Kannas. Pirmā diena

Visas Eiropas un arī pasaules kinematogrāfistu uzmanība šobrīd koncentrēta uz Kannām – Francijas kūrortpilsētu, kur notiek starptautiskais kinofestivāls, varbūt pat vissvarīgākais pasaulē, kā apgalvo speciālisti. Un Kino Raksti, protams, tur ir klāt!

Nesen, gatavojoties lekcijai par kinofestivāliem pēdējā desmitgadē, man jau bija izdevība apkopot domas par festivālu lomu mūsdienās, bet tagad, rakstot par Kannu kinofestivālu, nākas atgriezties pie šī temata vēlreiz. “Kannās mūsu uzdevums ir aizstāvēt kino - parādīt vienlaikus tā spēku un vitalitāti,” Indiewire apgalvo festivāla direktors Tjerī Fremo (Thierry Fremaux) [[1]]. Viņš uzsver, ka tas ir pirmām kārtām kino festivāls, lai gan Marche du Film kinotirgus ietvaros ērti jūtas arī dažādi virtuālās realitātes stendi un televīzijai domāti produkti.

Raksta autore Sonora Broka, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore

Šogad Kannu kinofestivāls lepojas ar jaunu biļešu rezervācijas sistēmu, kas gan ir atvieglojusi pašu pieteikšanos biļetēm, bet īpaši neatstāj iespaidu uz iespējamību nokļūt sarkanā paklāja seansos (tie ir būtiski ne jau statusa, bet tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tieši Grand Theatre Lumiere zālē tiek izrādīta galvenā konkursa skate). Visa šī sarežģītā un stingrā sistēma, kā iespējams iegūt pieeju dažādiem festivāla seansiem un pasākumiem,

tāpat arī daudz dažādu krāsu (tātad svarīguma pakāpju) akreditācijas ik uz soļa norāda katra festivāla viesa vietu mākslīgi un visnotaļ rūpīgi veidotā hierarhijā.

Tās spicē atrodas, protams, Holividas zvaigznes, tālāk seko filmu tirgus jeb kino pircēji un pārdevēji. Gadiem ejot, nemainīgi augstu tiek vērtēti mediji, jo lielā mērā no atsauksmēm nākamās dienas presē pēc pirmizrādes ir atkarīgs filmu turpmākais liktenis.

Šī garā atkāpe radusies manas visai nogurdinošās Kannu apmeklējuma pirmās dienas izskaņā, un, visticamāk, absolūti nav saistoša tiem lasītājiem, kas uz kino dodas ar biļeti kabatā. Tomēr pēc tam, kad novēroju tikpat kā tukšu Kino liedagā seansu, kura pārsimts tuksnesīgos pludmales krēslus ar mazāk kā desmit skatītājiem rūpīgi apsargāja četri uzraugi (lai gan ieeja uz šo seansu oficiāli it kā ir brīva), gribot negribot piezogas pārdomas par krasajām atšķirībām starp Kannu festivālu un daudz demokrātiskākiem Eiropas kinofestivāliem.

Nenoliedzami, visa šī ažiotāža ap sarkanajiem paklājiem un ekskluzivitāti saistīta arī ar nostaļģiju pēc Kannu un Venēcijas kinofestivālu zelta laikiem. Tas viss, protams, priecē tā saucamos netiešos festivāla apmeklētājus - pūļus, kas dežurē pie barjerām ap sarkano paklāju, gaidot piebraucam Džūliju Robertsu un Džordžu Klūniju, tomēr atļaušos apšaubīt saistību starp zvaigžņu putekļiem un festivāla kopējo vērtējumu.

Runājot par kino kā tādu – starptautiskie mediji noelsās, kad Kannu kinofestivāls izsludināja savu šāgada oficiālo programmu. 50 filmas, kas izvēlētas no 1800 pieteikumiem, krāšņotu jebkuru pēdējo gadu festivālu. Pedro Almadovars, Olivjē Asajass, Andrea Arnolda, Ksavjers Dolans, brāļi Dardēni, Džims Džārmušs, Kens Loučs, Kristians Mungiu, Briliante Mendoza, Parks Čanvuks, Pols Verhovens un citi – tas viss galvenajā konkursa skatē. Kore-eda Hirokazu, Kirils Serebreņņikovs, Aleksandrs Hodorovskis -  paralēlās skates tāpat neliek vilties.

Šī plejāde padara Kannas par pasaules kino nabu šobrīd, un stipri nāksies censties konkurentiem, lai ko līdzīgu atkārtotu tuvākajā laikā.

Manas Kannu kino dienas sākās ar Kirila Serebreņņikova Mācekli. Seansā iekļūstu pēdējā brīdī, kad stāvajā Debisī zālē jau izdzisusi gaisma, un kopā ar vēl pāris cilvēkiem mīņājamies uz nelielā kāpņu laukumiņa balkona pašā augšā, cerot neuzkrist kādam uz galvas. Ironiski, filmas sākuma epizode nesniedz mums daudz gaismas un lielas cerības uz tukšu sēdvietu atrašanu. Acīmredzot labāk par citiem protu orientēties tumsā un atkrītu tikai divas rindas zemāk, pie pašas ejas - reta veiksme. Skatīšanās vedas raiti, kam droši vien palīdz pirms mirkļa Svētās Esperanzas katedrāles dārzā baudītais rozā vīns (šāda lokācija tika izvēlēta tādēļ, lai pavērtos no visaugstākā skatpunkta uz apburošo ainavu - pilsēta, kas ieskauj līci ar Jahtu mastu mežu, - un vēlreiz pārliecinātos, ka Kannu festivāla galvenā ēka tiešām atgādina okeāna laineri, kas uzskrējis uz sēkļa pašā līča vidū).

Apsveru iespēju šādi gatavoties arī citām divu stundu garuma filmām - atzīšos, par ļoti kaitinošu uzskatu pēdējā laika tendenci filmas veidot stipri garākas nekā kaut vai pirms pieciem gadiem.

Un ļoti labprāt uzklausītu viedokļus par to, kādēļ 2016. gadā 90 minūšu filma ir retums, bet 119 minūšu filma - standarts.

Serebreņņikovs meistarīgi spēj savaldīt stundu piecdesmit astoņas minūtes Mācekļa, lai gan vietumis filmā labas kino gaumes robeža manā izpratnē tiek pārkāpta, padodoties kārdinājumam piešķirt atsevišķām epizodēm kādu papildus emociju, krāsu vai skaņu. Mazliet saskumstu, nesagaidījusi ko līdzīgu metafiziskajai pārģērbšanās / pārtapšanas mežā epizodei, kādu redzēju režisora iepriekšējā filmā Krāpšana.
Māceklis kopumā pārliecinoši ved līdzi, lai gan brīžiem, šķiet, režisors aizrāvies ar tēmu vairāk nekā es – to norakstu uz tēmas iespējamo aktualitāti mūsdienu Krievijā. Droši vien vairāk par to mēs izlasīsim kaimiņvalsts recenzentu darbos. Bet pagaidām filmas galvenā varoņa, reliģiskajā fanātismā ieslīguša vidusskolēna Vaņas Južina pārmetumi popam, ka Bībelē teikts - par ticību jāmirst, nevis ticības vārdā jādzīvo -, samet ašu asociāciju ķēdīti ar jaunajiem drošības pasākumiem festivālā - vīriem ar metāla detektoriem pie katras ieejas -, nevis raisa kādas dziļākas pārdomas.

Rīt otrā diena, un loloju cerības redzēt, kas padomā slavenajam, bet gaumīgu pauzi radošajā darbībā ieturējušajam “svētā kalna” režisoram Alehandro Hodorovskim.

Festivāls ir uzņēmis apgriezienus, vēlu vakarā satiktie Maskavas kinofestivāla programmētāji ir sajūsmā par kādu konkursa filmu, kuru vairs nepaspēšu noskatīties - ļoti kaitinoši, mans seansu plāns sazīmēts raibs un kājas nostaigātas mēmas (rīt plānoju noīrēt velosipēdu).

Atsauces:

1. “In Cannes, our role is to defend film — to show both its power and vitality”, Thierry Fremaux (Indiewire, May 10th, “Why Cannes Programmers Are Stubborn About The Future Of Cinema - And Potentially Right”, by Eric Kohn). [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi