Paolo Sorentino. „Silvio” un citas filmas

Visas Paolo Sorentino filmas vieno skaista dekadence un vēl kāds motīvs – cilvēka dzīves īslaicīgums, jo nāve ir neizbēgama (lai gan Sorentino apzināti izvairās no didaktiskas pravietošanas). Un kādas mums būtu tiesības pārmest režisoram to, ka viņš pievēršas gandrīz vienīgi dzīves finansiāliem, bet ne patiesiem veiksminiekiem?

Režisors Paolo Sorentino. Foto: sicilymag.it

Jēdziens diženais skaistums (arī Paolo Sorentino filmas nosaukums – La grande bellezza, 2013) savā ziņā izsaka Sorentino filmu kvintesenci. Lai kāds būtu stāsts, vai tas ir kritisks skatījums uz septiņkārtējo Itālijas premjerministru Džulio Andreoti vai arī novecošanās un nāves neizbēgamība filmā Jaunība / Youth (2015) – un piemēru virkni šeit varētu turpināt –,

skaistais vienmēr raksturo itāļu režisora estētiku.

Pat tik atbaidošs varonis kā augļotājs no filmas Ģimenes draugs / L’amico di famiglia (2006) nav tikai pretīgs – šad tad filmā uzplaiksnī ainas, kurās viņu pārņem paša bezjēdzīgās alkatības atklāsme. Kā, piemēram, epizodē, kad viņš apstādina mašīnu uz ceļa, izkāpj no tās, pieiet pie pārplūduša labības lauka un noskatās (seju mēs neredzam, jo filmēta viņa sakumpušā mugura) uz kādu putnu biedēkli, kam nav nekādas vērtības un jēgas, jo labība tik un tā jau gājusi bojā. Augļotāja savādā mīlestība pret jauno meiteni ir cits piemērs, taču alkatība viņu nepamet un nenotiek nekāda negaidīta rakstura transformācija, filma beidzas ar to pašu pretīgo tipu, ar ko iesākās...

Kadrs no filmas "Ģimenes draugs / L’amico di famiglia" (2006)

Otrs motīvs ir cilvēka dzīves laicīgums, jo nāve ir neizbēgama – kad filmas Diženais skaistums galvenais varonis, jau beigu titriem parādoties, noraugās upes plūdumā, viņš patiesībā nonāk pie atklāsmes par visas krāšņās uzdzīves liekulību, jo straume mūs nes pretim iznīcībai. Arī šajā ainā mēs neredzam no mugurpuses filmētā varoņa seju, un savā ziņā kļūstam par viņu, jo pārdomas par nāvi ir domātas arī skatītājam – pat vēl jo vairāk skatītājam, nekā filmas personāžam.

Kadrs no filmas "Dižais skaistums / La grande belezza" (2013)

Viena no Sorentino iespaidīgākajām filmām un, manuprāt, aizvien labākajām ir viņa otrā filma Mīlestības sekas / Le conseguenze dell'amore (2004). Vienā teikumā to varētu raksturot kā filmu par kinematogrāfisko skatienu. Savstarpēji nepazīstamu varoņi skatieni veido savdabīgu tīklojumu, kas ir nozīmīgs faktors naratīva konsolidēšanā, jo

filma, tāpat kā daudzas citas Sorentino lentes, nav balstīta uz klasisko kauzalitātes principu, kad viens notikums izriet no iepriekšējā, bet gan uz vizualitāti.

Atsaucoties uz visiem zināmo un reizēm pārāk intensīvi citēto kinoteorētiķi Deividu Bordvelu un viņa mākslas kino naratīva aprakstu (art cinema narration), šāda veida naratīvu raksturo slepšus uzmesti skatieni, varoņu nemotivēta klaiņošana pa pilsētu (to gan vairāk var attiecināt uz Mikelandželo Antonioni), impulsīva rīcība un tā tālāk.

Piemēram, Sorentino filmā Šī ir tā vieta / This must be the Place (2011), kuras nosaukums aizgūts no grupas Talking Heads dziesmas, Šona Penna varonis uz kuģa klāja ierauga kādu sievieti ar ieģipsētu kāju, un viņa sejā parādās bailes, trauksme un izbrīns – asociācijas, ko režisors mums neskaidro, un tā ir vēl viena mākslas kino iezīme. Jāpiekrīt apgalvojumam, ka filmas jēga atrodas pa vidu starp režisora nodomu un skatītāja interpretāciju. Šona Penna varoņa ceļojums ir samierināšanās ar mirušo tēvu, ko simbolizē varoņa izskata maiņa filmas noslēgumā – no rokera ar kuplu frizūru, krāsotām lūpām un lakotiem nagiem viņš kļūst par vienkāršu nu jau pusmūža cilvēku; tad viņš saskatās ar mūžam smēķējošo māti, un pirmo reizi viņas seja atplaukst smaidā.

Kadrs no filmas "Šī ir tā vieta / This must be the Place" (2011)

Mīlestības sekas – filma par attālinātu draudzību un negaidītu mīlestību ar pašuzupurēšanos – iezīmē vēl kādu būtisku Sorentino filmu stila raksturiezīmi. Proti, tie ir negaidīti un neparasti rakursi, lēni pietuvinājumi – īpaši filmas sākuma ainā, kas norisinās viesnīcas foajē, režisors mūs maldina ar skatieniem (kāds personāžs šķietami saskatās ar meiteni, kas strādā bārā, bet nākamais kadrs jau šo pieņēmumu apgāž). Citviet, kad filmas galvenais varonis Tita savā viesnīcas numurā lieto heroīnu, kamera apmet gandrīz vai 360 grādu leņķi, tādējādi radot skatītājam tādu pašu reibinošu sajūtu, kāda piemeklē filmas galveno varoni.
Savukārt filmā Il divo (2008), kad pie Džulio Andreoti ierodas viņa kliķe, režisors vai, precīzāk, operators atsevišķu personāžu izkāpšanu no mašīnas rāda zemā rakursā.

Un kamera, piemēram, fiksē saplacinātu automobiļa riepu, kas pēc pasažiera izkāpšanas atgūst savu ierasto formu.

Šis kadrs norāda ne tikai to, ka konkrētais politiķis ir apjomīgs miesās, bet netiešā veidā Sorentino izdara mājienu (ko nolasām retrospektīvi), ka politiķim ir liela ietekme valdības mahinācijās.

Sorentino filmās īpaša loma ir mūzikai un to atspoguļo gan Mīlestības sekas, gan jo īpaši Il divo, kuru režisors pat apzīmējis kā rokoperu par politiku – protams, ne klasiskā izpratnē, bet mūzikas celiņa ziņā, kas vai nu papildina vizuālos tēlus vai kontrastē ar tiem. Kad Andreoti bruņotas apsardzes pavadībā dodas naksnīgajā pastaigā, ieskanas Gabriela Forē bezgala skaistā un skumjā La Pavane, kas kontrastē ar apsardzes rokās esošajiem automātiem – īpaši, kad visi ieiet baznīcā. Zīmīgi, ka arī filma Silvio / Loro (2018) iesākas ar konkrētu un jēdzieniski piesātinātu mūzikas tēmu – vienu no tā sauktajām mafijas dziesmām, kas mēdz būt visai melanholiskas, tomēr šajā gadījumā ir nepārprotams Sorentīno komentārs par savas filmas varoni.

Kadrs no filmas "Silvio / Loro" (2018)

Būtiska atšķirība starp Il divo (tulkojumā tas nozīmē “dīva” vīriešu dzimtē) un Silvio ir tā, ka pirmās filmas varonis Andreoti atspoguļots kā politiķis, kurš vēlāk tiek apsūdzēts politiskās mahinācijās, korupcijā un citos noziegumos, bet Silvio praktiski pievēršas Berluskoni uzdzīvei, orģijām, miesiskām un gastronomiskām baudām, kas iegūst neticamus apmērus (neesmu puritānis, tomēr man šķiet, ka šis ir viens no filmas trūkumiem). Nenoliedzami, kā vienmēr Sorentino filmās, operatora darbs ir izsmalcināts, bet stāsts reizēm izplēn – desmitiem, pat simtiem puskailu meiteņu grozās skatītāja acu priekšā, un no šīs gūzmas es personiski pagurstu.

Kadrs no filmas "Silvio / Loro" (2018)

Atšķirībā no Il Divo, kur Sorentino ataino izsmalcinātās premjerministra mahinācijas, ko viņš kādā intervijā salīdzina ar mākslas objekta konstruktu, filmā par Berluskoni plūst šampanietis, tiek šņaukts kokaīns un puskailas meitenes maršē veseliem kordoniem. Tas padara filmu visai vienpusīgu, vienīgi oriģinālnosaukums Viņi / Loro piešķir filmai papildus semantisko nozīmi – “viņi” ir tie citi, kam nav nekāda sakara ne ar mums, ne ar itāļu vēlētājiem (atvainojos par nelielu politizēšanu), ne ar dzīvi, kāda tā ir lielākajai daļai Itālijas iedzīvotāju.

Viens no tipiskiem itāļu žanriem, uz ko atsaucas Sorentino, ir tā saucamais “giallo” jeb džallo, un, ja interneta tulkotājs nemelo, tā pamatnozīme ir detektīvromāns vai kriminālromāns. Bet džallo ietver sevī daudz ko vairāk: mistifikāciju, šausmu kino elementus, indivīda dezorientāciju un tā tālāk. Filmā Mīlestības sekas Titu kontrolē mafija, kuras nežēlastībā viņš kritis, savukārt Ģimenes draugs iesākas ar ainu, kurā galvenā varoņa augļotāja dvīņi pakalpiņi ierakuši līdz kaklam jūrmalas smiltīs mūķeni – viņa acīmredzot nav spējusi atmaksāt parādu un skaita pirmsnāves Tēvreizi.

Filmā Il divo džallo žanrs izpaužas visspilgtāk, īpaši sākuma kadros, kad mēs redzam citu pēc cita nogalinām ietekmīgus personāžus, kas stājušies mafijas vai valdības ceļā. Par Silvio jau minēju – ar vienu mafijas dziesmu, lai cik tā skaista, pietiek. Džallo žanrs izteikti sazīmējams filmā Mīlestības sekas, kas ir stāsts par mafiju un indivīda niecību tās priekšā, un mīlestība tiek interpretēta kā šīs niecības sakāves iespēja.

Nāve nav nekas, ja tā atnāk mīlestības vārdā.

Salīdzinot ar Silvio, filmas Il divo naratīvs ir izteikti fragmentārāks un noslēpumaināks, tāpēc daudz intensīvāk iesaista skatītāju filmā, neļaujot viņam būt tikai pasīvam vērotājam. Filmai Il divo ir arī apakšvirsraksts Džulio Andreoti krāšņā dzīve / La spettacolare vita di Giulio Andreotti, kaut gan, salīdzinot ar Silvio, politiķa Andreoti uzdzīvei režisors pievērsis visai maz uzmanības, daudz vairāk atainojot viņa politiskās mahinācijas un shēmošanu.

Kadrs no filmas "Il divo" (2008)

Il divo nav parasta filma par politiķi, bet drīzāk krāšņa filma par politiku. Atsevišķie filmas sākuma daļas tēli ir šķietami savā starpā nesaistīti, tikai pakāpeniski tie iekļaujas vienotā naratīvā. Mēs redzam kādu kundzi skumju seju braucam tukšā autobusā, tad redzam Andreoti, kurš dzer aspirīnu pret pastāvīgajām galvas sāpēm, bet viņa seju aizsedz baltas krāsas abažūrs. Šis kadrs esot ļoti saniknojis pašu Andreoti, jo abažūrs pēc savas formas atgādina komiksu burbuli, kurā parasti tiek ierakstīts teksts, bet šajā gadījumā tas ir mirdzoši tukšs.

Kadrā, kurā Andreoti mēģina ārstēt galvas sāpes ar akupunktūru, galvā sadurtās adatas visai nepārprotami atgādina personāžu, vārdā Pinhead (burtiski – adatu galva) no Klaiva Bārkera šausmu filmas Hellraiser (1987), savukārt Andreoti sakumpusī mugura, īpaši ainā, kad viņš nodzēš istabās gaismu, man asociējas ar Mūrnava Nosferatu. Šāda veida intertekstuālas atsauces filmā var sameklēt visai daudz, un tās visas kalpo kā Andreoti raksturojoši elementi.

Kadrs no filmas "Il divo" (2008)

Filmā ir vēl kāds tēls, kas piešķir tai sirreālu noskaņu – divi vīri aizripina pa cauruli skrituļdēli, tas izripo laukā un pārvēršas par automašīnas vraku, nokrīt aizā un eksplodē. Tai brīdī uz ekrāna parādās nogalinātā personāža vārds. Skrituļdēlis filmā parādās vēlreiz, it kā no nekurienes – parlamenta atpūtas zālē.

Filmā Il divo solītā krāšņā dzīve daudz vairāk atainota tieši šajā, Sorentino jaunākajā filmā Silvio – jahtas, kokaīns un šampanietis; skatoties filmu, rodas sajūta, ka pār mani gāžas žurnālu Playboy lavīna. Lai cik skaisti uzņemta jaunā filma, salīdzinot ar agrākajiem Sorentino sasniegumiem, tā šķiet pārsātināta ar līdzīgiem tēliem un ainām. Taču jāatzīst, ka beigu aina (kuru gan neaprakstīšu), maina visas filmas noskaņu – skaistums tomēr filmas īsajā noslēgumā triumfē, padarot visu iepriekš vēroto uzdzīvi par triviālu un tukšu laika kavēkli.

Kadrs no filmas "Silvio / Loro" (2018)

Raksts beigsies tikpat ahronoloģiski, kā dažas Sorentino filmas, jo atgriezīšos pie filmas Mīlestības sekas. Tur skaists elements ir Titas draudzība ar cilvēku, kuru viņš nav saticis jau 20 gadus; draugs remontē augstprieguma vadus un lielu daļu dzīves pavada augstu virs zemes, – tas ir tēls, kas pāris reizes uz īsu brīdi parādās filmā un simbolizē Titas ilgas pēc savas agrākās dzīves un brīvības, ko viņš gan iegūst pavisam citā veidā.

Visas Sorentino filmas vieno skaista dekadence, un kādas mums būtu tiesības pārmest režisoram to, ka viņš pievēršas gandrīz vienīgi dzīves finansiāliem, bet ne patiesiem veiksminiekiem? Ir lieki gaidīt no jebkura režisora katru nākamo filmu kā dižāku māksliniecisko sasniegumu, bet ikviens Sorentino darbs vismaz sagādā vizuālu baudījumu, kas vienmēr man šķitis svarīgs kino elements.

Saistītie raksti



Komentāri:


Namn
17.01.2019, plkst. 12:43

Giallo = dzeltens

Namn
17.01.2019, plkst. 12:45

Tāpēc drīzāk varētu būt bulvārliteratūra



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi