Baltkrievija. Ar kameru pret ieročiem

Kinodokumentālista pienākums ir būt klāt ikvienā potenciālajā vēstures pagrieziena punktā - arī Baltkrievijā, kur prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošana izraisījusi plašus protestus. Nosodot vardarbību kaimiņvalstī un represijas pret opozīcijas pārstāvjiem, publicējam pieredzes stāstus par to, kā Baltkrievijas kolēģi turpina strādāt, filmējot nevardarbīgo pretošanos apstākļos, kad iziet uz ielas kopā ar protestētājiem ir bīstami.

Pārmaiņas ir sākušās. Pēc divdesmit sešiem Aleksandra Lukašenko valdīšanas gadiem viņa režīms ir sašūpots – Baltkrievijā, kas Eiropas pusē palikusi turpat vienīgā padomju republika ar autoritatīvu varu. Esmu savulaik bijis klāt Gruzijā, kad nevardarbīgā un miermīlīgā demonstrācija beidzās ar parlamenta ieņemšanu; to vēlāk nosauca par rožu revolūciju. Mēs visi kopā pārdzīvojām Maidanu, kur vairākus mēnešus ukraiņi stāvēja uz barikādēm Kijevas centrā. Tur neiztika bez asins izliešanas, un militārs konflikts valsts austrumos turpinās, taču tauta skaidri izteica savu vēlmi redzēt Ukrainu rietumu valstu pulkā. Kāds būs Baltkrievijas ceļš? Šajā Latvijas kaimiņvalstī izaugusi jauna paaudze, kura vairs nebaidās no represijām, nebaidās no draudiem vai iespējamā soda. ”Mūsu pusē ir taisnība, režīma pusē ir tikai spēks,” tā saka viņi paši.

Sazinājos ar vairākiem baltkrievu dokumentālā kino režisoriem, lai saprastu viņu redzējumu. Pārmaiņu laikā tieši dokumentālisti rada spilgtus darbus un atstāj dokumentālas liecības nākotnei, to apliecina arī Jura Podnieka perestroikas laikā tapusī filma Vai viegli būt jaunam? (1986) un jo īpaši vēlākie darbi, kas filmēti padomju impērijas sabrukuma brīdī. Ko šobrīd filmē un ko dara baltkrievu režisori, par to mūsu sarunas.

Andrejs. Dokumentālistam jāskatās dziļāk

Ar Andreju Kutsilu sazināmies pēcpusdienā. Viņš izvedis pastaigā suni un uzreiz gatavs komentēt notiekošo. “Strādājam ar varoņiem, kas cietuši no OMON. Brīvi iziet uz ielas un filmēt protestus ir sarežģīti – jābūt gatavam uz to, ka tehniku var sasist vai konfiscēt un tevi pašu ielikt cietumā. Meitenēm operatorēm ir mazliet vienkāršāk, jo šobrīd vispirms mēģina aizturēt vīriešus. Mēs nezinām, kas ar mums notiks pēc dažām stundām. Cilvēkus aiztur un piekauj pat pie ieejas mājā.

Tu vari iziet pastaigā, un tevi var aizturēt. Jābūt gatavam uz jebko. Naktī sākušās laupīšanas.”

Andrejs sākotnēji nebija plānojis dokumentēt notiekošo, viņš protesta akcijās piedalījās vienkārši kā pilsonis. Taču tad aizturēja viņa māsu un viņas vīru, viņi tika piekauti un ielikti cietumā. Andrejs ņēma rokā kameru un sāka filmēt.

“Es nevarēju palikt malā. Sāku strādāt pie jaunas filmas. Tagad es skatos, vai uz demonstrāciju iet mans varonis, un tad lemju, vai iet filmēt vai vienkārši atbalstīt protestētājus, jo tāpat taisīt hroniku un riskēt nav jēgas. Šodien laiks ir mainījies. Tas, ka notiekošo nofiksēs, tāpat ir skaidrs, bet režisoram dokumentālistam ir dziļāki uzdevumi. Fiksē žurnālisti. Tagad arī visiem ir viedtelefoni, un tā arī ir mūsu priekšrocība cīņā pret režīmu – ja notiek aizturēšana vai vēršanās pret cilvēkiem, tas tiek nofilmēts un nonāk internetā. To nevar vairs noslēpt. Tāpēc dokumentālistu uzdevums vairs nav tāds, kā pirms gadiem divdesmit, kad nevienam nebija kameras, tev vajadzēja iet pirmajās līnijās un filmēt notiekošo. Šodien skaidrs, ka režisoram ir jāskatās dziļāk, jāmeklē mākslinieciskā vērtība un tas, kā parādīt šo laiku caur asociatīvām lietām.”

Andrejs uzsver, ka filmēšanu apgrūtina OMON vēršanās arī pret tiem, kam ir akreditācijas. Tikuši aizturēti vairāki desmiti žurnālistu un filmu veidotāju, bet uzreiz atbrīvoti tikai Krievijas pārstāvji. “Mēs zinām, ka Russia Today vietējā redakcija atteicās veidot sižetus un propagandas stilā ziņot par notiekošo – viņi visi nenāca uz redakciju. Ātri tika atsūtīti žurnālisti no Krievijas un nomainīja tos, kas strādāja šeit un atteicās turpmāk sadarboties. Es to vērtēju kā  tiešu iejaukšanos citas valsts informatīvajā telpā. Tā nav militāra, tomēr ļoti būtiska iejaukšanās.”

Andrejs ir piesardzīgs un plašāk par topošo filmu nestāsta – jebkāda lieka informācija var apgrūtināt tālāko darbu. “Mēs nevaram darboties kā viņi. Mums nav ieroču. Mēs cenšamies cīnīties, būdami vienoti, taču vara cenšas mūs šķelt. Pie firmām un kompānijām, kas palīdz protestētājiem, ierodas un veic kratīšanas, viņiem draud ar krimināllietām un ielikšanu cietumā. Bet mikrorajonos ļaudis pulcējas ar karogiem, vakaros kliedz no balkoniem: „Par dzīvu Baltkrieviju!”. Jūtams, ka mūsu ir daudz, tas ir nopietns pacēlums. Notiek pilsoniska nepakļaušanās, un mēs nepadosimies – lai gan spēks ir viņu pusē, taisnība ir mūsējā.”

Andrejs uzsver, ka amatpersonu sankciju sarakstam neesot jēgas, jo Lukašenko režīma dienas kārtībā ir tikai viens jautājums – kā nosargāt varu. Taču ekonomiskajām sankcijām viņš redz īpašu nozīmi, jo režīms bez naudas nevarēs pastāvēt, tāpēc viņš novērtē Baltijas valstu lēmumu nepirkt elektroenerģiju no Baltkrievijas jaunās AES. Andrejs ir optimists un cer, ka šis rudens režīmam būs pēdējais.

Maksims. Piecas dienas cietumā

Maksims Šveds ir viens tiem baltkrievu režisoriem, kas cietis visvairāk – viņš tika aizturēts un piecas dienas nosēdēja cietumā. “Jau mēnesi pirms vēlēšanām es sāku strādāt pie filmas, darba nosaukums – Pirmsvēlēšanu noskaņojums. Mums ir divi galvenie varoņi – taksisti, kas brauc pa pilsētu; viens pa Minsku, otrs pa Baranoviču. Viņi runājas ar pasažieriem un, protams, apspriež politiskus jautājumus, arī par vēlēšanām. Domājām, ka filmu pabeigsim 9. augustā, kad mūsu varoņi dosies balsot, taču notikumi attīstījās strauji – vēlēšanu rezultāti tika falsificēti, sākās protesti.”

Vakarā pēc vēlēšanām taksists devies uz pilsētu, un Maksims viņam līdzi; operators neesot varējis tikt. Viņi iznākuši pie Puškina metro stacijas, un tur redzēto Maksims raksturo kā ainu no filmas Zvaigžņu kari: “Visapkārt sprādzieni, daudz cilvēku. Viss slēgts. Daudz armijas tehnikas, armijnieki nesaprotamā formā, ar ieročiem. Sāka mest degmaisījumus. Barikādes. Neko tādu nebiju redzējis, es biju šokā. Pat nefilmēju varoni, jo filmēju notiekošo.”

Maksims pieļauj, ka varbūt aizrāvies filmējot, turklāt cerējis, ka viņu kā filmētāju neaiztiks, un, iespējams, mazliet zaudējis modrību. Viņu, līdzīgi kā daudzus citus, brutāli aizturēja un aizstiepa uz mašīnu. “Viņi mani sita, kad veda uz policiju, – ar dūrēm, ar stekiem. Morāli ietekmēja – mēģināja iebiedēt, apsaukāja, solīja, ka nositīs... Apskatīja manu pasi un ieraudzīja Polijas vīzas, tad teica, ka es laikam strādājot poļu labā. Viena lieta, ja gadās iekulties kautiņā, bet te tevi brutāli sit… kad tev ir jau 40 gadi, tu neko tādu negaidi. Ļoti pazemojoši.

Pie manis atrada krāsas baloniņu un nokrāsoja matus, citā kabinetā sāka zākāties, ka esmu pidars ar izkrāsotiem matiem, lai arī paši tikko tos matus nokrāsoja. Attieksme kā pirmatnējā laikā. Grūti to pieņemt un saprast.”

Maksims atzīst – neviens neesot ticējis, ka uzreiz pēc vēlēšanām kaut kas mainīsies, taču spēka lietošana pret tautu tikai veicinājusi kopības un pretošanās sajūtu. “Ļaudis saprot, ka Lukašenko nav adekvāts, turklāt viņš izmanto deviņdesmito gadu metodes. Kurš tautas līderis mūsdienās pozē ar automātu?! Varbūt tikai Venecuēlā vai Krievijā. Tagad ir liela solidaritātes sajūta – esam vienoti kā tauta. Šis ir lūzuma punkts mūsdienu Baltkrievijas vēsturē. Iespējams, viens no svarīgākajiem notikumiem pēdējos simt gados.”

Režisors Maksims Šveds turpina strādāt pie sava dokumentālā stāsta, turpina sekot galvenajam varonim taksistam. Ar producentu vienojušies, ka pagaidām  jāturpina filmēt. Maksims neslēpj, ka šādu galveno varoni filmai nav izvēlējies nejauši, jo pats ticis aizturēts arī 2011. gadā un sapratis –

lai šādos brīžos filmētu notiekošo, jāizvēlas varonis, kas ir mobils un vienlaikus iesaistīts norisēs.

“Es domāju, protesti neapstāsies un būs grūti situāciju pagriezt atpakaļ. Man liekas, vairums sabiedrības ir pret režīmu, tāpēc nekad vairs nebūs kā agrāk, bet cik ātri un kā tas beigsies, nav skaidrs. Mēs jau daudzās lietās esam uzvarējuši. Mēs esam vienoti. Tautas pašapziņa ir pacelta, un varai būs jāmainās.”

Aļaksejs. Filmu slēpjam drošā vietā

Aļaksejam Palujanam ir trīsdesmit gadi, viņš ir dokumentālo filmu režisors un producents. Nupat viņa filmas projekts Drosme / Courage piedalījās Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā / Baltic Sea Docs Rīgā un ieguva televīzijas Current Time TV balvu. (Starp citu, Baltic Sea Docs darba sesijas ievadā tika nolasīta publiska atbalsta vēstule baltkrievu tautai un kolēģiem dokumentālistiem, to parakstījuši 47 foruma dalībnieki no 18 valstīm.)

Režisors Aļaksejs Palujans (no labās) un producents Jerns Mellenkamps prezentē savu filmu Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā. Foto: Agnese Zeltiņa

Filma Drosme stāsta par alternatīvo teātri Minskā, kas ir kā neliela brīvības sala nu jau divdesmit sešus gadus valdošajā Lukašenko režīmā. Režisors atklāj, ka Baltkrievijā nav kino centra kā Latvijā, finansējumu filmām sadala Kultūras ministrija, un tā ir pietuvināta Lukašenko režīmam, tāpēc uz atbalstu var cerēt tikai līderi slavinošas filmas. Aļakseja filmu Drosme finansē vācieši, kas ir arī filmas kopproducenti.

“Pie šī projekta es strādāju jau divus gadus, plānojam nākamgad pabeigt montāžu. Tas ir Baltkrievijas un Vācijas kopražojums, stāsts par baltkrievu neatkarīgajiem aktieriem. Viņi, protams, arī tagad ir notikumu epicentrā, piedalījās 9. augusta protestos. Ielās ar varoni bijām arī nākamajās dienās. Filmējam ne tikai mēs, arī omonieši, kuri pēc tam mūs meklē rokā. Sākas spiediens uz ģimeni, radiem; ne katrs grib to piedzīvot. Kad filmējām, piebrauca busiņš, jautāja, kur ir mūsu akreditācijas. Mēs paguvām aizskriet, pēc tam busiņš braukāja pa kvartālu un mēs aizmukām, tikai bēgot pa iekšpagalmiem.”

Aļakseja lūgums bija galvenais iemesls, kādēļ šis raksts netika publicēts nedēļu agrāk. Viņš safilmēto materiālu izveda uz Vāciju un negribēja, lai viņam uz robežas pievērstu pastiprinātu uzmanību, jo tad filmas materiālu varētu konfiscēt.

“Safilmētajam  materiālam uzreiz taisām trīs kopijas, vienu nogādājam ārpus Minskas. Slēpjam drošā vietā, lai gan cik droša šobrīd var būt jebkura vieta… Tagad uzticēšanās jautājums ir ļoti aktuāls.”

Sākotnēji filmēšanas grupa strādājusi ar vairākām kamerām, filmējis arī pats režisors, bet tad sapratuši, ka tas ir pārāk bīstami, un filmēšanu turpinājusi operatore sieviete. „Filmēt ir grūti, jo jebkura kamera tagad ir mērķis. Žurnālisti un filmu veidotāji ir īpaši bīstamā situācijā, un vīrietim ar kameru rokās risks tikt aizturētam ir ļoti augsts. Meitenēm ir mazliet vieglāk, jo OMON nezina, ko ar viņām darīt. Sist nevar, arī aizturēt muļķīgi, tāpēc drošības dienesti jūtas tādi kā apmulsuši. Tika aizturēti vairāki mani kolēģi žurnālisti. Tiem, kas neatklāja telefona paroli, tiem tālruņus sasita. Dažiem sasita pat kameras, citiem pēc tam atdeva salauztas.”
No šajās nedēļās redzētā visspilgtāk atmiņā palikušas emocijas, kas redzētas pie cietuma Okrestina.

“Pats briesmīgākais bija, kad filmējām vecākus, kuri gaidīja bērnus pie cietuma. Tas bija šausmīgi.

Sāka darboties internets, un pēc trīs dienu neziņas cilvēki saprata, kas cietumā noticis, ka daudzi spīdzināti un izvaroti. Vecāku sejās bija izmisums. Pirmās izlaida meitenes; kāda pagāja dažus soļus un sāka raudāt. Citi vecāki skrēja klāt un, rādot telefonā bildes, jautāja, vai nav redzēts viņu bērns. Tas bija smagi. Nāca nākamie ieslodzītie cilvēki, sagaidītāji sāka aplaudēt, bet citi vecāki lūdza tā nedarīt, jo tad cietumsargi vēl smagāk sitīs tos, kas iekšā.”

Aļaksejs secina, ka Lukašenko mēģina iebiedēt tautu. Ielās redzama bruņutehnika, pilsētā ir snaiperi. Mazliet atguvusies pēc pirmo dienu šoka, ka tik daudzi cilvēki nostājas pret režīmu, vara turpina arestus un vēršas pret opozīciju vēl asāk. “Visi saprot, ka Lukašenko laiks ir pagājis, taču ir bažas, ka ieradīsies Krievijas militārās vienības. Vara mēģina šķelt sabiedrību, taču, atšķirībā no Ukrainas, mēs esam daudz vienotāki. Valstī ir desmit miljoni iedzīvotāju, bet sabiedrība ir ļoti solidāra. Es domāju, ka šie notikumi ir apvienojuši baltkrievu tautu, satuvinājuši. Šie ir tie procesi, kas netika pabeigti deviņdesmito gadu sākumā, kad daudzas postpadomju valstis atguva neatkarību; mēs tam ejam cauri tagad. Ar lielu nokavēšanos, bet paātrināti.”

JEkaterina. Gribas, lai pasaule redz

Režisore Jekaterina Markavec nupat pabeigusi darbu pie desmit minūšu īsfilmas How can I help you. Arī viņas stāstā, līdzīgi kā Maksima filmā, galvenais varonis nav tiešs protesta akciju dalībnieks, taču neapšaubāmi ir saistīts ar notiekošo. “Filmas galvenais varonis ir psihologs. Pēc vardarbības Baltkrievijā daudzi psihologi apvienojās – dežūrēja pie cietumiem, runāja ar tiem, kurus izlaida, palīdzēja radiniekiem un organizēja brīvprātīgo darbu. Mans varonis runā ar tiem, kas piedzīvojuši fizisku izrēķināšanos; tie ir vienkārši baltkrievi, kuriem ir grūti dzīvot tālāk. Filma ir uzņemta psihologa kabinetā, un tur ļaudis atklāti runā par piedzīvoto.”

Tagad visi baltkrievu dokumentālisti esot aizņemti, gandrīz visiem esot savi filmu projekti. Daudziem nav finansējuma, bet svarīgi ir filmēt tagad notiekošo. “Gribējām nedēļas nogalē ar kolēģiem sanākt un aprunāties, bet – vienam montāža, otram filmēšana... Nav pat laika parunāt par projektiem, jo katra diena ir kā darbdiena, arī brīvdienas. Tagad katrs ir sapratis, ko grib darīt, kādu stāstu attīstīt. Visi filmē, lai nezaudētu laiku. Domāju, ka no šī visa iznāks daudz labu dokumentālu filmu, un ļoti gribētos, lai nākamgad Eiropas festivālos izveidotu baltkrievu filmu platformu. Mēs turpinām riskēt un strādāt. Gribas, lai visa pasaule to redz.”

Jekaterina atzīst, ka protesta pirmajās dienās jutusies kā no laivas izmesta. Neesot sapratusi, ko darīt, bijis tikai skaidrs, ka iziet uz ielas ar protestētājiem ir bīstami. Taču pēc tam, kad atklājusies varas brutālā rīcība, īpaši pret vīriešiem, arī sievietes nolēmušas iziet ielās. “Es piedalījos pašā pirmajā sieviešu akcijā, jo sapratu, ka man tas ir svarīgi kā pilsonei. Nesapratu, ko man filmēt, lai gan biju gatava iet ar kameru, bet nolēmu piedalīties un sevī sajust notiekošo. Tagad ir jau izstrādāta sava protestēšanas stratēģija – piemēram, naktīs labāk neko nedarīt, jo efektīvākas ir miermīlīgas un daudzskaitlīgas akcijas. Kamēr ir gaišs, cilvēki iziet ielās – dzied dziesmas, arī dejo, viss ļoti radoši.

Tas, ka sievietes iznāca ielās, deva lielu iedvesmu, un par šo aspektu arī gribētos uzņemt filmu, taču diemžēl visam nepietiek laika.

Mana prioritāte ir psihologi, kuri palīdz baltkrieviem pārdzīvot šo laiku.” Katja turpina filmēt un cer, ka īsfilmu izdosies pārvēst pilnmetrāžas darbā. Viņa nebaidās no aizturēšanas, taču atzīst, ka situācija nav patīkama. OMON vēršas pat pret ārvalstu medijiem, pazūd opozīcijas līderi, tāpēc vietējie filmētāji uz ielas jūtas pilnībā neaizsargāti. “Mūsu tiesības ir pilnībā ignorētas. Jebkuram var uzrakstīt apsūdzību par jebko, un tas ir bīstami.”

Šonedēļ aprit mēnesis kopš prostesta akciju sākuma Minskā un visā Baltkrievijā. Starptautiskās organizācijas fiksējušas vairāk nekā 450 piekaušanas un vardarbības gadījumu, vēl aizvien desmitiem cilvēku ir pazuduši. Taču baltkrievu tautu notiekošais ir nevis sašķēlis, bet apvienojis, un dokumentālistu uzdevums šādos brīžos ir pamatīgs darbs. Atstāt mākslinieciski un emocionāli augstvērtīgus ierakstus, kas būs liecība par šo laiku un arī cilvēkiem.

P.S. Honorārs par šo rakstu tiek ziedots Baltkrievu solidaritātes fondam / Belarus Solidarity Foundation.


Raksta ilustrācijas - no baltkrievu kolēģu sūtījumiem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi