“The Lighthouse / Bāka”. Caur ārprātu uz gaismu

Vīrišķo dēmonu sadursme vientuļā salā, neatvairāmi trauksmaini Vilema Defo un Roberta Patinsona tēli, un falliskais simbols abiem pa vidu. Hipnotisks, klaustrofobisks, patoloģisks, lunātisks, vizuāli nevainojams ceļojums zemapziņas dzīlēs un melnbaltās kino estētikas triumfs – tā ir uzlecošā autorkino meistara Roberta Egersa filma “Bāka / The Lighthouse”.

Sandensas kinofestivālu 2015. gadā iekaroja jauna amerikāņu režisora un scenārista Roberta Egersa paranormālā, 17. gadsimtā notiekošā drāma Ragana / The Witch. Filma kļuva par solīdu autorkino pozīcijas pieteikumu, un kļuva skaidrs, ka nākotnē no režisora varētu sagaidīt ne mazāk skaudru un vizuāli piesātinātu kino.

Kad īsi pirms šāgada Kannu kinofestivāla parādījās pirmie melnbaltie kadri no Egersa jaunākās filmas Bāka ar Vilema Defo un Roberta Patinsona duetu, fanu saviļņojumam nebija robežu. Kannās filma saņēma Starptautiskās kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu.

Kad Bāka atceļoja līdz Latvijai Riga IFF programmā, pēc noskaņas zālē varēja just, ka īpatnējākā no aizejošā gada filmām ar savu dīvaino gaismu gluži vienkārši nobūrusi skatītājus.

19. gadsimta 90. gadi, uz vientuļas bākas Jaunanglijā ierodas divi vīrieši. Vecs un skarbs, bet pļāpīgs jūras vilks, autoritārais bākas uzraugs Tomass Veiks (Defo) un viņa jaunais, mazrunīgais un rezervētais palīgs Efraims Vinslovs (Patinsons). Bijušais kokcirtējs, kurš mēģina sākt visu no jauna, kļūst par visu netīro un sūro darbu izpildītāju jaunajā darba vietā. Dabas stihiju klaustrofobiski ieskautā Atlantijas okeāna klinšainajā salā abu vīriešu raksturi un noslēpumi piedzīvo neizbēgamu sadursmi. Tikai četras nedēļas, bet prombraukšanas priekšvakarā navigāciju paralizē vētra, un kādā brīdī šī lēni tikšķošā bumba sprāgs.

Egerss rakstījis filmas scenāriju kopā ar brāli Maksu Egersu, iedvesmojoties gan no jūras un piedzīvojumu klasikas autoriem Hermaņa Melvila un Roberta Luisa Stīvensona (Robert Louis Stevenson), gan no H.P. Lavkrafta un Eldžernona Blekvuda drūmajiem stāstiem, tur nepārprotami ir arī kaut kas no Edgara Alana Po. Taču par vienu no scenārija pamatelementiem bija kļuvis reālos notikumos balstīts stāsts no 19. gadsimta sākuma – par diviem velsiešu bākas uzraugiem, diviem Tomasiem; vecākais vārda brālis bija gājis bojā negadījumā, kas izraisīja jaunākā kolēģa prāta aptumsumu. Egersa Bāka šo notikumu ņem par vienu no atspēriena punktiem, ko apaudzē ideja par identitātes spēlēm un tumšiem nostūriem atmiņā un zemapziņā.

 

“Nekas labs nav gaidāms, kad divi vīri tiek atstāti vienatnē ar gigantisku fallu,” – šādu diagnozi stāstam uzstāda pats režisors. Filmā Ragana Egerss pētīja šo būtņu arhetipa tumšo sievišķo sākotni, savukārt Bākā sākas vīru spēles par varu un taisnību, tiek preparētas viņu drūmākās alkas, dziņas un fantāzijas. Taču trešā, simboliskā loma filmā ir atvēlēta tieši Bākai un tajā mītošai mistiskai, pārpasaulīgai gaismas varai. Piekļūt šai gaismai ir atļauts vien šķietami  izredzētam un pieredzējušam vīram, bet arī jaunekli tā saviļņo līdzīgi aizliegtam auglim un noved līdz apsēstībai. Bākas gaisma var būt vienīgā iespēja tikt laukā no iekšējās tumsas nastas, dzīšanās pēc nezināmā dievišķā, pēc nirvānas, vai šķīstības klātbūtne pretstatā dzīvnieciski laicīgajam; mūžīgas dzīves un atdzimšanas solījums, vai varbūt gluži instinktīva tieksme pēc aizliegtā...

Abi dienesta biedri tik tikko pacieš un terorizē viens otru, dienu pirms aizbraukšanas izlīgst mieru, ārprāta dejā iztukšo kārtējo pudeli un kaujas līdz asinīm... Vecā Tomasa un Vinslova attiecībās nolasāmi gan pazemota darbinieka un priekšnieka, gan tēva un dēla, pat mīlētāju attiecību momenti. Tomass atgādina par personāžu no Vinslova sarežģītās pagātnes, kaut kādā mērā vecī ir saskatāms paša Vinslova atspulgs, aizklīdusi dvēsele.

Skatītāja priekšā ir divi arhetipiski tēli-maskas: vecs jūras vilks un noslēpumains vientuļnieks.

Iespējams, tāpēc skatīšanās laikā filmas pasaulē vairāk ievelk tieši filmas mākslinieciskās kvalitātes – attēls, skaņa, kadrējums, sapņu un halucināciju sekvences, nevainojami izteiksmīgi divu spožu aktieru tuvplāni. Nevis emocionāls līdzpārdzīvojums tik fizioloģiski un emocionāli vardarbīgā situācijā nonākušiem personāžiem – tas paliek visai nosacīts.

Lai cik daudz filmas gaisa un telpas aizņemtu abi varoņi, Egerss neiztiek bez atsvešināta iestudējuma, nevainojami stilizēta ceļojuma laikā – par to liecina gan bieži lietota statiskā novērojuma kamera, gan perfekti simetriskas, iesaldētas mizanscēnas, kas līdzinās vēsturē pirmajām fotogrāfijām. Attālināta laikmeta rāmī un tik specifiskā darbības vietā ieskauta, ar tai piemītošo mitoloģisko patētiku apvīta, filma skar mazāk emocionāli, vairāk estētiski un filozofiski. Tostarp Bāka nav skatāma kāda konkrēta žanra vai tikai šausmu filmu kontekstā. Kaut arī formāli šausmenes prasības tiek ievērotas, šī tik tikko taustāmā atsvešinātība liedz skatītājam kļūt par daļu no šī psihoanalītiski ārprātīgā karuseļa.

Vilems Defo un Roberts Patinsons – diez vai pēdējā laikā redzēts izteiksmīgāks kino duets.

Niansētu raksturlomu meistars Defo jau labu laiku, īpaši pēc triumfa Vinsenta van Goga lomā (At Eternity’s Gate, 2018) ir sinonīms aktieriskai izcilībai, tikmēr topošajam Betmenam Patinsonam līdz autorkino veidotāju atzinībai ceļš nav bijis viegls, toties daudzveidīgs. Krēslas sāgas laikos internetā klejoja joks par galveno aktieru trijotni, kur Patinsona aktiera talantu raksturoja ar “prot, bet negrib”. Savas karjeras jaunākajā piecgadē aktieris krasi mainījis kursu, un tagad viņa izvēlētās lomas liecina par to, ka viņš grib, un kā vēl prot. No brāļu Safdiju Īstā laika / Good Time (2017) līdz Klēras Denī Augstākajai sabiedrībai / High Life (2018) ar katru jaunu darbu viņš paplašina un padziļina savu aktierisko diapazonu (The Amazing Evolution of Robert Pattinson).

Zīmīgi, ka pirms filmēšanas sākuma Egerss daudz laika veltījis mēģinājumiem un Vilemam Defo kā teātra aktierim šis process šķitis organisks, bet Patinsonam, gluži pretēji, radījis diskomfortu. Taču šie apstākļi nospēlēja par labu tēla evolūcijai – uz salas Vinslovs jūtas maksimālā diskomfortā ar sevi un visu sev apkārt, kā iesprostots, ievainots zvērs. Pakāpeniski šī fiziskā un psiholoģiskā klaustrofobija noved līdz mentālai agonijai.

Abi varoņi ir vien marionetes viens otra un augstāku spēku rokās, un visu šo spriedzes jūkli pavada atonālu skaņu un trokšņu partitūra ar dārdošu miglas tauri priekšgalā, kas spēlē uz Patinsona varoņa un skatītāju nerviem kā uz atkailinātiem vadiem.

Aktīvas montāžas radīto atmosfēru paspilgtina kaiju kliedzieni, industriālie kurtuves ritmi, čīkstoši grīdu dēļi, nerimstošie viļņi un lietusgāzes. Skaņu mākslinieka Demjena Volpes ierakstītajā partitūrā iekļāvās pat vēja atbalsis, ko viņš ierakstījis, ievietojot mikrofonus jūras gliemežvākos.

Filma ir jāredz uz lielā ekrāna, kur pirmais pārsteigums ir mūsdienu skatītājam gaužām neierastas un kinovēsturē gandrīz gadsimtu tālā pagātnē nogrimušas attēla proporcijas – 1.19 : 1, gandrīz vai kvadrāta formāts. Otrais – tik sulīgi graudainais un nevainojami kontrastainais melnbaltais attēls filmēts uz 35mm kinolentes. Pateicoties šai izvēlei, Bākas estētika iegūst taktilas, fizioloģiskas dimensijas. Kā metaforiski, tā arī tehniski filmas kodolu veido gaismas kults – kadra izgaismojumam vienmēr ir noteicošā loma. Daudzas iekštelpu ainas tikušas filmētas sveču gaismā, citi gaismas avoti veido asus, dziļus un izteiksmīgus ēnu zīmējumus varoņu tuvplānos, atgādinot par vācu ekspresionisma ikonām Frici Langu un Georgu Vilhelmu Pābstu.

Filmas divu stundu hronometrāžā skatītājs no seju vērošanas nenogurst ne mirkli – tuvplāni ir tikpat izteiksmīgi, cik varoņu noklusētās domas vai runātās replikas.

Veco laiku lokālie akcenti un jūrnieku žargons ir filigrāni pētniecības, scenāristu un aktieru interpretācijas sasniegumi. Runājot par citiem kadra uzbūves vizuālās iedvesmas avotiem, būtu jāmin amerikāņu glezniecības klasiķa Endrjū Vaieta reālistiskās lauku ainavas un Jaunanglijas reģiona arhetipiskie personāži, arī gadsimta sākuma simbolistu mākslinieki Arnolds Bēklins un Žans Delvils, kuru estētika iedvesmojusi fantasmagoriskās epizodes.

Jādomā, ka kino estētiem Bāka izraisīs neviltotu ekstāzi. Brīžiem bargi, vardarbīgi un groteski, tomēr virtuozi filma atkailina vīrišķās brūces, spēlē uz fobiju, māņticību, trauksmju un dziņu stīgām, atgādinot – kaut kur pašā elles dibenā gaida gaisma. Ja vien nenodari pāri kaijai – tas var nest pamatīgu nelaimi...

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi