Klasika Amsterdamā

Starptautiskajā Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā IDFA šogad vērojams uzkrītošs daudzums arhīva filmējumu no vecām VHS kasetēm un citiem pirmsdigitālā laikmeta attēlu nesējiem, kas tiek pārmontēti no jauna, piešķirot tiem citu jēgu. Un pa vidu – klasiķis Ivars Seleckis ar savu tīro dokumentālo kino (“Turpinājums”) un klasisko vīna izvēli.

Uzņēmējs Abrahams Iceks Tušinskis, kuru otrā pasaules kara laikā nogalināja Aušvicā, pirms tam, 1921. gadā, nodibināja kinoteātri Amsterdamā, un šis nams ar savu arhitektonisko sajaukumu starp Amsterdamas skolu, jūgendstilu un art deco tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem kinoteātriem pasaulē. 2002. gadā kinoteātris Tuschinski tika atjaunots sākotnējā izskatā – ar parteru, ložām, diviem balkoniem, kāpnēm, apvedceļiem, samtu, lustrām, austrumu paklājiem un lampām. Tā ir Amsterdamas starptautiskā dokumentālā kino festivāla (IDFA) galvenā norises vieta. Te tirgo arī popkornu, ja kādam tas šķiet svarīgi, bet citādi nekas neaizsedz 20. gadsimta 20. gadu neapslēpto skaistumu.

Kinoteātris "Tuschinski" Amsterdamā, IDFA mājvieta

IDFA ir festivāls, kas 30 gadus tiešā un kinematogrāfiskā veidā runā par pasaules politisko dienaskārtību un vēsturiskām patiesībām, liekot būt kinomākslai par politikas instrumentu reģionālā un starptautiskā līmenī, turpinot parādīt un pierādīt, ka kinoveidotāji ir mūsdienu politikas atbildības daļa.

Ivara Selecka dokumentālā filma Turpinājums bija iekļauta festivāla programmā Masters, ko atklāja jaunais IDFA radošais direktors, sīrietis Orva Nirabia, pirms tam pazīstams kā starptautiski nozīmīgu politisko dokumentālo filmu producents un eksperts. Šis ir pirmais jaunā radošā direktora kūrētais festivāls, un kinokritiķi aizrāda, ka no debijas konkursa un festivāla projektu foruma izzudusi Austrumeiropa.

Kinoteātra Tuschinski mākslinieku ložā pirms seansa Nirabia satiekas ar Selecki.

Ir pagājuši 29 gadi, kopš Seleckis ar Šķērsielu ieguva IDFA galveno balvu, tikai PSRS varas iestādes toreiz neesot ļāvušas braukt to saņemt.

Laikam baidījās, ka aizbēgs uz Rietumiem, jo 1989. gadā taču nepavisam nav zināms, kas notiks tālāk. Kad Ivars Seleckis izstāsta, ka toreiz pie balvas nemaz nevarējis tikt un to pēc dažiem mēnešiem IDFA festivāla programmētāji atveda uz Eiropas kinoakadēmijas balvas saņemšanu Berlīnē, Orvi Nirabia saka – viņš tagad kā sīrietis Krievijas dēļ nevarot apmeklēt savu dzimteni.

Kad kāda skatītāja pēc Turpinājuma seansa vaicā, kāds tad bijis filmas mērķis, Seleckis atbild ar novēlējumu, lai viņa varoņiem nekad nav jāpiedzīvo kāds okupācijas režīms, un izpelnās skatītāju aplausus.

Foto: Gints Grūbe

Festivāls IDFA vienmēr izcēlies ar to, ka skatās, ko dara vecmeistari, un meklē tos, kuri varētu kļūt par klasiķiem. Vecmeistaru sadaļā Austrumeiropas ģeopolitiskais un profesionālais fokuss arī šoreiz ir nemainīgi spēcīgs. Pirmajā vakarā satiekam režisoru Sergeju Lozņicu, kurš kopā ar Selecki un vēl citiem Eiropas režisoriem 2014. gadā strādāja Rīgā, studijā Mistrus Media, pie dokumentālu īsfilmu antoloģijas Pāri ceļiem un upei – Seleckis filmēja Ķīpsalu, Lozņica veidoja stāstu par veco ebreju kapsētu Maskavas forštatē.

Sergejs Lozņica šogad pabeidzis trīs filmas – spēlfilmu Donbass, dokumentālo filmu Uzvaras diena un filmu ar kafkiānisko nosaukumu Process

vēsturiski nozīmīgu stāstu par safabricētu tiesas sēdi Maskavā 1930. gadā, Staļina valdīšanas periodā, kad augstākā ranga juristi un inženieri tika apsūdzēti valsts apvērsuma organizēšanā. Filma, starp citu, šoruden jau demonstrēta Rīgas starptautiskā festivāla (Rīga IFF) ietvaros, programmā ArtDocFest – to mums vēlāk norādīs vecmeistars Vitālijs Manskis, kurš arī aicināts uz IDFA ar savu filmu Putina liecinieki.

Filmā Process režisors Lozņica izveidojis jaunu montāžas versiju no veciem Krievijas arhīva izejmateriāliem, kas uzņemti propagandas filmai ar mērķi iebaidīt režīma inteliģentos oponentus. Filmas materiāls rāda kino ar dokumentāliem (reāliem) cilvēkiem, bet inscenētu situāciju – tiesas prāvu, kur cara laika inteliģenti lasa izsmalcinātā valodā uzrakstītas atzīšanās. Šie skati montēti ar masu demonstrācijām ielās un baisiem boļševiku tuvplāniem, pūlis pieprasa tiesājamiem nāvessodu. Starp safabricētās tiesas prāvas tiesnešiem vēlāk abi ar Ivaru Selecki atpazīstam to pašu Andreju Višinski, kurš bija arī viens no Latvijas okupācijas procesa ideoloģiskajiem vadītājiem.

Kadrs no filmas "Process"

Atšķirībā no Lozņicas slavenākās arhīvu filmas Blokāde, kur skaņas celiņš tika izveidots no jauna, piešķirot filmas uztverei jaunu dimensiju, filmā Process skaņa ierakstīta tiesas zālē visā tās autentiskumā. Viss it kā notiek pa īstam, tikai filmas beigu titri iedod jaunu vēsturisko kontekstu, kas izmaina tikko noskatītās filmas fokusu, to, kā uz to vajadzēja skatīties – daļai tiesājamo nāvessodi tika piespriesti tikai filmēšanas dēļ, lai kino strādātu kā propagandas līdzeklis masu iebiedēšanai.

Vairāk nekā divu stundu garā prāva Lozņicas montāžas versijā vēl vairākas dienas liek par sevi domāt, un ne tikai Staļina prāvu vai Kafkas iezīmētajā kontekstā. Arī par režisoru Oļegu Sencovu, kurš notiesāts uz 20 gadiem, vai režisoru Kirilu Serebreņņikovu, kurš atrodas mājas arestā, arī par citām politiskajām prāvām mūsdienu Krievijā, ko iespējams aktuāli apspēlēt tieši ar šādu 30. gadu arhīvu. IDFA prese ziņo, ka šobrīd top arī dokumentālā filma par mājas arestā starptautiski strādājošo krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu.

Kadrs no filmas "Process"

Šogad festivāla filmās iekļauts uzkrītošs daudzums dažādās kvalitātēs saglabāta arhīvu materiāla no vecām VHS kasetēm, 8mm, BETACAM un citiem pirmsdigitālā laikmeta attēlu nesējiem, kas tiek pārmontēti no jauna, lai ieraudzītu, ka seni notikumi ir joprojām aktuāli.

Labs atgādinājums cieto disku laikmetā – neko nevajag dzēst, jo iespējams, ka pēc 30, 50 vai 80 gadiem šajā materiālā būs atrodams kaut kas pavisam cits, ko tajā ieraudzīs varbūt kāds cits režisors.

Austriešu režisore Rute Bekermane paņēmusi savu 80. gados veidoto kinoarhīvu par politiķi Kurtu Valdheimu un samontējusi jaunu filmu Valdheima valsis / Waldheim Walzer. No 1972. līdz 1982. gadam Valdheims bija ANO ģenerālsekretārs, bet no 1986. līdz 1992. gadam viņš ieņēma Austrijas prezidenta amatu. Šajā laikā izcēlās arī starptautisks skandāls, kad nāca gaismā viņa sakari ar nacistiem Otrā pasaules kara laikā. 1986. gadā Valdheims uzvarēja Austrijas prezidenta vēlēšanās, taču viņa uzvaru aizēnoja atklātībā nākušās ziņas, ka viņš bijis vismaz informēts par nacistu pastrādātajiem noziegumiem, kad leitnanta pakāpē Otrā pasaules kara laikā dienējis Balkānos, ja arī pats tajos nav aktīvi piedalījies. Lai gan pats Valdheims kategoriski noliedza, ka pagātnē būtu pastrādājis ko nosodāmu, starptautiskajās diplomātiskajās aprindās viņš praktiski kļuva par izraidīto.

Kadrs no filmas "Valdheima valsis"

Filma ir par neatcerēšanās un kolektīvās atmiņas funkcionēšanas mehānismu. Valdheims nekādi nevar atcerēties, ko darījis no 1941. līdz 1944. gadam. Rute Bekermane nelīdzinās Vitālijam Manskim ar viņa Putina lieciniekiem, kur pats režisors savulaik veidojis pasūtījuma filmu par Putinu un tagad šo propaganadas materiālu atkodē no jauna savā filmā; Bekermane ir gan filmējusi, gan pati bijusi starp aktīviem protestētājiem pret Kurtu Valdheimu.

Kā tālaika protestu dalībniece režisore toreiz cieta sakāvi – neraugoties uz starptautiskiem protestiem, Valdheims prezidenta amatā sabija līdz 1992. gadam. Taču tagad šie 30 gadus senie arhīvi jaunā montāžas versijā sāk stāstīt pavisam citu, aktuālu stāstu par sabiedrības kā kolektīvā mehānisma reakcijām uz politiskiem meliem, noklusējuma neiespējamību ilgtermiņā un brīdinājumu par situācijas nopietnību mūsdienu politikas kultūrā Eiropā. Filmas sākumā Bekermane citē Linkolnu – jūs varat apmānīt visus uz kādu laika sprīdi, dažus varat mānīt visu laiku, bet nekādi nav iespējams visus mānīt visu laiku.

Filma katrā ziņā iesakāma tiem, kuri domā, ka mūsu VDK arhīvu izvērtēšanai pēc 30 gadiem nav nekādas nozīmes.

Valdheima valsis ir Austrijas izvirzītā filma kandidēšanai uz Oskaru labākās ārzemju filmas statusā, un tieši šogad ārzemju filmu nominācijai tiekot virzīts tik daudz dokumentālo filmu, kā nekad agrāk.

Amerikāņu režisora Erola Morisa filma Amerikāņu dharma / American Dharma par Trampa prezidenta padomnieku Stīvu Banonu ir viens no festivāla notikumiem, galvenokārt gan klasiķa vārda dēļ.

Kadrs no filmas "Amerikāņu dharma"

Banons savulaik vadīja labējās ievirzes tīmekļa mediju Breitbart News un tiek uzskatīts par Trampa priekšvēlēšanu kampaņas veidotāju. Savukārt Erols Moriss ir jau oskarots kinoklasiķis ar savu klasisko dokumentālā kino manieri un tieksmi uz politisku kino. Izrādās, ka Morisa filma The Fog of War / Kara migla par Vjetnamas kara laika ASV aizsardzības ministra Roberta Maknamaras dzīvi un laikmetu iedvesmojusi politiskai darbībai Trampa vēlēšanu kampaņas veidotāju Stīvu Banonu. Viņš savu Baltā nama stratēģa amatu pameta pirms gada, taču viņa polittehnoloģiskās iestrādes turpina veidot ASV politiku vēl aizvien; kā runā, šobrīd Banons veiksmīgi konsultējot kaut kur Eiropā.

Morisa pieredze ļauj režisoram panākt Banona uzticēšanos, un tikai filmas beigās viņš atzīstas, ka patiesībā balsojis par Hilariju Klintoni.

Filma veidota kā saruna speciāli uzbūvētā studijā, montēta ar ziņu arhīvu materiāliem un citātiem no sociālajiem medijiem un vecām Holivudas filmām. Banona portrets un viņa politehnoloģisko teoriju cēloņu meklējumi tiek veidoti kā saruna par Holivudas klasisko kino un tā ietekmēm uz polittehnologu, it kā meklējot senās un klasiskās arhīvu filmās atbildi uz jautājumiem par mūsdienu amerikāņu psiholoģisko portretu. Erola Morisa izveidotā saruna par politikas tehnoloģisko pusi, izmantojot Holivudas filmu mākslīgo konstruktu, ir līdzīga paša Stīva Banona radītajai politiski konstruētajai pasaulei. Filmas beigās gan Moriss šo uzbūvēto studiju ar savām režisora tiesībām nodedzina. Filma iesakāma visiem, kuri mēģina saprast, kāpēc mūsdienu pasaule virzās turp, kur tā virzās…

Kadrs no filmas "Aquarela"

Pateicoties tam, ka klasiķis Seleckis satiek klasiķi Kosakovski, noskatāmies vienīgajā festivāla seansā ar dolby stero atmos skaņu izrādīto Viktora Kosakovska filmu Aquarela, kas savu pasaules pirmizrādi jau bija piedzīvojusi ārpuskonkursa skatē Venēcijā. Šajā filmā skatītājs kļūst par pasaules bojāejas liecinieku vai līdzdalībnieku. Filma par ūdeni visās tā iespējamās formās un vēstījumos, audiovizuāli iemet arī skatītāju ūdenī, mainot ikviena zālē sēdošā sirdsdarbības ritmu. Tas ir it kā poētiskās dokumentālā kino tradīcijas turpinājums, kas sasniedz jaunu nepastarpinātības līmeni starp ekrānu un skatītāju.

Filma, kuru noteikti jāskatās klasiski – tumsā un uz lielā ekrāna.

Pēc savas filmas Turpinājums seansa Ivars Seleckis restorānā iepretī kinoteātrim Tuschinski izvēlas vīnu. Ņemsim Chianti Classico, viņš saka. Un mēs nekļūdījāmies izvēlē.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi