur būtu mazliet jautrības... Bet arī tā var skatīties uz to, nu jā... [Smejas.] Paga, kāds bija jautājums?

Par to, kādus mājasdarbus veikt, lai tu zinātu, ka tava pasaules uztvere ir adekvāts filtrs tam, kas ir jēdzīgi un kas nav. Lai neizrādītos, ka tu vienkārši esi jocīgs, un tavai filmai nav skatītāju, jo nav neviens cits tāds, kā tu...
Nav variantu. Es varu izrādīties jocīgs, tāpat kā jebkurš, un tur nav nekādu kritēriju. Es domāju, ir tikai viens kritērijs - tu paļaujies uz sevi un taisi to, ko tu vari. Un tad lai tauta vērtē, lai pasaule vērtē, vai tu esi kādam interesants, vai neesi. Ja es nebūtu interesants, godīgi – viss, es eju mājās.

Ko tev nozīmētu „iet mājās”?
Tas nozīmētu patiešām iet mājās, vispār iet kaut kur citur. Es laikam nevarētu tā, ka – okei, es nevaru uztaisīt normālu filmu, tad vismaz kāzas filmēšu! Man nav tāda varianta. Es tad eju labāk, nu nezinu, ābeles stādīt vai māla podus taisīt.
Tātad - iekšējie rezonatori un intuīcija. Ja tu vari, tad vari, un ja nevari, tad ne. Protams, ir vēl tas līmenis, kurā es piekrītu domai, ka amats ir arī kino pamatā. Tu ej kinoskolās, skaties filmas, un tā pamazām savāc tādu koferīti ar instrumentiem kā santehniķim. Tur iekšā ir fleksītis un urbis, un jauki, ka tev tāds ir, jo tajā brīdī, kad tev tā caurule ir jāpieskrūvē, tad jāzina, ar ko ieurbt un kā vēl ko citu izdarīt.

Tie seši gadi – es atļaujos minēt, tā ir kāda sestā daļa no tavas līdzšinējās dzīves, varbūt mazliet mazāk.
Jā.

Kā mainījās šajā laika nogrieznī tas, ko tu gribēji sākumā un ko - procesa beigās?
Nemainījās nevienu mirkli. Es gribēju uztaisīt pilnmetrāžu, uztaisīt labu, emocionālu, vienkāršu filmu, sirsnīgu un tiešu, bez visādiem mākslinieciskiem un formāliem uzstādījumiem – tādā ziņā pilnīgi nekas nemainījās.
Un, ja tu runā par sešiem gadiem un motivāciju – tā arī bija visu laiku. Protams, bija tie brīži, kad bija baigi grūti, kad pateica „nē”, bet tam var tikt pāri, jo ir vēl viena cerība. Es nezinu, kas būtu noticis, ja atteiktu trešo reizi, jo tad to projektu var iemest miskastē [Nacionālā Kino centra konkursu nolikumi paredz, ka projektu nedrīkst pieteikt atkal jaunā konkursā, ja tas ir trīs reizes noraidīts. – Red. piezīme]. Bet, kamēr bija kāda mazākā cerība, es tai pieķēros.

Mani joprojām interesē tava empātija, jo visi tā stāsta emocionālie stīgojumi ir tik jaudīgi, ka jau pirmajā seansā es sāku fantazēt par tavu biogrāfiju. Man likās, tu pats esi līdzīgās ķēpās bijis, varbūt tu arī esi audzis bez ģimenes? No kurienes tev ir tā sēkla šim stāstam?
Nu, vecmāmiņu es neesmu racis, un vecāki man arī bijuši, vismaz līdz noteiktam vecumam, kad viņi pašķīrās, tomēr neesmu bārenis, tādas pieredzes man nav. Nezinu, kā dzīvo bērnunamos, vismaz šajā dzīvē ne – varbūt kaut kas no citām dzīvēm. Vispār man par to jautā - kāpēc tev tur tie bērni, kāpēc taisi doķeni par bērniem un tad atkal autorspēlfilma par bērniem...

Vai šo stāstu tu varēji izsēdēt, neatraujoties no galda, vai arī bija kāda izpēte jāveic?
Jā, protams, bez tā nevar – tā ir pilnīgi obligāta sastāvdaļa. Man galīgi neliekas pieņemams modelis, ka cilvēks uzraksta scenāriju kafūzī un tad iet dzīvē paskatīties, kā tas uzliekas vai neuzliekas...

Bet var jau dzīvot dzīvi un pēc tam sēsties tajā kafūzī rakstīt...
Protams, tā tas arī notiek, bet vienalga, ir kādas konkrētas lietas, kas man ir ļoti svarīgas. Man ļoti bieži filmas sākas no sajūtas kādā konkrētā vietā – pieņemsim, aizeju kaut kur, pasēžu un saprotu, ka te ir kāda sajūta, kurā es varu realizēties. Šajā gadījumā gan bija mazliet citādāk, bet vienalga, tās sajūtas jau savācas.
Tā ir, man patīk vazāties pa lauku nostūriem, mežiem vai vēl kaut kur, es eju, redzu kādu grāvi, un tas izsauc manī kādas emocijas, sajūtas, man tas uzreiz dod kādu vielu, no kā es vispār varu kaut ko radīt, kaut ko strādāt. Es pat esmu sapratis, ka mans ideālais variants būtu tāds – ja man būtu iespēja veltīt laiku tikai filmas scenārija sagatavošanai, tad tas ir tas, ko es darītu - es staigātu pa ielām, es staigātu visur kur, vienkārši staigātu daudz. Es būtu dažādās vietās un vienkārši mēģinātu saprast sevi, kā es rezonēju tajā visā. Es paralēli skatītos cilvēkus, ko varbūt varētu paņemt kā aktierus – nu vienkārši kaut vai garāmgājēju. Un es skatītos vietas, kur tā filma varētu tapt.

Un tad es atgriežos un varbūt atnāku uz kafūzi šeit, ceturtajā stāvā... nē, tur, kur, starp citu, diezgan bieži sēdēju. Un rakstu to scenāriju, un tad atkal aizbraucu kaut kur... Man liekas, tas ir tas optimālais veids, kad tu saaud scenāriju no tiem pavedieniem, no dzīpariem, ka tur ir gan dzīve, gan sajūta, gan emocijas, gan viss, ko tu pats pieliec klāt, bet arī visa tā shēmošana, kas dramaturģija neizbēgami ir.

Uģis Olte

Kā tu pētīji konkrēti šo stāstu? Ko tu darīji, lai bagātinātu sevi ar iespaidiem?
Šajā konkrētajā gadījumā – daba un lauki, tur man principā nevajadzēja neko pētīt, tā ir man pazīstama dzīve. Vienkārši esmu kaut kā savācis pieredzi, pa vasarām dzīvojot laukos – esmu dzimis rīdzinieks un audzis Rīgā, bet...
Cita lieta ir tādi aspekti – kas vispār notiek, ja ir tāda situācija, ka vecmamma nomirst un paliek divi pusaudži; kas ar viņiem notiek pēc likuma?

Tā bija tā sēkla?
Nē, tā nebija, sēkla bija... par to mēs vēl parunāsim. Bet par to pētīšanu – es nevaru izdomāt kaut ko, kas neatbilst realitātei, pieņemsim, likumdošanā.

Man tas ir svarīgi, jo šajā ziņā esmu baigais pedants, es pat aizgāju uz bāriņtiesu un teicu, ka mani interesē, kā tas notiek. Un viņi teica – nu labi, mēs tevi iekārtosim par... kā to sauc? Kaut kāds māceklis, man tur tāds statuss bija,

un tad es drīkstēju, piemēram, sēdēt tiesas sēdēs, kurās izskata šādus jautājumus – atņem kādam tiesības vai piešķir aizbildņa tiesības. Es redzēju tos cilvēkus, dzirdēju, kā viņi runā...
Man filmas sākumā bija epizode, kur tāda bāriņtiesas sēde notiek, bet tā nebija veiksmīga un mēs viņu izmetām ārā. Bet nu, kā piemērs – par to, ka es visu ļoti smalki pētu, satiekos ar cilvēkiem un prasu, kā ir, un tad to visu līmēju kopā. Tā man rodas pārliecība, ka es neblefoju, ka tas ir maksimāli tuvu īstenībai, ka visa saistviela, tā faktūra, ka tā ir no dzīves. Protams, pamata shēma un dramaturģija ir manis radīta, bet tas, no kā es to uzceļu, ir paņemts no reāliem dzīves pikučiem.

Labi, un tad nāk tā fāze, kad tu esi izmeditējis kaut kādu draftu un brauc pa tām četrām pilsētām. Un tur ir sveši cilvēki, kuru darbs ir vērtēt tavu solo numuru. Kas notika šajā fāzē?
Protams, viņus tik ļoti neinteresēja manas sajūtas, arī ne jautājums, kā tas precīzi notiek vai nenotiek šeit Latvijā. Tur galvenie akcenti ir tīri dramaturģiska lieta – kādi ir raksturi, kā viņi izklājas, kāda ir kompozīcija, ritms, nu tādas lietas. Tīri specifiskas scenārija lietas.

Tātad lokālas detaļas tur nevienu neinteresē, darbs notiek ar lielajām līknēm?
Pamatā jā, ar dramaturģiju kā tādu. Un var jau būt, ka tās lietas, par ko es tagad te runāju, pat vairāk attiecas uz režiju. Man ir ļoti grūti nodalīt darbu pie scenārija no režijas, bet tas ir tikai loģiski, jo es pats esmu arī režisors. Tomēr es domāju, būtu grūti, ja man iedotu scenāriju par vidi, par kuru es neko nezinu. Vēl trakāk, ja tas būtu scenārijs par kaut ko, kas mani īsti nesaista un neinteresē dzīvē, bet man tīri profesionāli vajadzētu to norežisēt. Nu okei, ja tā vajag, to es izdaru – aktiera darbs, izspiežu no viņa, ko varu, saspiežu uz pogām... Bet tas ir pavisam cita līmeņa darbs, jo man jau ļoti patīk tas jēdziens, kas, kā es sapratu, vismaz agrāk kino vidē bija ļoti izplatīts, man par tādu pavēstīja savulaik Valdis Eglītis [Kultūras] akadēmijā. Viņš teica – „filma ir gatava, atliek vienīgi nofilmēt”. Tas tika teikts tādā kontekstā, ka ir ļoti svarīgi visus aspektus saprast, pirms tu ej ražošanā. Un, ja tas tā nav, tad ir vai var būt diezgan lieli sūdi.

Vai ir tādas lietas, kas tur, tajās četrās pilsētās, nevienu neinteresē, jo viņi nav lietas kursā par kaut kādiem lokāliem latviskajiem kontekstiem, latviskajiem domu gājieniem?
Man jau tādu latvisko īstenībā ir ļoti maz... Neesmu pārliecināts, ka ļoti precīzi sapratu tavu jautājumu, bet mēģināšu atbildēt.
Viņiem tur, aiz robežas, neinteresē, ka es filmēšu tieši tādā vidē, kur būs tādi kalni un tādi meži, vai tur būs tādi grāvji un upes, vai vēl kaut kas. Labākajā gadījumā viņus interesē, vai tiešām meitene, kurai vēl nav astoņpadsmit gadu, var viena aizbraukt, iekāpt lidmašīnā un aizlidot. Tāds jautājums var rasties, un tad es viņiem saku - jā, pēc tādas un tādas konvencijas tas ir pilnīgi brīvi izdarāms, sešpadsmit gadus veci cilvēki vienkārši kāpj lidmašīnās un lido.

Man liekas, šajā filmā jau nekā tāda specifiska nav, kas būtu ārzemniekiem pilnīgi nesaprotama lieta. Viss ļoti vienkārši. Nu, nomira tur kāds...

Nu, nomira, jā, bet tajā pašā laikā tu tomēr esi baigais barometrs! Kaut vai tāda mistiski latviskā iezīme, ka vīrieši kaut kur pazūd, paliek mātes un dēli, dažreiz pat māsai jākļūst par māti saviem brālīšiem. Tā taču gan ir diezgan plaši jūtama realitāte Latvijā – ne tikai reāli, bet arī psiholoģiski.
Jā, par to es piekrītu. Tas ir Latvijai diezgan raksturīgi, un man tas nenāca kā tāds ārējs uzstādījums, es vienkārši jutu, ka tā ir, un stāsts tā ritinājās. Tagad es domāju, ka nākamo filmu varbūt jāpamēģina uztaisīt tā, ka stāsts centrējas vairāk ap vīriešu tēliem... Un es saprotu, ka ir baigi grūti. Reāli tās bildes nav. Man iztrūkst.

Ja spogulī ieskatās, tu jau sevi redzi.
Nu jā, varbūt.
Tu prasīji, kur man vispār ir sēkla tam visam. Šajā filmā tā sēkla ir tēls – konkrēts viens raksturs, cilvēks ar savu attieksmi. Situācija te varētu būt jebkāda, bet svarīgi, ka tas ir cilvēks, kurš ir gatavs ar zobiem un nagiem cīnīties, iziet cauri visiem sūdiem, nepadoties un izturēt, palikt. Lūk, tā bija atslēga, kas ļāva pēc tam visu apaudzēt ar dramaturģiskām konstrukcijām, vidi paplašināt līdz tēliem un tamlīdzīgi. Bet pamatā bija šī ļoti vienkāršā doma, un man viņa atnāca tādā stāvoklī starp nomodu un miegu. Laikam jau pārceļas kādā citā līmenī tas viss, par ko cilvēks daudz domā, varbūt kādu pusgadu, vismaz es tā strādāju – lieku, lieku iekšā dažādas impresijas un domas, esmu vienā vietā, otrā, skatos vietas, skatos cilvēkus, un tas viss kaut kur uzkrājas, kamēr atnāk vaļā kā tāda viena vīzija. Šajā gadījumā arī filmā ielikts tas, ko es redzēju – tur bija meitene, bija traktors, ābeļdārzs... Tā pat varbūt nav izdevusies kā filmas spēcīgākā epizode, tomēr tā tur ir.

Tad, ja es pareizi saprotu, meitenes raksturs ir tā sēkla.
Nu, es viņu redzēju kā meiteni, jā. Lai gan es pat intereses pēc pamēģināju, pashēmoju, kā būtu, ja tas būtu vīrietis, un nekas man nesanāca. Uzreiz pēkšņi viss apstājās.

Filmā, man liekas, ļoti precīzi ir jaušams, ka Rajai ir divi režīmi. Viens ir, kad nāk sūdi, un viņai acīs noteikti neparādās nekāds „ak, es, nabadzīte, ko es ar šitiem sūdiem iesākšu!”. Otrs ir „viņa un vīrietis”, kurā viņa gandrīz vai agresīvi līp viņam klāt. Man liekas, tā ir ārkārtīgi trāpīga psiholoģiska konstrukcija, un interesanti, ka principā tu esi to izvilcis no sevis, nevis no kaut kāda prototipa.
Nu, droši vien. Es neesmu to visu konstruējis, tas ir vairāk droši vien emocionāli, intuitīvi tapis. Bet tā jau ir ar sievietēm – es nezinu statistikas datus, bet ik pa laikam parādās kaut kur tāda informācija un mēs arī paši redzam, ka sievietes lielā mērā velk šo valsti un pat šo tautu.

Kā tu domā, vai tas ir tāpēc, ka viņas ir labākas par vīriešiem, vai tāpēc, ka varbūt aizņēmušas vīriešu vietu?
Es nezinu, par to mēs vēl varam atsevišķi parunāt, bet, pabeidzot tēmu – jā, viņas velk, bet tajā pašā laikā vajadzība pēc atbalsta, pēc maiguma, tas jau nekur nepazūd. Varbūt tāpēc tā arī ir tajā filmā, kā tu esi to nolasījis. Man ir interesanti paklausīties, ko cilvēki filmā ierauga, un tad es paskatos - ā, nu jā, tas tur tā ir...

Tad kāpēc tāds vīriešu uzņēmības trūkums Latvijā?
Mana vidusskolas skolotāja vienreiz izteica ļoti interesantu pieņēmumu, un man tas pat liekas visai ticami. Proti, padomju laikos dažādu represiju un karu rezultātā viena daļa inteliģences aizbēga uz Rietumiem, otru daļu aizveda uz Sibīriju vai nošāva, un kas tad palika šeit? Palika tie, kas bija gatavi samierināties ar lietām. Nu lūk, un, ja mēs runājam ģenētikas līmenī, tad varbūt tur arī ir tā atbilde, jo savukārt mātes, sievietes primārais instinkts, ja viņai ir bērns, tomēr ir pasargāt savu bērnu.
Un tagad iedomājies - jebkura sistēma kultivē kaut kādas noteiktas īpašības cilvēkos, un padomju laikā, ja tēvs bija aizvests un nošauts, vai radinieki nošauti, tad ko māte teica saviem bērniem? – tu, dēliņ, necel savu galvu virs pūļa, jo tajā brīdī tev būs šņaks.

Varbūt viņas pašas sev ieskaidroja – nevar paļauties uz to, ka vīrieši vispār būs.
To es nezinu, bet katrā ziņā viņas sargāja, un iedomājies, cik paaudzes uzauga piecdesmit gadu laikā! Un faktiski visas ar šo bailīgo - nu skaties, necel galvu par augstu! Tie, kas pacēla, tie bija disidenti, un mēs zinām, kā viņiem gāja.
Acīmredzot ir jāpaiet vairākām paaudzēm, līdz vispār izsitas ārā no tā genofonda, izdīgst tie iniciatīvas pārpilnie vīrieši, kuri ir gatavi uzņemties atbildību.

Nu labi, un tagad tev paša sacerētie raksturi filmēšanā jānodod aktieriem. Kā tu zināji, kam? Būtībā šeit vienai meitenei, pusaudzei, ir jāizvelk visa filma. Kā tu zināji, ka viņa varēs?
Nu, es nezināju. Ne par vienu neko nevar zināt, tas jau vispār tā a priori. Manā gadījumā bija vienkārši, jo profesionālu aktieru tādā vecumā Latvijā nav.

Ņemt kādu Kultūras akadēmijas studenti, kas mācās aktieru kursā, lai viņa tēlotu piecus gadus jaunāku meiteni... tā man nelikās vērā ņemama opcija.

Līdz ar to bija skaidrs, ka ir jāiet uz ļoti lielu testa kvantitāti, lai no kvantitātes var atrast arī to kvalitatīvo. Tāpēc arī notika kastings daudzās Latvijas skolās, no Liepājas līdz Ludzai. Sākumā, protams, tā bija man jauna lieta, un es nevarēju izbraukāt uz visām skolām, tur brauca Gunita Groša, kastinga asistente. Viņa tikās ar pretendentiem un filmēja manis iepriekš izveidotus uzdevumus – scenārijus, ko es biju īpaši adaptējis skolas telpai.

Piemēram?
Tur bija kaut kas par policijas posteni, ka viņi tiek apsūdzēti, jo es gribēju redzēt, piemēram, kā viņi spēj melot. Un pēc tam, skatoties video, pārsteidzošā kārtā varēja ļoti daudz ko saprast par tiem cilvēkiem, lai gan es iepriekš pats tam tik ļoti nemaz neticēju. Bet es Elīnu ieraudzīju tajā video, un man likās – šeit ir! Es par viņu neko nezināju, arī to, ka viņa vēl, pasarg’ dievs, ir Vaska mazmeita, to es vispār uzzināju krietni vēlāk. Un tad, kad viņu satiku... es jau vēl tā kā sev neticēju, domāju – nu, paskatīsimies, varbūt klātienē tur nekas nebūs, bet tas vēl vairāk apstiprinājās.
Tā lieta jau ir vienkārša – ja es zinu, kāds tas varonis ir, tad man tikai jāatrod viņam maksimāli līdzīgs lomas atveidotājs, ar tām pašām kvalitātēm. Nu, pats par sevi saprotams, tam jābūt cilvēkam, kurš spēj adekvāti uzvesties kameras priekšā, tas nozīmē, ka kamera principā viņu netraumē nekādā veidā. Elīna tāda bija.

Elīna Vaska Rajas lomā filmā "Es esmu šeit"

Atceros, kā gāju uz pirmizrādi, jau zinādams, ka tā ir komponista mazmeita, domāju – tātad intelektuālās saknes jau acīmredzot ir, vai tad nu varēs tos laukus vispār pacelt... Nu, kaut kā varēja. Vai viņa zina, kas ir lauki?
Elīnas biogrāfija ir interesanta – kad viņai bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās no Rīgas uz laukiem, nopirka māju un izveidoja saimniecību. Es precīzi nezinu, ar ko viņi tur nodarbojās, kaut kāds tūrisma bizness bija vai vēl kas, bet līdz ar to viņai ir pieredze, ko nozīmē dzīve laukos. Varbūt tas palīdzēja.
Tajā pašā laikā, protams, ir kaut kādas lietas... kaut vai palūdz iekurināt krāsni, un tu saproti, ka tas cilvēks nekurina katru dienu, tu vienkārši to redzi pēc viņa kustībām. Tā ir režisora atbildība – to pamanīt un panākt, lai izskatās, ka viņa to krāsni kurina divreiz dienā katru dienu.

Es tieši par krāsni gribēju teikt – man likās, kad viņa iemeta pagali un tad uzreiz pūta, ka tajā bija redzama tāda iestrādāta motorika, es pat noticēju. Tieši tā dēļ, kā viņa plīti kūra.
Nu redzi, es to ļoti labi atceros, jo zinu, kādi bija tie pirmie dubli – tu redzi, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad tu saproti, ka šitās kustības ir tādas, it kā cilvēks kaut ko netīru tikko paņēmis rokās, nevis pagali, ko katru dienu ņem. Tādas lietas jau veido filmu, šie sīkumi arī ir tie, kas ļauj vai neļauj ticēt filmai.

Vai tev bija kādas lietas, par kurām tu, jau sākot filmēt, zināji – no tā es uzmanīšos? Es filmu redzēju divreiz, un man radās iespaids, ka tu esi nolēmis maksimāli bēgt no dialogiem, lai negadītos kāds klasisks ieberziens ar tekstu, kas neizklausās pēc dzīves. Varbūt bija arī kaut kādas citas lietas, par ko tu sev pieliki lapiņu pie sienas: „uzmanies no šī!”?
Nē, lapiņas laikam nebija. Bet attiecībā uz dialogiem es vienmēr esmu uzskatījis – pauzes starp dialogiem runā spēcīgāk, nekā tas, ka tu viņas aizpildi. Tas arī bija vienīgais.
Jā, bija man vispār arī skaņā tāds... nezinu, kā to nodēvēt, tāds minimālisma koncepts, ka es pat ar skaņinieku runāju, kurš visu laiku teica - ieliekam te kaut ko, tur kaut ko, lai radio skan, vēl kaut kur kaut ko iebāžam, iebāžam, iebāžam... Bet es teicu - nē, mēs ar tevi jau pirmajā tikšanās reizē vienojāmies, ka mums ir klusuma koncepts. Tas, ko es gribēju panākt, ir rezultāts, ka filma nenonāk tajā kategorijā, kur skatītājs atgāžas krēslā un gaida – nu tad tu te man lej kaut ko iekšā, ja. Te ir otrādi, tev it kā jāliecas uz priekšu un jāmēģina vēl tā kā saklausīt, kas tad nu tur ir. Tas bija tādā konceptuālā līmenī, varētu teikt.

Es ievēroju arī tādu emocionālu toleranci un iejūtību - teiksim, meitene ēd cepumus un viņai tas tik šarmanti neglīti sanāk, „ņom-ņom”, mute tā kustas, un tu ļauj tam notikt. Bet tad, kad viņai pēc tam no tiem cepumiem paliek slikti, tu izvēlies nerādīt vēmienu, bet rādīt tikai to, ka jau mazgā muti. Es pieņemu, ka ir diezgan viegli paslīdēt un patīksmināties par efektīgām štellītēm, bet te tomēr bija baigā ieturētība.
Nu, te jau nebija vērts, es pieņemu, ka tā ir tāda personiska un varbūt arī žanra izjūta. Protams, ir filmas, kur vienkārši tas viss ir jārāda - asinis un uzplēstas brūces, vēmekļi un... Šajā gadījumā tas vienkārši nebija vajadzīgs.

Protams, filmu varēja iekrāsot melnāku, iespēju tur bija daudz.

Filmā bija arī epizodes, kas neiegāja fināla versijā, mēs faktiski izņēmām vienu līniju ārā, un tur bija daudz interesantu lietu. Piemēram, dažas pusaudzes, arī ciema meitenes, Raju piekauj, un viņa tur ir ar pārsistu degunu. Tur tad būtu skarbums vēl klāt.

Bet tad viņa būtu nabadzīte.
Nē, nabadzīte viņa arī tajā situācijā nebija, viņa piecēlās un aizgāja, noslaucījusi degunu. Tā ka ar to viss kārtībā. Bet jā, no vienas puses, man gribējās veidot skarbu, bet arī tajā pašā laikā maigu filmu. Mellow. Tie dubļi jau it kā ir tāda skarba realitāte.

Dubļi ir arī ļoti plastisks materiāls.
Jā, un tajā pašā laikā tas ir kaut kas mīksts un silts, varbūt pat patīkams kaut kādā ziņā.

Es zinu, ir mīts, ka režisors ir tāds baigais dieviņš, kurš visus tos aktierus veido kā dubļus vai plastilīnu, un tad lej iekšā saturu. Vai tev nācās ārkārtīgi ar tādu tēlniecību nodarboties? Es domāju – kā ir strādāt ar tādu pavisam jaunu un svaigu cilvēku?
Pilnīgi okei ir. Es domāju – man bija paveicies sākumā labi izdarīt to darba daļu, kur man jāatrod varonis, kas vairs nav jāpilda ar saturu, viņam jau tas saturs būtībā ir. Tas, kas no manis tiek prasīts filmēšanas laikā, ir – vienkārši novirzīt viņu tur, kur man vajag, un palūgt no visa tā spektra, ko viņš var piedāvāt, lai ieskanas, ievibrējas tieši tas, ko man vajag. Bet viņam jau tas viss ir.
Man liekas – pasarg’ dievs, vislielākā nelaime ir, ja tev uz laukuma kaut kādu iemeslu dēļ, neveiksmīga kastinga vai kaut kādu producentu uzstādījumu dēļ, gadās aktieris, kurš tev jāpiepilda ar saturu pašam, ar emocionālo saturu, ar attieksmes saturu. Teorētiski jau tu katram vari pateikt – nu, atnāc tur, noliec tur, pagriez galvu par deviņdesmit grādiem un aizej prom. Un arī tādā līmenī es nekautrējos strādāt, jo tas ļoti palīdz montāžā, palīdz būt ekonomiskam. Es to filmu tik ļoti jau biju „nofilmējis galvā”, ka es to visu jau redzēju, man viss bija skaidrs gandrīz vai pa plāniem.
Savas korekcijas, protams, ienesa konkrētas filmēšanas vietas, tur tu saproti, ka varbūt citādāk jāplāno. Bet kameras stilistikā, ja ir epizodes, kur ir viens galvenais tēls, viņa seja, un nav daudz citu elementu, to es ļoti skaidri jau vienmēr zināju, kā pēc tam montēšu.

Lai ilustrētu to, ka kino nav „režisors un pārējie”, bet tomēr orķestra darbs, vai tu vari apliecināt, ka kāds no komandas biedriem būtu piešķīris šai filmai kādas specifiskas kvalitātes? Operators, producents?
Nu, operatoru es ļoti rūpīgi meklēju, lai viņš atbilstu tai specifikai. Producentu uzstādījums bija, ka mēs filmu ražojam kopā ar Islandi, un tas nozīmē, ka operatora pozīcija nāks no turienes (lai gan es uzskatu, ka mums Latvijā arī netrūkst labu operatoru). To es jau esmu stāstījis, kā aizbraucu uz Islandi pie iepriekš sarunāta operatora, biju noskatījies visas viņa filmas, un man nepatika ne stilistika, ne krāsu izjūta... Bet tad es brīnumainā kārtā tur sastapu Arnaru, noskatījos kaut kādu viņa art-house video, uz 8mm filmētu, un uzreiz sapratu, ka tas ir. Es meklēju tādu... kā lai raksturo kameras darbu vienā vārdā... Nu nevar. Teiksim, kā te arī kritiķi saka, - līdzīgi Dardēnu stilistikai. Jūtīga rokas kamera, bet tajā pašā laikā ļoti precīza un savaldīta, neraustās kā Trīram, bet ir mobila. Kamera elpo, bet tajā pašā laikā ir arī ļoti kontrolēta, precīza.

Jūtīga kamera ir tāds intensīvs apzīmējums. Es tajā pašā laikā jūtu – lai gan te svešs cilvēks ir atbraucis uz laikam jau iepriekš nepazītu valsti, tomēr nav kaifošanas par lauku vidi. Kamera raugās uz filmas realitāti, kā lauku cilvēks uz savu apkārtni – viņš jau neredz, ka dzīvo ainavā.
Nu, tā ir, es vienmēr sev teicu - Renār, stop, netīksminies ne par ko! Vienalga, kas tas būtu - skaistums ainavās...

Dibens!
Dibens. Emocijas. Pēkšņi kaut kas dramaturģiski notiek, varētu domāt – nu tad spiežam uz maksimumu ārā, lai tad birst tās asaras! Nē, nevar. Un tas pats attiecas uz kameru.

Tad tu dabūji to...
Dabūju Arnaru Torisonu, kurš momentāli saslēdzās, bija tāda sajūta, ka mēs atnācām, izdzērām tēju, es pastāstīju viņam stāstu, un viņš teica – tu zini, mani tas uzrunā, un es baigi gribu strādāt! Man šķiet, viņam vēl īsti pat nebija pieredzes ar pilnmetrāžu un pārsvarā bija ar dokumentālajām filmām strādājis.

Man bija arī sajūta, ka jūs neesat „pakārušies vados”, ka izvēlētā darba maniere ir bijusi pietiekami brīva no pārmērīgiem inscenējumiem.
Jā, mums nebija kadrējuma. Mēs mēģinājām, mēs pat viņu sazīmējām, bet tad paši nogurām un izmetām miskastē to visu. Jo mēs kaut kā sapratāmies. Atnācām uz vietas, aktieri trīs reizes izstaigāja mizanscēnu, salikām. Vienojāmies par labākajiem rakursiem gaismas ziņā, vēl kaut ko...

Ko tev aktieri atnesa, kā tev nebija iepriekš?
Miesu un asinis atnesa.

Nu, es pieļauju, tu jau tā kā paredzēji, ka tas tomēr nāk komplektiņā.
Nē, tik precīzi es nebiju paredzējis. Piemēram, kad rakstīju scenāriju, tas bija ļoti interesanti – es nekad neredzēju sejas tiem tēliem, nekad!

Man liekas, filmu par kādiem piecdesmit procentiem iznes sejas...
Jā, bet es nezinu, kāpēc tas tā ir. Es par to ļoti bieži domāju, kāpēc tā bija, ka es to nevarēju – vai nu izdomāt seju, vai paņemt kaut kādu, nezinu, tavu seju, piemēram, un tad viņu tur iemontēt. Kaut kādās epizodēs, jā, bet galvenajai varonei ne.

Varbūt tas ir ļoti labi, jo tad provēs es biju pilnīgi atvērts – vai tā būs tumšmate, vai gaišmate, ar zilām acīm vai melnām, gara, īsa..

Man galīgi nebija šī uzstādījuma, tikai saturiskais bija pirmkārt svarīgs.
Pēc tam, kad laikam jau biju redzējis Elīnu, sapratu - jā, zilas acis, gaišas, nevis brūnas! Es atceros tādu domu, ka es to piefiksēju, pie tā piesējos.

Citiem vārdiem tas būtu - es gribu to aktrisi filmai.
Nu tad es vēl nezināju, es tik ļoti nepaļāvos uz to video. Jo es nekad neļauju ļoti pārsteidzīgi teikt „hop!”, vienmēr pārbaudu diezgan ilgi un rūpīgi. Un, kad ir, tad es saku – nu, varbūt mums varētu izdoties...

Labi, ar operatoru tikām galā, ar aktieriem tikām... Ko tev producentes pienesa? Tas tomēr baigais spiediens – divas tik nadzīgas dāmas.
Jā, ar viņām vajadzēja diezgan pacīnīties kaut kādos aspektos pie scenārija. Bet tas viss bija, es domāju, ļoti rezultatīvi. Jo es vienmēr uzskatu - ja man kā režisoram vai kā scenāristam ir ļoti skaidra vīzija, ja es zinu, kāpēc to epizodi veidoju tā, kā veidoju, tad man ir ļoti spēcīgi argumenti, un es tos vienmēr varu likt lietā. Ja man saka – “Renār, zini, man liekas…”, tad es saku - tev varbūt tikai liekas, bet es paskaidrošu, kāpēc tas tā ir.
No diskusijām es nebaidos, tāpat arī montāžas procesā bija ļoti daudz sarunu. Lielākoties tāpēc, ka mums bija problēmas ar garumu. Sametām visu tā saucamo script edit uz taimlaina, un iznāca, ja nemaldos, divas stundas un divdesmit piecas minūtes. Tagad mums ir simtu piecas minūtes, nu, tad bija par četrdesmit minūtēm vairāk…

Un ko tad tu darīji?
Nu, tas jau bija skaidrs, ka tik garu nevar, visu laiku bija no producentēm tāds, jāsaka, spiediens – vajag īsāku, vajag īsāku, vajag īsāku. Protams, viņas tā kā ļāva man arī pašam saprast, ko es te varētu upurēt. Bet spiediens bija, un es, protams, turējos pretī, tomēr kaut kādā brīdī tiešām sapratu, ka tas ir par daudz.
Es varbūt par to nevaru spriest, bet montāžas režisors, grieķis Mavropsaridis teica - šo filmu nevar tā vienkārši saīsināt, jo katra epizode ir tik ļoti saistīta ar citām… Es jau tā arī būvēju to scenāriju, ka viņš ir ļoti, ļoti saausts – rekvizītu ziņā, līniju ziņā; principā tur nav nekā lieka. Tas, ka ir kādi notikumi, kurus var izņemt ārā - jā, tā ir cita lieta. Bet tur nav tā, ka būtu, piemēram, divas epizodes, kuras ir par vienu un to pašu. Un tad bija skaidrs, ka ir jāatsakās no veselas līnijas.
Filmas sākums nebija veiksmīgs tīri aktieriski, es tagad zinu, ka tā vairs nedarītu.

Mana kļūda - nedrīkst tā paļauties, ka mierīgi aizbrauksim uz ciemu un aptuveni savāksim aktierus, pieliksim pilnu zāli un tad viņi tur izpaudīsies. Tā tas nenotiek. Arī otrā un trešā plāna aktieri ir obligāti jātestē, nevar tā.

Un tāpēc kaut kādas epizodes jau uzreiz gāja ārā, jo tās bija vienkārši sliktas, nebaudāmas - kā diena pret nakti ar visu pārējo materiālu. Tad jau, protams, bez žēlastības – šņiks, nost, un nav vairs!
Bet tad vajadzēja sākt domāt, ko un kā pārkārtot. Un, kas ir dīvaini - tagadējā montāža ļoti lielā mērā atbilst manam pirmajam scenārija uzmetumam. Tas nozīmē, ka intuīcija ir izrādījusies ļoti dzīvotspējīga un ļoti pareiza. Procesā es esmu mēģinājis kaut ko uzkonstruēt, bet tas viss izlidoja ārā, un paldies dievam.
Faktiski no filmas ir izņemts ārā vesels stāsts par cilvēku, kas grib nopirkt no vecmāmiņas to māju un ābeles, tas bija ārzemnieks, Rajas darba devējs pienotavā, kur viņa strādā, tur veidojās attiecības starp Raju un citām meitenēm, arī to francūzi. Vienā brīdī nonāca pat līdz kautiņam - abi pusaudži tā kā spēkojas ar to septiņdesmitgadīgo onkuli. Un, jā, tā tas iznāca – mēs atvedām aktieri no Francijas, izvārtījām dubļos, un beigās viņš ir vienā kadrā.

Tur, kur viņš brauc prom no mājas.
Jā.

Un kurš ir tāds kadrs, kas ir kā tavs portrets? Es domāju - kāda viena epizode, viena fiška vai kāda detaļa, kuru no filmas varētu ielīmēt tavā pasē, tā būtu tīri par tevi.
Tā kā no mana dzīvesstāsta?

Nē, es domāju, varbūt pat arī tēlaini.
Nezinu, es varētu iet kā Robis ar to suņuburkšķi pa pļavu, tā es esmu daudz dzīvojies vasarās. Bet...

Kas ar tām ābelēm ir?
Jā, ābeles man ir ļoti tuvi koki, lauku mājās mums ir dažas senas ābeles, kuras es tā kā mēģinu apkopt. Tās ir lietas, kas man svarīgas, un par tām es kaut ko mazliet zinu. Un man likās – katram varonim tīri pēc shēmas vajag kaut kādu nodarbošanos, kādu lietu, ko viņš dara labi, lai tu vari radīt pasauli ap viņu, un Rajai ābeles – tā bija mana izvēle. Bet par pases bildi vai to, kurš tur esmu es - nezinu. Es par to vispār nebiju domājis, līdz man kāds intervijā pajautāja – vai tu esi tā Raja? Tad es apjuku un teicu – es nezinu.

Gan jau, ka tu esi tie visi.
Nu nezinu, man nav atbildes.

Man liekas, ar to suņuburkšķi, tas uzreiz bija pa īstam. Es ticu tam, kad tu tā saki.
Nu jā. Tie nav viegli atbildami jautājumi. Man nav gatavas atbildes.

Vēl viena lieta, kas mani interesē, ir atbildība par to, lai tas viss nepaliek plauktā, lai to filmu redz. To tu uztver personīgi?
Nu, man jau liekas, tas ir tikai pilnīgi normāli. Ja es tik daudz enerģijas esmu tur ieguldījis, un ne tikai es, tik daudzi cilvēki ir strādājuši pie filmas, un vēl ļoti liela nauda ielikta – par to naudu varētu uzcelt varbūt kādu bērnudārzu. Tad kādas man būtu tiesības nedot to filmu, ja viņa kādam ir vajadzīga!
Un to es vienmēr esmu teicis, ka man ir svarīgi domāt par skatītāju – ne tādā nozīmē, lai izpatiktu viņam, bet man ir svarīgi, lai varu viņos radīt tāda veida līdzpārdzīvojumu, kādu es pats esmu saņēmis no filmām, no režisoriem, kurus es cienu. Tādā ziņā man liekas - pat tas Kristāla lācis, par ko te visi ļoti jūsmo, nav tik svarīgs, salīdzinot ar to, ka skatītāju zāles ir pilnas... Tepat Salaspilī man bija iespēja nesen būt uz tikšanos ar skatītājiem, un es biju pārsteigts, ka zāle tiešām ir pilna. Un cilvēki nāk klāt, saka - jā, šis bija par mani, tas ir mans dzīvesstāsts viens pret vienu. Man katru dienu kāds uzraksta feisbukā kaut ko tādu - paldies, filma uzrunāja, uzplēsa kaut kādas lietas, kaut ko tā kā dabūja ārā...

Pēdējā laikā daudz apspriesta situācija, ka vairāki salīdzinoši jauni latvju režisori savās filmās apspēlē kādu pieaugšanas konfliktu, attiecības starp pusaudzis un māti. Vai tu to attiecini arī uz savu filmu? Vai esi domājis, kā tas gadījies, ka arī tev ir līdzīgs stāsts...
Man to jautā ļoti bieži, bet manā gadījumā tā ir tikai sakritība. Es domāju, šai situācijai pamatā ir tas, ka jauni cilvēki stāsta par kādu dzīves periodu, uz kuru viņi var paraudzīties jau ar zināmu laika distanci. Ja mēs pieņemam, ka laika distance ir kādi divdesmit, piecpadsmit gadi, kā nu kuram, tad tā varbūt arī sanāk, ka pusaudža vecums ir tas periods, uz ko viņi var atskatīties.
Man kāds šur tur ir pārmetis - kāpēc par vecajiem cilvēkiem netaisa filmas? Un tad es saku – es taču neko nezinu par veciem cilvēkiem. Es tiešām nezinu!

Nu, tu neesi vecs...
Es neesmu vecs, jā, un taisīt kaut kādus pieņēmumus... Gan jau kāds cits uztaisīs. Es to negribu darīt.

Principā tā ir baigi privileģētā štelle, ka scenārists, režisors vai stāstnieks var palikt tikai labāks, sliktāks viņš noteikti nevar palikt.
Nu nezinu, ar vecumu jau dīvainas lietas notiek, to mēs redzam arī pēc Latvijas režisoriem...
Bet manā gadījumā nekad nav bijis tāds uzstādījums, ka es tagad ņemšu un veidošu filmu par jauniešiem, tas tā ļoti dabiski iznāca.

No scenārija, no dramaturģijas viedokļa ir ļoti izdevīgi izmantot nepilngadīgu cilvēku, un bija ļoti konkrēti argumenti, kāpēc Rajai ir tieši septiņpadsmit gadu, nevis jau deviņpadsmit vai vēl tikai četrpadsmit.

Tās ir ļoti pragmatiskas, precīzas lietas. Bet tas pieaugšanas stāsts… nu, beigās sanāca tāda filma, kurai var piekārt šo birku, ka tas ir pieaugšanas stāsts, to arī daudz kur festivālos tagad izmanto, bet tādas domas man nebija, ne veidot pieaugšanas stāstu, ne jauniešu filmu. Vienkārši gribējās... Viens krievu dzejnieks, neatceros, kurš tieši to teica, bet man ļoti patīk šis teiciens – “как дышу, так и пишу”, kā es elpoju, tā arī rakstu. Un tā laikam arī ir mana atslēga uz visu.

Nu skaidrs, viena lieta ir gaiss, ko pats elpo, un tad ver vaļā lodziņus un laiž iekšā svaigu gaisu. Ko tu gribētu pats noskatīties vai ieraudzīt uz ekrāna?
Tu domā, ko es sagaidu no citām filmām?

Nu, ko tev kārojas, jā. Ne pašam izdarīt, bet ko kāds cits... Lai tu varētu iesēsties sarkanajā krēslā un noskatīties.
Nu, es esmu klasiskas dramaturģijas piekritējs. Man patīk, ja tiešām filma panāk to katarsi, par ko Aristotelis runāja jau pirms divtūkstoš gadiem. Un mani vienmēr fascinē tās filmas, kuras ir ārkārtīgi godīgas, un filmas, kas netīksminās – vienalga, vai tā ir vardarbība, vai kāda pārlieka estetizēšana. Tās ir filmas, kur es primāri jūtu cilvēcisku vēlmi dalīties, nevis pārsteigt mani ar kaut kādām mākslinieciskām delikatesēm. Protams, to var paskatīties tādā kultūrvēstures vai izglītošanās līmenī - nu jā, redz, kāds te režisors un kā viņš iztaisījies, nu jauki! Bet pēc tam tu to vispār neatceries, tikai kā faktu piefiksē, ka esi redzējis. Piemēram, Pīters Grīnevejs tāds ir priekš manis. Nu jauki, jā. Nocitē visu mākslas vēsturi, un ar to arī viss beidzas.
Un ir kaut kādas pavisam vienkāršas lietas, kas tevī kustina kaut ko, aizkustina, un ir tā vibrācija, un paliek pēcgarša.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:


Kristīne Matīsa
20.06.2016, plkst. 22:20

Es neizmantoju redaktora iespēju cenzēt materiālu pirms publicēšanas:)))), bet izmantošu iespēju komentēt - lai nu ko kurš izgudro par valsts finansējuma konkursiem Latvijā, bet ka tur būtu nozīme izcelsmei no elitāras vai, gluži otrādi, proletāriskas ģimenes.... tas izklausās pēc galēji vienkāršotā "valdība ir kretīnu bars un visi politiķi maitas, vienkāršam reņģēdājam te dzīves nav...", nu tādā vecišķi žēlabainā garā (piedod, Renār:))))!). Visas šitās sazvērestības teorijas ir tomēr mazliet smieklīgas, bet arī cilvēciski saprotamas, jo ideju un projektu konkurence ir pietiekami abstrakta un reizēm subjektīva lieta, tur nav nekādu "valsts iepirkuma mehānismu", kur rezultātus varētu izskaidrot ar izdevīgāko piedāvājumu. Tā teikt, kurš lētāk nodziedās operā Karmenu, tas arī uzvarēs konkursā:)))))! Kamēr tā nav:), tikmēr tik daudz vietas visādiem izgudrojumiem...

Alla Borisovna
29.06.2016, plkst. 10:46

Jā, Renāra satraukums par savu "proletārisko izcelsmi" nudien prasītos pēc paplašināta izskaidrojuma, ko viņš īsti ar to ir gribējis sacīt. Bet tā otra daļa par to, ko visu Kinocentrs tikai nav atbalstījis un kas tās filmas skatās, ir interesants jautājums.

Edgar Indran
01.07.2016, plkst. 17:49

Mana vidusskolas skolotāja vienreiz izteica ļoti interesantu pieņēmumu, un man tas pat liekas visai ticami. =================================================================================================== "Es [D.Īvāns] viņiem arī saku - tas, kas tika izcīnīts Atmodā, ir jūsu. Tas viss ir noticis jūsu dēļ." ( IRlv, 16.11.2015.) R.Vimbas kunga skolotājas atziņa kļūtu vēl ticamāka, ja kinorežisors savas k/f turpinājumā iekļautu kādu epizodi ar kāda auseklīšu veterāna lekciju kādā vēl pastāvošajā skolā pierobežā. Vēl ticamības pakāpi varētu palielināt, ja, piem., parādītu Rajas mammu jaunībā kādā "dziesmotās revoļūcijas" laika mītiņā ar plakātu "Kaut pastalās, bet brīvi Anglijā!" rokās.

Edgar Indran
01.07.2016, plkst. 17:59

p.s. To stāstu par padomju laiku "galvu ciršanu" un sabojāto "ģenētiku" itin bieži pisauc kāds vēl dzīvi palikušais LTF priekšnieks, kura vārdiem reiz bez aizdomāšanās ticēja vairāk nekā 200 000 organizācijas biedru. Tāda pieeja ļauj viegli atbildēt uz nepatīkamu jautājumu: "4.maija brīvības un neatkarības sajūsma. Kur tā pazaudēta?" A.Kļavis, rakstnieks ( LVportals, 2.05.2014.) Kā tādās reizēs izsakās:"......savā acī baļķi nepamana."



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi