Kinokritiķu dialogs: Rancevs un Redovičs

Latvijas kino teorētisko domu papildinājusi jauna grāmata – kinokritiķis un Kino Rakstu pastāvīgais autors Dmitrijs Rancevs laidis klajā jau otro bilingvālo izdevumu (latviešu un krievu valodā), apkopojot savus labākos rakstus un recenzijas, kas publicētas desmit gadu laikā kopš pirmās grāmatas. Par jauno grāmatu „Meditācijas un precizējumi. Kinokritiķa versija” un saistītām teritorijām sarunājas divi kolēģi profesionāļi – Dmitrijs Rancevs un Agris Redovičs.

Kino Raksti: - Jau kopš Kino Rakstu pirmsākumiem Dmitrijs Rancevs ir izdevuma pastāvīgo autoru skaitā, un intervija ar Rancevu žurnālā tika publicēta arī 2009. gadā, kad iznāca viņa pirmā grāmata. Gluži dabiska ir redakcijas vēlēšanās savu ilglaicīgo autoru aicināt uz sarunu atkal, un dialoga otrā pusē ir lūgts Kino Rakstu pirmais redaktors Agris Redovičs, kurš uzskata par nepieciešamu savam raksturojumam piebilst, ka jau vairāk nekā 40 gadus raksta par kino, bet līdz savai grāmatai vēl nav nonācis.

Saruna notika viesnīcas Bergs telpās.

Agris Redovičs ievadam: - Dmitrija Ranceva otrajā grāmatā sakopotas recenzijas un apceres par pasaules kino jaunākā laika nozīmīgākajiem darbiem, uzmanība ir veltīta arī Latvijas kino sasniegumiem. Ranceva spriedumi par filmām balstās pārliecinošā erudīcijā, spējā jēdzieniski formulēt filmas estētisko komponentu sabalsojumu ar tajā ietverto metafizisko vēstījumu. Izteiksmes veiklība, intelektuālā elegance un kontekstuālā brīvestība Dmitriju Rancevu izceļ tās nelielās grupiņas vidū, kas Latvijā vēl joprojām reižu reizēm pievēršas kinokritikai. Dmitrijs Rancevs savos rakstos nenodarbojas ar publicistiku, politiku vai aizkulišu intrigām. Viņa rūpju galvenais objekts ir filmas kā mākslas darba analīze. Jaunā grāmata, tāpat kā pirms 10 gadiem iznākušās Kinotācijas, ir vērtīgs orientieris ikvienam, kurš grib atrast „bagātību salas” praktiski neaptveramajā filmu okeānā; ikvienam, kurš tiecas pēc mākslas patiesības. 

Agris Redovičs: - Jautāšu bez aplinkiem – vai tu esi kinokritiķis?

Dmitrijs Rancevs: - Es sevi par tādu uzskatu, tomēr esmu tāds diezgan nepareizs kinokritiķis. Katrreiz, kad gribu kaut ko uzrakstīt par kino, jūtos kā krāpnieks, jo, manuprāt, īsts kritiķis vienmēr noskatās filmu vai izlasa grāmatu, un uzreiz zina, ko viņš runās vai rakstīs. Es tā uzreiz neko nezinu, man nemaz nav, ko teikt – tukšums. Man drīzāk uznāk baltās lapas bailes.
Tas pirmkārt. Otrkārt, es diemžēl neskatos filmas tik daudz, cik vajadzētu normālam kinokritiķim. Es skatos tikai to, ko es gribu un kad es gribu. Nu, arī tad, ja ir kāds pasūtījums, piemēram, no Kino Rakstiem

Agris Redovičs: - Cik reižu tev filma jānoskatās, lai varētu par to rakstīt?

Dmitrijs Rancevs: - Lai rakstītu... Dažreiz pietiek ar vienu reizi.

Agris Redovičs: - Tu tiešām vari uzreiz pēc pirmizrādes aiziet mājās un uzrakstīt? Man gan pavisam reti tā ir sanācis. Tagad jau kritiķi pārāk nesteidzas. Anonsētāji un producentu pirmizrāžu apkalpotāji, tie gan. Bet pirmās Latvijas laikā, piemēram, recenzijai bija jābūt avīzē nākamajā rītā pēc pirmizrādes. Ja tu to nevari, meklē citu darbu.

Dmitrijs Rancevs: - Tas gan nav par mani.

Es varu pēc pirmizrādes aiziet mājās un būt šokā, ka man nav, ko teikt.

Tad paiet dažas dienas, varbūt pat vairāk, kamēr nobriest kādas domas. Ja pilnīgi noteikti zinu, ka tiešām par to filmu rakstīšu, manī kaut kur sāk darboties tāds motoriņš, iekšējais dzinējs. Bet ne uzreiz pēc noskatīšanās. Tikai pēc pāris dienām rodas kaut kāds plāniņš, sākas domu strukturēšana, tad piesēžos, un atkal paiet kādas divas dienas, varbūt trīs...

Agris Redovičs: - Tā ir. Idejām ir jānobriest. Bet, ja neviens tev rakstu nav pasūtījis, vai tā var būt, ka tu skaties filmu un jūti - o, par šito ir jāuzraksta!

Dmitrijs Rancevs: - Nu, katrreiz tas ir citādāk... Reizēm Kristīne Matīsa mani satiek pēc pirmizrādes, un saka – nu ko, uzrakstīsi? Es tā ļoti neviennozīmīgi atbildu, ka centīšos. Citreiz ir tā, ka es noskatos kaut ko un man ļoti, ļoti gribas par to uzrakstīt, taču tad izrādās, ka filma nav vairs tik aktuāla, varbūt tā nav pavisam jauna filma, tāpēc rakstu par to ir grūtāk publicēt. Bet es vienmēr gribu, lai manis uzrakstīto redz lasītājs.

Agris Redovičs: - Vai tu vari formulēt, kam jābūt filmā, lai tev gribētos par to rakstīt? Man, piemēram, tāda iekšēja nepieciešamība izteikties pēdējā laikā rodas ļoti reti, lai cik interesanta būtu filma. Par Latvijas kino gan – kaut kā jūtos saistīts ar to un liekas, ka domu apmaiņā jāiesaistās. 

Dmitrijs Rancevs: - Tā ir. Jā, par Latvijas filmām es arī gandrīz vienmēr esmu gatavs rakstīt. Ja tā ir jauna filma, man ir interesanti. Reizēm gan gadās, ka man filma neliekas īpaši tuva, un tad, ja saprotu, ka nevarēšu rakstīt to, ko domāju, tad labāk nerakstu. Varbūt, lai lieki nesāpinātu režisoru. 

Agris Redovičs: - Nuja, rīt viņš tev nāks pretī ar skābi aizvainotu ģīmi...

Dmitrijs Rancevs: - Tā notiek mūsu mazajā Latvijā. Dažkārt tas mani neattur, tomēr es neesmu tāds skarbi iznīcinošais kritiķis. 

Agris Redovičs: - Kā tev liekas, vai kinokritika Latvijā vēl ir dzīva, vai arī tā ir tāda atmirstoša nodarbe? Aktīvu polemiku par filmām, par kino procesu preses slejās es tiešām neatceros. Savulaik dedzīgi šķēpus krustoja Normunds Naumanis un Silvija Radzobe, bet tas jau nebija par kino... Vai televīzijā – piemēram, kādreizējais kultūrpolemiskais raidījums 100g kultūras, ar tiešraidēm, ar skatītāju iejaukšanos, diemžēl pārvērties cenzēti akadēmiskos cieņas apliecinājumos izcilībām. 

Dmitrijs Rancevs: - Tu pārāk sabiezini krāsas. Es nedomāju, ka situācija Latvijā stipri atšķirtos no citām pasaules valstīm.

Vēl ir diezgan daudz cilvēku, kas kaut kur kaut ko raksta par kino, un varbūt vairāk nemaz nevajag!

Mums nav daudz papīra izdevumu, bet es varu izlasīt kādu recenziju ne tikai Kino Rakstos, bet arī Satori. Vēl šur tur var kaut ko publicēt, ja ļoti gribas. Žēl, ka vairs neeksistē žurnāls Studija, kas labprāt ņēma pretī rakstus par kino. Starp citu, es jau no paša sākuma, būdams krievs, tomēr sapratu, ka latviskajos medijos ir vieglāk publicēt kaut ko nopietnāku, tai skaitā par kino. Tā tas ir jau no seniem laikiem.

Agris Redovičs: - Bija kādreiz pieklājīga krievu avīze Telegraf, arī par kino rakstus publicēja. Tu rakstīji, Sergejs Nikolajevs rakstīja...

Dmitrijs Rancevs: - Jā, rakstīju, bet tādā līmenī, kā Kino Rakstos, tur negāja cauri. Savulaik man bija lieli strīdi ar Telegraf redaktori. Viņa teica, ka

uzrakstīt par filmu esot pavisam viegli – tu vienkārši pārstāsti saturu, un beigās pasaki, "labi" vai "slikti"... Tādai pieejai es, protams, galīgi nepiekrītu, jo kritika ir, pirmkārt, analītika, man liekas.

Man patīk, kā par kino raksta latviešu cilvēki, viņiem ir tas, kā man nav. 

Agris Redovičs: - Interesanti – kas tas ir?

Dmitrijs Rancevs: - Viņiem ir varbūt lielāka brīvība – tādā ziņā, ka viņi vieglāk spēj atiet no filmas problemātikas un sasaistīt rakstīto ar kaut ko plašāku. Reizēm man arī tā sanāk, bet ne vienmēr. Man patika, piemēram, Alise Zariņa, kas agrāk diezgan daudz rakstīja par kino. Tagad viņa pati filmē, tāpēc priekšplānā ir citas intereses.

Agris Redovičs: - Nu, tad es gribu pateikt par tavu grāmatu. Tā, kā tu analizē filmas – nav latviešiem neviena, kas tā analizētu. Neviens nespēj pieiet filmai tādā analīzes līmenī, ieejot iekšā visā struktūrā, jūtīgi iztaustot to un pārliecinoši aprakstot. Tu esi pilnīgi unikāls šai ziņā. 

Dmitrijs Rancevs: - Paldies!

Agris Redovičs: - Tā ir, Dmitrij, - lasīju tavu grāmatu un priecājos, ka mums Latvijā dzīvo cilvēks ar tik dziļas analīzes spēju.
Bet kā tu domā, vai kino kā mākslas zona tomēr nav zaudētājs, ja mums Kino Raksti ir tikai internetā? Teātrim ir žurnāls Teātra Vēstnesis, literatūrai ir avīze konTEKSTS, ļoti saturīgs izdevums... 

Dmitrijs Rancevs: - Tu domā par to, kādā veidā mēs saskaramies ar tekstiem? Nu lūk, man ir papīra grāmata. Var to grāmatu pataustīt, paostīt un pat ieskatīties tajā. Bet tā jau ir...

Agris Redovičs: -...pagātne.

Dmitrijs Rancevs: - Pagātne, nu jā. Nedaudz, apmēram par desmit gadiem. Bet iemūrēta ir.

Agris Redovičs: - Varbūt vairāk jāizdod grāmatas par kino. 

Bet mani nodarbina cita lieta – sen par to domāju, bet ne jau sirmgalvjiem tādas lietas jāorganizē. Vai tevi nesatrauc, ka mums nav ne televīzijas, ne radio kritikas? Nekādā formātā! Kāpēc nevarētu būt kāds kopīgs mediju izdevums, kas rakstītu gan par kino, gan televīziju, gan radio? Un ne tikai par sabiedriskajiem, arī par privātajiem medijiem. Citās zemēs tādi taču iznāk; lasītāju, domāju, netrūktu. Atceros, dažus gadus iznāca tādas mērenas Mediju Ziņas; tas gan bija diezgan sen. Tagad savairojušies dažādi TV un radio kanāli; ja to īpašnieki, NEPL padome, kinoproducenti gribētu un VKKF atbalstītu, nebūtu grūti tādu izdevumu radīt. Laikam gan lieta tā, ka to neviens negrib. Bez nopietnas kritikas var neierobežoti maitāt sabiedrības gaumi, kropļot estētiskos kritērijus, padarīt par zvaigznēm garīgi aprobežotas būtnes.

Ļautiņiem ir viegli visu ko iestāstīt, un ar nedomājošiem daudz vieglāk manipulēt. 

Dmitrijs Rancevs: - Televīzijas ietekme, protams, ir liela. Bet šaubos, vai TV kultūra jeb ne-kultūra ir atbildīga par jaunās patērētāju sabiedrības ieradumiem. Un mainās taču arī televīzijas izpausmes – seriāli visā pasaulē kļūst arvien kvalitatīvāki un skatītāki. Man liekas, arī Latvijas kontekstā seriāli uzņem spēku.

Agris Redovičs: - Man nu gan tā neliekas. Uzņem galvenokārt tādas bezgalīgas nieku virknes par neko. Skumji domāt, kā sevi izgaisināja talantīgā Inta Gorodecka, ar to Neprāta cenu, kas transformējās nebeidzamajā UgunsGrēkā... Skatītājs gadiem ilgi sauca – dodiet vēl!, dodiet vēl! –, bet režisore zaudēja savu radošo potenciālu. Viņai taču kādreiz bija Cukura nams, izcils darbs pēc Laura Gundara scenārija. Tagad grūti iedomāties, ka Latvijas televīzijā kaut ko tādu var uztaisīt.

Dmitrijs Rancevs: - Vai tu neredzi vispār nevienu no Latvijas seriāliem, ko būtu vērts skatīties?

Agris Redovičs: - Šo to agrāk esmu paskatījies, tagad gan parasti pietiek ar vienu sēriju, lai saprastu, ka te kārtējo reizi laiž muļķi. Tomēr Sarkano mežu, protams, skatījos. Pirmkārt, tēma. Otrkārt, es cienu Armandu Zvirbuli, kurš vēl nav izšķērdējis savu mākslinieka potenciālu. Šis seriāls vismaz bija par kaut ko. Dažviet labāk, citviet švakāk, bet bija. Varbūt šis darbs ir laba vēsts LTV vadībai, ka nacionālajiem seriāliem jāpievēršas nopietnām lietām, nevis tikai jāizklaidē garlaikoti dīkdieņi. Bet, lūk, vai par Sarkano mežu kāda analizējoša kritika bija? Nebija. Vai tas nav savādi?

Dmitrijs Rancevs: - Nezinu. Man liekas, mediji ir pārāk pašpietiekami. Bet tie strīdi, ka radio un televīzija izbeigsies līdz ar interneta invāziju, man šķiet tik nenopietni...

Agris Redovičs: - Nebeigsies, nebeigsies. Klaigāja taču, ka grāmatas arī beigsies. Bet pilnvērtīgam kultūras arsenālam vajag gan grāmatas, gan avīzes un žurnālus – taustāmā, iespiestā veidā.

Dmitrijs Rancevs: - Varbūt mums to vajag tāpēc, ka mēs ar tevi esam mazliet vecāka paaudze?

Agris Redovičs: - Es jau nu esmu stipri vecāka paaudze... Man, piemēram, patīk no rīta izlasīt avīzes. Tas, protams, ir ieradums, nekas vairāk. Un neko tas nepierāda.

Dmitrijs Rancevs: - Bet mums abiem jādomā par to, ka

kino auditorija parasti ir ne vecāka par trīsdesmit gadiem, bieži pat daudz jaunāka.

Agris Redovičs: - Piekrītu, tā ir galvenā publikas daļa, kas skatās meinstrīmu. Nu, lai viņi skatās, kas mums no tā?

Dmitrijs Rancevs: - Par publiku sāk domāt, kad filmai ir vismaz kaut kas jāatpelna no izdevumiem.

Agris Redovičs: - Man liekas, mūsu producenti galvenokārt cīnās par to, lai dabūtu naudu filmai, bet, ja kāds kaut ko arī nopelna, tad informācija par to tiek dziļi aizslepenota. Šaubos, vai Kinocentrā ir kāda analīze par ieguldīto valsts līdzekļu komerciālo atdevi. Vismaz publiskajā telpā tiek runāts tikai par kārtējās filmas mākslinieciskajiem panākumiem, bet nav nekādas rezonanses par līdzdalību kinotirgos un tās rezultātiem.

Dmitrijs Rancevs: - Mani gan tirgus neko daudz neinteresē, jo filmas mākslinieciskā vērtība pastāv neatkarīgi no tā, vai filma ir kādam pārdota, vai ne. Bet, protams, domāju, ka par miljonāriem mūsu filmu producenti nav kļuvuši.

Agris Redovičs: - Labāk pasaki, kāpēc Latvijā hokeju prot spēlēt, bet filmas Eiropas līmenī nevar uzņemt? Kā tas izskaidrojams? Kāpēc Latvijas muzikanti var braukāt apkārt pa pasauli un tikt visur sumināti, bet ne Kannās, ne Venēcijā nekad galvenajā konkursā nav bijusi neviena latviešu filma? 

Dmitrijs Rancevs: - Agri, tu taču labi saproti, - lai Latvijas filmu iekļautu tik prestižā konkursā, nepietiek ar mākslinieciskajām vērtībām. Tur taču iedarbojas vesela rinda blakus apstākļu, par kuriem mēs dažkārt pat nenojaušam. 

Agris Redovičs: - Tātad konkursi un atlases ir īpaša mafija, kurā maza valstiņa ar nezināma režisora filmu nevar ielauzties? Bet pazīstamību var iegūt festivālā – vai tas nav apburts loks?

Vai nākotnē pie mums varētu izaugt kāds Kannu laureāts? Tikpat neticams man šķiet pieļāvums, ka viens latviešu puisis piedalītos olimpiādē 100m skrējiena finālā.

Dmitrijs Rancevs: - Tu vienmēr kino mākslas festivālus pielīdzini sportam... 

Agris Redovičs: - Man analoģija ar sportu liekas ļoti uzskatāma.

Dmitrijs Rancevs: - Tikai nekorekta. Man jau arī sports liekas visai pievilcīgs tajā ziņā, ka tur ir fascinējoša dramaturģija un notiek pavisam neticamas lietas. Scenāristam, kurš to aprakstītu, visi pārmestu – tā taču nevar būt! Bet galvenais – sportā diezgan godīgi var konstatēt, kurš šoreiz ir labākais. 

Agris Redovičs: - Jā, mākslā tas nav iespējams.

Dmitrijs Rancevs: - Protams. Tāpēc visi tie konkursi, Kannas un citi, ir diezgan nosacīta līmeņu samērošanās. Un, neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu kino starptautiskā pazīstamība, man Latvijas filmas patīk un es ar prieku par tām rakstu, cerot, ka tas, ko es daru, palīdz kādai kopīgai kinematogrāfiskai telpai attīstīties un pilnveidoties… Tāds ideālistisks pieņēmums.

Agris Redovičs: - Tāds jau ir kritiķa uzdevums, ja tikai kāds tajā kritiķī ieklausās. Tu esi pārliecināts, ka daudzi lasa tavu grāmatu?

Dmitrijs Rancevs: - Neesmu gan.

Agris Redovičs: - Nu redzi, es arī neesmu. Cerēsim gan, ka vismaz daļa no tevis aprakstītajiem režisoriem to izlasīs. Tāpat man nav ne jausmas, cik ir to, kas Kino Rakstos lasīs šo te mūsu runāšanos.

Dmitrijs Rancevs: - Lai nelasa, man tāpat ir interesanti ar tevi parunāt.

Agris Redovičs: - Tu jau zini, es arī kaut ko paretam uzrakstu par kino. Bet kāda tam ir jēga? Ir jēga?

Dmitrijs Rancevs: - Nē, nu ir, noteikti ir. Tas tomēr nav viegls darbs... Jā, bet tas ir arī liels prieks man pašam.

Brīdī, kad es pabeidzu savu rakstu un jūtu, ka sanāk, filma manā apziņā paliek tāda kā nobeigtāka. Un tas nozīmē, ka tā ir atdevusi man savu garīgo enerģiju. Kāpēc mēs vispār ar mākslu saskaramies – tāpēc, ka mūsu dvēselei vajag elpu, vai ne.

Kad es pabeidzu rakstu, tas nozīmē, ka filma ir kaut ko izmainījusi manā dvēselē, jo rakstot es kaut kādā ziņā esmu turpinājis darbu, ko iesāka režisors. Viņš filmē, es rakstu – un jūtu sevi kā daļu no šī kopīgā darba.

Agris Redovičs: - Rakstos redzams, ka tev ir ļoti plašs kultūras fons, kuru vajag nemitīgi atsvaidzināt. Lai uzrakstītu par vienu filmu, ir jāmeklē kāds konteksts, gan kulturoloģiskā, gan metafiziskā, gan kinematogrāfiskā līmenī.

Dmitrijs Rancevs: - Vai nu tas bekgraunds ir, vai viņa nav. Zini, cilvēks var pabeigt trīs, četras augstskolas, un viņam bekgraunda nebūs tik un tā. Es par to īpaši galvu nelauzu. 

Agris Redovičs: - Bet rakstos tava erudīcija nenoliedzami ir jūtama..

Dmitrijs Rancevs: - Ja tā, tad labi, esmu apmānījis.

Agris Redovičs: - Ja man par kaut ko jāraksta, tad ir interesantāk, ja es zinu, ko režisors līdz tam uzņēmis, kādas vēl ir filmas par līdzīgu tematiku. Vēsturiski estētiskais konteksts man noteikti palīdz.

Dmitrijs Rancevs: - Man savukārt ļoti traucē, ja es pirms rakstīšanas kaut ko izlasu par filmu.

Agris Redovičs: - Ak tā? Tas ir interesanti! Es domāju, man gan tas palīdz. Man vajag informatīvi uzlādēties. Ne jau, lai aizņemtos citu domas, bet es tā labāk jūtu garīgo telpu ap filmu. 

Dmitrijs Rancevs: - Man pietiek ar uzlādēšanos no filmas.

Agris Redovičs: - Bet kā īsti ir – mēs filmu interpretējam vai analizējam? Tās ir divas lietas, kas pārklājas?

Dmitrijs Rancevs: - Es domāju, ka pārklājas gan, jo nevar būt tāda pilnīgi objektīva analīze, it kā no padebešiem lūkojoties. Savukārt par vērtēšanu – vai kritiķim ir jāvērtē filma, piemēram, ar kādām trim vai piecām zvaigznītēm?

Agris Redovičs: - Kritiķim jābūt autoritātei. Es, piemēram, vienmēr izlasu, ko Dita Rietuma raksta par ārzemju filmām, jo viņa ir redzējusi nesalīdzināmi vairāk par mani un es uzticos viņas viedoklim. Latvijas mērogā kritiķis tomēr ietekmē sabiedrisko domu. Lai gan, protams, tas lasītāju pulks ir visai pieticīgs, un nevajag mums iedomāties, ka mēs nu uzrakstīsim tagad iznīcinošu rakstu un režisors ies pakārties. Domāju, drīzāk pasmiesies varbūt – ko tas rakstītājs vispār saprot! Vai varbūt kādam uz brītiņu sabojāsim garastāvokli. Ne vairāk.

Dmitrijs Rancevs: - Bet tā tomēr ir atbildība!

Agris Redovičs: - Tā ir atbildība, bez šaubām. Ja tu ej publiskajā telpā, tev jāapzinās, ka tu izsaki viedokli un tam var būt noteiktas sekas. Man bija tāds incidents, kad par filmu Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, jaunākas paaudzes kritiķi Kino Rakstos bija diskutējuši diezgan iznīcinoši, un man tas likās galīgi nepareizi. Es arī uzrakstīju par to filmu, apstrīdēju viņu viedokli. [Publikācijas pieejamas šeit un šeit.  – Red.] Un tad Varis Brasla un Alvis Lapiņš man teica – vai, cik labi, ka tu uzrakstīji, tie jaunie jau mūs nesaprot! Tā tie raksti tomēr kaut ko ietekmē. 

Delēzs kaut kur rakstīja – aktualitāte ir šķirta no laika un no mūžības. Viņš saka – ja tu raksti par to, kas ir aktuāls, tad tam nav nekādas laika dimensijas, tā ir tikai avīžu ziņa.

Dmitrijs Rancevs: - Jā,

nu tas ir jāsaprot, vai mēs rakstām šim brīdim vai mūžībai.

Agris Redovičs: - Un kā tad ir?

Dmitrijs Rancevs: - Kad es rakstu par Tarkovski, es saprotu, ka nevaru ietekmēt ne Tarkovski, ne ko... Bet es rakstu kaut kādai garīgai dimensijai, kas man pašam ir ļoti svarīgi. Tās ir varbūt mazliet mistiskas sajūtas. Bet, manuprāt, tāda īsta aktualitāte tomēr, ja tā trāpa sāpīgajā punktā, tā paliek.

Agris Redovičs: - Nenozūd, kā akmens, iemests ūdenī...
Vai ar kinokritiku tu vari sev nodrošināt eksistenci?

Dmitrijs Rancevs: - Nē, protams, nevaru. Es reiz sāku skaitīt, cik varētu nopelnīt ar rakstīšanu par kino – tas galvenokārt atkarīgs no tā, cik bieži es to daru. Un ļoti bieži es nevaru.

Ja rakstītu ik nedēļu, tad pēc pusgada es būtu beigts. Galīgi izsmēlies. Jā, bet pat tad, ja rakstītu par kino ik nedēļu, es ar to nevarētu izdzīvot.

Agris Redovičs: - Ir cilvēki, kas raksta katru nedēļu...

Dmitrijs Rancevs: - Tas atkarīgs no cilvēka, protams. Es tā nevaru. Katrs raksts man ir liels izaicinājums.

Agris Redovičs: - Un kur tad tu strādā?

Dmitrijs Rancevs: - Es frīlansēju. Tulkoju šo to. Ar korektūru nodarbojos, jo izrādās, ka šodien pareizrakstība ir tāda smalka lieta, kuru... nu, tu zini, cilvēki raksta arvien paviršāk.

Agris Redovičs: - Tā ir, labs korektors ir liela vērtība. 

Dmitrijs Rancevs: - Reizēm ir vairāk darba, reizēm mazāk. Brīžiem darba ir tik daudz un ar to galā tomēr jātiek, ka nevaru aiziet uz pirmizrādi un uzrakstīt recenziju, lai gan esmu apsolījis. Tā gadās.

Agris Redovičs: - Mākslas darbs satur arī spēles elementus, un kā tu domā – vai šīs spēles noteikumi kritiķim būtu jāatšifrē? Spēle mākslā var būt visai pašmērķīga – ne vienmēr tāpēc, lai pavēstītu kādu sociāli nozīmīgu ideju. Galvenais varbūt ir tas spēles prieks...

Dmitrijs Rancevs: - Principā jau māksla ir tas prieks, kam nevajag atšifrējumu. Pašpietiekams. Un ko mēs darām ar šo prieku, ar spēles noteikumiem? Mēs nonākam līdz tam, ka katram mākslas objektam, katrai filmai, ir savi noteikumi.

Agris Redovičs: - Bet varbūt ir arī kādi universāli noteikumi?

Dmitrijs Rancevs: - Katrreiz tie ir konkrēti – katrā gadījumā

ir jāsaprot, kas un kā ir ielikts mākslas darba struktūrā un kādu pieeju tas prasa. Nav universālas shēmas, kā rakstīt par jebkuru filmu.

Agris Redovičs: - Kad raksti, svarīgi taču ir saprast vēstījumu – to, kas ietverts filmas sižetā. Tādā veidā vistiešāk var nonākt pie redzētā jēgas. 

Dmitrijs Rancevs: - Tam var piekrist tikai daļēji. 

Agris Redovičs: - Kāpēc tā?

Dmitrijs Rancevs: - Manuprāt, kinematogrāfijā galvenais ir tieši tas, ko nevar izteikt vārdos. Es uzskatu filmas vizuālo komponenti par būtiski prioritāru, tā strukturāli nav samērojama ar verbālo izteiksmi. Tādēļ es arī mīlu kino – tas spēj aizvest mani pasaulē, kuras likumības stāv pāri vēstījuma prozai. 

Agris Redovičs: - Pirmajā grāmatā tev bija vairākas vēsturiski pētnieciskas apceres. Jaunajā grāmatā tādu praktiski nav.

Dmitrijs Rancevs: - Tādi raksti drīzāk ir kinoteorētiķa, nevis kritiķa uzdevums. Mani biedē lielie informācijas apjomi, ko vajag caur sevi izlaist, lai kaut ko tādu uzrakstītu.

Agris Redovičs: - Tu esi kādu kinozinātni studējis?

Dmitrijs Rancevs: - Studēju gan, bet ne tik daudz, cik vajadzētu. Es biju VGIKā [Maskavas kinoinstitūtā – Red.], sāku režijas fakultātē. Bet es pārāk daudz gribēju skatīties visādu klasiku, Orsonu Velsu... un tad man teica – „mēs te mācām, kā filmēt, nevis kā skatīties!”. Tad es pārgāju uz kinozinātnieku nodaļu – kādu laiku tur mācījos, bet neilgi. Viena meitene man teica – ejam pie Arabova, viņš nevienu nedzen ārā! Un, kad man bija lekcijās garlaicīgi, es skrēju pie Jurija Arabova [visu Aleksandra Sokurova filmu scenārists. – Red.], viņš vadīja nodarbības scenāristiem, un tur sēdēju. Atceros, pie Arabova skatījāmies Bergmana Personu un sešas stundas to apspriedām. Viņš bija diezgan skarbs, bet ļoti konkrēti domājošs cilvēks. 

Otrs cilvēks, no kura es institūtā tiešām kaut ko iemācījos, bija leģendārais literatūrzinātnieks Vladimirs Jakovļevičs Bahmutskis. Viņš jau bija diezgan vecs tolaik, bet iedeva man bagātīgu potenciālu tam bekgraundam, par ko mēs runājām. Viņš mācīja strukturēt literāros darbus, un tas man noder vēl šodien.

Agris Redovičs: - Es pabeidzu Teātra institūtu Maskavā, neklātienē, bet, redz, dzīve ievirzīja kino pasaulē. 

Dmitrijs Rancevs: - Ja runājam par studēšanu, tad es pirms tam biju vairākus gadus studējis matemātiku. Tur es arī nepabeidzu, bet mācījos diezgan ilgi, ar visādiem akadēmiskajiem pārtraukumiem. Tā sistēma nebija īsti man piemērota, jo tur bija pārsvarā lietišķā matemātika, lai gan studēju arī programmēšanu. Ja būtu beidzis, šodien būtu pārticis cilvēks... bet tas bija vēl astoņdesmitajos, kāda nu tur programmēšana. Tomēr

bija interesanti iedziļināties dažādās abstrakcijās. Abstraktā domāšana man palīdz arī kino analīzē. Starp citu, Otars Joseliani arī matemātiku mācījās. Un man ļoti patīk Joseliani filmas. 

Agris Redovičs: - Jā, tāds netiešs, bet vīrišķīgs maigums... Un kā tu nonāci Arsenālā, filmu atlases komisijā? Sukuts tevi uzmeklēja? Viņam patika, kā tu raksti?

Dmitrijs Rancevs: - Jā, tieši tā. Es tolaik regulāri publicējos Балтийская газета

Agris Redovičs: - Augusts ļoti labi prata noteikt, kas ir kas. Bet tagad jāsecina, ka tu raksti par kino tīra entuziasma dēļ? 

Dmitrijs Rancevs: - Nu, var tā teikt. Tikai tas entuziasms nebūt vairs nav tāds, kāds bija pirms divdesmit gadiem.

Agris Redovičs: - Bet tu taču justos skumji, ja Kristīne Matīsa tevi neatcerētos un neviens neko neprasītu, lai uzraksti...

Dmitrijs Rancevs: - Pāris mēnešus es mierīgi varu dzīvot, neko nerakstīdams. Skatos filmas un priecājos. 

Agris Redovičs: - Noslēgumā es gribētu, lai tu raksturo šodienas situāciju latviešu kino. Visapkārt pārsvarā lasāma tikai cildinoša, cerīga jūsma. Vai tiešām pienācis jauns zelta laikmets

Dmitrijs Rancevs: - Es redzu, ka ir diezgan stipra autorkino intence – tas no vienas puses. No otras – ir pieaudzis normāla meinstrīma potenciāls. Esam kustībā starp šiem diviem poliem, meklējam simbiozi. Kā piemēru minēšu Ināras Kolmanes Billi, kurā nav tas meinstrīms, kuru mēs ar tevi nemīlam, tomēr tā ir filma skatītājiem. Un tajā pašā laikā Ināra ir izteikta autore. 

Agris Redovičs: - Bet vai kaut kāds progress tagad ir vērojams? Salīdzinot, kā bija pirms pieciem vai desmit gadiem?

Dmitrijs Rancevs: - Bez šaubām, ir vairāk filmu, un, kā mūs padomju laikā mācīja, kvantitāte pārvēršas kvalitātē. Man tā gribas domāt. 

Rakstu publicēšanai sagatavoja Agris Redovičs. Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi