Paralēlās Kannas

Ko jūs darāt pirmkārt, ieejot kinoteātrī? Ja esat Kannās, uzrādāt somu apsargam, kamēr cits jūs pārmeklē ar metāla detektoru. Un tā pirms katra seansa, pie katras ieejas.

Kannas šogad ir ļoti piesardzīgas, un ironiski, ka piesardzība koncentrējas ap pašu Festivālu pili, visai vienaldzīgi reaģējot uz liela apjoma zādzību (turpat 30 000 EUR) kādā no netālajām kino distributoru mītnēm. Policijas atbilde uz kino kompānijas sašutumu par situāciju ir vienkārša: “Šeit taču notiek Kannu kino festivāls. Ko gan jūs gaidījāt?”

Un patiešām, Kannu vēsturē bijušas arī krietni iespaidīgākas zādzības, kaut vai 2013. gadā, kad vispirms no Hotel du Cap tika nozagta 2,6 miljonu vērta kaklarota, bet neilgi pēc festivāla notika bruņota laupīšana 150 miljonu vērtībā Karltona viesnīcā. Nu jā, tas jau vairāk ir stāsts par vairumam festivāla apmeklētāju neredzamajām Kannām - Harija Vinstona, Chopard, Stīvena Spīlberga un Hārvija Vainšteina Kannām. Par tām katru rītu uzzinām no smalko aprindu hronikas Screen un Hollywood Reporter festivāla speciālzdevumos, kur blakus tabulām ar filmu vērtējumiem piecu zvaigznīšu skalā redzamas arī fotosesijas ar, piemēram, pieciem par Kannu-2016 princesi dēvētās Blaikas Laivlijas tērpiem dažādās Kannu pieņemšanās.

Festivāla glamūra puse un sarkanā paklāja klajais korporatīvisms izpelnās kritiku atsevišķās intervijās, un interesanti šis aspekts tiek sasaistīts ar filmām, kuru tēma ir kanibālisms. Neticēsiet, bet tādas šāgada Kannu programmā ir pat piecas! Divi cilvēkēdāju filmu producenti, Hollywood Reporter uzrunāti, atsaucas uz mūsdienu realitāti, kurā bagātie kļūst arvien bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki.

Filmas Slack Bay producente Džīna Breata intervijā ir skarba: “Jebkuram saprātīgam cilvēkam būtu jāienīst Kannas. Ne par kino, bet par bagātnieku izrādīšanos.”

Redzamākā no kanibālu filmām noteikti ir Nikolā Vindinga Refna Neona dēmons / The Neon Demon, kurā dāņu režisors atkal atgriežas Losandželosā – pilsētā, ko viņš min starp savām mīļākajām vietām uz zemes, neizslēdzot iespēju filmēt tur arī nākamos projektus. Kannās redzama arī Refna sievas Līvas Korfiksenas veidotā dokumentālā filma par Only God Forgives (2013) tapšanu – My Life Directed By Nicolas Winding Refn (2014).

Kadrs no filmas "The Neon Demon"

Skatītājam tikpat kā neredzama dzīve risinās lielās festivāla ēkas iekštelpās, pagrabstāvā, koridoros, ko blīvi apdzīvo dažādi festivāla rūķi - kino tirgus: producenti, dažnedažādas kino kompānijas, izplatītāji, žurnālisti, festivālu programmētāji. Dienas gaisma šeit neiespīd, bet ir pieejama festivālu svētā trīsvienība - bezmaksas kafija, internets un elektrība. Pavisam aizkustinošs ir gaitenis uz tualetēm pagrabstāvā, kur patlaban sēžu starp nelielu palmu un elektrības kontaktu. Šeit vienmēr gar abām ejas malām pabiruši cilvēki ar dažādām elektriskām ierīcēm, ļaujot vien iztēloties, kā šeit varētu būt izskatījies laikmetā pirms personālajiem datoriem un elektroniskajiem medijiem.

Ārpus festivāla ēkas visa rosība notiek rindās - rindās pie ieejas ēkā, rindās pirms seansiem, rindās pie ieejas kinociematā, rindās pie gājēju pārejām, rindās pie uzkodu kioskiem un rindās pie barjerām, kas atdala sarkano paklāju no ielas. Zvaigžņu kārie sen jau sapratuši, ka bez mazām alumīnija kāpnītēm šeit nav jēgas rādīties. Savukārt rindas uz kino seansiem var izrādīties nopietns pārbaudījums pie Kannu saules nepieradušajiem.

Vakarā jau cits stāsts - dāmas skaistajos tērpos, nespēdamas pusotru-divas stundas nostāvēt rindā, ātri vien izaujas no kurpītēm, un kopaina kļūst daudz demokrātiskāka.

Paralēli dārglietām, garajām rindām, nebūšanām ar internetu un bezgalīgajai burzmai, protams, ir daudz, daudz kino. Nelielu daļiņu, aisberga pašu augšu izdodas redzēt arī man, apbruņotai ar pašu vienkāršāko akreditāciju. Un filmas šogad mani lutina. Andrea Arnolda, kuras Akvārijs / Fish Tank (2009) izrādīts arī Rīgā, savā jaunākajā filmā American Honey radījusi dinamisku, mazliet huligānisku, mazliet lirisku jauniešu subkultūras portretu – road movie, kas, visticamāk, neskatoties uz izaicinošo 162 minūšu garumu, iegulsies kulta filmu plauktiņā blakus Lerija Klārka Kids (1995) un Harmonija Korīna Spring Breakers (2012). Filmas American Honey scenogrāfiju veido jauniešu ceļojošās komūnas personāži, bet muzikālais skaņu celiņš aizstāj krietnu daļu dialogu, arī filmas nosaukums aizgūts no Lady Antebellum dziesmas.

Kadrs no filmas "American Honey"

Arī sava veida komūnu, bet pavisam tālu no ceļiem un subkultūras izveidojis Vigo Mortensena varonis Bens Meta Rosa filmā Captain Fantastic. Filmas ievads ir atbilstošs kārtējai filmai par apokaliptiskām pasaulēm, vienā tādā Mortensenu jau esam redzējuši – izcilajā Džona Hilkouta izdzīvošanas drāmā The Road 2009. gadā. Tomēr turpinājums izvēršas kardināli pretējs un pilnīgi noteikti iepriecinās visus Little Miss Sunshine (2006) fanus. Aleksa Somersa gaišā filmas mūzika uzreiz pārmet asociatīvo tiltiņu uz Kamerona Krova We Bought a Zoo (2011), vēl vienu stāstu par ģimeni, kas pēc smaga zaudējuma glābjas utopiskā pasaulē.
Mets Ross ar šo filmu izvilcis laimīgo biļeti - ņemot vērā, ka šī ir viņa otrā pilnmetrāžas filma un iepriekšējā vērtēta vāji, lēciens meistarībā ir ievērojams. Daļa no veiksmes noteikti ir dzirkstošā aktieru komanda ar Vigo Mortensenu priekšgalā, ieskaitot arī pašus mazākos, kuriem izdodas pārliecinoši iejusties astoņgadīgu prātvēderu lomās un no galvas norunāt Neatkarības deklarāciju. Filma ir neaprakstāmi šarmanta, tādēļ tai piedodams zināms klišejiskums. Bez negaidītām atklāsmēm un zemūdens akmeņiem, tā tomēr aizkustina un atstāj gaišu pēcsajūtu. Ja šāds ir jaunais Holivudas kino, tad mums ir cerība.

Kadrs no filmas "Captain Fantastic"

Kāds agrs rīts un kāds vēls vakars man pagāja īsteni klasiska autorkino noskaņās. Konkursā iekļautā Pedro Almadovara Džuljeta / Juliet un Alehandro Hodorovska Poesia sin fin (programmā Directors Fortnight) pulcēja gan nejaušus skatītājus, gan uzticīgos sekotājus, tādēļ nav brīnums, ka pirmie mazliet vīpsnāja, nesagaidījuši sensāciju.

Ja varam mazliet banalizēt, es atļaušos šīs abas nodēvēt par gudrākajām manis redzētajām Kannu filmām.

Džuljeta, jeb, patiesībā Huljeta ir klasisks Almadovara personāžs no tikpat labi pirms divdesmit gadiem tapušas filmas. Un viss tik ērti pazīstams – kolorīts, tipāži, temps un aktieru plastika. Džuljeta neprovocē, tas drīzāk ir rimts un emocionāli inteliģents stāsts, kurā varam paši veidot savas cēloņsakarības vai vienkārši ļauties meistara kinovalodai.

Almadovars filmā ir klātesošs katrā kadrā, pateicoties tik labi atpazīstamajai estētikai, savukārt Hodorovskim šī ir dziļi personiska filma, ko veidojusi turpat vai visa viņa ģimene, turklāt filmas centrā ir attiecības starp režisoru un viņa tēvu (ko atveido Hodorovska dēls). Un tam apkārt kā halucinogēnā kolāžā fantastiski cirka personāži, neizdevušies dzejnieki, mākslinieku komūna, kariķēti radinieki, ekstravaganta Mūza ar zeltā krāsotām krūtīm, kas atgādina Villendorfas Venēru no kāda Somijas bāra. Hodorovskis runā par sevi un visu savu paaudzi, par to mantojumu, ko mums atstās Rojs Andersons, Pīters Grīnevejs, par paaudzi, kas dzīvoja mākslai un vērta pašu dzīvi par mūžīgu poēmu. Hodorovskis bija arī pats klāt seansā, violetā uzvalkā un sirmā bārdā, žilba no prožektoriem un mazliet mulsa no aplausiem. 

Kadrs no filmas "Poesia sin fin"

Un viens ar kino pavisam nesaistīts novērojums - Kannās turpat vai visi suņi ir mazi, balti un pūkaini.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi