Ingvars, mazliet arī Ingimundurs

Pirmizrādīta 2019. gada Kannās, Hlinura Palmasona filma „Balta, balta diena / Hvitur, hvitur dagur” joprojām intensīvi ceļo pa kinofestivāliem un paralēli sāk iekarot arī kinoteātru repertuāru, no 30. janvāra – arī Rīgā. Aktieris Ingvars Sigurdsons, viens no islandiešu kino zīmoliem, par darbu šajā filmā apbalvots jau četros festivālos un tika nominēts Eiropas Kinoakadēmijas balvai, bet rudenī kopā ar filmu viesojās Rīgas starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF).

Kadrs no filmas "Balta, balta diena"

Filmas Balta, balta diena centrā ir Ingimundurs – tēvs, vectēvs, atvaļināts policists un atraitnis. Viņš mīt nomaļā Islandes mazpilsētā un lēnām būvē māju, cenšoties tikt pāri traģiskajam sievas zaudējumam, bet kāds nejauši uziets pavediens rada aizdomas par iepriekš nenojaustu nodevību. Vizuāli un emocionāli spēcīgais stāsts par mīlestību, šaubām, skumjām, naidu un atriebību risinās islandiski askētiskā ainavā, kuru vēl elēģiskāku vērš starptautiski atzītā britu komponista Edmunda Finisa radītais skaņu celiņš.

Gan par filmu kopumā, gan Sigurdsona sniegumu Ingimundura lomā atzinīgi izteikušies starptautiskie kinopreses milži Screen International un The Hollywood Reporter, Ingvars Sigurdsons kā labākais aktieris ticis apbalvots Kannu kinofestivāla Kritiķu nedēļā, Monreālas, Transilvānijas un Turīnas kinofestivālos, filma Balta, balta diena bija arīdzan Islandes pieteikums Amerikas Kinoakadēmijas balvai par labāko ārzemju filmu.

Balta, balta diena ir Sigurdsona otrā sadarbība ar islandiešu režisoru  un mākslinieku Hlinuru Palmasonu. Pirmais viņu kopīgais projekts bija īsfilma Gleznotājs / En maler (2013), režisora diplomdarbs Dānijas filmu skolā, kur starp viņa pasniedzējiem bija vēl kāds Latvijas skatītājiem pazīstams islandiešu režisors – Dagurs Kari.

Pat, ja Sigurdsona vārds uzreiz neatver atmiņā konkrētu kino šķirkli, viņa seja tomēr tūlīt, kā tādā diapozitīvu vakarā, atsauc atmiņā virkni spožu Islandes filmu, kas arī Rīgā izrādītas.

Visuma eņģeļi / Angels of the Universe / Englar alheimsins (2000, rež. Fridriks Tors Fridriksons), Mēģeņu pilsēta / Jar City / Mýrin (2006, Baltazars Kormakūrs), Vecāki / Parents / Foreldrar (2007) un Metāliste / Metalhead / Málmhaus (2013, Ragnars Bragasons), Lauku kāzas / Country Wedding / Sveitabrúðkaup (2008) un Kingsrouda / King’s Road / Kóngavegur (2010, Valdisa Oskarsdotira), Drīz būšu atpakaļ / Back Soon / Skrapp út (2008, Solveiga Anspaha), Par zirgiem un cilvēkiem / Of Horses and Men / Hross í oss (2013, Benedikts Erlingsons), un Gulbis / The Swan / Svanurinn (2017, Asa Helga Hjorleifsdotira) – šī ir tikai daļa no Ingvara Sigurdsona plašās filmogrāfijas. Viņš filmējies arī gana veiksmīgos pamatstraumes kinodarbos – piemēram, 72. Venēcijas kinofestivāla atklāšanas filmā Everests / Everest (2015), ko režisējis viņa tautietis Kormakūrs, un stīmpanka estētikas iedvesmotajā Fantastiskās būtnes: Grindelvalda noziegumi / Fantastic Beasts: The Crimes of Grindelwald (2018, režisors Deivids Jeitss).

Rudenī Ingvars Sigurdsons apciemoja Rīgas starptautisko kinofestivālu (Riga IFF) – gan tādēļ, lai piedalītos Eiropas Kinoakadēmijas valdes sēdē, gan ievadītu filmas Balta, balta diena festivāla seansu, gan lai pastāstītu Kino Rakstiem vairāk par filmu un savu radošo sadarbību ar Hlinuru Palmasonu. Jau otro reizi pārliecinos, ka rīta pusē plānot intervijas ar Islandes kino brīvajiem gariem nav pati gaišākā doma, tomēr, stipras kafijas ievadīta, saruna notiek raiti, un tās izskaņā mums pat rodas iespēja fotomirklim uz kinoteātra Splendid Palace jumta.

 Sonora Broka un Ingvars Sigurdsons Rīgā

Sonora: - Pagājušogad festivālā mēs izrādījām Hlinura Palmasona debijas filmu Ziemas brāļi, kur personāži bija atsvešināti, stilizēti, pat hiperbolizēti. Viņa jaunākā filma Balta, balta diena ir reālistiskāka, piezemētāka un vairāk psiholoģiska. Vai režisoram šī iecere par izmaiņām aktierspēlē bija jau pirms filmēšanas, vai arī jūs to attīstījāt kopīgi?

Ingvars: - Mēs pie tā nonācām kopā. Hlinurs stāstīja, ka pēc filmu skolas pabeigšanas viņam, pateicoties ļoti labam atbalstam no Dānijas filmu fonda, bija pavērusies iespēja realizēt savu sapni – uzņemt Ziemas brāļus. Un viņš domājis – ja neizdarīšu to tagad, neizdarīšu nekad. Tāpēc viņa pirmā filma ir daudz abstraktāka –

mans režisors ir vairāk nekā filmdaris, viņš ir mākslinieks, kurš veido filmas.

Un es zinu, ka Hlinurs vēlētos arī turpmāk uzņemt filmas, kas ir formā tuvas mākslai, kā Ziemas brāļi.

Sonora: - Filmas Balta, balta diena nosaukumā ieslēpta un tās pirmajos kadros lasāma atsauce uz senu islandiešu ticējumu: „Dienās, kad viss ir balts un zeme nav nošķirama no debesīm, mirušie var sarunāties ar mums, vēl dzīvajiem”. Palmasona filmās šiem elementiem – sniegam, miglai – ir būtiska nozīme, turklāt dabas parādības mijiedarbojas ar filmu varoņiem. Piemēram, zirgs, kurš ienāk mājā miglas laikā. Vai arī akmens, kurš izripo no miglas un ietriecas mašīnā. Vai to arī var uzskatīt par mirušo un dzīvo saziņas veidu? Vai migla filmā Balta, balta diena ir mitoloģisks spēks?

Ingvars: - Režisors aizguvis šo citātu no romāna, kurā savukārt citēta Vecākā Edda (islandiešu mitoloģisko un varoņdziesmu krājums. – Aut.). Es to redzu šādi – Ingimundura galvā viss ir miglā tīts, kopš viņa sieva ir mirusi. Viņš ir zaudējis sievu, viņam kaut kas ticis atņemts, to gan mēs filmā neredzam. Bet viņš vairs nespēj īsti fokusēties, atgūt skaidru skatu uz dzīvi. Tās, protams, ir metaforas – baltā migla, no kalna ripojošais akmens. Viņa domas ir tālu no realitātes. Kas tās ir par novērošanas kamerām, kurās mēs redzam braucošo auto? Vai tas ir kaut kas mistisks, it kā kāds visu novērotu, varbūt viņa aizgājusī sieva, varbūt dievs? Viss ir izplūdis un blāvs, to sarežģīti izskaidrot.

Kadrs no filmas "Balta, balta diena"

Sonora: - Ingimundurs visu laiku būvē māju. Tas nav steidzīgs process, viņš diezgan lēni pie tās darbojas. Vai šī celtniecība viņam sniedz mierinājumu, vai arī tas ir mehānisks, bezdomu veids, kā pavadīt laiku?

Ingvars: - Tas ir vienīgais veids, kā viņš var darīt kaut ko radošu. Viņš vairs nestrādā, ir brīvs no dienesta pienākumiem. Ingimundurs ir vienkāršs cilvēks, viss, pēc kā viņš ilgojas, ir darbs, māja, sieva, ģimene, lai dzīvotu un rūpētos par savējiem. Bet līdz ar sievas zaudējumu viņš, es tā domāju, zaudē arī saprātu. Es nezinu, kas ar viņu noticis, iespējams, kādu laiku Ingimundurs ir pavadījis slimnīcā, ārstējoties, jo nespēja tikt pāri zaudējumam, to pieņemt.

Tādēļ viņš apmeklē psihologu, kuru gan nevar ieredzēt, un būvē māju, jo tas ir kā enkurs, pie kura turēties. Būvē māju savai meitai, jo viņai ir jau sava ģimene, un mazmeitai. Tas ir viņa mērķis, šādi sevi dziedināt.

Sonora: - Balta, balta diena ir arī kā sērošanas fāžu, sērošanas mehānisma attēlojums. Un maskulinitātes – vai tas bija izšķiroši, ka filmas galvenajam varonim jābūt tieši vīrietim?

Vai jūs piekristu apgalvojumam, ka sabiedrība nav īpaši iecietīga pret vīriešiem, kas sēro? Ka no vīrieša tiek gaidīta savākšanās, saņemšanās, nevis sēru izdzīvošana? Pat Ingimundura psihologs vienā no skaipa sesijām vairs nav klāt, video signāls ir traucēts, un vīrietis paliek viens ar savām sāpēm, ar kurām pašam jātiek galā.

Ingvars: - Mēs dzīvojam mūsdienīgā pasaulē, mums saka – jābūt jūtīgiem un visas emocijas jālaiž ārā, bet viņš nāk no citas paaudzes. Sāgās ir teikts, ka nav piedienīgi rādīt savas izjūtas. Mums ir atļauts sērot, bet tāds Ingimundura tips… visi viņam tik ļoti vēlas palīdzēt, tomēr viņam tas neder, viņš nevar tikt izdziedēts mūsdienīgā veidā. Viņam jāizsāp zaudējums sevī, jāiedziļinās sievas pagātnes noslēpumos, kas negaidīti atklājušies. Viņš kļūst ar to pārņemts, bet tieši šādā veidā viņš var tikt zaudējumam pāri un būt spējīgs atkal mīlēt un piedot.

Sonora: - Vienā no sesijām terapeits lūdz Ingimunduram definēt pašam sevi, un pirmais, ko viņš saka, ir “tēvs”, nevis “atraitnis”. Vai viņš ir aizbēdzis no pasaules, atradis glābiņu tēva un vecvectēva lomās? Vai tas ir viņa veids, kā attālināties no savām jūtām?

Ingvars: - Šīs abas lomas viņam ir ļoti svarīgas, tomēr viņš nav tāds tipisks mūsdienu tēvs vai vectēvs. Ingimundurs audzina savu mazmeitu īstenā lauku garā. Viņai jāzina, cik dzīve ir nežēlīga, cik smaga tā var būt. Ingimundurs mazmeitu mīl no sirds dziļumiem, arī savu meitu,  viņš mīl savus līdzcilvēkus, bet viņam ir grūti to izrādīt, paust savas izjūtas.
Tās ir acīmredzamas, viņa rūpes par mazmeitu.

Viņš vienmēr bijis tāds, skarbs, nav notikušas kaut kādas pēkšņas izmaiņas viņa raksturā. Dzīve ir grūta, un ar to vienkārši ir jātiek galā.

Sonora: - Filmas notikumu priekšvēsture netiek īsti izstāstīta, mēs nezinām, kas noticis. Ingimundurs ir vai nu atstādināts no darba policijā, vai vienkārši šobrīd nestrādā, viņš apmeklē terapeitu, ar kuru sarunas nav pašas patīkamākās. Vai režisors jums izstāstīja jūsu personāža priekšvēsturi, to, kas palicis aiz kadra?

Ingvars: - Nē. Mēs nerunājām par… Mēs rakstījām scenāriju, un runājām par tajā notiekošo, bet ne par notikumiem pirms filmā redzamā. Es viņam nevaicāju – kas tur bija noticis? Man bija kaut kādi pieņēmumi, bet nekā precīza. Hlinurs man deva dažādus pavedienus, mēs klausījāmies mūziku kopā, lai būtu uz tā paša viļņa.

Sonora: - Kas tā bija par mūziku?

Ingvars: - Dažāda – klasiskā, mūsdienu akadēmiskā, daudz kas no tā, ko bija paredzēts iekļaut filmā, bet tā arī palika ārpus kadra. Es Hlinuram sūtīju mūziku, un viņš man arī – gan mūziku, gan dažādus attēlus, fotogrāfijas, kamēr strādāja pie scenārija. Mums ir līdzīga gaume.

Režisors Hlinurs Palmasons. Foto: Klapptré

Sonora: - Kādā brīdī Ingimundura uzvedībā notiek lūzums, kad viņa sēras pārtop dusmās, iegūst ekspresīvāku, agresīvāku formu. Tomēr tas notiek it kā novēloti, kādu laiku pēc tam, kad viņš jau atklājis notikumus, kas kļūst par šo dusmu cēloni. Kā jūs izskaidrotu šādu emocionālo nobīdi laikā?

Ingvars: - Ingimundurs lēnām aptver redzēto. Varbūt tieši šeit slēpjas viņa sievas nāves cēlonis? Viņš mēģina noskaidrot, kas tieši noticis starp šiem abiem cilvēkiem. Viņam nav nekāda konkrēta plāna, viņa pārņemtība ar šo notikumu izziņu pieaug lēnām.  Un tad ir tikai emocijas, dabiski plūstošas. Tas nav ierakstīts scenārijā, tas ir lasāms kaut kur starp rindām. Sava veida cīņa, un nav zināms, kad vai kā tā beigsies.  Nav konkrēta plāna, Ingimundurs nedomā par šī vīrieša nogalināšanu.

Visas viņa rīcības ir impulsīvas un spontānas.

Sonora: - Viens no filmas centrālajiem,  izšķirošajiem dialogiem notiek, vīriešiem sēžot uz kapa malas, ko Ingimundurs brīdi pirms tam licis izrakt. Vai tā vienlaikus ir arī robeža starp dzīvo un mirušo pasauli? Tā, lai viņa sieva būtu lieciniece šai sarunai?

Ingvars: - Tas ir kas jauns – šādu jautājumu man vēl nav uzdevuši. Filmā ir tik daudz kā, kas nav iespējams.. Man šķiet, ka arī pats režisors nespētu uz šo jautājumu atbildēt. Scenārijs tapa piecus gadus, Hlinurs to pārrakstīja vēlreiz un vēlreiz. Viņš nezināja, kā radusies ideja par kapu un vai tā bija jau sākotnēji scenārijā. Lai gan nogalināšana vai tās mēģinājums bija iecerēti, un tad jau attīstījās arī versija par sarunu pie kapa. Kā mēs mēdzām teikt – kad strādājām pie filmas uzņemšanas, tā ņēma virsroku, filma mūs pārņēma savā varā. Mēs nespējām tam pretoties. It kā filmas elementi mums palīdzētu veidot scenāriju. Un mums nav precīzu atbilžu, kāpēc mēs tā darījām un kāpēc gala versijā epizode ir šāda. Bet tas ir interesanti, ko jūs jautājat – vai tas ir tādēļ, lai sieva būtu lieciniece... Es nezinu. Vismaz viņi ir kaut kādā saziņā ar mirušo. Viņa ir klātesoša. Neredzama visiem, tikai viņu prātos, viņa ir turpat līdzās visu laiku. Un tad, pašās filmas beigās, viņa parādās Ingimundura vīzijā.

Sonora: - Arī visuresošā, baltā migla mitoloģiski var tikt uztverama kā Ingimundura sievas klātbūtne – viņš neļauj sievai aiziet. Vai tunelis, kam viņš iet cauri, ir kā Ingimunduru transformējošs spēks, kā viņa sērošanas rituāla noslēdzošā daļa, kad viss pārdzīvotais tiek atstāts aiz muguras?

Ingvars: - Es domāju, no režisora skatpunkta nebija apzināta lēmuma, ka tieši tunelis būs tas, kurā viņš atbrīvojas no visa. Bet, manuprāt, jums taisnība. Mans varonis ir ticis daudz kam pāri, pārvarējis dažādus šķēršļus, epizode tunelī ir kā katarse, ko viņš izdzīvo kopā ar mazmeitu, un kļūst skaidrs, ka pēc visa piedzīvotā viņš ir… Viņš atklāj sevi no jauna, ierauga sevi kā briesmoni un arī kā vīrieti, kurš spēj mīlēt. Jā, tā ir kā katarse.

Sonora: - Filmā dzirdama arī šī frāze – “dažreiz es varu kļūt par briesmoni”. Tas ir kā paziņojums, Ingimundurs skaidri piesaka savas tiesības tādam būt?

Ingvars: - Jā, bet viņš nevēlas tāds būt. Viņš atskatās atpakaļ uz to, kas noticis, atklāj un nožēlo, kāds viņš bijis. Viņš nav vienmēr bijis ļaunais, bet nav arī vienmēr rīkojies pareizi, lai gan gribētu tāds būt – viņš grib būt perfekts tēvs un vectēvs, bet apjauš, ka nav tāds. Nav nevainojams.

Sonora: - Kādi ir jūsu iespaidi, kā filmu uztver dažādās valstīs, dažādos reģionos? Kurš, pēc jūsu novērojumiem, ir reģions, kurā filma uztverta ar vislielāko izpratni? Ziemeļeiropa? Vai arī filma ir drīzāk universāla?

Ingvars: - Vispār tas bija pārsteidzoši, cik universāla filma izrādījusies. Tikai pirms divām nedēļām es biju Pusanā, Dienvidkorejā, pirmo reizi ārpus Eiropas. Un mani pārsteidza, cik ļoti radniecīgu sev skatītāji izjuta filmu un Ingimundura izjūtas. Atsevišķos gadījumos viņi pat saslēdzās ar filmu labāk, nekā dažviet Eiropā. Dienvidkorejā man ne reizi nevaicāja – vai tās ir tipiskas islandiešu vīrieša bailes? Manuprāt, tas ir patiešām universāli. Ingimundurs ir kā tie vīri, ko redzam vecās grāmatās, vīri, kas aizsargā savu teritoriju. Šāda tipa vīriešus mēs varam sastapt jebkur.  

Sonora: - Vai jūs savu varoni filmā veidojāt pēc kādas līdzības ar cilvēkiem, ko pats pazīstat, esat saticis?

Ingvars: - Nē, ne pēc kāda konkrēta. Var arī teikt, ka Ingimundurs ir tipisks islandiešu vīrietis – kāds, kuru pārpilda emocijas, bet viņam ir grūti tās izpaust.

Daļēji es šīs īpašības atpazīstu sevī, daļēji savā tēvā, apkārtējos, tas nav kāds viens cilvēks.

Sonora: - Kāds ir bijis vispārsteidzošākais jautājums pēc seansa, ceļojot ar šo filmu?

Ingvars: - Man ir ticis vaicāts – “kas notika starp šo un to citu epizodi?” Tie taču ir tie mirkļi, kurus skatītājiem būtu jāaizpilda ar savas iztēles palīdzību. Tad bija vēl jautājums, kurš man šķita absolūti fantastisks: “Kā tas būtu, ja jūs, Ingvars, satiktu Ingimunduru? Vai jūs viens otram patiktu, vai nē?” Visi šie jautājumi liek aizdomāties. Vienreiz es ļoti smējos, jo kāds Q&A sesijā uzdeva jautājumus, kas man tiešām lika domāt, kas tieši filmā ir noticis. Es sāku par to skaļi filozofēt un tiešām, no sirds smieties jautājumu un atbilžu sesijas vidū.

Sonora: - Uz nākamo jautājumu jūs jau daļēji atbildējāt iepriekš, kad runājām – šī, ieskaitot Palmasona studiju filmu Gleznotājs, ir jau otrā filma, pie kuras strādājat kopā. Jūsuprāt, kura filma precīzāk atbilst viņam kā režisoram – Ziemas brāļi vai Balta, balta diena? Kādā virzienā viņš dosies turpmāk?

Ingvars: - Neesmu drošs, ka to zina pat Hlinurs pats – viņš ir ļoti impulsīvs.

Viņš strādā arī kā mākslinieks, ne tikai režisors, ļoti intensīvi. Nereti viņa mākslas darbi, fotogrāfijas, nonāk arī filmās, bet tas tikpat labi var notikt arī vairākus gadus vēlāk. Piemēram, māja, ko redzam filmas ievadā – šī ideja, filmēt māju būvniecības procesā, viņam radās jau divus gadus agrāk, un Hlinurs tobrīd pat neplānoja šo būvi iekļaut filmā, tomēr pakāpeniski tas notika.

Šobrīd viņš ir sācis strādāt pie savas trešās pilnmetrāžas filmas, tā būs vēsturiska filma par laikposmu no 17. līdz 18. gadsimtam. Tāpat viņš ir sācis veidot mākslas darbus, par kuriem nav skaidrs, vai redzēsim tos arī filmā. Bet tas ir saistīts, viss ir savstarpēji saistīts. Hlinurs filmās saglabā savu mākslinieka raksturu, tas ir skaidri saskatāms. Lai gan Ziemas brāļi un Balta, balta diena it kā nav nemaz tik ļoti līdzīgas, tomēr mākslinieka nospiedums ir redzams arī šajā, jaunākajā filmā.

Sonora: - Lai nofilmētu māju dažādās būvniecības stadijās un dažādos gadalaikos, pagāja trīs gadi, bet cik ilgs bija jūsu filmēšanās process?

Ingvars: - Es aizbraucu uz Islandes austrumiem, kamēr vēl notika mājas filmēšana, lai varētu uzņemt epizodes ar mani gan iekštelpās, gan strādājot ārpusē. Vēlāk – augustā, septembrī notika viss pārējais filmēšanas process, es pavadīju tur sešas vai septiņas nedēļas. Lai gan kopumā… Hlinurs sāka darbu pie scenārija jau piecus gadus iepriekš, un visu šo laiku es jau biju iesaistīts.

Sonora: - Režisoram jau kopš idejas pirmsākumiem bija skaidrs, ka filmas galveno varoni atveidosiet jūs?

Ingvars: - Jā, jau tad, kad sāka rakstīt scenāriju, viņš zināja, ka Ingimundura loma būs man. Kad tapa Hlinura diplomdarbs filmu skolā, īsfilma Gleznotājs, radošais process bija tik patīkams, ka mēs nosolījāmies viens otram – noteikti jāstrādā kopā vēl. Un tad Hlinurs teica, ka viņam ir ideja, kas mums jārealizē, un sāka rakstīt. Tāpēc – jā, es jau no paša sākuma biju filmā. Es to zināju, un vēl ik pa brīdim saņēmu no Hlinura ziņas, ko viņš domā par manu personāžu, par tā dzīvi, tāpēc ļoti lēnām un pamazām veidoju šo tēlu. Tā bija ļoti laba metode. Kad atvēru gala scenāriju, tas man nebija nekas jauns, biju jau lasījis vairākus melnrakstus. Hlinurs ir ļoti dāsns, viņš netur idejas pie sevis, viņš dalās.

Ingvars Sigurdsons Hlinura Palmasona filmā "Gleznotājs" (2013)

Sonora: - Jūs esat filmējies virknē islandiešu filmu, kas tikušas izrādītas Rīgā, dažādos kinofestivālos Latvijā, un te ir izveidojies stabils Islandes kino cienītāju loks. Kas šobrīd notiek ar Islandes kino, kādi ir tā stāsti? Fridriks Tors Fridriksons pirms gada intervijā akcentēja to, ka Islandes kino ienāk spēcīgas sievietes režisores. Vai tas ir kā ietekmējis Islandes kino tēlu, tā raksturu, stāstus?

Ingvars: - Nupat Dienvidkorejā tika pirmizrādīta režisores Siljas Hauksdotiras filma Agnese Džoja / Agnes Joy, par laikmetīgas sievietes krīzi. Viņa ir pusmūžā, viņai ir ģimene, bet, atskatoties atpakaļ uz savu dzīvi, šai sievietei nav skaidrs, kur viņa šobrīd atrodas. Viņu kaitina gan vīrs, gan bērns, viņa ilgojas pēc perfekcijas, bet tās nav. Divus gadus agrāk uz ekrāniem iznāca filma Sieviete karā – tai gan režisors ir vīrietis, Benedikts Erlingsons, bet filma apliecina tendenci – tieši šobrīd mēs vairāk pievēršamies sievietes iekšējai pasaulei, viņām ir iespēja izteikties, izpaust visu, par ko viņas domā. Sievietes sevi piesaka kino aizvien spēcīgāk, tā nav tikai vīriešu pasaule. Tā varētu noformulēt šābrīža izmaiņas, tomēr, esot iesaistītam šo filmu tapšanā, to vērtēt ir sarežģīti. Būtu interesanti pavērot Islandes kino attīstību attālināti, no malas. Jā, aizvien vairāk ienāk sievietes režisores, tas noticis burtiski pāris pēdējo gadu laikā un ir ļoti iepriecinoši.

Sonora: - Jūsu filmogrāfijā atrodams prātu reibinošs Islandes un Holivudas filmu sajaukums, tāpat arī teātra uzvedumi. Kā jūs izvēlaties projektus, kuros piedalīties?  

Ingvars: - Es vados pēc principa – ko es no tā varēšu iemācīties? Vai tas ir man pietiekami izaicinoši? Vai tas būs jautri? Vai filmā, teātra uzvedumā iesaistīti cilvēki, ar kuriem vēlos strādāt? Un – vai šis projekts ko iegūs no manas līdzdalības? Īsā atbilde uz jūsu jautājumu ir – es negribu strādājot garlaikoties, tādēļ izvēlos kaut ko izaicinošu, kaut ko tādu, kas prasīs zināmas pūles un šķitīs aizraujoši.

Sonora: - Kāda ir lielākā atšķirība starp strādāšanu mājās, Islandē, un Holivudā? Nerunājot par filmēšanas organizatorisko pusi un budžetu, bet tieši par pašu filmas uzņemšanas procesu, tā stilu. Piemēram, jūs esat strādājis kopā ar vienu un to pašu režisoru, Baltazaru Kormakūru, gan Islandē, gan Holivudā.

Ingvars: - Tādās mazās kopienās, kā šeit, Latvijā, un Islandē, visi pazīst visus. Es zinu vairākumu islandiešu aktieru, pat tos, kas nupat kā beiguši studijas.

Zinu, jo esam islandieši, viena sabiedrība. Turpretī, strādājot pie filmas vai teātra uzveduma ārzemēs – piemēram, kad sešus gadus darbojos Francijā, tā bija izteikti starptautiska aktieru grupa. Mēs bijām kā ģimene, jo esam aktieri, strādājam pie kopēja projekta.  Tas ir pozitīvais aspekts, strādājot ārpus Islandes, kas ir izteikti jūtams – mēs veltām savus pūliņus kaut kam vienam, kopējam. Vienalga, vai es esmu no Islandes, tu no Indijas vai vēl no kurienes. Protams, dažreiz saskaramies ar kultūru atšķirībām, mēdzam domāt dažādi. Būtiskākā atšķirība – mājās visi ir pazīstami un vienkārši strādā, bet ārvalstīs tu it kā meklē dziļāku saskarsmi ar šiem konkrētajiem cilvēkiem, vēlies saslēgties vairāk ar visiem. Dažreiz tas notiek, dažreiz nē.

Sarunas foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi