Agneška Holanda. Ir vajadzīgs vilnis

Poļu režisore un Eiropas Kinoakadēmijas priekšsēdētāja Agneška Holanda viesojās Rīgā dažas dienas Rīgas Starptautiskā kinofestivāla laikā, un es viņai esmu pateicīga ne tikai par šo brīnišķīgo sarunu, bet arī par viņas ieteikumu noskatīties filmu "Maikste". Septiņdesmit gadu vecumā viņa stingri tur roku uz pulsa, sekojot gan Eiropas jaunākajam kino, gan politikai – Holanda Polijā bieži redzama, piedaloties protestos un citās akcijās.

Kad Holanda studēja kino FAMU universitātē Čehijā, sākās Prāgas pavasaris, un divdesmit gadus vecā Agneška nokļuva cietumā kopā ar citiem studentiem-disidentiem. Vēlāk Polijā viņa asistēja lielajiem režisoriem (starp tiem bija Andžejs Vajda un Kšištofs Zanussi), drīz pati sāka veidot savas filmas, un nebija ilgi jāgaida, līdz viņa kļuva nesimpātiska komunistiskajai valdībai – režisore uzņēma filmu par vientuļo māti, kas rādīja tā laika Poliju kā drūmu un grūti izturamu vidi, un filma Vientuļa sieviete / Kobieta samotna (1981) drīz vien tika aizliegta. Agneškas Holandas filmu Eiropa, Eiropa / Europa Europa (1990), kas attēloja holokaustu, teiksim, mazliet satīriskā gaismā, Vācija neizvirzīja Oskara balvai, aizbildinoties ar filmas “nevāciskumu”, un tas izraisīja protesta viļņus Vācijas kino aprindās. Lai cik dumpīga, Holanda ir sevi likusi pamanīt arī Holivudai, uzņemot filmu Pilns aptumsums / Total Eclipse (1995) ar jauniņu di Kaprio vai, piemēram, Kopējot Bēthovenu / Copying Beethoven (2006) ar aktieri Edu Harisu galvenajā lomā. Turklāt pēdējos gados viņa paralēli filmām režisē arī augstas raudzes seriālus, tostarp House of Cards, The Wire un The Killling.

Lai skaidrāk iezīmētu visu Holandas biogrāfiju, būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, tāpēc es labāk atgriezīšos pie rīta, kad šī mazā auguma kundze apsēdās man pretī, un es sapratu, ka patiesībā man prātā ir tikai viens jautājums – kā ir iespējams dzīvot tik intensīvi un drosmīgi gan kino, gan ārpus tā?

Alise Zariņa: - Vairākās intervijās jūs esat teikusi, ka mūsdienu kino ir kļuvis salīdzinoši garlaicīgs. Kā jūs to domājat?

Agneška Holanda: - Pasaule mainās, un mainās arī kino. Paies kāds laiks, līdz tas atradīs savu jauno vietu. Satura un informācijas aprite mainās līdz ar internetu un sociālajiem medijiem, paralēli notiek sabiedrības polarizācija – cilvēki izvēlas savu nostāju kādā jautājumā un bieži nepieņem otras puses viedokli. Tas atspoguļojas arī kinomākslā, un arī kino vai seriālu veidošanas komerciālo aspektu tas ietekmē.

Ja sabiedrība ir tik polarizēta kā, piemēram, ASV, Lielbritānijā vai Polijā, tad finansētāji nevēlas ieguldīt politiski strīdīgā saturā. Pat nekomerciāls kino ir kļuvis komerciāls, jo tam jāattaisno to cilvēku cerības, kas lemj par naudas piešķiršanu.

Vienlaikus valda uzskats, ka filma ir interesanta tad, ja tā ir kaut kādā ziņā pretrunīga un radikāla. Līdz ar to tiek meklēts vidusceļš, kas vēstījuma ziņā šķiet garlaicīgs, vismaz mani tas garlaiko. Izņemot gadījumus, kad režisors ir ārkārtīgi talantīgs, bet mums ir ļoti maz izcilu talantu. Ir daudz talantīgu cilvēku, taču ģēniji ir reta parādība.

Kā Eiropas Kinoakadēmijas valdes priekšsēdētāja jūs katru gadu noskatāties daudz jaunu filmu. Vai bijuši pēdējos gados tādi režisori vai filmas, kas atstāj paliekošu iespaidu?

Talanta ziņā, manuprāt, jāpiemin jaunais režisors no Krievijas, kas viesojās arī Rīgas festivālā, – Kantemirs Balagovs un viņa filma Maikste / Beanpole. Polijā mums ir arī vairākas lieliskas režisores-sievietes, bet viņas nav radikālas, varbūt izņemot Agnešku Smočiņsku – viņas debijas filma The Lure (2015) bija stāsts par nārām, kuras 80.gados tikušas atrastas Varšavas upē.

Kadrs no poļu režisores Agneškas Smočiņskas filmas "Nāru dziesma/The Lure" (2015)

Kad saku “radikāls”, es to nedomāju politiskā nozīmē, nedomāju, ka mākslai jāiestājas pret Trampu, Putinu, fašismu vai vienalga ko citu. Mākslai ir jāšķērso iztēles robežas – es domāju kaut ko, kas patiešām paplašina robežas un neriņķo vienā un tajā pašā psiholoģisko problēmu lokā kā, piemēram, pieaugšanas stāsti un tamlīdzīgi.

Jā, bet ir grūti atrast finansējumu pretrunīgiem vai radikāliem projektiem. Un kā ir, piemēram, Polijā ar valsts finansējumu? Vai arī fondu vadība pieprasa politiski rātnas filmas?

Cilvēki, kas šos fondus pārvalda, bieži ir kandidāti uz politiskiem posteņiem vai arī cilvēki, kuri nevēlas nekādas problēmas vai nepatikšanas. Tāpēc viņus neuzrunā strīdīgi jautājumi, bet gan filmas, kas varētu gūt panākumus.

Un filmu veidotāji iemācās – lai gūtu panākumus, ir jāizpatīk fondiem.

Gudrāki filmu veidotāji un, protams, producenti jau zina – piemēram, šajā fondā ekspertiem patīk konkrēta veida kino, scenārijā jābūt kādam konkrētam skatījumam, bet citā fondā dod priekšroku kaut kam citam, piemēram, feministiskam skatījumam. Nereti rodas iespaids, ka filmas tiek veidotas, lai izpatiktu kādam no fondiem; citiem vārdiem – nav tik svarīgi, lai filmai būtu finansiāli panākumi, bet tas, vai tā dara laimīgus lēmumu pieņēmējus. Tā rodas komerciāls kino it kā nekomerciālā veidā.

Gribu pajautāt ko ārpus kino – proti, par tikko notikušajām Polijas vēlēšanām. Esmu dzirdējusi, ka tiek uzskatīts – vēlēšanu rezultāti norādot uz pozitīvu pārmaiņu sākumu.

Partija Likums un taisnīgums (PiS), kas bija pie varas pirms vēlēšanām, manuprāt, bija ļoti nelabvēlīga Polijas nākotnei un Polijas interesēm. Tā meloja, bija populistiska, izmantoja briesmīgu propagandu, deva kukuļus. Un šī partija atbalsta katoļu baznīcu, kas Polijā ir ārkārtīgi konservatīva un, manuprāt, nepārstāv kristīgās vērtības; partija netieši atbalsta arī neo-fašistu kustību. Tāpēc manā skatījumā viņi ir sliktie puiši. Un viņi atkal uzvarēja.

To es saprotu, bet man likās – šīs vēlēšanas parādīja, ka viņu vara nemaz nav tik visaptveroša.

Jā, vēlēšanās novērojām divas lietas – pirmkārt, šī partija var arī zaudēt, jo daudzi balsoja par opozīciju, bet šie pat pēc visas tās propagandas un naudas kalniem nav guvuši tik milzīgu atbalstu, kā cerēja. Otrkārt, opozīcija ieguva vairākumu Senātā, kas var apgrūtināt valdošās partijas negodīgu rīcību. Un tas rāda, ka opozīcija varētu uzvarēt vēlēšanās, ja tās kampaņa būtu labāka, mērķi skaidrāki. Tas jo īpaši attiecas uz lielāko opozīcijas partiju, kura bija vadībā astoņus gadus, bet nav atradusi sevi pēc sakāves; tai nav vadītāja, ko visi atbalstītu. Ja opozīcija atradīs veidu, kā sevi pierādīt, tad iegūs vairāk vēlētāju un, iespējams, uzvarēs. Tikai tas nevar notikt caur apvienošanos, jo Eiropas parlamenta vēlēšanas Polijā parādīja – ja opozīcijas partijas apvienojas, tad cilvēki paliek mājās un nebalso vispār. Tomēr aizvien vairāk cilvēku balso, šajās vēlēšanās bija lielākā aktivitāte kopš 1989. gada, bet mēs ieraudzījām arī to, cik sadalīta patiesībā ir sabiedrība.

Bet šī balsotāju aktivitāte, vai tā neliecina par to, ka cilvēki Polijā sāk atmosties? Atceros arī to cilvēku skaitu, kas Polijā izgāja ielās, kad mēģināja pilnībā aizliegt abortus.

Tā ir tieši sieviešu, jaunu sieviešu atmoda. Es nezinu, kurp tā mūs aizvedīs, bet šī parādība ir ļoti jūtama. Jaunas sievietes iestājas par savām tiesībām un par cilvēktiesībām vispār, un viņas spēj vajadzības gadījumā mobilizēties. Protams, ir grūti visu laiku uzturēt šo noskaņojumu, tomēr pārmaiņas domāšanā ir jūtamas.

Redzēju aptuveni pirms mēneša veiktu aptauju, kur jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem atklāja savu politisko nostāju. Tur apmēram 70% vīriešu izvēle bija par labu ultranacionālistu valdošajai partijai, bet sieviešu izvēle bija kardināli pretēja. Kreiso un centrisko demokrātu partijai sieviešu vidū bija 75% atbalsts.

Tas nozīmē, ka Polijas jaunie vīrieši un sievietes ir gandrīz divas dažādas nācijas.

Jaunas sievietes un jauni vīrieši mācās vienās skolās, nāk no vienām un tām pašām ģimenēm, bet balso pilnīgi atšķirīgi. Tur bija arī jautājums – no kā viņi baidās visvairāk? Jaunās sievietes biedē klimata pārmaiņas un ļoti sliktā stāvoklī esošās veselības aprūpes iznīcināšana. Savukārt jaunajiem vīriešiem visvairāk bija bail no LGBT cilvēkiem.

Tāpēc es domāju, ka sievietēm ir pilnīgi atšķirīgs skatījums uz realitāti un viņas izdara pilnīgi atšķirīgas izvēles. Un es, protams, esmu sieviešu pusē. Es domāju, ka viņu izvēļu pamatā nav kaut kādas dziļas bailes un kaut kāda ideoloģiska programma, bet gan realitāte.

Jūs kādā intervijā teicāt, ka, jūsuprāt, Polijā radošākie cilvēki, režisori un mākslinieki, šobrīd arī ir jaunas sievietes.

Ir, protams, ļoti daudz talantīgu vīriešu, nav tā, ka pēkšņi tikai sievietes. Tomēr sievietes filmu nozarē ļoti ilgu laiku bija retums. Pat ja kāda bija talantīga, viņai nebija viegli izveidot stabilu karjeru. Uzņēma vienu spēlfilmu, bet pēc desmit gadiem filmēja televīzijas seriālus. Tagad ir citādāk, ir jaunas un arī pusmūža sievietes, kas rada ļoti personisku un ļoti atšķirīgu kino. Tas pats ir ar literatūru, to parāda Olga Tokarčuka, kura tikko ieguva Nobela prēmiju. Viņa, protams, ir ne tikai viena no labākajām, manuprāt, bet arī viena no lasītākajām un ambiciozākajām rakstniecēm Polijā.

Un kā bija jums? Jūsu jaunībā sievietes režisores neuzskatīja par vīriešiem līdzvērtīgām.

Kad es izlēmu, ka vēlos būt režisore, mācījos vidusskolā un man bija piecpadsmit gadu. Tolaik es gāju uz festivālu Konfrontacje, kas katru gadu notika Varšavā, tur bija iespējams redzēt gada labākās filmas – tāds kā festivālu festivāls, ārkārtīgi populārs, ar garām rindām pēc biļetēm.

Skatījos Anjēzes Vardas filmas un redzēju, ka ir iespējams būt sievietei un radīt fantastisku kino.

Pēc tam devos studēt uz Prāgas kino skolu. Manuprāt, tolaik oriģinālākās filmas veidoja Vera Hitilova, un es nedomāju, ka tas ir kas neiespējams. Jā, tas bija retums, bet likās, ka varu būt izņēmums. Kāpēc gan ne? 

Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par izņēmumu?

Tev jātic tam, ko gribi paveikt un izstāstīt. Mani vecāki mani ļoti atbalstīja. Tēvs agri nomira, bet mamma uzskatīja, ka varu darīt visu, ko vēlos. Un arī es sāku tam ticēt. Domāju – ir svarīgi, ka jauna sieviete gūst šādu atbalstu, jo sabiedrība, tradīcijas un dzimumu lomas ir pret viņu. Lai izlauztos cauri stikla griestiem, vajadzīga liela apņēmība.

Es pieņemu, ka esat bijusi situācijās, kad kāds saka, ka neesat pietiekami laba...

Jā, es to izjutu. Ja nodarbojies ar kino, tad ar šādu attieksmi gadās sastapties gandrīz katru dienu. Kritiķi pret tevi ir bargāki, lielie festivāli var neizvēlēties tavu filmu, pat ja tā ir objektīvi labāka par dažu kolēģu filmām. Ja tu piedzīvo izgāšanos (pēc kritiķu domām vai finansiāli), ir ļoti grūti sākt no jauna. Vīrietim būs jāpiedzīvo kādas trīs vai četras neveiksmes, un tikai tad viņš tiks nostumts malā. Sievietei ir grūtāk tikt pie naudas, vismaz pie lielas naudas. Un, protams, cilvēki ir daudz kritiskāki. Ja lasīsi kritiku internetā vai drukātos izdevumos, daudz biežāk būs jūtams, ka, rakstot par tavu filmu, spriedīs arī par tavu raksturu vai personību; ar vīriešiem tas notiek stipri retāk.

Šādu lietu ir daudz.

Tagad man ir septiņdesmit gadu, nu jau viss ir citādāk, bet kad esi jauna, tev ir bērni un tu esi režisore – tas ir traki. Tikt ar visu galā ir ļoti grūti, ja vien partneris tevi neatbalsta tā, kā vīriešus režisorus atbalsta viņu sievas.

Man šķiet, daudzi vīrieši, kas nodarbojas ar kino, uzskata, ka mēs dzīvojam pārmērīga politkorektuma laikmetā, vismaz Latvijā to dzirdu bieži. Sievietēm tiekot dota iespēja veidot kino tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes, un tas vājinot kvalitāti vai pat nogalinot kino…

Tas nogalina kino?

Jo filmas vairs netiekot vērtētas pēc satura, bet gan pēc režisora dzimuma; priekšroka tiekot dota sieviešu veidotam kino, un tāpēc sliktas filmas saņem nevajadzīgi daudz uzmanības...

Es neko tādu neredzu. Es redzu pretējo – daudz vārīšanās par šo tēmu, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Paskatieties, kas ir atlasīts Kannu kinofestivālam, tur ir labi ja trīs sieviešu veidotas filmas, un tās, iespējams, ir vienas no labākajām. Un Venēcijā ir kādas divas. Sieviešu filmas joprojām nesaņem pietiekamu uzmanību, pat ja kāds apgalvo – ak, mēs centāmies atlasīt, bet vienkārši nav pietiekami daudz labu sieviešu filmu. Es personīgi zinu vismaz piecas labas sieviešu filmas, kas varētu tikt iekļautas nosauktajos festivālos. Bet tās nav izvēlētas. Protams, var teikt, ka kvotas un tamlīdzīgas lietas vienmēr ir bīstamas, bet situācijā, kad tradīcijas un konservatīva domāšana atlasē un kritiķos ir tik dziļi iesakņojušās, iespējams, mums šīs kvotas ir nepieciešamas, lai to pārtrauktu. 

Bet, ja reālās pārmaiņas ir tik nelielas, no kurienes dažos vīriešos rodas tādas bailes?

Viņi baidās, jo jūt, ka nāk vilnis. Viņi baidās, jo zaudē savu spēku. Domāju, ka vairums manu kolēģu vīriešu visumā nav pret feminismu vai mizogīni, taču reizēm kaut kas tāds viņos pavīd. Es, piemēram, negaidu, ka šajā konkrētajā vīrietī kaut kas izraisīs pretreakciju, bet pēkšņi trāpu kādai vārīgai vietai, un viņš eksplodē.

Bet vispār, kad mēs skatāmies uz aizgājušo gadsimtu vēsturi, protams, vara piederēja vīriešiem. Ne visiem, bija arī vergi, zemnieki un tā tālāk, bet vara koncentrējās vīriešu rokās. Visa torte tika viņiem. Pret bērniem varēja izturēties kā pret īpašumu, kā pret priekšmetiem. Varēja nogalināt savu bērnu, un pat nebija jāstājas tiesas priekšā. Pamazām bērniem sāka parādīties tiesības, tad arī vergiem, melnādainajiem, sievietēm, homoseksuāļiem… Un tagad mēs runājam par dzīvnieku tiesībām. Tātad šī torte, kas bija tik liela, tā sarūk un sarūk, vara vairs nav tik koncentrēta.

Turklāt sievietes nav minoritāte, tie nav pieci procenti iedzīvotāju vai cilvēki bez balsstiesībām, tā ir vismaz puse no visiem cilvēkiem.

Un pēkšņi vīriešiem vara jādala ar tik lielu cilvēku skaitu, ar sievietēm, kuras ir emancipētas, kuru dzīves izvēles ir atšķirīgas. Pēkšņi viņas nevēlas tik daudz dzemdēt, viņas vēlas savu dzīvi un brīvību. Tā vietā, lai viņām būtu pieci, desmit bērni, viņām ir viens vai divi, un tas nozīmē, ka arī šo balto vīriešu skaits sarūk.

Tātad skaidrs, ka vīriešiem ir daudz iemeslu baidīties un justies kā "slazdā". Un tas, ko mēs tagad piedzīvojam, ir kaut kāda pretreakcija, tāda kā balto vīriešu kontrrevolūcija. Viņi domā – “tāpēc mums jābūt spēcīgiem un modriem, lai mums neatņemtu mūsu tiesības!” Paskatieties uz Donaldu Trampu! Un seriāla Kalpones stāsts popularitāte parāda, ka tā ir īstenība, ziniet, nevis kaut kāda fantāzija. Tas ir tas, ko viņi patiešām cenšas izdarīt. Polijā, kā zināms, ir acīmredzama katoļu baznīcas un dažu labējo politiķu propaganda, kas parāda, ka viņi patiešām vēlas atņemt sieviešu tiesības. Viens no jaunievēlētajiem kongresmeņiem Polijā, viņš atklāti pateica – tā esot nejēdzība, ka sievietēm ir jāstrādā, viņām nav jāstrādā, viņām ir jāvairojas, jo tāda ir viņu dabiskā loma.

Atgriezīsimies pie kino. Jūs esat teikusi, ka režisors ir atbildīgs sabiedrības priekšā, taču vienlaikus kino nedrīkst būt propaganda vai instruments, lai pārliecinātu skatītājus par konkrētām idejām.

Nedomāju, ka režisors nes kaut kādu īpašu atbildību. Katrs sabiedrības loceklis ir atbildīgs tās priekšā, bet, ja jums ir balss, ko citi dzird, jūsu atbildība pieaug. Tomēr nedomāju, ka mākslinieka pienākums ir runāt par sabiedrību un politiku.

Māksla, tostarp kino, ir telpa brīvībai.

Tā ir telpa, kur var izmēģināt dažādas lietas, pateikt to, kas tiek uzskatīts par nepareizu, provocēt, zaimot, paplašināt robežas – vienkārši sakot, būt brīvs. Un tad jau tas ir individuāli, vai šis rakstnieks, režisors vai vizuālais mākslinieks jūt, ka viņam kā pilsonim un māksliniekam ir kāds vēstījums vai kāds paziņojums, vai kāds viedoklis, vai kāda sajūta, ko paust un ar ko dalīties. Es neuzskatu, ka mums visiem kā režisoriem ir jābūt brīvības cīnītājiem. Protams, ticu, ka režisoram ir dabiski meklēt brīvību, tā ir daļa no viņa darba. Un mēs jau tā esam ierobežoti daudzās jomās, kaut vai finansiāli. Vai arī – ir absolūti loģiski, ka cenzūra iznīcina mūsu māksliniecisko brīvību. Bet kā jau teicu, nedomāju, ka man ir pienākums sniegt politiskus paziņojumus. To daru tāpēc, ka tā esmu es un tāds ir mans raksturs.

Kāpēc jūs šīs savas idejas izsakāt tieši caur kino?

Kad man bija piecpadsmit, es gribēju būt gleznotāja. Man sanāca diezgan labi, un kādā brīdī parādīju savas gleznas jaunam un  ļoti talantīgam, varētu pat teikt, ģeniālam gleznotājam, ar kuru man bija draudzīgas attiecības. Viņš, uzmanīgi palūkojies, teica – tas ir diezgan labi...priekš sievietes. Es, protams, sadusmojos – tā bija pirmā reize, kad ko tādu dzirdēju. Kopš tā laika esmu to dzirdējusi daudzas reizes. Bet pēc tam sapratu, ka varbūt viņam ir taisnība. Šie zīmējumi vai gleznas neatspoguļoja mani visu. Un es sāku domāt, kas man patiesībā ir nepieciešams, lai izteiktu sevi. Zināju, ka tas ir saistīts ar vizuālo uztveri, tomēr man patika arī stāstīt stāstus, ko es darīju jau kopš agras bērnības. Un visbeidzot – autoritāte, spēja pateikt cilvēkiem, kas un kā ir jādara. Tad nolēmu – es būšu kinorežisore!

Un sešdesmito gadu vidū kino bija ārkārtīgi interesants un ļoti novatorisks, bija loģiski vēlēties darboties šajā jomā, kas bija tik jauna un tik eksplozīva.

Vairāku jūsu filmu scenāriju pamatā ir grāmatas. Vai jums patīk veidot filmas, kas balstītas literārā darbā?

Ir grūti veidot filmas pēc grāmatu motīviem. Esmu izmantojusi arī patiesus stāstus vai rakstījusi oriģinālscenārijus, viss atkarīgs no tā, kas mani attiecīgajā brīdī iedvesmo. 

Atceros, kad skatījos filmu Eiropa, Eiropa, domāju, ka tās sižets ir absolūti neticams, bet tad mazliet palasīju par tās galvenā varoņa Solomona Perela dzīvi un sapratu, ka jūs patiesībā esat viņa dzīvesstāstu padarījusi reālāku, ne tik neticamu, kāds tas bijis īstenībā.

Kadrs no Agneškas Holandas filmas "Eiropa, Eiropa" (1990)

Jā, dažreiz realitāte pārspēj mūsu iztēles robežas. Es filmēju dažas Kāršu nama sērijas laikā, kad tika ievēlēts Donalds Tramps, un tad tapa skaidrs, ka scenāristi netur līdzi realitātei, Donalda Trampa realitāte ir neaptveramāka nekā Frenka Andervuda realitāte.

Viens no faktiem, kas mani pārsteidz jūsu biogrāfijā, ir tas, ka jūs pārtulkojāt poļu valodā Milana Kunderas grāmatu Nepanesamais esības vieglums. Kā tas notika?

Es tajā laikā dzīvoju Parīzē, tā bija piespiedu politiskā emigrācija pēc tam, kad Polijas komunistiskā valdība bija izsludinājusi kara stāvokli. Es atrados ārpus Polijas un biju publiski teikusi lietas, kuru dēļ varēju nonākt cietumā. Tā es paliku Francijā. Biju ļoti apjukusi un daudz domāju par to, ko šīs pārmaiņas nozīmē manai dzīvei un arī manam darbam, jo neizskatījās, ka es varētu sākt nodarboties ar kino man pilnīgi svešā pasaulē. Tad es satiku Milanu Kunderu, kurš iepriekš bija mans pasniedzējs Prāgā. Mēs kļuvām par draugiem, viņš man iedeva savas grāmatas manuskriptu, es to izlasīju, un tas bija tik ļoti saistīts ar manām un daudzu citu sajūtām, arī ar manu Prāgas pieredzi un "normalizācijas" pieredzi – sabiedrības samierināšanos pēc Prāgas pavasara un padomju varas iebrukuma. Man likās, ka maniem tautiešiem šī grāmata ir jāizlasa, tāpēc es to iztulkoju.. Man toreiz bija daudz brīvā laika, jo es vēl tikai mēģināju saprast, ko pasākt ar savu dzīvi.

Kad jūs kaut ko darāt – uzņemat filmu vai tulkojat grāmatu, cik daudz jūs domājat par cilvēkiem, par publiku, par skatītājiem? Vai tā vispirms ir vēlme kaut ko pavēstīt vai tomēr vēlme pašai kaut ko radīt?

Es domāju par skatītājiem. Ne tādā nozīmē, ka mani interesētu, vai filmai būs komerciāli panākumi, vai cilvēkus saista šī tēma. Vispirms domāju par to, kas man pašai svarīgs, un ceru – ja kaut kas ir svarīgs man, tas liksies svarīgs arī kādam citam. Man patīk komunicēt ar skatītājiem, to sapratu, strādājot ar Andžeju Vajdu, kurš ļoti centās sajust un sadzirdēt publiku. Bet tas nav komerciālais konformisms, tā vairāk ir vēlme būt vienā ritmā, saskarsmē ar cilvēkiem un realitāti,

jo kino ir īpatna māksla – tas neeksistē, ja to neskatās. Kino pat nav objekts kā vizuālajā mākslā. Kino ir ēnas uz ekrāna, kas kļūst par īstenību, ja uz tām skatās.

Un ir svarīgi, ka tevi redz. Noteikti neesmu no režisoriem, kam vienalga, vai cilvēki skatās viņa darbu un kā uz to reaģē.

Vai jūs uzskatāt, ka mūsdienu publiku ir sabojājis komerciāls kino?

Nē, tā ir bijis vienmēr, neatkarīgi no laikmeta. Man šķiet, mēs dzīvojam tik sarežģītā un apjukuma pilnā laikā, ka cilvēki, no vienas puses, bēg no kaut kā grūtāk sagremojama un izaicinošāka, taču, no otras puses, meklē ko tādu, kas ataino viņu bailes. Paradoksālā kārtā šis varētu būt labs laiks kinomākslai.

Tāpēc, ka šis nav tik labs laiks dzīvošanai?

Jā, iespējams.

Jūs vairākkārt pieminējāt mātes lomu, un es ievēroju, ka esat arī daudzas reizes strādājusi kopā ar savu meitu, kura ir gan zīmējusi kadru plānu jūsu filmām, gan bijusi otrā režisore / second unit director.

Jā, mēs esam arī kopīgi režisējušas filmu.

Tā bija Zvēra taka / Spoor, vai ne? Vai tā bijāt jūs, kas viņu ieinteresēja par kino?

Savā ziņā droši vien. Viņas aizraušanās kopš bērnības bija grafiskie zīmējumi. Viņa ir ļoti talantīga. Un viņa vienmēr stāstīja stāstus caur attēliem, tāpēc komiksu grāmatu ilustrēšana šķita dabiska izvēle – jau astoņu gadu vecumā mana meita teica, ka kļūs par komiksu mākslinieci. To viņa darīja kādu laiku, bet ar to ir grūti nopelnīt iztiku, īpaši ar nekomerciālām komiksu grāmatām. Tad viņa pārvācās uz Holivudu, kur strādāja par kadru plāna mākslinieci, un guva daudz panākumu, strādājot ar lieliskiem režisoriem. Reizēm arī ar mani. Un viņa saprata, ka reizēm viņas iztēle ir bagātāka nekā dažu labu režisoru iztēle. Tad kādā brīdī kāds viņai piedāvāja režisēt mazbudžeta filmu, viņa piekrita, un saprata, ka viņu arī saista režija.

Jūs esat teikusi, ka pati nemaz tik daudz neizmantojat iepriekš sagatavotu kadru plānu, ja nu vienīgi asa sižeta ainām, bet paļaujaties uz mirkļa sajūtām uz filmēšanas laukuma.

Jā, es domāju, ka tas ir pats aizraujošākais procesā,

man visvairāk patīk filmēšanas periods, kad iedvesma nāk no dažādām lietām – no mirkļa impulsa, no aktieriem, no laukuma, no gaismām, no sīkiem negadījumiem. Man nepatīk būt pārāk sagatavotai un ierasties uz laukuma ar jau pilnībā izplānotu uzstādījumu.

Vai tā ir bijis vienmēr? Jo šāda filmēšanas maniere pieprasa lielu pārliecību par sevi.

Jā, jau tad, kad uzņēmu savas pirmās filmas Polijā. Tolaik vislielākais izaicinājums bija limitētais kinolentes daudzums, jo komunistiskajā Polijā un komunistiskās ekonomikas apstākļos patērētajam laikam nebija nozīmes. Kapitālisma kinoindustrijā tieši laiks maksā visvairāk; toreiz laiks nemaksāja neko, taču kinolente, tā gan bija dārga. Tā tika pirkta rietumos par dolāriem, un dolāri bija īsta nauda, kā zināms. Tas nozīmēja, ka ar retiem izņēmumiem drīkstēja filmēt tikai vienu dubli, un pilnīgi noteikti mēs nevarējām atļauties filmēt kā amerikāņi – ar kopplānu visas ainas garumā un papildu kadriem visos iespējamos lenķos un izmēros. Man pirms tam filma bija jāsamontē galvā un jāzina, kad vajadzēs tuvplānu vai ko citu. Un tā bija ļoti laba skola, lai izveidotos pašai savs skatījums, jo es iemācījos pieņemt lēmumus laikus un iepriekš saskicēt kadrus. Bet, kad tas vairs nebija obligāti, es izbaudīju brīvību. Ir svarīgi nepazaudēt savu skatpunktu, nevis visu tikai izšķīdināt milzīgā daudzumā uzņemta materiāla. Es parasti uzņemu tikai pāris dublus.

Agneška Holanda, aktieri Leonardo di Kaprio un Deivids Tjūliss filmas "Pilns aptumsums / Total Eclipse" (1995) uzņemšanas laikā

Tad jūs patiešām esat pašpārliecināta režisore.

Kad ir sanācis labi, to var sajust, vai ne? Vismaz es sajūtu. Manā pēdējā filmā Šarlatāns, kas patlaban ir pēcapstrādes periodā, vienam plānam nācās uzņemt tik daudz dublus kā vēl nekad. Tas bija ļoti ilgs, detalizēts plāns, un aktieris, patiešām lielisks aktieris, pēkšņi vairs nespēja izklausīties dabiski.

Mēs pārfilmējām trīsdesmit septiņas reizes. Un montējot atklājās, ka trīsdesmit septītā reize arī bija pati labākā. Man tas apstiprināja to, ka mani uz laukuma pieņemtie lēmumi ir pamatoti.

Jūs daudz savos darbos pētāt pagātni, it sevišķi Austrumeiropas pagātni, un es domāju – vai tas, ka Netflix paspārnē tika uzņemts jūsu režisētais seriāls 1983 un HBO veidoja Degošo krūmu / Burning Bush, ko jūs arī režisējāt, vai tas nozīmē, ka Rietumeiropai mēs esam interesanti un Austrumeiropas pagātne pēkšņi ir izstāstīšanas vērta?

Pagātne joprojām ir aktuāla. Burning Bush man pašai šķita ļoti pamācošs materiāls [spēlfilma vairākās daļās par Janu Palahu, čehu studentu, kurš pašaizdedzinājās, lai protestētu pret PSRS okupāciju. – A. Z.]. Tas man bija ļoti tuvs stāsts, jo vēsta par pirmo būtisko politisko notikumu, ko savā dzīvē pieredzēju. Taču uzskatu, ka šis sabiedrības konformisma un pielāgošanās mehānisms briesmu brīdī ir kaut kas ļoti universāls. Tagad tas notiek tādās postkomunistiskās valstīs kā Ungārija vai Polija. Tas drīz var notikt arī Čehijā. Un, protams, tas notiek Krievijā.

Kadrs no Agneškas Holandas daudzsēriju filmas "Degošais krūms/Burning Bush" (2013)

Bet vai Austrumeiropai un Austrumeiropas režisoriem ir ko pavēstīt rietumniekiem?

Es domāju – tas, ka komunistiskie noziegumi faktiski tika noklusēti, aizmirsti un piedoti, tā ir liela kļūda mūsu nākotnes priekšā. Nacistu noziegumi tika publiskoti, plaša sabiedrība par tiem zina un spēj nosodīt, tas savā veidā palīdzēja rasties diezgan stabilajam brīvības laikam Rietumu pasaulē un arī Eiropas apvienošanai – tas notika, jo tā bija pretdarbība šiem noziegumiem. Un tā radās savdabīga vakcīna, kas šobrīd diemžēl jau ir sākusi izgarot līdz ar pēdējiem tās paaudzes pārstāvjiem, kuri tur paši bijuši klāt.

Bet komunistu noziegumi nekad netika līdzvērtīgi nosodīti. Ir ļoti iespējams, ka šī pagātne nav mirusi, ka šis zombijs dzīvo mums tepat blakus. Un tas ir arī jautājums par taisnīgumu pret upuriem, kuri ir pilnībā aizmirsti. Mēs nedrīkstam aizmirst upurus. Turklāt pagātnē mēs varam ieraudzīt daudzas lietas, kas ir līdzīgas tam, kas notiek tagad, tikai tagad tas notiek pārāk ātri un ir pārāk sarežģīti to uztvert.

Mēs nevaram šo tagadnes sajūtu noķert un ievietot stāstā, jo tā vēl ir pārāk svaiga un pārāk mainīga, vēl kustībā esoša un nepastāvīga. Toties pagātne var kalpot tam, lai izstāstītu stāstu, kuru nav iespējams izstāstīt tagadnē, jo mēs vēl nezinām, kāds tas ir.

Runājot par Latvijas kino (tas, starp citu, eksistē), man reizēm liekas – mēs ļoti vēlamies runāt par pagātni, taču tai pat laikā tas notiek, veidojot patētiskas filmas, kas svin pagātni un rāda latviešus tikai kā labos. Šādas filmas nestāsta intīmus, personiskus stāstus, bet gan būvē ilūziju par “brīnišķīgo un stipro nāciju”, kas mēs reiz bijām.

Tas, protams, ir bīstami. Tas ir arī saprotami, jo jūs ļoti ilgu laiku esat bijuši nebrīvi, tagad jūs esat brīvi, taču nav pārliecības, ka tas tā arī paliks. Jums ir jāatjauno sava identitāte, un dabiski, ka jūs vēlaties atjaunot nevis tādu identitāti, kur kāds bija vājš vai ar vainas apziņu, vai konformists, bet gan meklējat paraugu, kam līdzināties.

Bet, atklāti sakot, mākslai tas nekad nav nācis par labu, jo vēstures vienkāršošana ir meli. Jūs nevarat vienkāršot un būt patiesi. Jo patiesība vienmēr ir sarežģīta un neviennozīmīga. Protams, vēsturē ir dažas vienpusējas situācijas, piemēram, visiem skaidrs, ka nacistu īstenotā ebreju nogalināšana ir slikta, jums nav jāiedziļinās psiholoģiskā vai socioloģiskā analīzē, kāpēc viņi to darīja. Nav jāatrod kāds izskaidrojums un tad viņiem jāpiedod, jo tas viss, piemēram, noticis tikai tāpēc, ka viņus bērnībā sita tēvi… vai ne? Bet tādu situāciju politikā un ikdienas dzīvē ir ļoti maz, un arī pagātnē reti kas ir tikai melns vai balts. Tāpēc, ja skatās vienpusēji, no prāta tiek izslēgta cita skatpunkta iespējamība, un tas nocietina. 

Vai jūs esat redzējusi kādu Latvijas filmu?

Nesen es redzēju filmu Oļegs. Vai es esmu redzējusi kādu latviešu filmu arī pirms tam? Neesmu droša, kuras no redzētajām ir bijušas latviešu…

Ko jūs domājat par Oļegu?

Man likās, ka tā ir visnotaļ laba filma.

Kas ir lietas, kas var mazas un nevienam nezināmas valsts kino un tā veidotājus uzlikt uz pasaules kartes? Arī jūs – labi, jūs neesat no tik mazas valsts, bet tomēr no svešādas, rietumiem nesaprotamas Austrumeiropas valsts, tomēr jūs tikāt pamanīta.

Man paveicās – lai arī tā bija diezgan maza valsts, bet tas nebija mazs kino. Kino, režisori, mākslinieki un viņu talanti, tā ir kultūra, kas audzina nāciju.

Es, protams, nesalīdzinu Latviju un Poliju, bet…

Bet jūs varat salīdzināt! Es šeit piedalījos konferencē, kur nosaucu Islandi kā veiksmīgu piemēru – valsti, kura, pat salīdzinot ar Latviju, ir maza, tur ir mazāk nekā 400 000 iedzīvotāju. Cik iedzīvotāju ir Rīgā?

Laikam mazliet mazāk par miljonu.

Tātad Islande ir puse Rīgas, varbūt pat mazāk. Tā ir patiešām maza tauta, bet viņi veido fantastisku kino. Viņi neuzņem īpaši daudz filmu – iespējams, sešas, septiņas gadā, islandiešu valodā. Bet vismaz puse no šīm filmām apceļo pasauli, piedalās festivālos un ir svarīga kino kultūras sastāvdaļa. Viņiem ir fantastiska mūzika, gan populārā mūzika, gan modernā mūzika, un viņiem ir fantastiska literatūra. Un arī fantastisks futbols. Tā ir maza valsts, kas ir ārkārtīgi radoša. Tātad valsts apmēriem nav tik lielas nozīmes. Un ir dažas lielākas valstis, kas nav tik radošas.

Bet vai tas nav lielā mērā saistīts ar politiku un pārvaldi? Es minētu, ka Islande daudz vairāk investē kultūrā un domā par sevis parādīšanu, kamēr mūsu postpadomju mentalitāte…

Es nekad neesmu analizējusi šo fenomenu, nezinu. Varbūt pie vainas ir tīrais gaiss, varbūt viņu smadzenēs nav smago metālu ... Varbūt tāpēc.

Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, – kad sāku izrādīt savas filmas pasaules festivālos, es piederēju jaunam kino vilnim. Tajā bija par mani vecākie kolēģi, kuri jau bija vispāratzīti un populāri, Andžejs Vajda, Vojcehs Hass, Ježijs Kavalerovičs, pēc tam nākamajā paaudzē Kšištofs Zanussi un tad Kšištofs Keslovskis, pēc tam nāca tā saucamais morālās trauksmes vilnis, kurā bija mani kolēģi… Un šo vilni Eiropas kritiķi un daži amerikāņu kritiķi atzina par ļoti svarīgu balsi kino. Tātad tā nebiju tikai es. Es biju vienīgā sieviete tur, taču vilnis mani nesa, un šāds vilnis ļauj arī izcelties atsevišķiem talantiem.

Tātad – radiet vilni, ja varat!

Rumāņi vai, piemēram, grieķi nāk no mazām valstīm, taču pienāk brīdis, kad viņu kino tiek pamanīts, un no šīm valstīm nāk režisori, kuriem tagad ir ievērojama starptautiska karjera. piemēram, Jorgs Lantims, kurš, manuprāt, ir viens no labākajiem Eiropas režisoriem.

Man bail, ka mēs kā maza valsts pārāk cenšamies par sevi radīt kaut kādu pozitīvo tēlu. Pirms gadiem desmit vēl politiķi ļoti uztraucās, kad Latviju festivālos reprezentēja filma par homoseksuāliem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Un arī tagad vēl reizēm izskan “Ko par mums padomās?” Jo mēs taču gribam izskatīties labi.

Kompleksi vienmēr ir mazo valstu problēma, šie mazvērtības kompleksi rada vēlmi izrādīties. Piemēram, pirms trim gadiem Slovākijas valdībā iekļuva fašistiska partija. Slovāki man ir tuvi, mans bijušais vīrs ir slovāks, es zinu valodu, pazīstu un cienu šīs valsts kultūru. Tā ir maza valsts, kurā ir četri miljoni iedzīvotāju, turklāt viens miljons no viņiem ir romi, bet vēl viens miljons – ungāri. Un fašistu partija tika ievēlēta parlamentā, to atbalstīja jaunie neonacisti. Kāds mans draugs uzņēma dokumentālo filmu, runāja ar šiem cilvēkiem un mēģināja saprast, ko viņi patiešām vēlas, un viņi teica – mums nav vajadzīga Eiropas Savienība, mums nav vajadzīgs eiro, mums ir jāpierāda, ka Slovākija atkal ir varena! Tas bija pilnīgi, nu ziniet... Divi miljoni cilvēku, tā nekad iepriekš pat nav bijusi valsts, izņemot Hitlera pakļautībā, un viņi saka, ka atkal būs vareni! Tas ir skumji. Savs diženums ir jāmeklē citādā veidā. Jūs nevarat ar diviem miljoniem iedzīvotāju izlikties, ka esat Amerikas Savienotās Valstis vai Padomju Savienība, vai Krievija, vai kas cits. Jūs esat mazi, bet jūs esat gudri. Tikai inteliģence un izglītība, tikai radošo spēku atbalstīšana var padarīt valsti īpašu.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi