Melnā nafta ar balto karoti

“Un kāpēc jūsu filmai noteikti jābūt melnbaltai?” - vaicā kāds no ārzemju redaktoriem, kad tikko pēc Lailas Pakalniņas mājiena zem kameras modrās acs beidzis lauzīt no naftas ražoto plastmasas karotīti – „Kompānijas Hargla” jaunās filmas projekta titulvaroni.
“Tam ir vairāki iemesli,” - atbild Laila. “Pirmkārt tāpēc, ka nafta ir melna, bet karote balta…”
Šādu un vairākus citus aizkustinošus komunikācijas brīžus varēja piedzīvot Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma pičinga sadaļā, kas (līdztekus Kino Rakstos jau aprakstītajai filmu programmai "Ārpus laba un ļauna" vecajā labajā "K.Sunī") norisinājās pagājušās nedēļas nogalē viesnīcā "Alberts", Rīgā.

Lomu sadalījums vecais – dokumentālisti vienā galda jeb zāles pusē (25 projekti), bet otrā - cilvēki ar daudzsološo apzīmējumu “lēmumu pieņēmēji / decision makers” (par iepirkumiem un kopprodukcijām atbildīgie redaktori no 18 starptautiskām televīzijām, kā arī distributori un producenti). Pa vidu un pastāvīgā atbalsta tvērienā latviešu profesionāļu komanda Leldas Ozolas un Zandas Dūdiņas vadībā, un ilggadīgais dāņu moderatoru tandēms – Tue Stēns Millers un Mikaels Opstrups, kas vienā vai otrā sastāvā jau 20 gadus apmāca, iedrošina un ved kopā Baltijas jūras reģiona filmētājus ar potenciālajiem finansu avotiem un distributoriem.

Mikaels Opstrups (no kreisās) vada sarunu

Divdesmit gadi nav aizritējuši veltīgi – forumos izauguši, nobrieduši un pārliecību par sava darba virzību stiprinājuši daudzi šobrīd veiksmīgi producenti un režisori no mūsu paplašinātā Baltijas / Kaukāza / Krievijas / Centrāleiropas reģiona. Kopā sanākšanas reizēs redzams un jūtams, ka liela daļa dalībnieku ir ne tikai personīgi pazīstami, bet arī cieši sadarbojas, kopproducē filmas un pat draudzējas. Atmosfēra, kā jau Rīgas pičingos ierasts, ir relaksēta un sirsnīga, ar saknēm dziļi balstīta pasaules laimīgākās nācijas omulībā un uzņemošās puses vēl joprojām sprīdītiskajā aizrautībā. No zāles raidītais un pičošanas procesā uztveramais neformāli ģērbto (un tādējādi savu filmu jūtīgajiem varoņiem tik līdzīgo) kolēģu solidārais atbalsts patīkami silda muguru.

Dokumentālā kino režisori Ivars Seleckis (no kreisās)  un Vitālijs Manskis

10 000 galdā

Personīgi man ļoti ilgi nebija nācies piedalīties pičinga forumos, tāpēc gandarīja prombūtnes laikā acīm redzami augusī “pircēju” un “pārdevēju” spēja sarunāties vienā profesionālā valodā, diezgan precīzi izprotot vienam otra vēlmes. Tas ir skaists un loģisks briedums, salīdzinājumā ar pirmsākumiem, kad bieži vien šķita – pietiek ar emocionālu pārdzīvojumu un sajūsmu par mūsu tik ilgi gaidīto “austrumu satikšanos ar rietumiem”, un pārējais sakārtosies pats no sevis.

Kaimiņvalstu kopprodukciju augstais procents, kas audzis no gada gadā, apliecina, ka savā starpā jāsadarbojas tikpat cieši un vēl ciešāk, nekā ar naudīgajiem rietumiem.

Patīkami arī tas, ka vismaz Baltijas dokumentālisti vairs nestāv pie prezentāciju mikrofoniem pliki un nabagi bez valsts atbalsta, kā tas vēl aizvien ir, piemēram, baltkrieviem, ja tie klaji nepūš savam valdniekam tīkamā stabulē.

Tiesa gan, dzirdēju dažus producentus sūdzoties, ka pičingiem vairs neesot tā reālā satura, kāds esot bijis pirms 15 gadiem, kad tik tiešām skandalozi un drosmīgi iepirkumu redaktori, noklausījušies viņus iekārdinošu prezentāciju, viens licis galdā 10 tūkstošus, otrs piemetis tikpat, trešais piecus, un filma drīz vien nostājusies zemā starta pozīcijās. Tagad pičings biežāk tikai izraisa interesi par filmu vai uzkurina to, noder tīklošanai un sava projekta iedēstīšanai klātesošo likteņlēmēju atmiņā, lai vēlāk jau citi cilvēki pieņemtu lēmumus stadijā “parādiet man melno montāžu”.

Kas mums par daļu?

Uzplaiksnīja arī atsevišķi pārsteiguma momenti par daža Rietumeiropas redaktora it kā iesūnojušo, bet acīmredzot tomēr realitātē balstīto uzskatu, ka, neraugoties uz 20 gadus ilgušo un šķietami jau pārvarēto „East Meets West” periodu, esam tomēr vēl aizvien tālās un nezināmās tautas kaut kur ellē ratā un tāpēc nav pārāk daudzsološi piedāvāt, piemēram, vācu, franču, dāņu un pat kaimiņu zviedru auditorijām kaut ko, kas būtu lokāli bāzēts, bez skandāla pieskaņas un tiešas minēto lieltautu iesaistes.

Pirmajā dienā šo fenomenu uzskatāmāk par citiem demonstrēja franču ARTE g.e.i.e. iepirkumu redaktore Valērija Teobalda, lai gan foruma kataloga aprakstā viņa sakās pārstāvam kanālu, kas interesējas par fascinējošām tālām vai tuvām ārzemēm. Tomēr teju vai uz katru jautājumu, vai ARTE interesētu viens vai otrs prezentētais projekts, redaktore atbildēja ar patiesu izbrīnu – kāpēc gan jūs domājat, ka franču auditoriju varētu interesēt šī, piemēram, (lai cik tā filmiska, lai cik tā lieliska) lietuviešu filma lietuviski par meitenēm karadienestā?

Pēc trešās vai ceturtās šādas reizes slavenais baltiešu draugs un pasākuma balsts Tue Stēns Millers izpelnījās grandiozus aplausus no zāles, sirsnīgi, bet precīzi iedzeļot – nu, iespējams, tāpēc, ka viņas kanāla paplašinātais nosaukums ir Eiropas Kultūras kanāls... Redaktore nebūt neapjuka, bet atbildēja, ka viens esot tas, kas rakstīts uz papīra, bet realitāte esot pavisam kas cits.
Otrajā dienā, iespējams, pateicoties integrējošajām vakariņām, gāja jau daudz labāk.

Tue Stēns Millers Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma T-kreklā

Kādā krāsā būs glezna

Runājot par mākslu – šķiet, ka dokumentālo kino par tādu uztver vairs tikai nedaudzi vecākās un vidējās paaudzes austrumeiropieši. Televīzijas – lielākie no mūsdienu dokumentālā kino noņēmējiem, līdzproducētājiem un izplatītājiem – savu milzumdaudzo konkurējošo kanālu un līdz ar to cimperlīgo auditoriju dēļ, šķiet, jau sen dokumentālo kino pielīdzina nevis mākslas veidam, bet advancētam televīzijas raidījumam, tāpēc televīziju pārstāvji, sēžot pie lēmumu pieņemšanas galdiem, reitingu vārdā mākslas darbu vietā pieprasa filmiskus stāstus ar loģisku sižetu un izstāstāmu vēstījumu.

Tikpat modri kā interneta meklētājprogrammu algoritmi, kuru radītāji tirgus vārdā atmet apgaismības laikmetā aizsēdējušās idejas par savu skatītāju interešu un redzesloka paplašināšanu, televīzijas sargā savu auditoriju vēlmes, un viss tiek pielāgots to gaumēm – mūsu auditorija skatās to un neskatās šito, līdz ar to nevar būt un noteikti nebūs ieinteresēta iekš kaut kā cita.

Pēc Lailas Pakalniņas komandas visi salauž baltas plastmasas karotes un met papīrgrozā

Šai sakarā, atgriežoties pie Karotes šova, - patiesi neatceros, kad kāds būtu uzdevis jautājumu gleznotājam vai grafiķim par to, kāpēc viņa darbam ir tādas vai citādas krāsas. Bet tirgus, protams, ir tāds, kāds tas ir, un mēs taču saprotam, no kurienes tam aug kājas, ja pat lieliskā Igaunijas televīzijas redaktore Marje Jurčenko, apliecinot, ka viņas auditorijai pret melnbalto neesot īpašu pretenziju, tomēr bija cieši pārliecināta, ka liela daļa skatītāju tādas filmas demonstrēšanas laikā nospriedīšot, ka ar viņu televizoru noticis kaut kas nelāgs.

Četri mūsējie

Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma pičingā piedalījās četri projekti no Latvijas (Ego Media ar Life Naked, Mistrus Media ar Turpinājumu, Kompānija Hargla ar Karoti un VFS ar Baltijas jauno vilni). Trīs no šiem projektiem ir kopprodukcijas, divi – Latvijas simtgades projekti. Mūsu filma par Baltijas jauno vilni, par poētiskā kino aizsācējiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, ir tiešs ilggadīgas, Baltijas foruma pirmsākumos vēl Bornholmā aizsāktas producentu un režisoru sadraudzības rezultāts.

Raksta autore Kristīne Briede stāsta par projektu "Baltijas jaunais vilnis", kurā viņas līdzautori ir (no kreisās) lietuvieši Arūnas Matelis un Audrius Stonis, igaunis Riho Vastriks un latvietis Uldis Cekulis

Vai atsaucībai, ar kādu šie četri projekti (un pārējie, protams) tika uzņemti pičinga laikā, būs reāli rezultāti, rādīs laiks. Un, ja arī izrādīsies, ka daži rezultāti vairāk būs attiecināmi uz komunikāciju, nekā finansējuma cipariem, tad tomēr atcerēsimies, ka Baltijas jūras forums ir neparasta iespēja – dalība tajā vēl aizvien, pateicoties Media programmas un Nacionālā Kino centra atbalstam, ir par brīvu. Salīdzinājumam paskatieties kaut vai dalības maksas apjomus tepat kaimiņos, Zviedrijā, jau šajās dienās notiekošajam Nordisk Panorama Forum un novērtējiet to balto karoti.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi