Dita Rietuma: „Mēs nezinām, kur esam šajā stāstā”

Izrādījies, ka Latvijas kino industrijas “dzīve pēc Simtgades” ir dzīve ar „Covid-19”. Šajā situācijā, kad pāris pavasara mēnešu laikā kino jomā visā pasaulē ir notikušas milzu pārmaiņas un neviens vēl nevar paredzēt, kad un kā tās beigsies, “Kino Rakstu” līdzredaktore Elīna Reitere uz sarunu pirmsjāņu laikā aicināja Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu, lai pārrunātu NKC filmu projektu konkursu rezultātus un ieskicētu “Rūzvelta plānu” filmu nozarei.

Dita Rietuma un Elīna Reitere intervijā

Elīna Reitere: - Kā tu pavadīji ārkārtas situāciju?

Dita Rietuma: - Ārkārtas situāciju es pavadīju darbā.

Respektīvi, strādāji mājās?

Nē, tādā ziņā mums nekādas ārkārtas situācijas nebija. Labi, divas nedēļas pašā sākumā man bija piespiedu atvaļinājums, kurā sēdēju pašizolācijā ar repatriēto ģimenes locekli. Bet pēc tam mums ir bijis intensīvs darbs, jo nāca visi konkursi, cits pēc cita, faktiski tikai nedaudz tika pagarināts projektu vērtēšanas un izskatīšanas laiks. Tāpēc mēs nevarētu teikt, ka mums tas ārkārtas stāvoklis būtu kaut kā ļoti radikāli izmainījis dzīves ritmu. Viss tikai kļuva sarežģītāk, jo, protams, parādījās arī attālinātības faktors un Zoom faktors. Tā ka pavasaris ir bijis smags, un protams, arī tas fons, viss lokālais, globālais, tas jau arī... Būtībā, teiksim tā, – manā pieredzē diemžēl nebija tās sajūtas, ka ir šausmīgi daudz laika, kuru īsti nav ar ko piepildīt, un ir iespēja baudīt e-kultūras dāsnos plūdus no visām iespējamām un neiespējamām malām… tā nebija. Viss notika ļoti intensīvi, mums arī tradicionālais 4. maija Latvijas filmu maratons pārcēlās online formātā, vajadzēja veikli izdomāt un adaptēt šādu formātu. Tā arī bija jauna pieredze. Vēl pirms tam, martā, – Kino skolās, šī programma tika padarīta publiska, lai to varētu lietot ne tikai skolotāji, bet arī skolēni katrs savās mājās.
Tā ka būtībā tieši ārkārtas situācijas laiks, pats sākums, bija saistīts ar lieliem projektiem un ļoti intensīvu darbu. Plus vēl arī konkursi paralēli. Un konkursos bija ļoti liels pieteikumu skaits.

Visos, gan uz ražošanu, gan citur?

Īpaši liels pieteikumu skaits bija attīstīšanas projektu konkursā, un īpaši liels spiediens ir uz spēlfilmām. Dokumentālais kino kaut kā diemžēl zaudē popularitāti.

Tu uz to skaties tādā garākā pēdējo gadu kontekstā?

Šobrīd es skatos tieši neseno konkursu kontekstā, un, protams, tas lielais spiediens un tā projektu intensitāte ir saistīta ar spēlfilmu ražošanu. Es ļoti labi saprotu, kāpēc tas tā ir. Spēlfilmas ir publiski redzamākas, tātad šķietami prestižākas – te es lieku pēdiņas, ja? Un veiksmes gadījumā vai profesionālās izcilības gadījumā spēlfilmas šķietami spēj arī nodrošināt lielāku rezonansi, gan starptautiski, gan arī lokāli. Tā ka būtībā visi tie iemesli, kāpēc ir ļoti daudz tieši spēlfilmu projektu, tie ir loģiski un skaidri.

Bet nu – zinot, ka uz spēlfilmu attīstīšanas konkursu atnāk trīsdesmit viens projekts un atbalstīt var labākajā gadījumā vienu sesto daļu, tā, nenoliedzami, ir milzīga konkurence un arī, varam teikt, nervozitāte.

Tā savukārt, protams, ir saistīta arī ar šo diezgan neskaidro globālo situāciju – mēs jau paši vēl nezinām, kur esam; vai esam tikai pašā sākumā, vai arī jau tuvu laimīgam finālam, pie happy end. Jā, varam teikt paldies labajiem spēkiem, ka pandēmijas efekts Latvijā varbūt nebija tik satricinošs, kā citās valstīs, pat lielās rietumu valstīs, bet jebkurā gadījumā neziņas faktors pastāv. Un arī tas, ka mēs katrs kā indivīds un arī kā profesionālis, kā noteiktas nozares pārstāvis, mēs nezinām, kur esam šajā stāstā. Es domāju, psiholoģiski tas varbūt ir arī visfrustrējošāk.

Ja tu uzreiz pieķēries konkursu tēmai, es gribu uzdot vienu jautājumu, kas tieši šogad konkursu kontekstā parādījās, skatoties uz rezultātiem un ražošanai atbalstītajiem projektiem. Publikai liekas, ka nupat vēl bija simtgade ar sešpadsmit filmām, kas veltītas Latvijas vēsturei, un tagad no piecām atbalstītajām spēlfilmām trīs arī ir veltītas vēstures tēmai. Un tad izskatās, ka mums ražošanā ir par maz filmu, kas būtu veltītas tagadnes cilvēku problēmām.

Jā, šāds uzskats varētu izveidoties, ja viss, ko mēs zinām par procesiem, ir, teiksim, Zoom saitē noskatīta prezentācija. Projektu prezentācijas šogad, kā jau parasti, bija publiskas, bet šoreiz tās notika Zoomā un tāpēc bija daudz skatītākas, nekā citu gadu, kad cilvēkam, lai varētu sekot šīm prezentācijām, vajadzēja fiziski kaut kur doties. Pēdējos gados pičingi notika Filmu skolā, tur bija jāsēž ilgu laiku uz vietas, lai visu noskatītos. Tagad, e-konkursa piedāvājumu kontekstā, bija iespēja klausīties šīs prezentācijas virtuāli, bet tas ir apmēram tā, kā ar bakalaura darbu vai maģistra darbu aizstāvēšanu – ne jau prezentācija vien nosaka jūsu darba vērtību. Pirms tam šos darbus ir lasījuši profesionāļi, ko mēs, teiksim, augstākās izglītības kontekstā sauktu par recenzentiem. Nacionālā Kino centra konkursos tie ir eksperti, kas skrupulozi lasījuši scenāriju, iepazinušies ar tāmēm, izanalizējuši konkrētā scenārija atbilstību konkrētiem tāmes mērogiem; tur ir daudzi un dažādi aspekti, kas summējas konkrēta projekta atbalstīšanā vai neatbalstīšanā.

Un par skaitļiem. Ar Kino centra piešķirtu finansējumu pašlaik ražošanā ir 19 spēlfilmas dažādās tapšanas stadijās – cita tuvāk finālam, cita tālāk, ieskaitot šogad atbalstītās, ko vēl tikai sāks filmēt. Un no šīm deviņpadsmit tikai septiņas ir filmas, kas veltītas vēstures tēmām, arī ieskaitot trīs jaunās; pārējās ir filmas, kuru darbība norisinās mūsdienās. Tātad mūsdienu stāsti ir, un maldīga ir sajūta, ka filmu, kurās atpazīstam mūsdienu realitāti, ir maz. Tomēr psiholoģiskais fenomens ir tāds, ka filmas par mūsdienām pēdējos gados lokāli ir guvušas daudz mazāk ievērības, mazāku publikas atsaucību un līdz ar to publicitāti, salīdzinot ar vēsturiskajām filmām.

Faktiski tātad mūsdienu filmas tiek veidotas, tās ir vairāk vai mazāk veiksmīgas, bet kaut kā neaizķeras kolektīvajā apziņā un izšķīst. Tāpēc mums varbūt liekas, ka šādu filmu nav bijis.

Tomēr, skaitliski analizējot faktus un saliekot stabiņos, mēs iegūstam pierādījumus, ka mūsdienu filmas dominē, vismaz šobrīd ražošanā esošo filmu klāstā.

Man liekas, problēma ir tā, ka tieši par ražošanas posmu publiski ir zināms tik maz, par filmām, kas šobrīd reāli ir kaut kādos procesos. Kino centram gan ir mājaslapā atbalstīto projektu datubāze, bet tur ļoti jārokas un jāzina, kas katram projektam apakšā, lai varētu saprast, vai tas ir par mūsdienām, vai kas cits.

Jā, droši vien tā tas arī ir, jo finansēto projektu datu bāze nemaz nav domāta iepazīstināšanai ar projektiem, tikai finansējuma uzskaitei, taču publiskie pičingi vienmēr ir bijuši pieejami. Un jāatceras, ka filmu ražošana ir ilgs process – vismaz trīs gadi, tāpēc faktiski prātā jāmontē visa tā aina paralēli, un tas visaptverošais skatījums varbūt arī ir tikai mums, Excel tabulas veidā. Tā tas ir vienmēr bijis, izņemot Simtgades programmu. Un te mēs droši vien nonāksim pie tēmas, kas ir ļoti būtiska un par ko arī varbūt ar mazliet satraucošu intonāciju mēdza runāt prese vai atsevišķi kolēģi, – dzīve pēc simtgades. Kas tad būs, kad tā simtgade beigsies?

Jāatceras, ka simtgades programma bija veiksmīga arī ar kvantitatīvajiem rādītājiem, un tas, gribam mēs to vai negribam, ir pamata rādītājs, ko prasa no valsts institūcijas, kas atbildīga par valsts budžeta naudas izkonkursēšanu nozarei. Un kvantitatīvie rādītāji vienmēr būs, teiksim tā, daudz viennozīmīgāki, nekā kvalitatīvie rādītāji. Viedokļi par to, kas ir laba vai ne tik laba, izcila vai slikta filma, var atšķirties; gan indivīdu viedokļi, gan profesionāļu viedokļi, varbūt ne tik radikāli, bet tomēr arī var atšķirties. Savukārt kvantitatīvie rādītāji ir fiksējami un salīdzināmi, galu galā finansējums, kas tiek piešķirts nozarei, arī ir sava veida kvantitatīvais rādītājs, konkrēts cipars. Tad šis cipars pārvēršas filmās, un seko loģisks jautājums – kāda ir šo filmu atdeve?

Protams, ir ļoti riskanti kultūras patēriņu reducēt tikai un vienīgi uz auditorijas rādītājiem. To nedrīkst darīt, ir daudz citu kategoriju vai rādītāju, kas būtu izmantojami, mērot „kultūras produktu atdevi” – skan, protams, šausmīgi. Piemēram, starptautiskā rezonanse, tikpat labi arī sociālā rezonanse, filmas spēja iekustināt kaut kādus noteiktus sabiedriskus procesus vai kļūt par iemeslu svarīgai diskusijai. Piemēram, kaut vai filma Oļegs – tā gan ieguva starptautisku rezonansi, gan kļuva par grūdienu diskusijai par modernās verdzības vai viesstrādnieku beztiesiskuma tēmu.

Nu, lūk, te es mazliet aizpeldēju no domas... Šobrīd mēs tātad esam nonākuši dzīvē pēc simtgades, un tas jau iepriekš bija prognozējams, ka mūs piemeklēs krīzes sajūta. Turklāt krīzes sajūta pat nav tik daudz saistīta ar finansējumu, kas nebūt nav tik mazs, – pateicoties Simtgades uzrāvienam, publikas atsaucībai un tiem pašiem kvantitatīvajiem rādītājiem, Kultūras ministrija tiešām mūs atbalsta, un šobrīd finansējums nozarē ir lielāks, nekā bija pirms Simtgades programmas. Tā krīzes sajūta, es domāju, ir tāds apjukums – ko tālāk? Un šobrīd krīzes sajūtu vēl pilnīgi negaidīti ir intensificējis arī Covid-19, visa šī pandēmijas situācija. Tā ka būtībā ir sajūta – kaut kas ir noslēdzies, un ir jāsāk jauns cikls. Tas arī savā veidā atbilst valsts kultūrpolitikas plānošanas cikliem – šogad noslēdzas filmu nozarei izstrādātā stratēģija, viens kultūrpolitikas plānošanas periods, un ir jāsāk strādāt pie nākamā, turpmākajiem sešiem gadiem. Jāatbild uz jautājumiem – kāds būs nacionālais kino, kādu mēs to gribam redzēt, kādu mēs to spēsim veidot.

Zīmējums: Edmunds Jansons, speciāli "Kino Rakstiem"

Un vēl, kas ir ļoti svarīgi, – Latvijas kino tomēr ir vairāk vai mazāk skatāms arī Eiropas kino procesa kontekstā, šajā ļoti komplicētajā Eiropas kino ekosistēmā. Un krīzes sajūta ir arī tur.

Tu domā Covid radītu krīzi, vai kaut ko vispārēju?

Protams, šobrīd runā par Covid krīzi, bet... Agneška Holanda savā rakstiņā Screen International, man liekas, ir brīnišķīgi raksturojusi šābrīža situāciju, ļoti depresīvi, bet ļoti precīzi – viss kļūs daudz lēnāk un dārgāk. Filmu budžeti mazināsies; veidot kopražojumus būs svarīgi, bet sarežģīti, jo katra valsts, kura iegulda naudu kopprodukcijā, gribēs, lai šī nauda nes labumu konkrētās valsts ekonomikai, tātad neļaus to tērēt ārpus valsts robežām. Šo ekonomisko triecienu visdrīzāk jutīs visi Eiropas kinoveidotāji, arī lielo valstu filmu veidotāji.

Bet nav jau arī nekāds noslēpums, ka pēdējos četrus piecus gadus, kopš man darba pienākumu dēļ nākas intensīvāk sekot līdzi Eiropas procesiem, viena no tēmām, ko Eiropas Komisija laiku pa laikam risina, ir audiovizuālā sektora problēmas. No vienas puses, tiek ražots ļoti daudz filmu, 1800 filmas gadā, bet šis apjoms pēcāk saskaras ar ļoti pamatīgiem šķēršļiem filmu izplatīšanā un patēriņā, tajos veidos, kā šīs filmas nonāk līdz publikai savā valstī un citās valstīs. Un, protams, tad labākā situācijā ir tikai dažu lielo valstu filmu ražotāji. Es domāju, tev lieliski pazīstamajā Vācijā arī kādas 250 filmas gadā droši vien ražo, un daļa no tām nekad arī nenonāk uz kino ekrāniem, jo vienkārši šo ekrānu ir par maz.

Labi, tās ir lielo valstu problēmas, mums līdz tām ir tālu, jo, protams, nevar teikt, ka mums tagad Latvijā ir par daudz filmu, nekādā gadījumā tas tā nav. Tāpat kā ar Latvijas demogrāfiju – pasaulē ir ļoti daudz iedzīvotāju, bet mums ir demogrāfijas problēmas. Un mums ir arī filmu demogrāfijas problēmas. Mums vajag savas filmas, neskatoties uz to, ka pasaulē filmu ir ļoti daudz.

Eiropas kino ir ļoti sarežģīts, smagnējs mehānisms. Arī filmu izrādīšana vispār, kaut vai tajā aspektā, ka, lai legāli nonāktu pie kaut kādas Eiropas filmas vai klasiskās filmas, ir kaut kādi tādi Sīzifa ceļi jāiziet, kurus neviens nespēj pieveikt... atmet ar roku un dodas uz Holivudu. Tā ka būtībā šim Eiropas kino ir ļoti daudz problēmu. Un arī, starp citu, nākamajā gadā beidzas termiņš arī tai Eiropas direktīvai, saskaņā ar kuru strādājam arī mēs, proti, valsts atbalsts audiovizuālās produkcijas ražošanai. Tātad nenoliedzami arī tur būs jauns etaps, būs cita direktīva, tas arī viss vēl ir priekšā visiem tiem, kas darbojas Eiropas kino.

Vai no tā, kas pa šiem mēnešiem ir noticis, no tām pārmaiņām, kas notikušas starptautiskā kino procesos un industrijā, ir kaut kas tāds, ko tu negaidīji nekad, ka tas varētu notikt?

Es domāju, visparadoksālākais piemērs ir Kannu kinofestivāls, kurš līdz pat šim brīdim faktiski nav apradis ar domu, ka pasaule ir sajukusi un sabrukusi, un Kannu festivāls, šis pasaules un visuma centrs, nav noticis. Kā citādāk traktēt to, ka festivāla direkcija tik ilgi vilcinājās pateikt, ka faktiski šis festivāls nenotiek, un tad galu galā nosauca filmu sarakstu, kas būtu pirmizrādīts Kannu konkursā, ja šis festivāls būtu noticis.

Būtībā es domāju, ka brīdis, kad ir slēgti kinoteātri un nenotiek festivāli, ir salīdzināms ar Otrā pasaules kara situāciju, un tāda Eiropā nav bijusi ļoti sen.

Tas nozīmē, ka līdz pamatiem ir satricināta starptautisko festivālu sistēma. Līdz šim Kannas un arī vairāki citi atlases festivāli ilgus gadus ir strādājuši kā tas lielais siets, kas izfiltrē Eiropas un arī pasaules neatkarīgā kino procesu, nofiksējot filmas, laureātus, izcilības. Pēc tam mazāki festivāli jau pārsvarā strādā ar tām filmām, ko ir atlasījusi, piemēram, Berlīne, Kannas vai Venēcija. Kā mēs redzam, arī Rīgas Starptautiskais festivāls jau pieteicis vairākas filmas, kas tiks izrādītas Rīgā rudenī, un pamatā tās ir Berlīnes festivālā piefiksētas filmas. Bet tagad šādu lokālāku festivālu organizētājiem, es domāju, arī ir milzīgas problēmas – kur atlasīt filmas, kā komplektēt programmu? Kur meklēt šos darbus, ko tālāk piedāvāt šeit, šajā kinofestivālu izrādīšanas sistēmā?

Vai var just, ka Kino centra konkursos šajā Covid situācijā parādās kādi citi uzstādījumi? Es nerunāju par konkrētiem projektiem, bet konceptuāli. Piemēram, vai jūs šajā ārkārtas situācijā vienojāties, ka nauda būtu jādala pēc kādiem atšķirīgiem principiem?

Nē. Jāatceras, ka Kino centrs darbojas daudz rāmētāk, nekā Kultūrkapitāla fonds, mēs visus piešķīrumus varam dalīt tikai konkursa kārtībā, tikai un vienīgi atbilstoši attiecīgajiem Ministru kabineta noteikumiem, bet šajā jomā nekādi Ministru kabineta noteikumu grozījumi, kas reaģētu uz Covid-19 situāciju, nebija iespējami, un nebija arī vajadzības. Gada sākumā jau bija izsludināti orientējošie konkursu datumi, un projektu iesniedzēji, kā parasti, varēja gatavot savus projektus. Kino centram regulējums neparedz strādāt ar indivīdiem un radošām personībām, mēs nevaram izsniegt radošās stipendijas, neko tamlīdzīgu mēs neesam tiesiski darīt. Mēs atbalstām filmu projektus, kurus konkursam piesaka filmu producents un producējošā studija.

Tomēr pēc spēlfilmu ražošanas konkursa rezultātiem, kur atbalstītas piecas filmas, rodas iespaids, ka sadalītas samērā lielas summas, nākamgad visas tās piecas būs jāturpina atbalstīt kā ražošanā esoši projekti. Un tad, ja mēs skatāmies tajos finansējuma rāmjos, kas mums šobrīd ir zināmi vai paredzami, tad nākamgad varētu uzsākt ražot tikai divas spēlfilmas. Vai tas nav, domājot par nākotni, plānots it kā bez perspektīvas?

Es šobrīd negribētu pareģot nākamo gadu, mēs neviens nezinām, kas būs nākamgad – vai būs budžeta konsolidācija, vai strādāsim iezīmētā finansējuma apjomos. Mums, protams, ir saistības pret ražošanā esošo filmu projektiem, tie būs jāfinansē līdz pabeigšanai, lai gan Kino centrs ir piedzīvojis arī 2008.-2009. gadu, kad viss tika radikāli samazināts.

Tomēr jāņem vērā, ka vairākām filmām nepieciešamais finansējums tika pārplānots uz trim gadiem, arī sarunās ar nozares pārstāvjiem izskanēja vēlme, ka labāk atbalstīt vairāk projektus, nekā mazāk, lai ir potenciāli vairāk cilvēku iesaistīti dažādu projektu realizācijā. Ja mēs no divpadsmit konkursā vērtētajiem spēlfilmu projektiem būtu atbalstījuši tikai divus vai trīs, es domāju, ka situācija nebūtu neko labāka.

Skatoties plašāk, ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā ir ļoti daudz režisoru, kuri vēlas veidot spēlfilmas, un diemžēl es domāju – nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka visiem tiem, kas grib uzņemt spēlfilmas, tas būs iespējams ar valsts finansējumu. Laiki ir mainījušies, nav vairs 2008. gads, kad iespējamais finansējuma avots bija tikai un vienīgi Nacionālā Kino centra konkurss. Ir, piemēram, Kultūrkapitāla fonds, kas arī ir tas pats Kultūras ministrijas budžets, tāpēc mums ir novilktas sava veida robežlīnijas, lai nedublētos atbalstāmo projektu teritorijas. Tas ir vēl viens veids, kā jaunam cilvēkam gūt atbalstu savai filmai, – mazbudžeta filmu mērķprogramma, kas tiek turpināta jau vairākus gadus. Un jāsaka, tur pieredze nemaz nav tik spoža. Es neesmu Kultūrkapitāla eksperte, varu tikai pārstāstīt kolēģu teikto, ka

ceļš līdz sekmīgai mazbudžeta filmai Kultūrkapitāla pieredzē arī ir bijis ērkšķiem kaisīts – projektu ir maz un tie nav kvalitatīvi, šīs mērķprogrammas eksistences laikā ir tikai daži pozitīvi piemēri.

Turpinot par finansējuma avotiem, mēs esam nonākuši, pilnīgi loģiski, līdz ļoti svarīgiem nozares spēlētājiem – gribam mēs to atzīt, vai negribam, bet tās ir straumēšanas platformas. Atkal atsaucoties uz Agneškas Holandas rakstu, uz šo Screen International komentāru maija beigās, šis ir laiks, kurā var triumfēt virtuālās platformas, un šobrīd pat varam likt mieru Netflix – arī mūsu lokālās platformas, Tet un LMT, ir kļuvušas par lieliem spēlētājiem, kas ir gatavi ieguldīt filmu projektos savu finansējumu. Protams, viņi ir brīvi savās izvēlēs, ko atbalstīt, un orientējas droši vien pēc tirgus likumiem, ne kvalitātes kritērijiem, kas ir gradēti NKC konkursu nolikumos. Viņi ir sākuši producēt paši savus seriālus vai vismaz audiovizuālo produkciju, lai nu kā to dēvē, – varam iedziļināties, varam neiedziļināties. Tā ka būtībā šīs platformas jau darbojas arī savā ziņā kā producenti.

Tāpēc, es domāju, arī tiem projektiem, kas nav guvuši atbalstu NKC konkursos, šobrīd ir daudz vairāk iespēju meklēt finansējumu pie citiem avotiem, nekā jebkad agrāk.

Vai Kino centrs plāno savu programmu tieši seriālu atbalstam? Līdzīgi, kā bija ar LTV Simtgades seriālu Sarkanais mežs, kur Nacionālais Kino centrs vismaz piedalījās konkursa norisē...

Jā, nozarei piešķirtajā papildu finansējumā kā viens no Covid krīzes risinājumiem ir plānota ražošanas intensifikācija ar uzstādījumu izveidot divus kvalitatīvus seriālus, kuriem tikai daļēji paredzēts valsts finansējums, daļa producentam jāmeklē pie citiem finansētājiem, un starptautiskajā praksē tas nav nekas neparasts. Teiksim, igauņi finansē seriālu attīstīšanu jau ceturto gadu, viņi finansēja arī savu simtgades seriālu. Latvijā, kad tapa Sarkanais mežs, Kultūras ministrijas simtgades finansējums tika novirzīts uz LTV, un Televīzija rīkoja konkursu par šo naudu. Bet Igaunijā arī bija līdzīgs simtgades finansējums seriālam, un tur konkursu organizēja Igaunijas filmu institūts, mūsu partnerorganizācija. Atbalstītā seriāla  nosaukums bija Banka, manuprāt, to rādīja arī Latvijas televīzijā. Un arī lietuvieši attīsta seriālus.

Tomēr svarīgs ir uzstādījums, ka šiem seriāliem ir jābūt ar starptautisku dimensiju. Tas, par ko mēs runājam, nav sitkoms, kura darbība norisinās vienā savrupmājā, uzfilmēts vienā istabā, kurā daži aktieri tēlo psihoterapeiti un viņas klientus… tā nav, neteiksim „lēta”, bet tipiska televīzijas produkcija. Mēs runājam par kvalitatīviem seriāliem, kam ir iespēja piesaistīt arī starptautiskus atbalstītājus; tie ir seriāli, kurus ideālā gadījumā vajadzētu varēt pārdot arī ārpus Latvijas. Piemēram, igauņi ir atbalstījuši seriālu par prāmi Estonia, un skaidrs, ka tas interesēs plašāku auditoriju. Šiem seriāliem ir starptautisks potenciāls.

Es domāju, ka šāda pievēršanās seriālu atbalstam būs vitāli svarīgs un nozīmīgs solis mūsu kopīgajā attīstībā – gan mums kā Kino centram, gan arī nozarei,

kas varētu strādāt tajā virzienā, kas pasaulē šobrīd ir ļoti, ļoti dominējošs. Vai ietekmīgs. Varbūt dominējošs vēl nav, tomēr seriālu kultūras ietekme ir milzīga.

Kas vēl ietilpst tā sauktajā „Rūzvelta plānā” attiecībā uz kino nozari?

Tur ir vēl vairāki punkti, lai gan daudz kas no tā, ko mēs bijām prasījuši pirmajā etapā, tika minimalizēts. Un nevajag aizmirst, ka filmu nozare atbalstu var saņemt arī Kultūrkapitāla fondā, tāpēc šie krīzes finansējumi jāskata plašākā kontekstā. Kino centrā atbalsts pamatā būs divos virzienos – kompensēt izdevumus, ko filmēšanai sagādā sekošana „sanitārā protokola” ieteikumiem, un sagādāt nozares cilvēkiem darba iespējas, realizējot jaunus filmu projektus.

Vēl viens jautājums, kas balstīts diemžēl bēdīgā pieredzē, ir par to, vai Kino centrs pēc ražošanas konkursa var stingrāk kontrolēt finansējuma izlietojumu, lai patiešām tiek apmaksāti rēķini un netiek grauts nozares prestižs?

Ir tā, ka ir nopietni izkristalizējušās dažādas problēmas, arī tajā veidā, kā nozare strādā. Un mums ar šīm problēmām būs kopīgiem spēkiem jātiek galā. Mūsu tā sauktie „sociālie partneri” pamatā ir producenti, un informācija par to, kas nozarē notiek dziļāk un tālāk, mūs parasti sasniedz tikai caur producentu rakursu. Šobrīd paliekam pie tā, ka problēmas ir zināmas un mums tās būs jārisina. Aina ir sarežģīta, gandrīz tāds mirklis, kad ir jāsēžas un jādomā, kā jēgpilni dzīvot tālāk. Kā jau teicu, mums arī nozares stratēģija nākamajam periodam ir jāizstrādā, ilgi garumā nevilksim un sāksim jau tagad, vasarā, kādu ievada sarunu raundu, lai tad rudenī to varētu izstrādāt pamatīgi.
Varbūt sarunas vispār ir risinājums daudzām problēmām, jo man ir sajūta, ka mūsu nozare dzīvo savā burbulī, katrs mēs dzīvojam savā burbulī.

Tagad vēl jo vairāk, jā.

Katrs mēs dzīvojam savā burbulī, savos priekšstatos, savās bailēs un fobijās, savā nedrošībā, un vēl viss šis te... Neaizmirsīsim, ka faktiski visi sēdēja mājās, tāpēc varēja ar to visu ņemties, bija vairāk laika.
Bet vispār mani ļoti iespaidoja tas Holandas rakstiņš Screen International, man kaut kā likās – tā gan ir fantastiska sieviete. Virsraksts ir Covid-19 crisis will have a profound impact on film finances, bet faktiski viņa runā arī par Eiropas kino struktūru, kas var mainīties. Piemēram, var uzdot jautājumu, vai miljons festivālu un miljons vorkšopu ir nepieciešami. Arī tas viss tiks...

…tiks sakratīts un...

Kaut kas jau, protams, paliks – lielie spēlētāji paliks, bez viņiem jau tas Eiropas kino un neatkarīgais kino nevar funkcionēt, jo citādi nav vispār tās hierarhijas būvētāju, nav atlases mehānisma. Bet – nē, dzīve laikam tomēr nebūs tāda kā pirms tam. Un to mēs vēl neesam sapratuši, to noteikti arī nozare nav sapratusi.

Tomēr droši vien ir jāsāk pieņemt doma, ka būs arī kvalitatīvi jāmainās.

Mums nesen bija tikšanās ar Kultūras akadēmiju par potenciālu sadarbību nākamajā semestrī – piemēram, ka mēs varētu iet pie studentiem kaut vai vienreiz pusgadā un stāstīt par to, kas notiek filmu nozarē.

Jā, jo students varbūt iznāk no filmu skolas un nesaprot, kā vispār strādā kino sistēma gan Latvijā, gan pasaulē, nav vispār nekāda priekšstata.

Nu jā, to mēs būtu gatavi vismaz kaut kādā veidā stāstīt. Jādomā arī par debijām – kā notiek jauna režisora ienākšana profesionālajā kino... Jo tas ir jāsaprot, jaunais režisors nevar ienākt profesionālajā kino ar filmu, kuras budžets ir miljons. Nu labi, ir mums arī pozitīvais izņēmums šajā likumībā... Bet principā, es domāju, tur ir ļoti daudz, ko darīt, ir jāķeras klāt.

Un [Nacionālās Filmu skolas vadītājs] Jānis Putniņš teica – vajag vēl organizēt tādas tematiski iekrāsotas programmas, kā uz simtgadi, tikai varbūt ne tik simboliski un vēsturiski tendētas. Tas nozīmē, ka ir kaut kāda intuitīva vēlme pēc kūrēšanas.

Ka māksliniekam tiek noteikts kaut kāds lauciņš, kurā viņš drīkst domāt un sevi realizēt…

Jā. Rāmis. Protams, no liberālā diskursa viedokļa tas nav tas labākais, kas varētu būt. Bet prakse ir pierādījusi, ka mūsu veiksmīgākais sasniegums tomēr ir Simtgades programma, kura bija savā ziņā strikti kūrēta, tā tas nebija bijis nekad Kino centra vēsturē – mēs savā veidā atļāvāmies imitēt tādu kā nosacītu vertikālās integrācijas modeli. Kinovēsturnieki mani sapratīs, tas ir tad, kad filmas pasūtītājs pārzina gan filmas ražošanu, gan šīs filmas nonākšanu līdz patērētājam, līdz auditorijai – mēs arī pirmizrāžu grafiku sastādījām un kopējo mārketingu organizējām.

Bet, protams, Nacionālais Kino centrs nav nekāds Metro-Goldwyn-Mayer, mēs dzīvojam citā ērā, citā laikmetā...

Un tagad – vai tad mēs būtu atkrituši atpakaļ un jāsāk kūrēt atkal? Tad kādā virzienā? Vai visi to gribēs, tagad domāt konceptuāli par kaut ko vienu? Pēc Simtgades mums jau ir bērnu un jauniešu filmu programma, četru filmu slots vai konkurss, un tās filmas būs! Pirmā acīmredzot būs decembrī, Roberta Vinovska producētie Ziemassvētki džungļos.
Nu, šis ir tāds loģisks formāts vienai programmai…

Bet tur jau netiek noteikti saturiskie punkti – ja nosacījums ir vienkārši uz bērnu auditoriju orientētas filmas, tad jau vēl ir pietiekami plašs laukums, kur var spēlēties.

Jā, vienlaikus plašs un šaurs. Kaut kādus saturiskos punktus mēs varam nospraust tikai tad, ja ir kaut kāds īpaši iezīmēts finansējums, kurš ir jāsadala kaut kā ļoti... kā tas bija Simtgades programmā. Tomēr būtībā Kino centrs kā iestāde nav būvēts uz šāda veida kūrēšanas ideju.

Par to varēs runāt, būvējot stratēģiju nākamajam periodam.

Jā, noteikti. Šis ir viens no svarīgiem jautājumiem – cik daudz kūrēt, cik atstāt brīvību dažādām idejām. Cits jautājums – vai regulēt filmu pabeigšanas datumu daudz striktāk, nekā tas ir tagad... Filmu projekti tiek pagarināti, objektīvu iemeslu dēļ, protams. Vai nav atrasts kopproducents, vai vēl kaut kāda lieta... Tā ka jautājumu ir daudz un dažādi.

Un kā jūs plānojat organizēt to stratēģijas izstrādes procesu?

Līdz jūnija vidum visas sabiedriskās organizācijas, kas darbojas filmu nozarē, ir izvirzījušas savus pārstāvjus darba grupai. Un tad – mēs sanāksim kopā un runāsim.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi