“Piena zobi”. Savieno punktiņus pats

Latvijas kinorepertuārā ienākusi spēlfilma "Piena zobi / Babyteeth" – austrāliešu teātra, televīzijas un kino režisores Šenonas Mērfijas pilnmetrāžas debija, kas plašāku atpazīstamību ieguvusi ar nomināciju pagājušā gada Venēcijas kinofestivāla galvenajam konkursam, kur filmas aktieri arī saņēma balvas. Filma iekļaujas pēdējā desmitgadē atkal aktuālajā "fatālo tīņu" žanrā.

Nevar noliegt, ka stāstiem par jaunību (ko mums pēdējā laikā demonstrējusi kaut vai vesela plejāde Netflix ražoto produktu jauniešu auditorijai – The End of the F***ing World un tamlīdzīgi) universāli piemīt dramaturģiska spriedze, kas tos padara pievilcīgus visai plašai publikai. Daļu pievilcības, protams, rada vienkāršais apstāklis, ka šī vecumposma emocionālās vētras, alkas pēc mīlestības un pieņemšanas, savas patiesības meklēšana ir universāli izprotamas sajūtas teju katram, kas šo vecumu piedzīvojis, tādēļ ar šādu varoni ir viegli identificēties un izjust līdzpārdzīvojumu.

Tāpat nepārsteidz arī daudzu autoru izvēle šāda veida naratīvos koķetēt ar nāvi un fatālismu, kas bieži vien automātiski kļūst par galveno naratīva līniju. Šis sižets ir dominējis viscaur jauniešu filmu žanra vēsturē (ir vērts atminēties kaut vai hrestomātisko Dumpinieks bez iemesla / Rebel Without a Cause, 1955), un jāatzīst, ka, manuprāt, Piena zobi šajā ziņā neizceļas ar īpašām novitātēm. Tam, protams, nav jābūt pašmērķim, taču filmai nebūtu nācis par sliktu.

Filma Piena zobi vēsta par 16 gadus veco, nāvējoši slimo Millu, viņas pirmā un pēkšņā mīlestība ir “sliktais pašpuika” Mozus, kas meiteni un viņas ģimeni, līdzīgi savam slavenākajam vārdabrālim, spēj izvest no nolemtības un sāpju ielejas.

Filmas titri parādās uz kadra, kurā ūdens glāzē lēni slīkst asiņains zobs – spilgta vizuālā metafora pieaugšanas stāstam, kas neizbēgami noved pie traģiska iznākuma. Filmas veidotāji ir lēmuši par labu stāsta sākšanai bez īpašas ekspozīcijas – jau pirmajās minūtēs skatītājs iepazīstas gan ar Millu, gan huligānisko un vairākus gadus vecāko Mozu, kurš meitenes dzīvē parādās absolūtas nejaušības dēļ. Jaunieši acumirklī iemīlas, un filmas autori lūdz auditoriju uztvert šo pavērsienu nekritiski – citēšu savā bērnībā aktuālo Avrilu Lavinju, "he was a boy / she was a girl / can I make it any more obvious?". Puisis slimajai meitenei palūdz mazliet naudas, savukārt galvenā varone apmaiņā palūdz noskūt viņas matus.

Nākamajā epizodē skatītājs tiek iepazīstināts ar Millas vecākiem – mazliet apātisko psihiatru Henriju (lomā Bens Mendelsons) un viņa sievu, arī pacienti, Annu, kura sērošanas un psihoaktīvo medikamentu iespaidā ir kļuvusi visai gaisīga (lomā Essija Deivisa, kas savulaik nospēlēja galveno lomu izcilajā filmā Babaduks / The Babadook, 2014). Precētais pāris ir acīmredzami greizās attiecībās – abu tuvības mirkļa kompanjons ir aizkosta sviestmaize, un noprotams, ka abi ir atsvešinājušies, taču uztur savas lauleņu lomas. Nākamajā epizodē redzam, ka Milla ir atvedusi jauniepazīto puisi uz savām mājām – šeit abas pasaules sastopas, un turpmāk filma pēta to, kā visus iesaistītos ietekmē nenovēršamās katastrofas tuvošanās.

Viena no filmas galvenajām iezīmēm ir tās saraustītā forma un atteikšanās no daudzām kinomākslā pierastām naratīva veidošanas metodēm.

Gandrīz katra epizode sākas ar ekrānā redzamu virsrakstu, kas šķietami atgādina dziesmas vai sērijas nosaukumu, un filmas klucīšus vienotā stāstā galvenokārt satur šķietami hronoloģiska notikumu attīstības gaita. Zināmā mērā eksperimentāla vai vismaz interesanta ir arī pašu epizožu struktūra – nereti notikumi tiek rādīti no šķietami brīvi izvēlēta punkta, bet daudzās epizodēs notikuma nemaz nav, attēls un mūzika primāri kalpo atmosfēras radīšanai (mājaslapa WhatSong apgalvo, ka filmā izskan 11 dziesmas, taču man skatoties likās, ka šis skaitlis ir vismaz divreiz lielāks). Dažas epizodes atsevišķi ir patiesi iedarbīgas (piemēram parūkas uzlaikošana vai pēdējā aina), taču daudzas no tām tomēr nāk visai negaidīti, neļaujot skatītājam pilnībā iegrimt kino transā un liekot pievērst pastiprinātu uzmanību detaļām.

Šāda forma, kuru papildina mūžīgi kustīga rokas kamera, klipveida montāža un visai mulsinoša ceturtās sienas laušana ar daudznozīmīga skatiena palīdzību (šajos mirkļos šķiet, ka Piena zobi cenšas līdzināties Amēlijai / Amélie, 2001), ir reizē svaigs un ļoti nogurdinošs fenomens ­– atteikšanās no filmās pierastajiem sižeta orientieriem šādā pakāpē no skatītāja prasa vērā ņemamu uzticības kredītu, kuru tas, iespējams, nemaz nav gatavs dot. Šenona Mērfija šajā filmā lielā mērā paļaujas uz pieņēmumu, ka skatītājs pats ir spējīgs aizkrāsot tukšos laukumus, ņemot talkā savu jauniešu žanra kino pieredzi un tā slavenākos paraugus, taču, manuprāt, tā ir visai slidena taka – lai arī nav slikti skatītājam dot telpu savai interpretācijai, šādi režisore mazliet zaudē gan kontroli pār savu darbu, gan potenciālos instrumentus skatītāju intereses noturēšanai. Šķiet, ka to ir apzinājusies arī autore – rodas vēlme spekulēt, ka tieši tādēļ filmā ik pa laikam tiek izmantotas diezgan novalkātas klišejas, kas dažkārt izspēlējas kā gaumīgs gegs, taču citreiz ir pārāk uzkrītoši funkcionālas.

Filmas lielākais spēks, manuprāt, slēpjas tās aktieros, kuru spēles niansētība un dziļums dažiem spēs aizpildīt informācijas vakuumu, savukārt citiem vienkārši palīdzēs uzturēt interesi par filmā notiekošo.

Galveno varoņu starpā pastāv nenoliedzama ekrāna ķīmija un šķiet, ka tā ir filmas panākumu atslēga –

lai arī Millas pēdējo dienu stāstā ir daudz mulsinošu detaļu, neattīstītu sižeta līniju un neizskaidrojamu izvēļu (piemēram, kāpēc viņa turpina tikties ar puisi, kurš viņu tik daudzas reizes tiešā veidā sāpina, un kāpēc mums, skatītājiem, vajadzētu uz to raudzīties ar naivām un romantiskām izjūtām?), kādā mirklī tas, KĀ tiek spēlēts, kļūst svarīgāks par to, KAS tiek spēlēts. Šī ir saulaina un ar mirgojošām lampiņām pārpilna pasaule, kurā traģiski cilvēki mēģina dzīvot piepildītas un jēgpilnas dzīves – zināmā mērā gribas ticēt, ka šādi stāsti ir mūsu laika garam ļoti atbilstoši.

Ir visai sarežģīti iekāpt komerciāli motivētā prāta stāvoklī un mēģināt izsecināt, kāda veida skatītājam šī filma varētu būt domāta. Iespējams, tas nemaz nav būtiski. Mērfijas pilnmetrāžas debijas filmu varētu salīdzināt ar bērnu grāmatās atrodamajiem zīmējumiem, kuri jāizstrādā pašam, savelkot punktiņus, turklāt ne pārāk konkrētā secībā, un tad iznāk bildītes – dažbrīd absurdas, dažbrīd klaji muļķīgas, citreiz skaudri aizkustinošas.  Ne vienmēr var saprast, kam šajā pieaugšanas stāstā just līdzi visvairāk, un šāds stāvoklis, manuprāt, paver interesantu telpu arī pašrefleksijai. Filma Piena zobi zināmā mērā aktualizē jautājumu par to, vai stils var būt saturs, un domāju, ka interesentiem šī skatīšanās pieredze var dot ko vērtīgu atbildes meklējumos.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi