Vai Latvijā iespējama objektīva kinokritika?

Vai kinokritiķis ir tulks starp filmu un skatītāju, vai palīglīdzeklis tālākizglītībai? Vai arī kinokritiķa uzdevums ir “neliet ūdeni”, bet vienkārši un skaidri pateikt, skatīties vai neskatīties kādu filmu? Un vai Latvijā nav iespējams normāls kinokritikas process, jo te visi visus pazīst? Šādus un citus “mūžīgos jautājumus” ik pa laikam apskata profesionāļu lokā, arī šajā diskusijā, kurā piedalās Liene Linde, Sanita Grīna, Alise Zariņa, Toms Treibergs, Aivars Madris, Sergejs Timoņins un Sergejs Musatovs.
Autors: Agnese Logina


Asins garša profesijā

Vasara ir filmu uzņemšanas laiks, kad visintensīvāk strādā arī filmu mākslinieki. Un reizēm filmai balvas un atpazīstamību atnes tieši mākslinieka darbs – kā tas notika ar nesen Rīgā demonstrēto krievu režisora Alekseja Germana juniora drāmu «Dovlatovs», kam Berlīnes kinofestivālā šāgada februārī tika piešķirts Sudraba lācis par „izcilu māksliniecisko ieguldījumu” – māksliniecei Jeļenai Okopnajai. Režisoram un māksliniecei viesojoties Rīgā, ar Jeļenu Okopnaju par darbu pie filmas, iedvesmu, profesijā sajūtamo asins garšu un kino tekstūrām sarunājās Kristīne Jurjāne — pieredzējusi teātra un kino māksliniece, tostarp Alvja Hermaņa iestudējumu un Dāvja Sīmaņa filmu līdzautore.
Autors: Kristīne Simsone, Kristīne Jurjāne


Reibinošais neprāts pret garlaicīgu normu

Vai tas ir neprāts, ja Tūteru Dagnija ar šķērēm griež Ērika sudrabkāzu kreklu? Vai filmas par neprātu var būt sociāli atbildīgas? Vai diagnozi “atmiņas zudums” ir ieviesuši scenāristi? Kāpēc Latvijas kino vēsturē neprātīgākās filmas ir uzņemtas 20. gadsimta 90. gados? Un vai kino bez neprāta vispār var eksistēt? Tādus un citādus jautājumus, domājot par ciklu "Reibinošais neprāts" Rīgas Kino muzeja lektorijā “Tas, ko tu nedrīksti nezināt”, diskusijā apspriež filmu nozares un arī psiholoģijas speciālisti.
Autors: Agnese Logina


Kultūras cilvēka grūtības pieaugt

Igaunijas filmu nozares “karstākais produkts” šobrīd ir nevis kāda Oskaram nominēta lielfilma, bet desmit minūtes gara animācijas komēdija “Manivalds” – 18. janvārī sākas Sandensas festivāls, kur tā iekļauta īsfilmu programmā „Animation Spotlight”, jau iekarotas animācijas pasaules virsotnes Anesī, „Animafest” Zagrebā un „Anima Mundi” Brazīlijā, iegūta nominācija Kanādas Kinoakadēmijas balvai kategorijā „Labākā īsfilma”. Atbilstoši laikmetīgākajām tendencēm, „Manivalds” ir kopražojums, tikai nevis režijas ambīciju un uzņemšanas vēriena dēļ, bet gluži dabiskā ceļā – filmas komandai ir baltiešu-balkānu kodols, režisore Kintisa Lundgrēna un scenārists un producents Draško Ivezičs, pāris dzīvē un darbā. Ieva Viese abus satika pirms neilga laika Tallinā.
Autors: Ieva Viese-Vigula


Sacensties ir garlaicīgi

„Man tā pietrūkst Arsenāla – tas bija mans mīļākais kinofestivāls!” – to Rīgā, strādājot „Lielā Kristapa” žūrijā, teica leģendārais islandiešu režisors un producents, Fridriks Tors Fridriksons. Vēl viņš teica, ka gribētu strādāt kopā ar operatoru Gintu Bērziņu, bet sacensties ar citiem režisoriem labāk futbola laukumā, nevis kinofestivālos.
Autors: Sonora Broka


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi