Nometne ar ne-perfektu kino

“Īstam kino ir jābūt nepilnīgam, brīvam no perfekcijas, ko iemieso Holivuda. Īsts kino ir pilnīgs pretstats tādam kino, kas veltīts rezultātu cildināšanai un “brīnišķīgi ilustrē” idejas vai jēdzienus, kurus mēs jau zinām”. Un – „Nesaki “filma neiznāca”. Filma vienmēr iznāk. Reizēm ne tā, kā biji iedomājies”. Šādu ideju noskaņās Lietuvā notika kinoprofesionāļu nometne „Imperfect cinema”.

Mans mīļākais dzīvnieks noteikti nav suns, tāpat kā nometne nav mans iecienītākais formāts. Ja pareizi atceros, pēdējā saskarsme ar šādu kopdzīves modeli bija, šķiet, patālā bērnībā, kad es darbojos vietējā ciema orientēšanās pulciņā un kopā ar citiem bērniem vasarās devos uz nometnēm kaut kur rajona robežās. Piemēram, Raiskumā, kur visi rātni dzīvojām skolas klašu telpās, gulējām uz matračiem, vadījām dienas treniņos un atpūtā.

Komūnas tipa sadzīve, kopīgais dienas ritms un neiespējamība nolīst kaut kur prom no pūļa

ir tie nometnes raksturlielumi, kas mani kopš tā laika ne pārāk vilina (bet patiesībā nevilināja arī pirms tam). Tomēr lietuviešu kolēģu aicinājums kļuva par iemeslu, lai pēc ilgāka pārtraukuma tiešām atkal sastaptos ar īstu nometnes pieredzi.

Šo kino nometni organizēja biedrība Meno Avilys – aktīvs spēlētājs Lietuvas filmu nozares nevalstiskajā sektorā; biedrība strādā ar dažāda mēroga un rakstura projektiem – izglītību, pētniecību, filmu restaurāciju un pieejamības nodrošināšanu. Gadu gaitā mūsu ceļi krustojušies daudzkārt – Kino muzeja rīkotos projektos, starptautiskās konferencēs un festivālos, radot pamatu ciešai koleģiālai draudzībai.

Nometne notiek jau deviņus gadus; pēdējos trijos tā ieguvusi starptautisku raksturu un angļu valoda ir galvenais pasākumu satura pasniegšanas veids. Nometnes četrās norises dienās (šogad no 9. līdz 12. augustam) ir patiešām blīva notikumu programma: filmu seansi ar speciālistu komentāriem, prezentācijas, diskusijas, tikšanās ar filmu autoriem, izstāde, ballīte un koncerts (visa programma ŠEIT).

Nometnes koncepts savulaik radies grupiņai domubiedru, kuri gribēja sanākt kopā, parunāt par kino un skatīties filmas, bet darīt to kādā atšķirīgā veidā, ārpus ikdienas steigas un ierastām vietām. Pa šiem gadiem nometne rīkota dažādos Lietuvas novados, šogad tai atrasta ideāla vieta – agrāko greznību vēl saglabājusi, kaut šobrīd neapdzīvota muiža ar lielisku skatu uz ezeru; Salos ciemā, kas tulkojumā tieši to arī nozīmē – sala, jo tieši uz salas arī atrodas viss nelielais ciems Rokišku rajonā, Paņevežas apgabalā.

Nometnes sajūtu radīja jau pirmā ienākšana savulaik lepnajā muižā, kur padomju laikā bijusi skola, bet tagad tā ir tukša un pamesta ēka, vietējai pašvaldībai droši vien uz kakla. Kādreizējās klases un citas telpas bija pārvērstas viesu istabās, man tika iedalīta gultasvieta plašā klasē, kur pie sienām vēl tāfele un lakoti skapji, kopā ar vēl astoņiem citiem cilvēkiem un vienu suni. Tā uz četrām dienām man šī ēka kļuva par mājām.

Kino, kas nav perfekts

Nometnei katru reizi tiek izvēlēta cita tēma, visbiežāk formā “Kino un…”, kam seko kāds fokusējošs papildinājums – piemēram, “...vēsture”, “...brīvība”, “...skaņa”; iepriekšējā gadā tika pētīts mūsu pašreizējā laikmeta skatījums, kas ietverts vārdā “antropocēns”.
Šāgada nometnes tēmai bija atšķirīgs formulējums – „Nepilnīgs kino / Imperfect cinema”, un par šo tēmu reflektēja gan pasaulē atzīti teorētiķi – viņu vidū Maikls Kanans (Michael Chanan) un Ērika Balsoma (Erika Balsom), padomju amatierkino pētniece Marija Vinogradova –, gan praktiķi Džems Koens (Jem Cohen, ievērojams amerikāņu alternatīvā kino scēnas pārstāvis), brāļi Adams un Zaks Halili (Adam, Zack Khalil, amerikāņu neatkarīgā kino režisori ar indiāņu saknēm) un citi, Baltijas analogo kino prezentēja Ieva Balode un Lāsma Bērtule no Rīgas biedrības Baltic Analog Lab (programmā arī Ievas filma Sisyphus Condition). Rezultātā – vienlaikus dažāda un tomēr vienota programma par kino ārpus standartiem un vispārpieņemtām normām, kas pārkāptas apzināti.

Brāļi Halili sarunā ar skatītājiem

Atslēgas teksts “nepilnīga kino” tēmā, kas daudzkārt tika citēts nometnes laikā, ir kubiešu režisora un scenārista Hulio Garcias Espinozas (Julio García Espinosa, 1926-2016) eseja Par nepilnīgu kino / Por un cine imperfecto, kas sarakstīta 1969. gadā (tulkojums angliski For an imperfect cinema izlasāms ŠEIT). Espinoza, ietekmīga figūra nacionālajā kino pēc Kubas revolūcijas 1959. gadā, esejā uzstājas pret pareizu un perfektu kino, ko veido elite. Viņš pauž uzskatu, ka kino ir jābūt pieejamai mākslai māksliniekiem, kas to veido, un viņu izteiksmes līdzekļiem jābūt neierobežotiem, brīviem no perfekcijas, ko iemieso Holivudas tipa kino.

“Mēs uzskatām, ka nepilnīgam kino vispirms ir jāparāda process, kas rada problēmas. Tādējādi tas ir pilnīgs pretstats tādam kino, kas ir veltīts rezultātu cildināšanai, pretstats patstāvīgam un apcerīgam kino, pretstats kino, kas “brīnišķīgi ilustrē” idejas vai jēdzienus, kurus mēs jau zinām. (..) Nepilnīgs kino ir atbilde šim visam, taču tas ir arī jautājums, kas atradīs atbildes savā attīstības gaitā.

Nepilnīgs kino var izmantot dokumentālā vai spēles kino formas, vai abas. Tas var izmantot jebkuru žanru, vai arī visus.

Tas var izmantot kino kā daudzveidīgu mākslas formu vai kā specifisku izteiksmes veidu. Šie jautājumi tam ir vienaldzīgi, jo tie nepārstāv reālas alternatīvas vai problēmas, vēl jo mazāk – kino īstos mērķus. Ne jau cīņas vai polemiku tas gribētu radīt.”
Tāpat, pēc Espinozas domām, nav svarīgi tehnisko izteiksmes līdzekļu veids vai kvalitāte, viņu neinteresē “labās gaumes” standarti, toties interesē, “kā mākslinieks atbild uz sekojošu jautājumu – ko jūs darāt, lai pārkāptu skatītāju “kulturālās” elites barjeru, kas līdz šim ir noteikusi jūsu mākslas formu?”
Ar šiem jautājumiem dažādās formās rezonēja Nometnes programma.

Piezīmes uz programmas malām

Par attiecībām starp nepilnīgu kino un eksperimentālo un amatierkino bija jādomā daudzu seansu ietvaros, un šādas pārdomas izrietēja gan no lekciju satura vai filmu formas. Viens no spilgtākajiem nepilnīga kino piemēriem bija Adama un Zaka Halili dokumentālā filma INAATE/SE/ (filmas pilno nosaukumu veido arī tulkojums / paskaidrojums - [it shines a certain way. to a certain place./it flies. falls./]), kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja 2016. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) dokumentālo filmu festivālā Doc Fortnight un to recenzēja (tiesa, diezgan skeptiski) arī The Hollywood Reporter.

Filma stāsta par Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju odžibvi cilti, piedāvājot skatu uz pagātni no cilts pēcteču viedokļa. Izmantojot ļoti dažādu stilistiku – tradicionālas intervijas, animāciju, videospēļu elementus un citas formas –, Halili rāda pretrunīgus viedokļus par vēsturi un mudina saskatīt nepilnības oficiālajā vēsturē, kuru vienmēr raksta uzvarētāji. Stilistiski filma rada eklektisku iespaidu, bet šādas estētikas un satura kombinācija iegūst stabilitāti, ja to ievieto nepilnīga kino koordinātēs.

Eksperimentālā kino režisore un videomāksliniece Pegija Oeša (Peggy Awesh) gan prezentēja savus darbus (tostarp filmas Zvaigžņu ēdāji / The Star Eaters (2003) un Beirūtas atgriezumi / Beirut Outtakes (2007)), gan ievadīja Ādolfa Meka (Adolfas Mekas) filmas seansu.
Brāļi Jons (1922) un Ādolfs (1925-2011), tiešā saikne starp Lietuvu un amerikāņu avangarda kino, ir pazīstamas figūras starptautiskā avangarda kino vidē. Kā bieži notiek, viens ir pazīstamāks, nekā otrs – un šajā gadījumā vairāk atpazīstamības ir Jonam, kurš viesojies arī Latvijā. Taču, pēc laikabiedru stāstiem, nepieradinātāka un ekscentriskāka personība ir bijis Ādolfs, šīs īpašības ar uzviju nododot saviem studentiem un kolēģiem Barda koledžā, Ņujorkas štatā, kur viņš sāka strādāt 70. gadu sākumā.

Viens no savdabīgākajiem Ādolfa radošajiem elementiem bija altāra izveidošana kino aizstāvei Svētajai Tulai un Svētās Tulas izteicienu publicēšana (The Sayings of St. Tula).

Te daži no izteicieniem:

- Filmai patīk gaisma.

- Mīli to, kas ir eksponēts pārāk maz un pārāk daudz. Tas palīdz tev redzēt tālāk par iecerēto.

- Nesaki “Filma neiznāca”. Filma vienmēr iznāk. Reizēm ne tā, kā esi iedomājies.

- Svētajai Tulai patīk tava filma. Pat ja nevienam citam tā nepatīk.

Reliģiozo aspektu pievienošana parāda to, cik aizrautīgi Mekas praktizēja kino un kā ar šo aizrautību bija iespējams iedvesmot tos jaunos, kuri gribēja nodarboties ar kino. Ādolfa paša uzņemtajās filmās arī šī ekscentrika nereti tiek apliecināta – piemēram, pilnmetrāžas spēlfilmā Aleluja kalniem / Hallelujah the Hills (1963), ko Nometnē demonstrēja no 16mm projektora. Tā ir eksplozīvas enerģijas un humora piesātināta lente, kas stāsta par diviem draugiem – viņi vairākus gadus cenšas iemantot kādas sievietes mīlestību, bet, kad viņa sāk satikties ar citu vīrieti, abi apmetas mežā.

Kadrs no filmas "Aleluja kalniem / Hallelujah the Hills" (1963)

Epizodes dažādā hronoloģiskā secībā vēsta gan par attiecību līniju, gan abu draugu piedzīvojumiem jaunajā dzīvesvietā. Meks tiešā un netiešā veidā citē pasaules kino klasiku (piemēram, Grifitu), stilistiski būdams uz viena viļņa ar jauno Eiropas kino, īpaši Godāru. (Starp citu, 2005. gadā ASV dibināta pankroka grupa Hallelujah the Hills, kas nosaukta par godu Ādolfa Meka filmai, jo grupas dibinātāji saskatījuši šajā unikālajā filmā visu to, ko grib izpaust mūzikā).

Filma Aleluja kalniem savulaik bijusi starptautiski ļoti pieprasīta – pēc pirmizrādes Ņujorkas filmu festivālā 1963. gadā tā bija iekļauta Kannu kinofestivāla ārpuskonkursa skatē, pēc tam konkursa programmā Lokarno, kur Meks saņēma labākā režisora balvu, Monreālā, Ņujorkā un citur. Tāpēc Ņujorkas starptautiskais kinofestivāls (NYFF) 2017. gadā lepni ziņoja, ka 55 gadus pēc pirmā festivāla programmā atgriežas Ādolfa Meka slavenā filma, nu jau restaurētā versijā.

Šīs filmas atlase Lietuvas kino nometnes programmai bija lielisks reveranss Mekam, kinovēsturei un neatkarīgajam kino.

P.S. Kāpēc es šo rakstu sāku ar suņiem? Nometnes neformālajā risinājumā suņu īpašniekiem nevajadzēja raizēties, kur atstāt savus mīluļus, pašiem dodoties uz nometni, – tos droši varēja ņemt līdzi. Man šķiet, nometnē suņu bija vairāk nekā bērnu, reizēm seansā vienlaikus atradās pat kādi pieci suņi – dažs gulēja, dažs skaļi reaģēja uz ekrānā notiekošo vai ļoti nikni uzņēma cita suņa pārlieku pietuvošanos. Līdz ar to ne-perfektā kino nometnē arī skatīšanās pieredze neatbilda vispārpieņemtajai un perfektajai kino skatīšanās formulai “tumsā un netraucējot citus”...

Foto - “Kino nometne”, fotogrāfi Dainius Makunas, Dainius Putinas

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi