Ko mums svilpo “Svilpotāji”?

Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF) turpina piedāvāt repertuārā filmas, kas Rīgā līdz šim piedzīvojušas tikai vienu seansu festivāla programmas ietvaros. No sadaļas “Festivals Selection” nāk rumāņu režisora Kornelju Porumboju kriminālkomēdija “Svilpotāji / La Gomera” (2019) - gandrīz komēdija, gandrīz "film noir"...

Silbo Gomero ir tradicionāls Kanāriju salu arhipelāgā ietilpstošās salas Gomeras iedzīvotāju saziņas līdzeklis, kurā tiek izmantota svilpšana. Par senajām šīs salas pamatiedzīvotāju valodām mūsdienās nekas daudz nav zināms, ikdienā ļaudis sarunājas spāniski, taču UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautā El Silbo joprojām tiek uzturēta pie dzīvības un to pasniedz skolās. Savā būtībā tā nav atsevišķa valoda, bet gan kods, kurā ar noteikta augstuma un modulācijas svilpieniem tiek iešifrēta spāņu vai kādas citas valodas zilbju secība. Praktiskais svilpšanas pielietojums gan nav bijis saistīts ar informācijas slepenību – vienkārši kalnainā apvidū sakliegties ir pagrūti, jo vārdus izkropļo atbalss, taču

svilpienu secība ir viegli atpazīstama un to arī var sadzirdēt tālāk. Sasvilpšanos var izmantot arī trokšņainā pilsētā, tirgus laukumā un citur, kur traucē apkārtējās skaņas.

Svilpotāju valoda Silbo Gomero izmanto ierobežotu valodas elementu skaitu – ar lūpām, mēli un pirkstiem tiek radīta skaņa frekvencē no 1000 līdz 3000 herciem, kas atveido divus vai četrus patskaņus un četrus vai desmit līdzskaņus. Tā, piemēram, viens un tas pats svilpiens nozīmē gan e, gan i. Tā kā spāņu valodā ir vairāk fonēmu, bet rumāņu valodā nāk klāt vēl pāris citas, tad vārdi, kas pārtulkoti svilpotāju valodā, var būt saprotami dažādi. Precīzai saziņai ir būtisks nododamās ziņas konteksts un vārdu izvēle.

Rumāņu režisors Kornelju Porumboju par svilpotājiem uzzinājis no kāda televīzijas raidījuma, ko redzējis neilgi pēc savas filmas Policists, īpašības vārds / Politist, adjectiv (2009) uzņemšanas. Tad viņam arī ienāca prātā vienā filmā savienot jau izmantoto policista tēlu, film noir stilistiku un eksotisku saziņas veidu. Viņa jaunajā filmā, kuras oriģinālnosaukums ir La Gomera, netieši turpināts iepriekšējais stāsts par policistu, kurš nespēj pildīt savus pienākumus, jo viņa sirdsapziņa saka priekšā ko citu.

Ir pagājuši desmit gadi, jaunietis, kas notiesāts par sīku pārkāpumu, cietumā izdarījis pašnāvību, bet viņa brālis iekūlies starptautiskā narkobiznesā. Policijas priekšniece liek padotajiem ievietot viesnīcas numurā narkotikas, lai arestētu upuri un piespiestu viņu nodot savus bosus. Galvenais varonis ir sevī noslēdzies un nerunīgs policists Kristi, ko lakoniski spoži atveido Vlads Ivanovs, viņš ir neglābjami sapinies dubultā spēlē, nododams informāciju gan bandītiem, gan policijai, viņam neuzticas neviena puse, bet visa viņa dzīve tiek noklausīta un novērota.

Situāciju galēji sarežģī varoņa māte, kas dārza šķūnītī nejauši atrod paslēptu paciņu ar kukulī saņemtiem 50 000 eiro un ziedo tos tuvējai baznīcai. Mācītājs naudu nogulda bankā, bet tā ziņo par tik lielu summu policijai. Vienlaikus kaut kur (matracī) ir paslēpti 30 miljoni skaidrā naudā, tos atrast cenšas gan spāņu mafija, gan rumāņu policija, un šajā brīdī Kristi negribīgi pieņem aicinājumu doties uz Kanāriju salām, kur viņam pāris nedēļās jāapgūst svilpošanas valoda, lai ziņojumus, ko viņš nodos mafijai, policisti nevarētu noklausīties.

Filma ir pilna komiskām detaļām, taču tā arī nekļūst par komēdiju.

Režisors, atrādot filmu Kannu festivāla konkursa programmā, stāstīja par to, ka scenāriju esot pārrakstījis desmit reizes un arī beigās īsinājis jau samontēto materiālu, izmetot kādas sešas ainas, kas saturējušas komiskus dialogus vai bijušas pārāk smieklīgas un mazinājušas sižeta radīto spriedzi. Filma jau pašās beigās tika sadalīta atsevišķās novelēs, kam piešķirts katrai savs nosaukums (arī tas ir lakonisks – kāda varoņa vārds vai vieta), tās seko viena otrai nelineāri, atklājot sižeta līniju tikai pakāpeniski un liekot skatītājam mazliet iespringt, lai saprastu, kas īsti ir novedis pie tās vai citas problēmas. Varoņi sarunājas rumāniski, spāniski, lauzītā angļu valodā, taču pasaka diezgan maz.

Zinot režisora Porumboju interesi par valodu un tās analīzi (filmā Policists, īpašības vārds priekšnieks sarunā ar nepiekāpīgo izmeklētāju palūdz atnest rumāņu valodas vārdnīcu, lai nolasītu, ko nozīmē vārds “sirdsapziņa”; varoņi vairākas reizes apspriež dažādu vārdu lietojumu un ievēro dziesmu tekstos absurdas konstrukcijas; faktiski visa filmas ideja ir būvēta ap vārda “policists” nozīmes niansēm), ir interesanti vērot strupos dialogus, kuri bieži vien sastāv tikai no viena vārda vai atbildes skatiena. Paranojiskās bailes no noklausīšanās liek runāt ko citu un izlikties par ko citu. Šeit būtu vietā pieminēt to, ka filmā ir arī sekss – bet tas notiek paslēptu novērošanas kameru priekšā, lai novērstu izsekotāju aizdomas par varoņu tikšanās patieso mērķi.

Vlads Ivanovs galvenā varoņa lomā ir perfekti nemainīgs –

– viņš dara to, ko negrib, saņem kukuli, atklāj tā pazušanu, nodarbojas ar viltus mīlestību, tiek spīdzināts, apgūst jaunu valodu, nonāk nāves briesmās, iemīlas, cieš autokatastrofā – taču viņa sejas izteiksmē un uzvedībā nemainās nekas. Kaut kas šādā tēla uzbūvē atgādina komiksu stilistiku, taču nosaukt visu filmu par ekranizētu komiksu būtu pagrūti – šādus gadījumus esam jau redzējuši pietiekami daudz, lai tie varētu būt izveidojuši noteiktu kinematogrāfisku žanru.

Arī radniecība ar klasisko 20. gadsimta detektīvfilmu mantojumu ir jūtama, taču nosacīta. Režisors gan stāsta intervijās, ka pirms filmēšanas atkārtoti noskatījies Dziļo miegu / The Big Sleep (1946), Dubulto apdrošināšanu / Double indemnity (1944), Maltas vanagu / Maltese Hawk (1941),

arī Svilpotājos ir tie paši elementi, kas uzskaitīti film noir žanra definīcijā – detektīvu kabineti, neatrisināti noziegumi, liktenīga izskata sievietes,

korumpēti policisti, fatālistiski galvenie varoņi, pesimistisks pasaules redzējums, montāžā izmantoti retrospektīvi iespraudumi.
Mazliet citu noskaņu piešķir ārskati. Porumboju uzsvērti rāda kontrastu starp dažādiem dārziem – galvenā varoņa mātes pagalmā dārzs ir aizaudzis un dzīvs, Kanāriju salu villu ieskauj grezni apstādījumi, bet noslēguma ainā redzam bezgaumīgi fascinējošos Singapūras gaisa dārzus, kas veidoti no lampiņu virtenēm.
Zīmīgs ir arī mūzikas izmantojums – brīžiem šķiet, ka tās nav vispār, bet brīžiem skaņdarba izvēle uzsver situācijas neizturami kaitinošo vai absurdo raksturu. Vienalga, vai tas būtu Igija Popa The Passenger, Mekija Naža dziesmiņa no Trīsgrašu operas, Štrausa valsis, Ofenbaha kankāns vai ārija no Bellīni Normas, ar kuru moteļa reģistratūras darbinieks spīdzina policistu, pirms pārgriezt tam rīkli… skatītājs nepārprotami paspēj nodomāt par to, cik briesmīga ir pasaule, kurā mēs esam spiesti klausīties šādu mūziku. Starp citu, uz jautājumu par filmas žanra izvēli Porumboju atbild, ka nākamo gribētu uzņemt mūziklu.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi