Maģiskās naktis un vīri, kas nogalināja itāļu kino

Pirms apmēram pusgadsimta itāļi no pelēkās realitātes glābās paši savā īpašajā žanrā “commedia all’italiana”, un tā piemiņai veltīta filma “Maģiskās naktis / Notti Magiche” (2018). Viena no vecuma neizbēgamajām blakusparādībām ir nostalģiska attieksme pret aizgājušajiem laikiem – agrāk zāle bija zaļāka, debesis zilākas un jaunieši vecus cilvēkus cienīja vairāk. Tieši šo fenomenu ar ironiju aplūko pieredzējušais itāļu režisors Paolo Virdzi (Paolo Virzì).

 

Caur triju jaunu, daudzsološu scenāristu acīm mēs pieredzam itāļu kino industrijas zelta laikmeta norietu – vai vismaz vecmeistari domā, ka šis ir noriets. Viņi dzīvo ar pārliecību, ka viss labais notika viņu brieduma gados un jauniešiem būtu jābūt pateicīgiem par padomiem un atļauju spert soli šo zelta laiku kapenēs – greznos kabinetos un piepīpētās kafejnīcās. Un jauniešu ieplestajām acīm paveras negaidīti cinisks skats uz līdz šim pielūgtajām personībām, viņu dzīvesveidu un nemaz ne tik labajiem nodomiem.

Filma sākas ar stāsta beigām. No tilta nogāžas automašīna, kurā tiek atrasts slavena producenta līķis, Romas ielās tiek sameklēti aizdomās turamie, un mēs atgriežamies nesenā pagātnē, kad uz scenāriju konkursa uzvarētāja apbalvošanu Romā ierodas trīs jaunie scenāristi – uzdzīvotājs un brunču mednieks Lučāno, kurš neko dzīvē neuztver nopietni, izglītotais intelektuālis Antonīno, kurš savukārt visu uztver pārāk nopietni, un apātiskā, nervozā Eudžēnija, kura narkotiku izraisītā miglā neuztver vispār neko.
Trijotne, šķiet, reprezentē industrijas veco buku izpratni par to, kādi ir jaunie mākslinieki – neieinteresēti, vieglprātīgi jaunieši, kas pārāk gudri runā, bet neapzinās skarbo realitāti. Nonākot kinoprofesionāļu – veco producentu, scenāristu, režisoru – vētrainajā ikdienā, viņi tiek parauti pa straumi, raustīti un mētāti uz visām pusēm bez airiem un bez iespējas jebko ietekmēt.

Šī neietekmējamo apstākļu vētra un varoņu nonivelēšana līdz karikatūrai ir raksturīga itāļu komēdijai (commedia all'italiana) – žanram, kura piemiņai filma veltīta. Komēdijas uzplaukums itāļu kino sākotnēji bija gaužām parasts, komerciāls lēmums. Noguruši no realitātes un pēckara nabadzības, skatītāji, līdzīgi kā citur, meklēja mākslā atslābumu un gaišākas krāsas, tādēļ

līdz šim mīlētās neoreālisma filmas kļuva arvien mazāk apmeklētas, un režisoriem nācās sekot pieprasījumam.

Daudz kur citur pasaulē grūtos laikos popularitāti guva mūzikli un melodrāmas, bet itāļi kļuva vai apsēsti ar slapstick (farsa, fiziskās komēdijas) humoru. Kamēr 60. gados valstī brieda nemieri un grasījās plīst ekonomiskā uzplaukuma burbulis, tieši šīs komēdijas, slēpjoties aiz komerciālas izklaides maskas, izteica visasāko kritiku par sociālo situāciju. Sirsnīgie, bieži no zemākajām šķirām nākušie varoņi saskārās gan ar savas neizdarības radītajām problēmām, gan bagāto ciniķu liktajiem šķēršļiem. Jo muļķīgāka bija komēdija, jo skumjākas notis tajā varēja just. Kino ņirgājās par pilnīgi visu – par cietējiem, par augstākstāvošajiem, par šķiru cīņu, par  sapņiem un to nesasniegšanu.

Paolo Virdzi savā filmā Maģiskās naktis noņem cepuri šo seno filmu priekšā. Viņš nepretendē uz iekļaušanos itāļu komēdijas žanrā, viņš izrāda tam cieņu un ar nelieliem, tikai zinātājam redzamiem mājieniem uz to atsaucas.
Filmas darbība notiek 1990. gadā, commedia all'italiana ziedu laiki jau gandrīz desmit gadus kā beigušies. Novecojušie režisori, aktieri, scenāristi pārvērtušies ciniskās karikatūrās, kuras vēl nesen paši zīmēja. Viņi slavē jaunos censoņus, tomēr par visām varītēm cenšas tos izmainīt, vienlaicīgi gremdējoties atmiņās par vecajiem labajiem laikiem.

“Uzņēmām komēdijas, drāmas, pat vesternus, bet nu uzņemam tikai mēslus,” saka sirms vīrietis restorānā pie galda, un visi apkārtējie apstiprinoši smejas.

Itāļu kino ir miris, un viņi to ir nogalinājuši. Šis sentiments atgādina Paolo Sorentino filmas, sevišķi viņa pēdējo triloģijuDižais skaistums / La Grande Bellezza (2013), Jaunība / Youth (2015) un Silvio / Loro (2018). Taču, kamēr Sorentino uz aizejošo skatās ar smeldzi un pēta, kā novecojošs cilvēks meklē savu vietu modernā pasaulē, Virdzi par to smīn. Viņa filmā kinoteātru vērtību ir pārmākusi televīzija, scenārijus zem pazīstamiem vārdiem raksta jauni rēgu rakstnieki / ghostwriters un producentu kabineti ir piekrauti ar kādreiz apbalvotu filmu plakātiem.

Lai arī Virdzi apgalvo, ka vēlējies pateikties senajiem meistariem un dzēlīgo stilu aizņēmies no viņiem pašiem, Maģiskās naktis tā arī neuzdrošinās pārkāpt robežu, aiz kuras filma kļūtu patiešām satīriska. Jauniešu tēliem, kas varēja palikt virspusēji un reprezentēt gan industrijas attieksmi pret viņiem, gan itāļu komēdiju galveno varoņu tipāžus, tiek piešķirts dziļums, paskaidrojot viņu motīvus un ievelkot stāstā arī viņu pagātnes. Bezrūpīgais Lučāno izrādās nācis tieši no strādnieku vides, un mājinieki ar viņu lepojas, cerot, ka jaunais scenārists izstāstīs viņu stāstu. Eudžēnija ir buržuāzijas atvase, kas neredz jēgu savai dzīvei un cīnās ar emocijām, izmēģinot arvien jaunas narkotikas. Un sinefils Antonīno, nonācis starp saviem elkiem, pazaudē saikni ar mīļoto sievieti. Viņu reālā dzīve mēģina iespraukties šajā jaunajā, aizraujošajā pasaulē, bet cieš sakāvi. Notikumi mutuļo, tagadne un pagātne kļūst par vienveidīgu troksni, un ir jāpiepūlas, lai sadzirdētu un uztvertu katru atsevišķo stāsta līniju. Manipulatīvie vecmeistari samulsina un apspēlē ne vien filmas varoņus, bet arī skatītājus.

Romas maģiskajās naktīs virpuļo ne vien senā dzīvesveida atblāzmas, bet arī tālaika zvaigžņu vārdi. Izklausās, ka – jo vairāk zināmu personību tu vari nosaukt, jo pietuvinātāks inteliģencei tu skaities. Taču skatītājam, kam itāļu kino zelta fonds ir svešs, vārdi paliks tikai vārdi un kļūs par neatšķetināmu masu, kurā savijas izdomātais ar patieso. Bet, ja atsauces iet gar ausīm, tad darbs kļūst visai haotisks un neskaidrs. To ir aizraujoši skatīties, taču prāts ātri nogurst – krāsu un skaņu kaleidoskopā ne vien kļūst grūti izsekot personāžiem, bet arī pavisam piemirstas pat tas, ka filma ir sākusies ar slepkavību. Šādu atmiņu stāstu vienmēr ir sarežģīti parādīt tā, lai pēkšņā atgriešanās tagadnē un inspektora jautājumi neradītu uztverē disonansi, un arī Maģiskās naktis nav izņēmums. Tomēr šo disonansi atsver beigu atklāsme, ka starp visiem meistarīgajiem kino darboņiem, slavenajiem režisoriem un filmu veidotājiem vislabākais scenārists savā cilvēcībā izrādās tieši izmeklētājs.

Šis pretnostatījums starp augstās mākslas pasauli un īsto dzīvi saglabājas visas filmas garumā. Kamēr mākslinieki diskutē par kino mākslas nozīmi, iekarst strīdos par pareizajām metodēm un risina gadiem ieilgušas domstarpības, visa Roma ir pielipusi televizoru ekrāniem – notiek futbola čempionāts. Spēles skatās ne tikai bāru un kafejnīcu apmeklētāji, bet arī scenāriju konkursa žūrija; kinoindustrijas problēmas, mākslinieku ciešanas un ambīcijas, it viss kļūst triviāls sporta spēļu laikā. Kad producenta mašīna nogāžas no tilta, potenciālo aculiecinieku skatieni ir pievērsti ekrānam, arī no inspektora automašīnas, kad viņš ierodas notikuma vietā, skan sporta komentētāju balsis. Tikko zaudētā spēle ir svarīgāka par kaut kāda uz seniem lauriem gulējuša, bankrotējuša producenta nāvi. Varbūt tieši šajā elementā slēpjas itāļu komēdijas vissvarīgākais aspekts – komentārs par pastāvošo iekārtu.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi