Foto galerija: "KVIFF 2018"
Simtgades dokumentālā filma "Laika tilti", kas Latvijā pirmizrādi piedzīvos septembra sākumā, vairākos aspektos ir pirmā starp citām Simtgades filmām - pirmā ciešā sadarbība starp trim Baltijas valstīm (turklāt kopražojuma loģika izriet no filmas satura un stāsta) un pirmā filma, kas piedzīvo pasaules pirmizrādi A klases festivāla konkursā. Karlovi Varos kopā ar filmas grupu bija arī Kino Rakstu "aģente", fotomāksliniece Agnese Zeltiņa.
Berlināle bez tās ilggadējā vadītāja Dītera Koslika tiešām ir citādāka. Mazās tūbiņās iepakoti zvaigžņu putekļi (darināti no augu valsts, ne naftas produktiem) tiek tirgoti kā festivāla suvenīri, bet uz sarkanā paklāja, kas ražots no okeāna plastmasas piesārņojuma, plaši atpazīstamu zvaigžņu ir maz.
19.02.2020Kinofestivāliem ir tāda īpatnība – cilvēks var tur iebrāzties, iesmelt savu dienišķā jaunā kino devu un aizbrāzties tālāk, nemaz neko neuzzinājis par to, ka varbūt šim konkrētajam festivālam ir 70 gadus gara vēsture, sarežģīta un dažādu likumsakarību veidota struktūra, kas nosaka, kāpēc tieši šīs jaunās filmas šogad trāpīsies skatītāja ceļā. Piemēram, Berlinālē, kas šogad 20. februārī patiešām tiks atklāta jau 70. reizi.
16.02.2020Godinot Ansi Bērziņu kā vienu no latviešu profesionālās animācijas aizsācējiem, ir vērts ieskatīties viņa mākslinieciskā rokraksta savdabībā. Režisora Anša Bērziņa uzņemto filmu vērienīgajā amplitūdā iezīmējas vairāki caurviju motīvi, arī ceļinieks-varonis, kuru vada izziņas kāre, un māja kā simbols patvērumam un drošībai.
14.02.2020Kāpēc Alfonso Kuarona „Roma” tā arī nenonāca līdz Rīgas kinoteātriem? Vai DCP ir apreibinoša viela? Kāda jēga rādīt sarežģītas bulgāru drāmas? Un galu galā – vai kinoteātri drīz nomirs? Tādus un citādus jautājumus apcerēja „Kino Bizes” vadītājs Māris Prombergs, piedaloties Eiropas kinoteātru tīkla „Europa Cinemas” konferencē Lisabonā.
10.02.2020Kino gardēžiem šī nedēļa var izvērsties visai piesātināta un notikumiem bagāta, jo no pirmdienas, 10. februāra, līdz svētdienai, 16. februārim, norisinās 24. Rīgas Starptautiskais Īsfilmu festivāls 2ANNAS. Lai skatītājiem vieglāk orientēties festivāla 2ANNAS programmā, piedāvājam tā veidotāju komandas ieteikto 10 filmu izlasi, ko noteikti vērts redzēt.
Apskatot spēlfilmu “Pilsēta pie upes” režisora Viestura Kairiša daudzpusīgās radošās darbības, arī teātra un operas iestudējumu kontekstā, uzskatāmi redzama interese par sociālkritisku varoņa tēla deheroizāciju, ko apliecina gan Vāgnera Zīgfrīds, gan Raiņa Lāčplēsis Kairiša interpretācijā. Daiļkrāsotājs Ansis ir pavisam jauns varoņa tips, kas demonstrē “atgriešanos pie saknēm” kā arhetipisks Sprīdītis. Un svarīga atruna – māksla nepretendē uz vēsturisku precizitāti, citādi tā nebūtu māksla.
27.01.2020Pirmizrādīta 2019. gada Kannās, Hlinura Palmasona filma „Balta, balta diena / Hvitur, hvitur dagur” joprojām intensīvi ceļo pa kinofestivāliem un paralēli sāk iekarot arī kinoteātru repertuāru, no 30. janvāra – arī Rīgā. Aktieris Ingvars Sigurdsons, viens no islandiešu kino zīmoliem, par darbu šajā filmā apbalvots jau četros festivālos un tika nominēts Eiropas Kinoakadēmijas balvai, bet rudenī kopā ar filmu viesojās Rīgas starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF).
22.01.2020Viestura Kairiša jaunākā spēlfilma "Piļsāta pi upis" ir spēcīgs kino pārdzīvojums. Bet tā ir arī izaicinājums recenzenta analītiskajām spējām. Jo Kairiša darbs ir ar daudznozīmīgumu uzlādēts universs, turklāt mākslinieciski ļoti daudzveidīgs un ārkārtīgi bagātīgs teksts, tāpēc arī recenzentam ir ļoti daudz iespēju izvēlēties, kuriem filmas aspektiem pievērst skatienu. Šī recenzija būs kā pati filma – par vienu tēmu vairāk, par citu garāmskrejot, un ar superkopplānu beigās.
20.01.20202020. gada 20. janvārī Federiko Fellīni apritētu 100 gadu, viņš piedzima šajā datumā 1920. gadā, saulainajā Itālijas pilsētiņā Rimini. Itālijas gaisma, gribas domāt, ir ļoti pateicīga, lai tieši tur taptu filmas, kuras neizdziest no skatītāju atmiņas.
17.01.2020Savā jaunajā filmā “Piļsāta pi upis” scenārists Viesturs Kairišs ar režisoru Viesturu Kairišu sadarbojies ļoti auglīgi, atmetot lieko, bet nezaudējot atmiņām raksturīgo maigo ritmiku. „Kino vēstījumiem, kas pēc būtības atgādina prozu, vajadzētu saturēt arī vārdos neizsakāmo. Arī vizualitātei vajadzētu būt līdz galam nekonkretizējamai,” par to režisors ir pārliecināts jau sen.
Drukāt rakstu
Komentāri: